Vineta ēd

es nezinu,

2011-07-15T11:58:00.001+03:00

kur palikusi garša?.

zaļi un kraukšķīgi

2011-05-24T17:05:00.002+03:00

jee, es tagad zinu, kuri āboli (veikalos nopērkamie) man garšo vislabāk.
un kurus es varētu ēst daudz. (vēl tādi tikai ir sīpoliņi un cukurīši).
tie, kuru garša ir precīzi tāda, kādu es iedomājos, dzirdot vārdu "ābols" - saldskābi, cieti, bet ne nepatīkami cieti, kraukšķīgi, ļoti sulīgi, smaržīgi - tie ir lielie zaļie granny smith šķirnes āboli!
jā!

sēnes pēc lietus

2011-05-23T14:12:00.005+03:00

aknu desa ar ķirbju sēklām (no skaja) un garšaugu šampinjoni - tādas ir manas maziņās pusdienlaika delikatesītes.
kā to desu (pēc garšas riktīgi augstvērtīgu) viņi tajā skajā taisa, es nezinu.
bet šampinjoni ir elementāri - tīrus mazus šampinjoniņus sagriež uz pusēm, ja ir gana mazi, negriež vispār. samet lielā bļodā (lielā tāpēc, ka lai būtu daudz, jo riktīgi gardi sanāk ;) ).
sakapā cik smalki vien var lielu sauju pētersīļu un daudzākus zariņus svaiga rozmarīna.
ber pie šampinjoniem.
iekaisa vēl šķipsnu rupjās jūras sāls.
pārlej labu devu garšaugu ķiploku eļļas, diezgan daudz to eļļu vajag, kādus mililitrus 70.
un vēl vajag kādu tējkaroti spāņu vīna etiķa vai klasiskā aceto balsamico.
ar rokām apjauc.
un jau uzriez ir ēdami!!
var paturēt, un ēst vēlāk.
bet es "ietaisīju" šos, lai šovakar seminārā vēl uz pannas apceptu, kamēr šie sāk suloties, tad pielietu vēl kādas 2-3 ēdamkarotes etiķa, un pannā karsējot "pamarinētu".
tad ar visu šķidrumu vai nu liekam bļodā, vēlreiz uzkaisam svaigus sakapātus zaļumus un ēdam kā superīgāko uzkodu.
vai izmantojam kā kreptīgu lapu (aisberga) salātu sastāvdaļu.

bet ja par praktiskākām lietām,

2011-05-21T13:11:00.006+03:00

tad vakar izmēģinājām patiešām vienkāršu recepti.
it's all about gurķi&tomāti. kā saka, nav nekā klasiskāka latvieša vasaras ēdienkārtē kā šis pārītis, vai nu krējumā, rūgušpienā, vai kefīrā, vai vēl kaut kā, bet es esmu pārliecināta, ka vismaz 80% mūsu valsts iedzīvotāju, dzirdot vai nodomājot, ka "jāuztaisa klāt vēl salāti", kā pirmo iedomājas gurķu&tomātu salātus, kādā nu mērcē kurš pieradis ēst.

tad nu tā - ņemiet tomātus - pagaidām vēl tomēr visgaršīgākie liekas mazie ķirštomātiņi, vēlāk jau smaržīgos, garšīgos no dzimtenes dārziem un siltumnīcām. sagrieziet. mazos uz pusēm vai ceturtdaļām, lielos - kumosa lielumā.
ņemiet arī gurķi/ gurķus. nomizojiet gan. sulīgāks būs. un ar to pašu mizojamo saēvelējiet tādas kā strēmeles, kā sloksnītes, kautko tādu mazliet garenu un elastīgu ;)

tomātus&gurķus lieciet bļodā. var maķenīt apmaisīt mazā pilītē smaržīgas olīveļļas.
kamēr tomāti&gurķi pierod viens pie otra (un tam nav vajadzīgs ilgs laiks), jūs tikmēr ņemiet avokado (vienu, divus trīs - tas atkarīgs, cik daudz jums to tomātu&gurķu). bet avokado ņemiet tomēr labi gatavu. ne akmens cietu. ne arī putrā izjukušu.
lieciet nomizotu avokado (bez lielā kauliņa,protams!) blenderī, pievienojiet labu kumšķi (saišķi) kinzas (svaigā, zaļā un smaržīgā koriandra!), mazliet maltus piparus, kādu ēdamkaroti, divas ingvera etiķa un kādu karoti arī olīveļļas. var arī burtiski 3 graudiņus rupjās sāls. to visu feini sablenderē viendabīgā, maigi zaļi krēmīgā masā.
un tad. un tad - liek šo masu kā tādu zaļo krējumu pie tomātiem&gurķiem, riktīgi apmaisa un ēd mani (vai arī tomātu&gurķu audzētājus) slavēdams!
;)

"mēs pārtiekam viens no otra.

2011-05-21T12:40:00.003+03:00

un nevis no pārtikas precēm."

un lai vai kā man garšotu anšovi, olīvas un jūras veltes.
un lai vai kā es ilgotos zemeņu, arbūzu un ķiršu.
un lai vai kā es slāptu pēc vīna, grappas un duļķainā alus.
un lai vai kā man gribētos gaļas, olu un kartupeļu.

ir pilnīgi skaidrs, ka

mēs pārtiekam viens no otra.
visi.

pieticība ar garšu

2011-01-26T13:02:00.005+02:00

es pēdējā laikā arvien vairāk pārliecinos, cik daudz garšas ir vienkāršībā.
vakardien manas maltītes visas dienas garumā bija ļoti askētiskas, bet pasakaini garšīgas.

ar mizu vārīti kartupeļi.
tos pēc nomizošanas sakniebu mazākos gabalos un pārlēju burtiski ar 1 karoti ķirbju sēklu eļļas.
apmaisīju, lai savelkās.

rīvēts puskālis un rīvēts viens burkāns.
šitie samaisīti ar ķiploku eļļu un ābolu etiķi.

un tas man bija brokastīs, pusdienās un vakariņās.
un garšoja tik labi, ka neapnika.

bet, protams, man patīk arī samudžināti ēdieni.
;)

ko tad lai ēd?

2011-01-24T13:06:00.003+02:00

šodien ar mani aprunājās viens pensionārs.
svešs. bet svešiem pensionāriem jau parasti patīk aprunāties.
parasti arī viņiem tieši ar mani patīk..
nu labi, es klausīties māku, un man pat ir interesanti reizēm.

kas šodien dzirdētajā mani satrauca, bija pensionāra teiktais, "ziniet taču, ka visi augļi un dārzeņi ir svaigi tikai 24 stundas pēc to atdalīšanas no saknes. pēc tam viņi ir beigti, viņos sākas rūgšanas procesi. tādi nav lietojami."
"un apelsīnus vispār nevar pirkt, man viens draugs, korespodents, bija spānijā, izpētīja, kā tos apelsīnus audzē. pēc tam mums vienā pasēdēšanā teica - es jums neko nestātstīšu, bet varu pateikt tiaki vienu, es tos apelsīnus i redzēt vairs negribu.."

bet ko tad lai dara? kā tad lai tālāk dzīvo, ja visi augļi un dārzeņi, ko mums būtu jālieto uzturā, ir beigti?
"izeja ir viena", viņš saka. "nepirkt!"

maira, savukārt, uz šo man atbildēja:
"es domāju, jāpāriet uz speķi."

:D :D

melnām mutēm

2011-01-16T15:52:00.002+02:00

ne jau par nostrādāšanos ziemassvētku laikā vai cītīgo sniega šķūrēšanu tagad sekos.
mellām mutēm tāpēc, ka brīvdienās izvārīju melleņu klimpas.
jezus soldanais, kā teiktu vecmamma, cik sen tādas nebiju ēdusi!
man tā vien liekas, ka pēdējoreiz ēdu tad, kad pati vecmamma tās arī bija izvārījusi.
rīgā tās bija klimpas, pie lonu vecmammas atkal ķiļķeni, bet latgales laukos tāda veida ēdieniem piedēvēja kļocku vārdu.

es nemācēšu pateikt, tieši KĀ ir pareizi, vai cik kas kur jāņem jāliek un jāiemaisa, bet es izvārīju un man garšoja.
lūk, es veicu pavisam vienkāršas darbības - saldētas melnenes (bērnībā, atceros, vecmammas ņēma ievārījumu) vārīju ūdenī, tādu kā ķīseli, bet ne ķīseli, jo bez kartupeļu cietes. cukuru maķenīt, jo tas taču tomēr saldais ēdiens.
kamēr ogas ar ūdeni savira vienā zilganmelnā šķidrumā, gatavoju kimpu mīklu - olas, (sāls cukurs), mazliet ūdens, milti.
mīklai jābūt biezai. lai nekrīt nost no karotes.
tad pamērcēju karoti karstajā (vārošajā) ogu virumā un nokniebu pie bļodas malas mazu pikuci ar mīklu, un liku katlā. klimpa pati atdalījās un iepeldēja katla dibenā. tā turpināju darīt, līdz mīklas bļoda tukša.
un kad visas klimpas bija uzpeldējušas virspusē, slēdzu uguni zem katla nost.

bet šī tikai tāda vienkārša atkāpīte brīvdienu elegantājā ēdienkartē.
jo pilnīgā ekstāzē es nupat kā aizvadīju divas trifeļu dienas.
vienā bija trifeļu pasta ar trifeļu mērci/pastēti un trifeļu eļļu.
un vēl vienā bija gaileņu "grūbito" ar trifeļu eļļu. un biešu salātiem.
tad lūk, te es gribu pakavēties mazliet ilgāk, jo it kā parastais un jau šķiet iepriekš, kaut kad pagājušajā gadā aprakstītais grūbu ēidens (ko varētu dēvēt par grūbu rissoto vai kā es to saucu - grūbito) ir vienkāršs. bet kas man lika noraustīties gardēdiskās trīsas - tas bija dateļu etiķis. .. mmm..
to es izmantoju apcepto dārzeņu (mazās skaidiņās sagrieztu, ne sarīvētu, burkānu un seleriju kātu, ne saknes) un apcepto gaileņu karamelizēšanai. sākumā apcepu gailenes, tad turpat klāt liku burkānus un seleriju, un kad tas viss likās viegli apcepts, bet vēl gana tvirts, pārlēju kādu šļuku izcilā ( nu patiešām izcilā!) dateļu etiķa. tā smarža..
un garša..
tālāk jau viss tas pats - karamelizētos elementus iemaisīju novārītās grūbās, pierīvēju parmas sieru, bagātīgi pielēju trifeļu eļļu un ēdu vāidēdama.
;)
bet nē, tur klāt taču bija vēl biešu salāti.
tik vienkārši, bet tik iespaidīgi.
sarīvēju divas bietes. sakapāju smalki, cik vien var ( un es varu ļoti smalki) kumšķīti svaigu pētersīļu. un - tagad nāks vēl kāds mans atklājums, cik labi tas sader un garšo - pielēju 2 ēdamkarotes (nu vai pusotru) ingvera etiķa un 3 ēdamkarotes garšaugu ķiploku eļļas!
baigi labi!!
es pat gribētu teikt, ka bietes un šī kombinācija - sader brīniškīgi! nevajag pirkt vairs burciņas ar marinētām bietēm!
ofic!
;)

cūkas un piparkūkas

2010-12-27T14:57:00.003+02:00

puišeļi pirms svētkiem cepa piparkūkas.
viskautkādās formās.
sirdis paši zīmēja un no mīklas grieza. katram mums pa sirdij, ar burtiem virsū. no tās pašas mīklas izvirpināja stabiņus un lika mūsu vārdu pirmos burtus, lai zinātu, kura sirds kuram.
un taureņus grieza un cepa.
un tad vēl kaut ko tādu gribēja.
paņēma koka gaļās dēlīti - cūku, un izgrieza vairākas milzigas piparkūku cūkas.
vienai mazliet piedega šņukurs, sanāca tāds gandrīz melns un draudīgs.
nolēma, ka tā būs meža cūka.
;)

žēl

2010-11-09T11:46:00.003+02:00

man vairs negaršo banāni.
es nezinu, vai vaina ir manī. vai banānos.

varbūt tas ir tikai normāli?
tāpat, kā lietas, kas savulaik negaršo, vēlāk sāk iegaršoties, tā arī lietas,kas kādreiz ļoti garšojušas, sāk negaršot?..

varbūt..

spriedelējums

2010-11-08T11:57:00.005+02:00

sociālajos, vispasauli aptverošajos kanālos man gar acīm pazibēja šāda sentence.
FOOD FACT: 19% of your food bill is for food. The rest: packaging, labor & marketing. Buy fresh, local ingredients.

bišķiņ pat tā kā sadusmojos. vai kaut kā tā.
tāpēc, ka es esmu frešo lokālo un garšīgo ingredientu kvēla aizstāve un arī labprāt mudinātu iegādāties tikai tos vien. un vispār visu vest no laukiem, ņemt no kaimiņiem un audzēt pašiem.
taču, manuprāt, šī biedēšana ar izmaksām nav galīgi vietā. jo reizēm (un bieži) tāds jau sapakots, nolaborēts un nomārketingots fūds, diemžēl, maksā trīsunvairāk reizes lētāk nekā tas frešais lokālais tirdziņos piedāvātais..
tā kā šis arguments neiztur kritiku.
varbūt būtiskāk ir runāt par produktu kvalitāti, vērtību, garšu..

vai nu arī es kaut ko totāli nesaprotu..

no helsinkiem speciāli man! (un arī latvijas radio, pie viena)

2010-11-08T10:38:00.004+02:00

interesanti, redz kā citās valstīs arī par to pašu vien lemj un diskutē.
nesen dzirdēju arī streipa raidījumā, kur visādi sapulcējušies speciālisti sprieda par mūsu skolas bērnu ēdināšanu.
es domāju, šajā lietā vēl daudzi soļi priekšā. .
vislabākais jau būtu, ja sabiedrība, vecāki un visādi altruisti tajā iesaistītos un kārtīgi izdiskutētu..

Somu Bērnu Parlaments uzsācis kampaņu, kas saucas BĒRNU BALSS UZ ŠĶĪVJA. Kampaņas laikā veikta iespaidīga skolēnu aptauja par somu skolu ēdiena kvalitāti, kampaņu turpina diskusijas un mēģinājumi uzlabot ēdināšanas tradīcijas skolās. Skolu brīvpusdienu piedāvāšanā Somijai ir visvecākā pieredze pasaulē.

Somijā brīvpusdienas skolās katru dienu saņem vairāk nekā 900 tūkstoši skolēnu. Aprēķināts, ka viens pamatskolas beidzējs skolas gaitu laikā ir apēdis 1600 porcijas skolas ēdiena.
Skolas brīvpusdienu tradīcija Somijā aizsākusies pirms 60 gadiem, somi paši sevi sauc par brīvpusdienu pionieriem. Jau 19. gadsimta sākumā somu skolas reizi dienā piedāvājušas siltu putru, un skolēniem pašiem uz skolu bija jānes piedeva pie putras – svaigas brūklenes un cukura gabals.

Kamēr citur pasaulē tiek apbrīnota somu izglītības sistēma ar visu brīvo ēdināšanu, Somijas skolās paši skolēni to novērtē aizvien retāk un visjaunākais Somu Bērnu parlamenta pētījums rāda, ka lielākā puse ceturtās līdz devītās klases skolēnu ēšanas starpbrīdī ēd kaut ko citu, – ne skolas ēdienu.
Somu bērnu parlaments darbojas galvenokārt internetā, lēmēji ir 9 līdz 13 gadus veci bērni no visiem Somijas reģioniem. Bērnu parlamenta darbību atbalsta skolēnu vecāku savienība. Parlamenta intereses valstiskā līmenī vajadzības gadījumā pārstāv viens ievēlēts pilngadīgs pilnvarotais.
Skolas brīvpusdienas, tāpat kā citus ar pamatskolu saistītos izdevumus, Somijā sedz pašvaldības. Vienu pusdienu cena ir apmēram divarpus eiro, tātad ap latu un astoņdesmit santīmiem.
Bērnu balss uz šķīvja – pētījumā atklājies, ka skolēni grib siltu, garšīgu ēdienu un lielas porcijas, taču tas ne vienmēr atbilst pašvaldību ietaupīšanas politikas interesēm un skolu darbinieku centieniem bērnus paēdināt īsā laika posmā, kā arī skolu ēdienkartes plānotājiem, kas seko, lai ēdiena kvalitāte atbilstu veselīga ēdiena standartiem.

Kad dienas laikā nav labi paēsts, mācību stundās un pēcpusdienu nodarbībās ir daudz grūtāk koncentrēties, tieši tāpēc rodas traucējumi mācību darbā un skolēni kļūst skaļi, savus novērojumus stāsta Somu bērnu parlamenta locekle Hanna. Skolēni aptaujā izsaka nožēlu par to, ka negaršīgs vai atdzisis skolas ēdiens lielos apmēros nonāk atkritumu izgāztuvēs, un nākotnē viņi cer uz veiskmīgāku dialogu ar pašvaldībām.
Somu bērnu iecienītākais skolas ēdiens ir makaronu sacepums un spinātu plācenīši ar brūkleņu mērci, tāpat viņi nesmādē veco laiku putru ar ievārījumu vai ķīseli, kas skolu ēdienkartēs taupības nolūkos atgriezusies pēc daudzu gadu pārtraukuma.

maira.
un viņa pēc tam teica: "pieraksti veel, ka visaa pasaulee beerni skolaas eed visvairaak pirmdienaas.
maajaas neklausa vecaakus un neeed veseliigi. un vispār, tas ir miits muusdienaas, ka maajaas eeshana ir veseliiga, taa vairs nav. diezgan shokeejoshi."
..

labs ir!

2010-11-02T20:09:00.008+02:00

kā signis vēlējis, es arī piedalos ;)
un man patīk.

1. Nosauciet trīs produktus, kas vienmēr ir jūsu mājās!

vienmēr? hm.. man pat ūdens krānā nav vienmēr. ;) tomēr tēja, kaut kāda nebūt, ir šķiet, vienmēr. griķi. (pat tagad). un lazdu riekstu, mandeļu vai trifeļu eļļa. šīs lietas ir nonstopā un bez pārtraukuma.
/bet ja pieļauj kaut kādas atkāpes un pilnīgi burtiski neieciklējas uz vārdu vienmēr, tad vēl biežie trīs produkti varētu būt - olas, bietes, medus./

2. Jūsu mīļākais restorāns?

es pa restorāniem nestaigāju. :) tiešām. nu, tikpatkā.. pa kaut kādām kafenēm vēl varbūt kādreiz sanāca. bet restorāni..
un tomēr, ir viens. varbūt arī uz doto brīdi varētu saukt to par mīļāko, kaut tā iemesla pēc, ka gribētos tur ēst vēl un vēl. tajā iepriekš jārezervē galdiņš, tas atverās tikai uz vakariņu laiku un tur ir neaprakstāmi garšīgi. laikam tas saucās "mazais princis". un tas atrodas parīzē.
ak..

3. Dzēriens, ko visbiežāk izvēlaties?

izvēlos es visbiežāk vīnu, sarkano, balto, dzirkstošo, viss viens.. ;) bet dzeru visvairāk tēju. no tējām visvairāk melno. daudz arī zaļo.
un vēl es labprāt izvēlos grappu. bet tas galīgi nav bieži. ;)

4. Maltīte, kas visvairāk palikusi prātā?

hohohooo. te nu gan ir kur izvērsties.. ;)
jo maltīte kā ēdiens. un maltīte kā ēdienreize.
un man tik daudzas ēdienreizes ir prātā. un tik daudzi ēdieni ir kā neaizmirstami.
atkārtošos jau kuro reizi, ka nekad neaizmirsīšu vecāsmammas kartupeļu pankūkas. un prātā blakus daudz kam citam vienmēr paliks vecpapa skābo kāpostu zupa. tāpat lonu vecmammas skābputra. mairas taisītais un akadēmijas lekciju laikā leksētais iepuvušo banānu ievārījums. pirmoreiz nogaršotie apskretušā vecrīgas virtuvē vendeļa taisītie cukini ar balsamico (kaut kādu šķidro un lēto). akdies, tāpat man prātā spēcīgi palikušas visas tās neskaitāmās eirotūres-maizīšu-maltītes.
brieža gaļas tartars.. mm..
ja nu ir tomēr jābūt lakoniskai, tad lai būtu paštaisīto suši vakars helsinkos. un molekulārās gastronomijas piedzīvojums barselonā. kā es vairs neatceros to restorāna nosaukum? kaut kas slavens apmēram tas bija. un baigi iespaidīgi. mazi mazītiņi ēdieniņi, jocīgos paskatos, bet viss tik garšīgs, viss tik skaists, vīns tik labs, kompānija tik jauka.. ;)

5. Vissliktākā ēdienreize, kāda jums jebkad bijusi?

es nezinu.
es sliktumus kaut kā neesmu pulējusies paturēt prātā, jo vairāk tādā kontekstā, lai kaut ko vienu tā speciāli visprinātu kā sliktāku par citiem. visādas vilšanās ir bijušas, bet par tām nav vērts.
gan jau ka arī (kā vairumam) bērnībā visvairāk to "vissliktāko" reižu bijis, kad nekas negaršoja un neko nevarēja apēst.
varbūt arī tā ir reize, kad, bērns būdama, laukos pēc melleņu pārēšanās naktī šausmīgi vēmu. taču briesmīgs bija tiaki rezultāts, pati ēdienreize un ēšana bija fantastiska! ;)

6. Ko jūs gatavotu, ja šī ēdienreize būtu jūsu pirmais randiņš?

nu, diezvai pirmajā randiņā es kādu sauktu uz savu virtuvi. ;) ja es būtu pirmajā randiņā aizsaukta pie kāda cita, un gatavot vajadzētu man, tad gatavotu no tā, kas atrodams tājā saucēja virtuvē. ;) principā, vienalga ko. kaut vai ar siļķēm un ķiplokiem, jo, ja cilvēks sakarīgs, tad problēmām nevajadzētu būt, bet ja nesakarīgs, tad tā vispār nav problēma. :D :D

7. Kuram slavenam cilvēkam jūs gribētu pagatavot maltīti?

mairai dobelei.*

8. Pavārgrāmata, kas atstājusi uz jums vislielāko iespaidu?

tīri tā kā iespaidu, tad uz mani to spēcīgi atstāja julia child "mastering the art of french cooking" ;) bet faktiski vairāk pat fakts, ka man tādu uzdāvināja, ne tieši pati grāmata.. tas bija tāds saviļņojošs moments .;)
savādāk - pavargrāmatas nav lieta, kas mani milzīgi iespaidotu. druscīt iedvesmo, pāršķirstot priecē acis, bet lielākoties nabadzītes noput.
starp tām ir viena, kas man kādreiz, pirms gadiem 5, kad to ieguvu, likās skaistākā grāmata pasaulē un milzīgi sajūsmināja - alastair hendy "food and travels. asia." droši vien tāpēc, ka estētiski baudāmā veidā tā apvieno gandrīz visas no manām mīļākajām lietām - ēdienu, ceļošanu, grāmatu, fotogrāfiju..
ak, jā - vēl! šitas uz mani atstājis konkrētu iespaidu - meitenības un pusaudzības gados manai māsai uzdāvināja grāmatu "grāmata, meitenes, jums!" . tā bija kaut kāda labo padomu un pioniera cienīgu piemēru grāmata kārtīgai nākamai padomju sievietei, un starp visām šūšanas, traipu tīrīšanas, putnu barotavu taisīšanas gudrībām, bija arī sadaļa par ēst gatavošanu un ēdienu. tas bija .. wow! :D :D :D
no tās mēs ar māsu vienreiz pat gatavojām visai ģimenei paštaisītas "dāvanas" jaunajā gadā - biezpiena sniegavīrus, kautkādas sviestmaižu peles, un tamlīdzīgi.. :)
spēks!

9. Ko jūs vēlētos ēst pēdējās vakariņās?

pēdējās vakariņās es gribētu ēst ilgi, lēni un daudz. visādu veidu tartarus, visādu veidu garneles, visādu veidu krēmzupas, visādu veidu jūras veltes, visādu veidu taizemeišu ēdienus, visādu veidu suši, visādu veidu kartupeļus, visādu veidu molekulārās gastronomijas sasniegumus, visādu veidu zosu aknas, visādu veidu zivis, visādu veidu basmati rīsus, visādu veidu steikus, visādu veidu augļus, visādu veidu sparģeļus, visādu veidu trifeles (ok, ari konfekšveidīgās), visādu veidu garneles vēlreiz, visādu veidu olu ēdienus.. es gribētu apēst tik daudz, ka nomiršana jau liktos kā vienīgais atvieglojums :D nē,tomēr nē, pēdējās vakariņās (kāpēc tieši vakariņas? varbūt brunchs vai launags) es gribētu, lai ēdiena ir tik daudz, ka nevar nomirt , kamēr viss nav apēsts ( nu, tipa, neiesi prom no galda, kamēr šķīvis nebūs tukšs) un lai kompānija ir tik jautra, ka nomirt var no smiekliem, ne no pārēšanās. jā , tā es vēlētos.

10. Kurš no bērnības ēdieniem visvairāk palicis prātā?

iespējams, ka cīsinš ar krievu sinēpēm un ķieģelīti. mežrozišu sīrups (ārstnieciskais, it kā) un ziedputekšņi burciņā.
par tām kart.pankūkam vairs nerunāsim ;)

11. Visdīvainākais ēdiens, ko jebkad esat ēdis?

man liekas, es neko dīvainu neesmu ēdusi.
jo, to, kas man šķiet dīvains, es nemaz neēdu. un tas, ko esmu apēdusi, vairs nav dīvains. ;)
kaut gan, kaut kas alien veidīgs un ārpus normāla cilvēka saprašanas esošs, manuprāt ir lakrica. to esmu pagaršojusi. ēdusi jau nu gan nē! ;)

12. Veģetārisms – laba doma vai traka ideja?

jebkurš pārspīlējums ir traka ideja.
ja veģetārieši nepārspīlē, tad tā viņiem varētu būt laba doma. bet proatam, ja tā ir doma. arī domāšana līdzi, tam ko dara (un ēd), nevis apmātība.

taču pats veģetārisms vēl, kā saka, dies'arviņu, bet traka ideja, manuprāt, ir lasītā teorija, ka cilvēkiem nu katrā ziņā jābūt veģetāriešiem tā iemesla pēc, ka, ieraugot pļavā jēriņu, vai teliņu (vai nedodies', uz dīvāna savu kaķentiņu) viņam nerodoties instinkts mesties šai radībiņai virsū un to saplosīt..
;) vo, tādu teoriju izplatīšana - tas ir traki!

13. Kas ir labākā/sliktākā lieta latviešu virtuvē?

ja mēs par latviešu virtuvi uzskatām virtuvi, kurā gatavo latvieši, vai arī virtuvi, kura atrodās latvijā, tad bēdīgākā lieta tajā, man šķiet, ir konservatīvisms, bet ne tāpēc, ka daudz konservē, bet vairums ir absolūti inerti, mazelastīgi un šaurgatavojoši. tāpēc, ka virtuvē operē ļoti niecīgā, gadiem pierastā spēles laukumā.
savukārt tie, kuri ir spēruši daudzus soļus ārpus šīs šaurības un uz ēst gatavošanau skatās jau radoši un krietni plašāk, tomēr ir tendēti dzirdēt, redzēt, pieņemt, "balstīties", "paļauties", "atsaukties", "ticēt uz vārda" un "sekot" kaut kādām dažādu (gan apšaubāmu, gan godājamu) ekspertu, dažādu (gan cienījamu, gan pašpasludinātu) autoritāšu viedoklim. izmēģināt jau krietni sarežģītākas un interesantākas, tomēr obligāti kaut kur uzrakstītas un izmērītas, un nosvērtas receptes..
vienvārdsakot, latviešu virtuvē, manuprāt, trūkst veselīga, jautra viegluma.
bet iepriecinošākais latviešu virtuvē ir vēlēšanās labi paēst! ;)
par produktiem šajā konteksta, man šķiet, nav vērts, jo svarīgākais virtuvē ir attieksme. liekas, tāpat kā visur dzīvē.

pag, nē. tomēr - briesmīgi man jebkurā normālā (ne tikai latviešu) virtuvē liekas visi šitie kubiciņi, vegetas, ideas utml.
kā arī, es atvainojos, kečups.
--
būtībā, atbildēs nekā jauna, vai,ne? vien atkārtojums un kopsavilkums visam jau manis iepriekš šajā blogā rakstītajam, tā man šķiet.

;)

* un mēs vēl pasauktu inesi zanderi, un agnesi kalniņu, un bredu pitu. un citus mazāk slavenus draugus, un baigi omulīgi pamieloties.. ;)

eksperiments ar sārtumu

2010-11-02T13:21:00.009+02:00

man vispār biete kā dārzenis liekas tāds kā drusku.. amizants.
man tas arī dikti garšo. gan salātos, gan zupās, o, jā, jo īpaši zupās, aukstās un siltās, sātīgās un atspirdzinošās, biezās un šķidrās, gan .. kā vēl?
nu, gan jau arī pīrāgos, kokteiļos un sacepumos. nav mēģināts, bet vajadzēs. paga, vai maira nestāstīja nesen, ka biešu pīrāgu ar rudzu miltiem izcepusi?.. hm.. laikam. jāpatin atpakaļ skaips.. ;)
kokteiļos kaut kādā ziņā ir garšots - maza šļuka svaigas biešu sulas, kopā ar burkānu, ābolu un ingvera sulām ļoti laba.
pīrāgi un saldējumi - tas vēl man priekšā.

nu jā, un vienmēr, kad vāru bietes un kad tās pēc tam apstrādāju, klusībā pe sevis tā kā ķiķinu, jo vienmēr, tiešām vienmēr, kad man rokās biete, atceros vecmammas stāstīto, ka jaunībā viņas ar māsām ņēmušas biešu pusītes un ar tām pirms ballēm ierīvējušas vaigus. lai sārti.
un bērnībā, smejoties un priecājosties, ļāvos, lai vecmamma joka pēc mani pataisa par īstu skaistuli sārtvaidzi..

bet tas tā.
galvenais, ka es rīt taisīšu mazliet eksperimentālu zupu. mazliet tāpēc, ka nekas sevišķi revolucionārs jau tajā nav un nekas īpaši greizi tur noiet nevar, es jau esmu galvā izfunktierējusi, kā tas garšos. jo vairāk, ka līdzīgs ēdiens mums tapa rudens velšu semināros.
es darīšu tā - bietes novārīšu jau šovakar. (man patīk pašai vārīt, nevis pirkt jau vakuuma maisos sastūķētās gatavās). rīt vispirms izvārīšu oranžās lēcas, drusku, kādu glāzi, ne vairāk. bet riktīgi mīkstas, gandrīz pat, ka izšķīst.
tad sagriezīšu bietes tādos kubikos, nu, ne smalkos, ne milzīgos. sagriezīšu mazliet mazākos kubikos zaļus kartupeļus (nedaudz, kādus 2 - 3) un vienu burkānu. sakapāšu (ne jau dikti smalki) vienu sīpolu. sakapāšu svaigu kinzu.dažas ķiploka daiviņas. un sarīvēšu lielu gabalu ingvera.
tad uzkarsēšu katliņu, taja maķenīt vīnogu kauliņu eļļas, pakāpeniski pievienojot vienu pakaļ otram, apcepšu sīpolus, tad ķiplokus, tad piebēršu mazu drusciņu čili pulvera (jo pākstis vairs netaisos pirkt - zemē nomesta nauda, asuma tāpat nekāda), tad ingveru (ar visu rīvēšanas procesā radušos suliņu), tad kartupeļus, tad burkānu, tad bietes.. visu samaisīšu, ļaujot apcepties, un pievienošu kādu pusotru liķierglāzīti kalamansi etiķa. minūtes 2 vēl maisīšu un tvaicēšu to visu, un tad pielikšu lēcas, pieliešu nedaudz ūdens, tik tā, lai nosedz dārzeņus. pavārīšu, minūtes 15, varbūt mazāk, kamēr kartupeļi mīksti. pašās beigās to kinzu. no uguns nost. tad visu savārīto sablenderēšu. pieliešu kokosriekstu pienu, vēlreiz uzvārīšu un pārbaudīšu, vai nevajag vēl kalamansi etiķi vai varbūt pat sāli.
zupai vajadzētu būt baigi labajai. kad tā būs šķīvī, pa virsu vēl sakapāta kinza un apgrauzdētas sezama sēklas , un varbūt arī līcīšu kazas siers, sadrupināts.

kad seminārā taisījām bez ingvera, ar čili pāksti, ķiršu etiķi, daudz ķiploka, vārītām pupiņām, rozmarīnu un saldo krējumu, bija super izicli laba!! kad vēl tai rozīgajai virai balto sieru pārkaisiijām un baltajam sieram tumši sārto biezo aveņu balsamico pārdekorējām.. mmm..

var maizi piekots klāt un var arī visādus grauzdiņus bērt iekšā šķīvī!

žel, ka tikai rīt taisīšu..
;)

in food he trust(ed)

2010-10-31T17:40:00.002+02:00

es dzēru to buljonu bērītēs, un ēdu tos štovētos kāpostus, un to kotleti, un skatījos uz šubu, un liku vēl uz šķīvja kartupeļus un domāju, ka viņam tiešam būtu paticis, ka cilvēki mielojas.

vecpapam ļoti patika ēst. cik es viņu atceros, visvairāk man viņš sirdī stāv un smaida ar kaut ko garšīgu pretī. visvairāk man viņš saistās ar ēdienu, jā, protams, arī ar to, ka dambreti iemācīja spēlēt, un ka uz slidošanu veda, un ka krustvārdu mīklas vienmēr minēja, un ka uz mani dusmojās tikai tad, kad futbola laikā pārslēdzu televizoru uz citu programmu un savā bērnišķībā noslēpu pulti..
bet visstiprāk man prātā vienmēr paliks viņa vārītā skābu kāpostu zupa, garšīgākā, ideālākā skābo kāpostu zupa pasaulē, un viņa tīrītās un ceptās reņģes, un viņa sparīgums, sēžot virtuvē pie gaļas mašīnas un maļot kotletēm gaļu, un arī no tā daļa tad kupātiem būs, un vēl uztaisīm ruletīti..
un ar kādu visu pasauli aizmirstošu aizrautību viņš grauza kaulus un zivju galvas.
un viņa tīkliņš, auduma tīkliņš, vecmammas draudzenes vecpapam speciāli šūtais, ar ko iet uz veikaliem, un ar ko iet uz tirgu, jo viņš, un tikai viņš, vislabāk mācēja izvēlēties un iegādāties pārtikas produktus. viņam tas neizsakāmi patika. viņš to mīlēja - iet, skatīties, salīdzināt, nogaršot. viņš bija mūsu sagādnieks. un tālajā bērnībā, kad nekā nekur nebija, viņš pat pārnesa mājas visādus deficītus.
dažreiz jau misējās, un tad vecmamma bija pikta un teica: nu, jejbogu, itaidu siudu tik tu vari nūpierkt.
un kā viņam patika cienāt. un lepoties, ka viesībās galds ir pilns ar visu ko.
man liekas, viņš ticēja, ka ēdiens izglābs pasauli.
ka labi paēst, ir labi dzīvot.
ka ēdiens ir ne tikai uzturs, bet veids, kā dzīvot, mīlēt, būt..

es domāju, ka tagad šis ieraksts man labāk ir jābeidz.
es domāju, ka to vispār nav iespējams pabeigt.
es domāju, ka patika, mīlestība un attieksme pret ēdienu un ēst gatavošanu man ir no vecvecākiem.

un olas. viņa vistu olas..
kāda gan bez tām tagad būs dzīve.

brīnišķīgs maisījums

2010-10-31T16:52:00.003+02:00

nu. pēdējā laikā gadās, ka es ēdienu taisu no kaut kādiem atlikumiem un atradumiem.
šodien arī. par plovu, protams, to nesauksim, bet tādu kā maltas jērgaļas-basmati rīsu-dārzeņu maisījumu, piemēram.
atradu saldētavā dūres lieluma pikucīti ar maltu un jau garšvielotu jēra gaļu (atceros, tas man palika vienreiz pāri no kaut kāda tusiņa, kad cepu mazās kotletītes, bet panna jau bija pilna, un vietas tajā vairs nebija, un negribējās vairs ņemties, un iegrūdu to gaļas piku saldētavā). tad vēl skatos, stāv bļodā vakar uzvārītie, burvīgi paši par sevi, basmati rīsi. principā, man kvalitatīvi basmati rīsi (un šie tādi bija, jo maza paciņa par bargu naudu kādreiz iegādāta speciālā veikalā), labi izvārīti, garšo tāpat. pliki. bez nekā. siltiem vēl var kādu eļļu pieliet, trifeļu, piemēram, vai sezama, bet aukstus bez nekā, un vēl ar pirkstiem, ēst.

tomēr, lai nu būtu, es domāju, iepriecināšu tos rīsus ar kādu siltu sabiedroto.

no laukiem atsūtīts burkāns un pastinaks, daži mini patisoniņi. nomizoti, sarīvēti. uz pannas apcepti, tad sojas mērce maķenīt tiem pāri, drusku pasutināti, un no pannas nost. jo rindā jau maltais jērs gaida.
to, tātad, arī apcepu, piespiežu vēl klāt 3 daivas ķiploka. beigu beigās kārtīgi ar kariju. un lieku gaļai klāt sagatavotos dārzeņus, samaisu, pacepu vēl kādu minūti, un tad tam visam pieleju kādu krūzīti ūdens.
man patīk, kad tas viss smuki burbuļojot, kļūst tāds tumīgs, ūdens mazliet jāpapildina, jo naski reducējas.
haaa, labs ir, pielikšu vēl apelsīnmētras zariņu pasust tam visam līdzi.
un vēlreizi, haaa, beigās tumīgajā un biezajā sautējumā pielikšu karoti skābā krējuma!
ideāli.
aiziet, tagad rīsus tajā visā iekšā un kārtīgi samaisīt!
ļoti forša, pikanta svētdienas vira!
vēl dažas svaigas apelsīnmētras lapiņas apleju ar karstu ūdeni, tējai!
oktobra izskaņai atbilstoši silta un smaržīga garša!
;)

svaiga gaļa

2010-10-30T10:52:00.005+03:00

mājās gaļu ēst (un gatavot) man sanāk reti.
vai nu tāpēc, ka gaļa man liekas dārga. vai nu tapēc, ka reti redzu patiešām labu un kārdinošu svaigas gaļas gabalu. vai nu kāda cita iemesla pēc. bet tātad, reti.
nesen tad nu bija tas retums, kad man nepārvarami sakārojās gaļu, un es pa lats čēesmit ieraudzīju necerēti glītus, svaigus un gaļīgus cūkas šķiņķa gabalus.

bet, tā kā mani šī gaļa pārsteidza nesagatavotu, tad nopriecājos, jo atkal varēju funktierēt, kā lai to forši pagatavo.
un raugi, sameklēju ēdamkaroti parasta sviesta (daugavas veikalā pirkta, jo tur, ņemiet vērā!!!- katra mēneša 10.datumā ir 10% atlaide, 20.datumā =20% atlaide un 30.datumā = 30%!!). lūk, tātad, sviests bija man kripata, bija gandrīz jau izēsta, bet vēl ne līdz galam, graudaino sinepju burciņa (tās ir tās supergardās sinepes ar balsamico un medu), bija ari sakaltuši daudzi rozmarīni, pipari, protams, ābolu balzametiķis, olīveļļa. bija arī pavisam drusku īpašā, mucā turētā un no waldburgas vestā medus etiķa. bet to es nolēmu vēl pietaupīt kaut kam īpašākam par paratas, droši vien pat ne vietējās, cūkas šķiņķa gabaliem. tā vietā izlēmu paņemt vienkārši medu un vēl druscīt ābolu etiķa.
tātad, bļodiņā sakūlu visu šo - krietnas 2 ēdamkarotes graudaino sinepju, ēdamkaroti sviesta, ēdamkaroti, nē, drusku vairāk, olīveļļas, kādas 3 ēdamkarotes ābolu balzāmetiķa, ēdamkaroti bieza un krēmīga medus, saberztu rozmarīnu, piparus. sanāca tāda biezi vījīga, kā laba pankūku mīkla, smēre; ar to tad bagātīgi un rūpīgi ieziedu savus , nu, tas ir, cūkas šķiņķus.
atstāju kādu pusstundu tos savā nodabā, sadraudzēties.
pēcāk nācu skatīt, kā smēre ar gaļu sadzīvo, un lai šo savienību pavisam nostiprinātu, liku apsmērētos gaļas gabalus uz sakarsētas pannas.
apcepu no abām pusēm, smukus, sulīgus, ilgi ta snebij, jo šķiņķīts jau tāds maigs.
tad turpat pannā, pie gaļas, pievienoju uz šķīvja palikušo smēri un pielēju mazliet ūdens. ļavu visam sust sinepju mērcē.
mērce, protams, reducējās, es pielēju vēl ūdeni. tā atkal reducējās, es pielēju vēl ūdeni.
tā atkal reducējās. es izņēmu gaļu ārā un ieliku mērcē ēdamkaroti daugavas skābā krējuma, uz atlaidēm pirktā.
un tad es uzliku uz šķīvja gaļu, un tad es pārlēju mērci, un tad es piegriezu blakus dzeltenos cēsu tomātiņus, no idilles pārnestos. un tad es gandrīz noģību.
cik garšīgs tas viss bija.
;)

katram mākonim zelta maliņa, katrai darvas mucai medus pilīte..

2010-10-19T12:19:00.004+03:00

pirms dažām dienām kā reiz domāju, ka gribētos kaut ko tādu tradicionālu un klasisku, un smagi sātīgu. uzēst..

lūdzu!
rīt bērītēs plašs žanra klasikas spektrs - buljons ar pīrādziņu. kartupeļi, cūkgaļas karbonāde, vistas kotlete, štovēti kāposti. šokolādes krems ar dzērveņu ķīseli..
nu ko. man garšos.
cik vieglas būs smiltis, tik smags pēc tām vēders..
;)

nē, nu vēl jau skapītī palika mārrutki, graudu sinepes un rīsi

2010-10-18T13:01:00.002+03:00

vispār man patīk situācijas, kad nekā nav. un no tā ir jāuztaisa paēst.
tad ir milzīgs azarts simtiem reižu virināt visus skapīšus, mēģināt kaut ko saskatīt, vilkt ārā ieraudzīto un domāt, kā to visu salikt kopā kādā ēdamā kombinācijā.

man bija viens burkāns, daži griķi, kādi 5 kaltēta tomāta gabaliņi, ēdamakrote filadelfijas siera, 7 olīvas.
super!
griķi kā jau griķi - paši par sevi ūdenī izvārīti, bet no pārējā, rau, sataisīšu tādu kā mērcīti.
nomizots burkāns tiek sarīvēts. uz pannas likts un viegli apcepts, tam klāt pievienoti mazākos kumosiņos sagriezti kaltētie tomāti un uz pusēm pārgrieztas olīvas. samaisīts, tad pieliets nedaudz ūdens, un tam visam ļauts pasutināties.
pieliets vēl nedaudz ūdens, atkal pasutināties, tad ielikts mazliet pakaltis timiāna zariņš, turpināts ļaut sust un kļūt tadam reducēti tumīgam, beigu beigās - iemaisīta tā karote filadelfijas siera.
pāri griķiem - un baudījums kolosāls!
ar lētu, no vācijas pārpalikušu merlot vīnu litra pudelē vispār ideāli!
;)

aiziet, uz priekšu, visu skapīšu tukšie plaukti - apvienojieties!!
;)

piedo, piedo, mīļo blodziņ!

2010-10-12T15:44:00.006+03:00

ka tik ilgi šajā drēgnajā un neapkurinātajā laikā biju atstājusi tevi vienu. bez uzmanības. bez ieraksta. bez siltām un garšīgām virām. bez visa tā, ko tev pienāktos, mīļais blodziņ, saņemt no manis apēstā, izdzertā un piedzīvotā.
tad nu klausies, kā man gāja - mani pat nofilmēja, jo aptuveni pirms 3 nedēļām mēs rīkojām labdarības seminārus paēdušai latvijai, un bija liels prieks, ka uzaicinātajiem ļaudīm patika! gatavojām grūbitto ar sēnēm un burkāniem, un karamelizētu selerijas sakni, un gatavojām latviskā tipa kuskusiņu no miežu putraimiem, kopā ar žāvētiem āboliem, saulespuķu sēklām, dzērveņu sīrupā karamelizētiem burkāniem un zivs gabaliņu. un gatavojām burvīgu desertu. vieglu - no biezpiena un auzu cepumiem, un zaptes. ar svaigām avenēm.
bet tas bija tik sen, pēc tam nāca viskautkasvēl.
es, piemēram, biju berlīnē. un es redzēju, kā maratonisti vakarā pirms starta ēd makaronus. bet no rīta tikai bio banānu. un pa ceļam, kamēr skrien, ēd kaut kādas vaniļas želejas no tūbiņām. un pēc finiša veldzējas ar weissbieru.
un vēl es berlīnē nopirku vaniļas pākstis.
kā arī ēdu vienu no pasakainākajām omletēm savā mūžā - ar beibikartupelīšiem, beibīšampinjoniņiem, rozmarīnu, kaperiem, gaļiņu un klātan svaigs, tiko no lejas beķerejas nests kruasāns. un uz maza balkoniņa, un kamēr ēdām, nāca jau ap pusdienslaiku un varēja pat sākt dzert vīnu.. ;)
omleti, naglim asistējot, darināja kaspars. un tiešām, es gribētu teikt, darināja, jo tā galarezultātā sanāca kā gastronomisks šedevrs, tā domāja arī citi, kas to ēda.
berlīnē arī nācās ēst tiramisu. itāliešu restorānā. nebija nemaz tik labs, kā manā iztēlē vajadzēja būt šādā vietā pasūtītam. tomēr apēdām.
un vēl - kebabi, nezin kāpēc, vācijā tie garšo pavisma kaut kā simtsreizes labāk nekā jebkur citur, īpaši jau rīgā..
kā arī - alus. es, kas ar miestiņa baudīšanu drīzāk ir uz jūs, ar baudu tukšoju kausus un pudeles, jo tur bija gardi weizenbieri, ka vai nu!
bet pirms braucām uz berlīni, es sacepu savas speciālās ceļojumu (vai arī viesību) siermaizes. kraukšķīgas. kad sāk ēst, nevar apstāties. noslēpums, man liekas, ir plāni sagrieztā maizē, pareizi uzsmērētā sviestā un pareizi sarīvētajā parmezāna tipa sierā.
mazliet ekskursiju sajūta bija arī no tā, ka mamma savā gādībā bija izdomājusi, ka atevdīs man, lai ceļam līdzi paņemu, pašceptas kotletītes.

bet atbraucot mājās bija daudz kā cita garda, kas nāca priekšā. un stāsti par to jāpataupa citai reizei.
;)

vīna dziesmiņa

2010-09-16T21:44:00.004+03:00

nebūtu korekti, ja cilvēks ar manu vārdu vīnam uzgrieztu muguru.
es neesmu no tiem, kas lepni (iedomīgi? aizdomīgi?) paskatās uz pārējiem ballītes dalībniekiem un sausi nosaka: es alkoholu nelietoju.
nē.
es neesmu no tiem.
un paldiesdievam, citādāk manam īstajam vārdam, manam ikdienas vārdam (un varbūt pat manai dzīvei) nebūtu jēgas ;)
labi, nepārprotiet.
es neesmu nekāds pļēgurs. vai siņušņica. ;)
es nedzeru grādīgos katru dienu, un ne katru vakaru.
taču labs vīns man dara prieku.
reizēm prieku dara arī lēts un, iespējams, nelabs vīns, bet tad tai ir jābūt kādai īpašai reizei, kur patiesībā prieka darītājs drīzāk ir kompānija, iemesls, atmosfēra, un ne tas paku vīns kā tāds.
tik izlepusi jau es arī neesmu, lai ikdienā gribētu tikai smalkās amarones un blanc de blancs.

bet reizi pa reizītei, ir forši. tā vairāk vai mazāk iemalkot.
un katreiz novērtēt. kā garšo.
akadēmijas laikā jau kas ta mums bija? monastirskaja. un jo lielākā pudelē, jo labāk! (lētak)
monstirskaja bija pats krutums, salīdzinājumā ar tiem agadmiem un ko tur vēl. nē, tos es pat īsti ne. es inteliģenti un bohēmiski sūcu monastirskaja. no pudeles, no plastmasas glāzes (ak, šito greznību!)

redziet, dzirkstošos dzert un mīlēt man, šķiet, ierādīja agnese.
un tikai sausos. brutus. cavas. cremantus. proseco.
jo sausāks, jo labāk. rīgas šampanieša bruts, nesen konstatējām, mums jau ir pa saldu.. ;D :D

vienu laiku man patika vīnus izvēlēties pēc pudelēm. jo stilīgāka etiķete, jo man vairāk garšoja. ;)
bet tagad, nu jau gadi trīs būs kā man ir skaidrs, kādus tieši vīnus es izvēlos.

jau krietns vecums, pieredze un šādi tādi kursi, lai varētu teikt, ka no vīniem maķenīt sajēdzu, un tomēr nevaru tā teikt. ne vella es nesajēdzu, es tikai zinu, kas man garšo.
un tā kā pēdējā laikā es visus vīnus izvēlos tikai vienā vietā, tad vilšanās nav bijusi. visi, it visi un ikviens no tiem ir savas cenas vērti, pat vēl vairāk.

vispār, es jau zināju,ka šo ierakstu nemaz nevajag sākt, jo to nevarēs pienācīgi pabeigt, jo par vīnu stātsāmā ir daudz, un domu ir daudz, un vīna ir daudz.
bet ja jau šo augstāk minēto uzrakstīju, ārā jau nedzēsīšu.
uzskatīsim, ka šis ir never ending story.

un beigu vietā citēšu kādu itāli, kurš izdzirdot manu vārdu teica: "oh,did jū nov, zet it mīns littel vain in italian? "
:)
kautkādā vārdadienu skaidrojošā kalendārā gan skaidrā latviešu valodā pretim manam vārdam bija rakstīts - vīna dziesmiņa.
;)

vegānu gaumē

2010-09-16T17:03:00.003+03:00

es, starp citu, tiko uztaisīju to banānu saldējumu. ko jau teicu, ka taisīšu, bet tad, kad teicu, tad neuztaisīju.
tagad uztaisīju. ja būs ēdams, ziņošu.
;)

vecie buki nē, bet vecie stāsti

2010-09-16T16:32:00.002+03:00

bija taču te pirms nedēļas man kolēģu uzņemšana.
nekas liels, bet kopā sanākt, vīnu iedzert..
nu, un kaut kas arī jāuzkož, jo ar vienu (posļe pervoj ņe zakusivajut) jau nebija domāts, ka aprobežosimies.
lielas vakariņas negribējās rīkot. bet gribējās arī, lai kolēģi dabūtu ar ko izsalkumu remdēt.
tāpēc izlēmu, ka būs zupa, un pēc tam dažādi smēri uz maizītēm vai krekeriem, vai grauzdiņiem, vai tāpat ēdami.

zupa, kāds pārsteigums, šai sezonai un šim gadam tik neraksturīgā sēņu zupa.
marika atnesa dienu pirms tam ļoti daudz dažādu beku, es no tām, kabača, burkāna un kartupeļa pagatavoju sēņu krēmzupu.
vai tiešām gribat zināt, kā?
vai kāds maz uzticās šīm nekorektinekonkrētineprecīzinenomērītajām un uz bujduj taisītajām receptēm?..
jā kāds vēl tāds ir, tad lūdzu:
sēnes bija, nu cik>kāds litrs jau laikam noteikti. es gan neciešu glumekļus, tāpēc visām, pat maziņajām izņēmu apakšas. sagriezu, bet ne sasmalcināju, sagriezu ari sīpolu, vispirms uz pannas apcepu to, līdz tāds caurspīdīgs, un tad liku klāt sagrieztās bekas, apcepu tā labi, kamēr sāka māja smaržot pēc ceptām sēnēm. tad liku katliņā, pārleju ar kadu puslitru, 700 ml vistas buljona, vārīju, pieliku klāt sarīvetu kabaci, sagrieztu kartupeli un nomizotu burkānu, vārīju , vārīju, kamēr kartupelis ļoti mīksts. tad sablenderēju. bet nepārcentos ar to, lai paliek arī kāds sēņu gabaliņš kaut kā kripatiņa uz mēles sajūtams. es pieliku arī sāli neduadz, pēc garšas, kā aka. un kadus 100 ml saldā krējuma.
un tas arī viss.
vēl man bija iepriekš sasladētas gailenes, tās es atkausēju, apcepu, un iemetu zupā, lai tiek.
sātīga.
tāpēc smērus taisīju mazos trauciņos, jo principā, arī tie sātīgi.
īpaši kaltētei tomāti sablenderēti kop āar saulepuķu sēklām un saulespuķu eļļu. tad es taisīju smēru no indijas riekstiem, cietā siera, kalamansi etiķa, oliveļļas, anšoviem, kaperiem, dažām bazilika lapām.
tad vēl bija viens maigais - ar avokado, garnelēm un lauku oliņu, vārītu. tas bija sakapāts. un apmaisits ar lazdu riekstu eļļu un dažam pilēm kalamansi etiķa.
vēl ari no beku kātiņiem - tos gan es sakapāju gana smalki, sacepu, kop āar saspeistu ķiploka daiviņu, pieveinoju piparus un trifeļu eļļu.
lūk.
kolēģi vispār visu izēda tukšu. tad jau laikam bija normāls.
katram gadījumam uz galda nolikto maletti pat neaiztika..
;)

tomāts ēšanai domāts

2010-09-16T15:16:00.002+03:00

dažreiz mani tiešām sajūsmina tas, kā es gatavoju.
čik čik, un ēdams.
tā bija arī ar tomātu mērci. tādu ātro.
vajadzēja kaut ko uz fiksu roku, nekā nebija, bija vienīgi vēls vakars un apmaiņas ceļā iegūtie vietējās ražas tomāti (es viņam olas un sauju gaileņu, viņš man tomātus).

noblanšēju dažus, izņēmu serdi, veselus liku pannā un sutināju, pēc brīža pabakstīju, tomāti paši sašķīda sev (un kā vēlāk izrādījās, ēšanai) patīkamos gabalos. klāt es pieliku tādu sauso garšaugu maisījumu, man tāds ir - provansas saucās, tur ir gan oregano, gan rozmarīns, gan timiāns, gan lavanda, gan fenhelis, gan anīss, gan vēl kaut kas. lai mazinātu baciļu ietekmi, liku tomātiem klāt arī ķiploku. (ja interesē, no kurienes tas, tad no vecpapa dārza)
un ļoti ātri, starp citu, mana mērce palika tumīgi bieza. šķidrā sula labi reducējās un veidojās ļoti tomātīga, svaiga un tāda kā flanelīga konsistence. smaržīgi burbuļoja un es iedomājos, ka gribās, lai tā ir arī nedaudz maiga un glāsmaina, tāpēc pieliku karotīti izmēģinājumam atliktā lietuviešu mascarpones siera.
no palodzes dabūju dažas izbalējusas bazilika lapas, (man tur aug viens tāds krūmiņš podā), ieplucināju tās mērcē un bja ļoti, ļoti garšīgi. ar lētajiem rimi penne makaroniem.
oi, ku labs mājas fāstfūds bija, oi..
;)

..bet rozīnes gan man negaršo

2010-09-14T15:25:00.003+03:00

ooo, pie kāda garduma es šodien tiku!
pie pašmāju, korektāk, pie draugu vecāku māju, vīnogām!
maziņas, tumšiņas, apaļiņas un dikti, dikti saldas.

atceros, maza būdama kaut ko tādu tiku ēdusi. laukos, kaut kam, kaut kur, kaut kādai radu tantei vai onkulim bija liela māja un liels, ļoti labi iekopts dāŗzs un pagalms, un siltumnīca, un tad viņi visam citam pa vidu nodarbojās arī ar dažu vīnogulāju lološanu. tie laikam bija tādi attālāki radi. mēs ar tuvajiem radiem - tēva brāļa ģimeni pie viņiem bijām ciemos, un skaidrītstante, man liekas, dabūja tā kā dāvānā vīnogulāju stādiņu. un tad kādus gadus pie lonu jaunās mājas auga vīnogas, bet tās vienmēr bija skābas.
un tad man kopš tā laika likās, ka, ja arī latvijā var izaudzēt vīnogas, tad vairāk tās ir tikai kā dekoratīvs elements māju sienām, taču nekādā ziņā nekas ēdams, kur nu vēl baudāms.
kādi bērnišķīgi maldi..;)

šodien es redzu un jūtu, ka gardas, saldas un sulīgas vīnogas var būt arī kaimiņu pagalmā..
;)

katram laikam pēc nopelniem

2010-09-13T12:54:00.003+03:00

kamēr vieni marinē vilnišus, otri lasa dzērvenes un brūklenes, trešie taisa garneles, ceturtie sēž kafejnīcās, piektie gatavo tiramisu, bet sestie ēd visādu veidu tartarus, es brīvdienās mieloju sevi ar pašiem parastākajiem ēdieniem.
vienu dienu man bija tikai varīti kartupeļi, ar mizu parasti vāru, arī šoreiz. karstus nomizoju, saspaidīju ar dakšu un samaisīju ar labu devu lazdu riekstu eļļas. baigi labi.
vēlāk tajā pašā dienā izcepu kabaču pankūkas.
nākamajā dienā es gatavoju lēcu-rīsu-burkānu-kabaču viru ar sinepju sēklām un kariju.

viss.
man garšoja. šodien arī bija ko līdzi paņemt.
brīvdienās nav jāēd, galu galā.
vispār nav jāēd.

;)

hokejā bija negaršīgi grauzdiņi

2010-09-06T10:58:00.003+03:00

toties pats hokejs bija labs!
par laimi visas čipšu pakas maksāja latu gabalā, un puišeļi bija tik prātīgi, ka paši teica "ārprāts, latu!! nēēē, tādus mēs negribam!"
nekas cits neatlika, kā paņemt grauzdiņus, jo tos deva komlpektā ar alu pa lētāku naudu.
bet alus jau ar nekāds, pļumpējams un tikai tik daudz par sevi manīt liekošs, ka uz tualeti dzen..
;)
kaut kā tas kārumu piedāvājums arēnā rīga pašvaks. tiešām pašvaks.
bet mums bija līdzi katarm pa ābolam!
;)

zupā

2010-09-04T16:00:00.003+03:00

tad, kad viņi ēda todien lēcu-kabaču-kokospiena-karija zupu, katrs no viņiem tajā vakarā vai nākamajā rītā, vai trīs dienas pēc tam uzprasīja: "nu, tu man iedosi to recepti, labi?" vai "ā, man noteikti jāpieraksta, kā šito vāra!" vai "pastāsti, kāda ir recepte" vai vēl kaut kā tamlīdzīgi.
bet man ne sevišķi patīk stāstīt, kā ko gatavo.
ne jau tāpēc, ka kāds noslēpums, vai ka es skopa un nenovīdīga.
iemesls ir viens - kad darbojos virtuvē, visbiežāk un lielā mērā daru to impulsīvi, spontāni un intuitīvi.
man ir grūtības kādam izstātsīt "tipa" recepti, vispār, godīgi sakot, pat neduadz kauns, jo tas pieprasa precīzas mērvienības, skaitus, minūtes, lielumus, kartsumus, grādus, traukus, biezumus, formas, tilpumus un tamlīdzīgus virtuves terminus..
mēģinot kādam izstāstīt recepti, es svīstu vairāk, nekā pie cepešplīts stāvot..
paratsi uz "kā tu šito taisīji", es atbildu "ai, nu šitas ir šausmīgi vienkārši, liek lēcas katliņā un vāra, un tad pieliek kabaci, var likt arī burkānu, es citreiz lieku, rīvētu, dažreiz kabača man vispār nav, tad tikai ar burkānu. nu un vāra to tik ilgi, kamēr tas savārās tādā viendabīgā masā. un.."
un parasti pēc pirmajiem pieciem vārdiem sāk skanēt jautājumi "a cik daudz lēcas? un ūdeni? a kabačus kā? cik duadz? cik lielus, a var ņemt arī cukini? a kā to kariju.."
un tad es saspringstu kā tāds springrolls un mēģinu vizualizēt atmiņā tieši kā un tieši ar cik es darīju..
bet jātrenējās. jātrenējās.

lūk,piemēram:

28. AUGUSTA LĒCU KABAČU ZUPA AR KARIJU UN KOKOSRIEKSTU PIENU
8 porcijām jums vajadzēs:
700 g spilgti oranžo turcijas lēcu (var izmantot arī dzeltenās indijas lēcas, vai škeltos zirņus arī var izmantot);
2 vidēja lieluma kabačus;
1 litru koksriekstu piena;
2 ēdamkarotes maigās karija pastas (no burciņas. var nopirkt stokmanā vai arī citur);
1 ar pusi ēdamkarotes karija pulvera;
ūdeni.(hmm. nu es nezinu, kādu litru, vai?..) ;
sāli, pāris šķipsnas;
1 ēdamkaroti kalamansi etiķa.
/variācijās par šo zupu ir pieļaujama rīvēta burkāna izmantošana, svaiga, blanšēta tomāta pievienošana, daži, nesauksim, tos vārdā, tamlīdzīgām zupām liek klāt arī tomātu pastu../

tātad, jūs paņemat lēcas, ieberat katliņā, noskalojat reizes trīs ar aukstu ūdeni. tad pārlejat lēcām ūdeni, vairāk nekā tikai, lai nosedz, un liekat katliņu uz uguns. tikmēr nomizojat kabačus, izgrebjat tiem sēklas, sagriežat tos mazos gabaliņos (var arī sarīvēt uz rupjās rīves), kā kabači sagriezti vai sarīveti, pievieno tos lēcām (tas pats, ja burkānus izmanto) un turpina visu vārīt. vāra apmēram pusstundu, nu man tā liekas, ka pusstundu, bet to jau var redzēt, lēcām jākļūst ne vien mīsktām, bet jāveido viendabīga konsistence. nu ir laiks garšvielām, izņemot etiķi (un tomātiem, ja gribat). pieberat, pagaršojat, ja gribās/vajag, pieberat vēl. tad pielejat kokosriekstu pienu. pavārat nedaudz, nu, minūtes varbūt 3, pagaršojat, un iespējams, ka vajag vēl kādu garšvielu. pievienojat. nu ir arī īstais laiks kalamansi etiķim. ar kokosriekstu pienu tas sader kā gāze ar plīti. etiķis jauki balansē kokosriekstu piena pilnīgo garšas bāzi. taču pārspīlēt nevajag, zupai nav jābūt skābai. vien nedadz niansēti iekšējās garšas atblāzmā jāsajūt viegli spirgts skābumiņš. tādēļ kalamansi etiķi pieveinojiet pa druskai,maisot un garšojot, līdz sasniegta katram zupas vārītājam pašam vēlamā harmonija.
vēl ļauj uzmest tā saukto burbuli un
lūk, zupā, kā saka vācieši!
;)

tas ir kaut kāds mērfija likums vai kas?

2010-09-04T15:51:00.002+03:00

tas ir kā likts - tajās reizēs, kad apzinīgi pacenšos un no rīta kaut ko sapakoju un pat pagatavoju līdzi ņemšanai, tā pa dienu klāt ir vecāki un atnes arī kaut ko ēdamu.
tā šodien, es paņēmu pat nevis kaut ko, bet prātīgi izplānoju 3 ēdienreizēm, gan tomātus paņēmu, gan mozarellu, pat rīsus no rīta izvārīju, un āboli man daži ir un banāns..
te, kur gadījušies, kur ne, vecāki izlien ap stūri un smaidīdami atnes lielu somu ar 2 burkām. vienu lielu, otru mazu.
lielajā - solītie 3 litri meda, mazajā - negaidītais puslitrs baraviku zupas..
forši jau ir.
tagad izlemt atliek, ko ēst, ko nest mājās atpakaļ. jo vairāk tāpēc, ka iepirkušies pārtiku savām vajadzībām, viņi no rimija atnes man vēl garneļu salātus..
ek, vecāki, ek, barotāji.
:)

bet tad, kad nekā ēdama līdzi nav, neviens man neko nenes un nedod. gandrīz nekad. nu, kā lai to nosauc? a? ..
;)

es nezinu, kā lai nosauc šo ierakstu.te ir gan par zupu, gan regīnas dārzeņeim, gan desām, gan māsu.. ;)

2010-09-04T13:35:00.010+03:00

sākumā es domāju, uztaisīšu biešu pupiņu salātus ar olīveļļu un medus etiķi.
bet tā lija un tāds romantisks drēgnums radio simtuviens pavadībā valdīja manā miteklī, ka skaidrs bija arī viens - jāvāra silta, sātīga, maiga un bieza zupa.
bietes, tātad jau bija novārītas. un konservēto pupiņu bundža jau bija attaisīta.
viss sastājās savās vietās pats no sevis.

divas tādas kā mazas, nē, nu drīzāk tādas kā vidējas (manas dūrītes lieluma) vārītas bietes sarīvēju. (bietes, starp citu, protams, ekošmeko no regīnas dārza, kur nekā cita, izņemot kūtsmēslus un čaklās ravētājrokas, klāt nāv bijis).
liku katliņā, pielēju ūdeni. uz uguns to visu. fiksi nomizoju 4 kartupeļus, sagriezu zupas tipa (neregulāras formas) kubiņos. pieliku klāt bietēm ar ūdeni. sarīvēju vienu svaigu (atkal jau no brīnišķīgā regīnas mazdārziņa) kabaci, tiešām nelielu un bez iekšām. arī liku katlā klāt visam citam. tad noskaloju pupiņas no bundžas un arī liku klāt.

vēl man bija iegadījusies mājās medniekdesiņa. tas notika tā - bijām pie māsas pirmo septembri atzīmēt. bet pirms tam pie mammas biju ļoti gardu skābu kāpostu zupu paēdusi. māsa jau ar' īstenā mājsaimnieciskumā kā kārtīga skolotāja bija pagatavojusi jaukas mājas tipa vakariņas - kartupeļu biezputru no pašas dārzā audzētiem kartupeļiem, tomātu gurķu salātus un apceptas medniekdesiņas. tā kā es biju labi paēdusi vecāku mājas, tad pie māsas knapi knapi nomocīju vienu desiņu (jo sen tads nekas nebija ēsts, dažreiz jau kārojas.. ;)) un tad māsa piedāvāja vēl. es teicu, nē, nē, paldies, es vairs nevaru. viņa tā kā drusku teatrāli uzmeta lūpu un teica, ak tad tā, negaršo, ja, pie manis jau neēd, ja. un tad, jokojot es teicu, ja viņai tā ir paredzēts, ka katram jāapēd vairāk par vienu desiņu, viņa man labprāt var iedot līdzi uz mājam, bet tagad es ne pa kam iekšā nevaru to gardumu dabūt.. ;)
un viņa, kā jau nopietna būtne un kārtīga mājasmāte man promejot iedeva ar. kuļķeni ar veselām 4 desiņām.. ;)
nu, kā jums patīk?..

bet tātad, pie zupas atpakaļ, būs jau savārījsuies gana laba. vēl tikai iegriezu mazas, mazas medniekdesiņas ripas. turpināju vārīt, kamēr tāda bieza un tumīga, un uz beigu galu pieliku 2 oranžos tomātus, kurus jau bija pēdējais brīdis izlietot uzturā. bez mizas un sagrieztus.
sāli, protams, bet nedaudz. un ļoti, ļoti dažus pilienus upeņu etiķa.

ņam ņam.
;)

vajadzētu. bet vai vajag..

2010-09-01T14:57:00.005+03:00

man vajadzētu te ierakstīt, ka svētdien biju ciemos un tur mēs cepām pankūkas, bet mums pietrūka milti, un pirmdien es biju sēnēs un pēc tam vārījām zivju zupu, ļoti, ļoti gardu, pabarojām agneses radus, kaimiņus un madaras draugus, un ka pēc tam es mājās līdz naktij tīrīju sēnes savā viesistabā pie brīnišķigā lielā masīvā apaļā galda, skanēja ļoti skaista mūzika pa radio simtuviens un caur logu tieši uz mani blenza milzīgs izbrīnijies un dikti spīdīgs mēness, un labi ka no pastkastītes es izņēmu to atbaidoši jocīgo avīzi ar slimīgajiem tēliem un dīvainajiem saukļiem, un sarkano rimbuli, bija vismaz uz kā sēņu ķidas tīrīt.
un vajadzētu arī uzrakstīt, ka es biju salasījusi 11 mīlīgas mazas beciņas un tās visas es aizsūtīju vecamtēvam, viņam jau tagad pašam mežs pa tālu.. (rekā, dots devējam atdodās, jo pretī akal saņēmu ķirbi un kabaci, un mini patisonus, un olas).
un vajadzētu arī varbūt uzrakstīt, ka svinību maltīte izdevās gana laba, tikai nebija vis jēra kotletītes sezama sēklās, bet bija jēra kotletītes ar smalcinātu kinzu un drupinātām saulespuķu sēklām, jo visi sezama krājumi man taču bija kožu iznīcināti.
vēl jau noteikti vajadzētu uzrakstīt, ka manu lēcu-kabaču zupu kokosriekstu pienā un karijā ēda rinalds - tas ir nozīmīgi tādēļ, ka viņš vispār reti ko ēd. un no zupām vien trīs. bet tagad vēl tātad ēda arī ceturto.
vēl jau varētu arī ierakstīt, ka, izrādās, man ļoti patīk sēņot, gēni tātad tomēr.. ;)
un vēl to, ka vinho verde ir tik labs. un ka mums ar agnesi jau rīgas šampanieša bruts palicis par saldu..
;)

bet, lai nu paliek.
ko ta es te .
labāk vēlāk kādu receptīti iepostēšu.. :D :D :D

man šodien lieli plāni

2010-08-28T16:15:00.003+03:00

nāk ciemiņi un taisīšu visādus ēdienus.
paredzēta ir lēcu-kabaču zupa ar kokosu un kariju. un plānajām pašceptajām siermaizēm. tad veselīgais rosols ar ķirbju sēklu eļļu, tad jēra kotletītes sezama sēklās, pasniegtas ar salsa verde (speciāli pat pēc kalamansi braucu). vajadzētu būt arī kaltētu tomātu-saulespuķu sēklu pastētei. kas vēl? aa, banānu saldējums, paštaisīts, pēc kautkādas vegānu receptes.
kartupeļi jau vārās, bet vispirms tak māja vēl jāpārvērš no totāla bomžatņika vismaz tādā kā mākslinieciskā haosā. ;)

bet tagad atstājiet mani uz brīdi mierā, es ielēju sev glāzi vinho verde un atgūšos pēc tirgus un veikalu apskraidīšanas.
un tad viss taps!

welcome to party!
;)

p.s. viesi, piedodiet, bet augstākstāvošu personu ieteiktās baravikas šodien jums negatavošu. kā arī salsā verdē improvizēšanas ietvaros izmantošu citronbaziliku, tādējādi nepievienojot piparmētru.
ai, ja kas, maletti man ir! :D ;D ;D

bez vārdiem

2010-08-26T18:13:00.005+03:00

ak, tu žēlīgā debess.
ar mani reti gadās, ka vārdi jāmeklē kabatās, vārdnīcās vai vēl kaut kur, bet tiko man izdevās pagatavot ko tādu, kā raksturošanai vārdus nevaru atrast. nekur.
dārzeņu-gaileņu biezenis ar timiāna putekļiem un mandeļu eļļu.
džīzis kraist, cik garšīgi!!

vispirms apcepu gailenes, un tad pieliku vienu sarīvētu burkānu un turpināju apcept, drīzāk pat tā kā uz pannas sutināt.
pipari, maķenīt sāls.
glāzē samaisīju pienu ar mazu drusciņu kartupeļu cietes, ietumēšanai, lēju klāt uz pannas, pārkaisīju ar saujās saberztiem sakaltuša timiāna zariņiem.
tikmēr katliņā blakus vārījās daži kartupeļi, vairāki burkāni un viens kabacis. viss nomizots, sagriezts. lai ātrāk mīksts.
ūdens mazliet. tā, lai nepiedeg.
tad izvārītos dārzeņus sablenderēju, izveidojās glīti oranža putriņa. pieliku klāt vairākas karotes sēņu sagataves no pannas. atkal sablenderēju. pielēju 15 ml maigās mīļās mandeļu eļļas. vēl drusku sāls.
sablenderēju.

liku bļodiņā, pa vidu karoti nesablenderēto sacepto gaileņu ar burkāniem.
klāt - viens pats palikušais mazsālītias g.

ak, tu žēlīgā debess!! zobu dodu!
bet tad es vēl pārkaisīju tam visam pāri dažas skaidas rīvēta parmezāna..

nu, bļīīīīīīīīīīīīn, kas par ēdienu!!
;)

kas man padomā?

2010-08-25T20:51:00.002+03:00

man padomā biešu zupa pa mairas modei.
jādara kaut kā apmēram tā, laikam: jānomizo biete un jāsagriež, un jāliek vārīties ūdenī, un jāpieliek vārīties klātan kārtupelis, škiet, arī burkānu varēja/ vajadzēja..
un kad viss miksts, to sablenderē, un liek klāt visādas garšvielas, un drusku upeņu etiķi, un kaukādu krējumu.
bet vispār man vēl šitas viss jāprecizē.
rīt tomēr taisīšu kaut ko no kabačiem, gailenēm un arī kūpināto karpu klāt piekodīšu.

taču, kālab tie, kas gatavo riekstus šokolādē, atļaujās pa starpu iemānīt brūnajā glazūrā arī kādu vecu, rūgtu un pretīgu riekstu?..
a?..

;)

iedod cilvēkam makšķeri..

2010-08-25T13:00:00.004+03:00

nē! nekā nebija, man iedeva jau zivi. pie tam milzīgu, gatavu - svaigi kūpinātu karpu.
garda šausmīgi, liela briesmīgi.
vēl komplektā - mazsālītie gurķi. kartupeļu maisiņš, bietes un burkāni.
daži baigi pārauguši svaigie gurķi.
kā arī sainītis (nevis spainītis) ar gailenēm.

to man vecāki atveda no laukiem.
vārdadienas dāvanā saņemšu 3 litrus meda, nē, medus.
;)

nevajag man nekādu makšķeri, visu laiku es visu tāpat dabonu..
;)))

tas ir ļoti draudzīgs mājiens, ja tu saki - uzcienājies

2010-08-24T12:32:00.005+03:00

vēl pirms otrās un trešās nometnes, vēl pirms mairas aizbraukšanas, vēl pirms visa kā cita bija ekspedīcija ar bērniem.
izdevniecība "liels un mazs" zinātkārus un lasītkārus, un pasaulei atvērtus bērnus, kā arī viņu vecākus, veda dabā. ar grāmatu dabā.
bija gan putnu gredzenošana, gan priežu mērīšana, gan smilgu pētīšana, gan rakstnieku priekšlasījumu klausīšanās, gan, protams, pikniks kāpās (mm, alīses garšīgie makaronu salāti un saulespuķu sēklu-kaltētu tomātu pastēte!!).
bet beigās mēs visi dziedājām vinnija pūka dziesmiņu, un tajā bija vārdi, kas man ļoti iekrita prātā - ja tu saki - uzcienājies, tas ir ļoti draudzīgs mājiens.
tātad, ja mēs dalāmies ar savu medus podu, laša tartaru, apelsīnu skvēriņā un puskusušu šokolādes gabaliņu, tad mēs esam draugi, vai ne?
;)

JĀ!

2010-08-24T11:19:00.002+03:00

tas notika sestdien. kad manas garsu kārpiņas jautāja: "vai tu vineta, esi ar mieru ņemt uz sava šķīvja šos burvīgos laša gabaliņus? vai tu solies baudpilnā priekā notiesāt visas 5 šķīvi ieliktās tīģergarneles? vai tu lolosi un slavēsi maigo, balto uz mēles kūstošo zivs filejiņu? vai domāsi līdz kapa malai par kartupeļu salātiem, kuri apņemās tevi pabarot šodien un neļaut noreibt no šampanieša plūdiem? vai tu priekos un bēdās piekodīsi klāt plāno un kraukšīgo maizes gabaliņu? vai tu, vineta, solies apēst visu marcipānā ietīto mīksti sulīgo tortes gabalu?"
un es kvēli un kaislīgi atbildēju ar "jā"..

tāpāt kā pie altāra to pirms brīža dieva, mācītāja un liecinieku priekšā bija darījušī žanete un kristaps.
kāzu mielast bija ļoti jauks.
tā dēļ vien ir vērts precēties.
patiesi, es jums saku..

;)

sirmgalvjiem, zīdaiņiem un man

2010-07-30T16:56:00.002+03:00

šodien man ir riktīgs bēbīšu ēdiens. un tieši tāds arī šodien nāk par labu manam vakardienas vīna nomocītajam ķermenim. :)
man ir kabaču biezzupa ar vieglu kariju un kokosriekstu pienu.
vienreizēji jauks ēdiens!
vienreizēji vienkāršs arī - vāra kabačus, sagrieztus mazos gabaliņos, kamēr mīksti (es vēl biju pielikusi klāt 3 nelielus burkānus un 2 maziņus kartupeļus, tumīgumam, kā arī 2 daiviņas ķiploka un lielo diļļu kātu, garšīgumam).
kad mīskti, diļļu kātu izzvejo, bet pārējo ar nelielu daudzumu ūdens, kurā dārzeņi vārījās, sablenderē.
es blenderēju viegli, tā man daži dārzeņi palika vēl tādā uz zoba uzkožamā konsistencē.
kad sablenderēts, var sākt likt klāt garšvielas - manā virumā ir pipari, maltie, rusku svaiga timiāna un naža gals karija, mazliet jūras sāls. samaisa, pielej kokosriekstu pienu, samaisa, liek uz uguns, uzvāra.
viss.
vēl mandeļu eļļu pārrasināju porcijai.
garšo perfekti!

organisms man jau saka paldies!
;)

so. what do we have for breakfast today?

2010-07-28T10:01:00.003+03:00

-viena burvīga novārīta jauna un koša biete (drīzāk maza nekā vidēja);
-viena malasaļonka (kura jau ir pastavējusi tik ilgi, ka kļuvusi par mnogasaļonku);
-viens svaigs gurķis, nomizots (videja lieluma, drīzak neliels);
-2 EK konservētu pupiņu, noskalotu zem auksta ūdens;
-1 TK (ar kaudzi) brīnišķīgo graudaino sinepju ar balzametiķi;
-1 TK omega eļļu maisījuma;
-2 EK pirmā spieduma olīveļļas, tādas svaigas un augļainas;
-15 pilieni spāņu vīna etiķa.

biete - sarīvēta, gurķi - sagriezti mazās strēmelītēs, nē, drīzāk salmiņos, pupiņas - kādas nu ir, tas viss bļodiņā, klāt sinepes, eļļas un etiķis. samaisīts.
kamēr vārās tēja un mazgājas mati - atstāts savilkties.

ļoti labas brokastis! ļoti.
un tik precīzas šoreiz.
;))

u každovo svoji ņedostatki..

2010-07-27T23:50:00.004+03:00

tāpat kā citi ir pasisti uz jaunam kurpēm, tā es esmu apmāta ar lauku produkciju.
man dikti patīk visi tie lauku labumi, kurus vienmēr sakrauj līdzi, kad dodos uz rīgu, vai tie, kurus man atved,kad atbrauc no vecpapa vai citiem laukiem.
es burtiski trīcu no patikas, kad iedomājos vien par visiem tiem zināmās rokās izaudzētiem dārzeņiem, par zināmu, apčubinātu un brīvā garā augušu vistu izdētam olām, par zināmās vagās briedušiem kartupeļiem, par zināmās kūtīs augušiem teliņiem, par zināmos mežos zināmu pirkstu lasītām ogām un zināmu nazīšu grieztajām sēnēm..
:)
jā, visas tasītes, kā saka vācieši, man varbūt arī nav plauktā, bet kād lieta grozās ap lauku labumiem, mana lielummānija iegūst pavisam lielus apmērus.

šoreiz no dziļiem ezeru ieskautiem laukiem pārvedu pilsētā jaunas tvirtas bietītes (vārīšu, rīvēšu, un vēl dažas pamarinēšu upeņu etiķī, un vēl dažas varbūt cepeškrāsnī); jaunus taisnus un līkus burkānus; arī taisnus un visādi sarituļojušos kabačus; gurķus, kā zināms, nenormāli daudz; gailenes; mellenes; upenes;ērkšķogas.
un mazajā pudelītē arī akas ūdeni.
;)

malasaļonkas

2010-07-27T20:25:00.003+03:00

man ļoti garšo malasaļonkas. jeb mazsālītie gurķiši ;)
vislabāk jau pašu gatavoti.

aizvakar noskatījos, kā tieši to darīt. saņēmu vezumu ar regīnas izlolotajiem gurķiem (kuri viņu jau ir nogurdinājuši, jo tā "ražo" šogad, ka nespēj lasīt), bunti ar milzīgiem diļļu kātiem, dažas mārrutka saknes, un instrukcijas kā un ko.
pats svarīgākais esot tieši tās dilles, tas mārrutks un ķiploks. vēl ļoti vēlamas ir upeņu lapas un ķiršu lapas.
un, protams, mazi, kraukšķīgi gurķīši.
karsts ūdens. sāls.
pacietība nogriezt gurķīšiem galus (lai labāk savelkās salījums) un centība stūķējot tos burkā pamīšus ar maziem mārrutka saknes gabaliņiem, sagrieztiem nelielākos gabalos diļļu kātiem, ķiploka daiviņām (arī sagrieztām, piemēram, uz pusēm) un tām lapām.
varbūt ir kāda cita recepte, bet šo es tātad saņēmu "mantojumā no mātes" un man tā šķiet tīri pa spēkam. ;)

viss nepieciešamais man ir. vajag vēl upeņu lapas kaut kur tagad dabūt.

bet!! ja nezinājāt, tad ņemiet vērā, ka uz ziemu sālot (skābējot), gali nav jāgraiza un jāizmanto ir auksts ūdens!
un pašiem, lai izdodas palikt svaigiem kā gurķīšiem!
;)

back to roots 1

2010-07-27T13:35:00.005+03:00

vienreiz mēs braucām gatavoties semināram, un vendels teica, ka pa radio bijusi intervija ar vienu tipa skaisto un populāro. un kad viņai paprasīts: "kas ir tavas saknes?", intervējamā esot samulsusi un nezinājusi, ko teikt..

"ja es būtu kaut drusciņ skaista un kaut mazliet populāra, un ja mani kaut bišķiņ paintervētu", es pie sevis tad nodomāju, "es ar saknēm varētu aizņemt visu latvijā raidošo radiostaciju ēterus.."
bet mani neintervē. pat vietējai sienas avīzei ne, kur nu vēl radio. ;)

tomēr gadījās vēl kas simts reizes labāks par intervēšanu - gadījās tā, ka man sanāca drusku brīvas dienas, un es no sajūsmas aizbraucu uz latgali.
varēju savas saknes aprušināt pa īstam, nevis runājot.

tātad - uz laukiem, uz laukiem, kur deguns spīd no taukiem.
ap ēšanu diena manos latgales laukos ir grozījusies vienmēr - gan tad, kad saimniekoja babiņa ar vecomammu (un tieši tad jo īpaši), gan tagad, kad vasarās tur šiverē regīna ar mammu.
jau vakarā tiek smalki iztirzāts jautājums nu, kū mes reit āsjim?
un atbilde bieži ir nu, ņiko jau mums taiseit navajag, mums ir tis, tis, i vāļ itis.. joapād..
tomēr kaut kāda rosīšanas ap katliem un bļodām, un produktiem notiek vienmēr. v i e n m ē r.
ja ne virtuvē, tad pagalmā pie akas - tiek mazgāti svaigu gurķu kalni, pārlasītas mellenes, tīrītas gailenes, nesti no dārza kabači, rakti mārrutki, meklētas upeņu un ķiršu lapas, mazgātas burkas gurķu sālīšanai un pēc piena iešanai..

ja detalizētāk, tad ēdieni tagad ir vieglāki nekā man bērnam esot.
tajos laikos vienās brokastīs vien galdā tika krauti cepti vai vārīti kartupeļi, olu kultenis, lauku biezpiens ar krējumu, škvarkas (sačurkstināts speķis ar visiem šķidrajiem taukiem), putras, gurķi, tomāti, sieri, desas.. un, protams, maize.
maize (ķieģelītis) pie jebkura ēdiena - tas man vēl aizvien ir kā nostaļģiska atmiņa par bērnības vasarām.
vienmēr aizgrābta noskatījos, kā mani radi maizi ēda gan pie gaļas, gan pie zupas, gan pie putras, gan kartupeļiem..
kurzemes radi gan pie kartupeļiem maizi neēda..
;)

mainās laiki, mainās tikumi. bet tikai drusciņ.
jo, lai arī galdā vairs netiek celts nevienam neapēdams daudzums ēdiena, par tukšu to nosaukt arī nevar.

lūk,kamēr es biju prom, es paspēju paēst un padzert:
maigu un vieglu pašmāju balto pupiņu zupu ar jaukiem jaunās ražas burkāniņiem;
sacepumu no kabačiem, kartupeļiem, burkāņiem, maltās gaļas, puķu kāposta, sīpola;
gaileņu mērci ar jaunajiem kartupeļiem un mazsālītiem gurķiem, un svaigiem gurķiem (2 reizes);
svaigi kūpinātus līņus, pašu ķertus (nu, es personīgi neķēru), pašu kūpinātus (un es personīgi arī nekūpināju, edgars to visu darīja), tiko no kūpinātavas;
svaigus gurķus (tonnām, jo šogad tie aug reāli griezdamies);
kartupeļu pankūkas;
svaigu kāpostu zupu ar jaunajiem dārzeņiem no dārza;
ķīnas kāposta salātus ar žāvētas vistas krūtiņu;
mellenes (bez piena);
mannā putru ar aveņu ievārījumu (2 reizes);
svaigu gurķu, mazsālītu gurķu un tomātu salātus;
sieru "preilis";
toffie konfektes;
dažus zefīrus "maigums";
akas ūdeni,
baltvīnus (dažādus);
sarkanvīnus (dažādus);
aglonas bazilikas svētavota ūdeni;
valmiermuižas alu, atdzesētu;
portera kvasu;
tēju, daudzas reizes dienā.

jā, tādas, dziļi ielaistas saknes man tājā pusē ir - ap ēšanu, ezeru un jezusmariju
;)

patīkami, bet žēl.

2010-07-18T14:35:00.003+03:00

patīkami, ka ir karsts.
žēl, ka ēst gribās minimāli un attiecīgi viskautkādu gardumu taisīšana izpaliek.
gatavojām jau gan te šonedēļ drusku.
seminārā.
gan gailenes, gan cūku pupas, gan salātus, gan zupu.

bet es jums izstāstīšu vienu citu recepti - kuru jau savā prātā uzbūru un pagatavošu tad, kad gribēsies ēst un tad, kad no ledusskapja varēs izņemt aukstu kefīru.
tad es darīšu tā - veselu paku labi dzesēta kefīra sablenderēšu ar pilnu sauju bazilika lapu, pilnu sauju piparmētru lapu un lielu kumšķi svaigas kinzas.
zaļumu kefīrā ielikšu kādus 3 nomizotus un lielos gabalos sagrieztus mīkstus mīsktus (bet zaļus, ne brūnus) avokado.
sablenderēšu.
pielikšu maltus melnos piparus un mililitrus 30 kalamansi etiķa. pašu mazumiņu sāls.
man liekas, pielikšu arī vēl vairākus gabaliņus ledus.
sablenderēšu.
ieliešu no saldētavas izņemtā baltā dziļā šķīvī*, viducītī ielikšu 3 vārītas paipalu oliņas un pamatīgu sauju mazo garneļu.
aaa, sāka jau gribēties ēst!
;)

* hmm.., tāda šķīvja gan man nav. bet tā kā šis ir sapnis, tad ..
;)

ko ēdāt?

2010-07-18T13:47:00.005+03:00

čau! nu, ko darat?
-ņemam traukus no traukumašīnas ārā,- rūdolfs nopietnā balsī atbild.
ā, pusdienas ēdīsiet?
-nē.
jau paēdāt?
-brokastis paēdām.
nu,un KO ĒDĀT??

-es biezpienu.
un ko brālis ēda?
-eee, olīves, tad salātus. es arī salātus ēdu. un tad vēl šito.. eee, biezpienu..

man visvairāk par visu sarunās ar mīļiem cilvēkiem patīk prasīt: "ko ēdāt?"
vai "kas jums šodien pusdienās?" vai "kas garšīgs tur bija?" vai "kā baroja?" vai "ko taisīsi?"
un man patīk līdz pēdējam sīkumam izgaršot viņu atbildes un iztēloties, kā katrs no viņiem ir ēdis to vai šito, un kā viņam tas ir garšojis, un kā viņš to ir šņakstinājis gardu muti, un kā viņam kaut kas ir negaršojis, un kā viņš to ir stumdījis pa šķīvi, un kā viņam ir sanācis pagatavot to vai citu ēdienu, un kā tas varētu garšot man..
no tādām sarunām es paēdu.
godavārds.

kaut kāds ēdamvārdu frīks..
:)

ēst negribās,

2010-07-11T20:48:00.002+03:00

karsts.
šodien viens nektarīns un dažas škēles no ledusskapī noturēta arbūza.

pirms futbola derētu arī vīns.
auksts.
zaļais.
ar burbulīšiem.
tik tiko manāmiem.

vīns - portugāļu. arbūzs - itāļu.
bet astoņkāji, es domāju, ir jāēd, nevis jāļauj viņiem niekoties ar bukmeikerismu..
;)

īsiņš stāstiņš

2010-07-07T13:52:00.007+03:00

kaut kas jau droši vien pa šo laiku garšīgs ir palaists garām, bet vasarai piestāv nometnes. un man tas patīk.
no ikdienas un sevis jau neaizbēgsi, kā zināms, tāpēc, kāds garšas semināriņš tika arī jauniešiem.
tātad vakar es vadīju ēst gatavošanas darbnīcu un ierādīju bērniem, ka ēdiens, ko viņi ikdienā patērē visbiežāk, nav vienveidīgs.
mēs gatavojām sviestmaizes, bet tajās nebija ne kripatas no maizīšu tradicionālās klasiskas - ne siera, ne desas.
iemācīju jauniešiem kā uztaisīt zaļumu sviestu (izmantojām dilles un ķiploku), un uz rupjās rudzu maizes visiem labi garšoja. īpaši tad, ja pa virsu uzlikām mazos gabaliņos sagrieztu tomātu (noblanšētu. starp citu, iemācīju viņiem, kā blanšēt!) , kas sajaukts ar karoti skābā krējuma un sauju svaigu diļļu.
tad vēl taisījām rudzu rikas dubultās, pildītas ar tunča, svaigu gurķu un saulespuķu sēkliņu maisījumu.
un saldajā - zemeņmaizes! svaigas ogas sastampātas ar cukuru un sajauktas ar biezpienu!
viss acīmredzot sanāca forši, jo paši noēda līdz pēdējai kripatai!

pagaidām ziņojumu no pļavas beidzu!
;)

evolūcija

2010-06-30T15:15:00.003+03:00

pirmās bija mazas un smukas, tepat no pierīgas mežiņa.
tad, uzreiz jāņu dienas vakarā dabūju drusku vairāk un vēl ekoloģiskākas - no kuldīgas rajona mežiem.
bet aizvakar pašā vakarā es gatavoju mērci no tuklām, gaļīgām, lielām un mazām brangām super eko, mega bio, extra organic gailenēm, dziļos un tālos aglonas mūžamežos lasītām.

tāda man tā māte ir - kur tiek mežā, tur lasa, lasa un lasa.
sevišķi jau savās dzimtajās sēņu vietās.. ;)
es tikai priecājos, priecājos un prasu vēl.;)

gailenes manā skatījumā pieprasa tradicionāli vienkāršu attieksmi.
visi eksperimenti ar tām, lai cik arī veiksmīgi, allaž, man šķiet, noved tikai pie viena secinājuma -"jā, okej, bija garšīgi,
BET!.. parasto gaileņu merci ar saldo krējumu, jaunajiem kartupelīšiem un mazsālītu gurķi, nepārspēt.."

bet šī pēdējā mērce, kas man bija jāsagatavo gandrīz tā kā uz pasūtījumu, liekas, sanāca visbagātīgākā.

labu ēstgribu!
;)

ra ra rabarbers, rabarberu rausi, es to mīklu uzminēšu, ja tu minēt ļausi..

2010-06-29T01:03:00.005+03:00

un mīkla ir par mannas putraimu daudzumu.
mēs te pirms dažām dienām vārījām debessmannu.
no rabarberiem un kivi.
kivi mazās sēkliņas piedeva foršu kraukšķĪgumu, uzkožot tās uz zoba.

vien lieta tāda, ka, lai labi uzputotos un būtu maigi gaisīga, ne uzburbusi un poraini stingra, to vārot, jāprot notrāpīt pareiziais mannas daudzums.
es nezinu, kā to vienmēr mācēja vecāmamma. bez mērīšanas, uz aci vienkārši piebērt, turklāt vēl nepārtraukti maisot, lai nesaiet kunkuļos.
nu labi, man sanāca garšīgi. tikai gribējās druscīt stingrākās putās.

bet visādi citādi - jūs taču mākat izvārīt debesu mannu, vai ne?
savārīt ūdenī nomizotus un sagireztus rabarberus un nomizotus nesagriezus kivi, piebērt mannu (haa, cik daudz, mēģinet paši), atdzesēt un saputot.
viss.

iespējams, ka nākamreiz talkā man būs jāņem pavārgrāmata.
iesācējiem.. :D
:D

mirttante

2010-06-28T21:45:00.001+03:00

jā, jā, gluži kā tā pati ar loterijā laimēto limuzīnu jāņu nakts krāsā, kura "par miršanu vien runā, bet nekādi nomirt nevar", es arī atkal par miršanu.
rau, te tak pēc svētkiem visu valsti pāršalca šausminoša vēsts, ka kāds naujēnietis mielasta laikā aizrijies ar sašļiku un nosmacis.
trakas lietas, no vienas puses.
;)

bet no otras, es tā pie sevis spriežu, ar sašļiku gan negribētos.
ar ko gribētu aizrīties jūs, ja jums būtu jāaizrijās? (nu, kā saka, no sava likteņa neazbēgsi, un kam lemts aizrīties, tam nenoslīkt, bet tad nu vismaz varbūt var izvēlēties produktu?.. )

es, piemēram, labprāt aizrītos ar grilētu tīģergarneli.
vai ar kartupeļu pankūkām.
vai jebkuru no tartariem!!
vai arī ar gaileņu krēmzupu.
vai ar biezo balsamico slacītu parmas šķiņķi uz medainas melones gabaliņa un ar graudainu parmezāna skaidu pa virsu..
vai ar emīla gustava "saldajām pērlītēm - krem brulē" - tās ir tādas mandeles pasakaini gardā cukurotā glazūrā.
vai ari vēl varētu aizrīties ar suši. jeb jūras velšu biezzupu.
vai ar smilgu, no kuras tiko noēstas meža zemenes.
vai ar melno šokolādi.
vai labāk ar zosu aknu pastēti.
vai ar pīles stilbiņu,
vai cūkas mēli.
vai paipalu oliņu.
vai graudainajām sinepēm,
vai kokosriekstu saldējumu.
vai

nu bet taču ne jau ar sašļiku..
;)

lai gan, žēl, protams cilvēka.
un tomēr - varbūt labāk ēdot, nekā no bada?

tāpat kā, labāk nomirt no smiekliem, ne asarām..

;)

pārvākšanās aizjūras gaumē

2010-06-28T17:19:00.002+03:00

maira tiko atraksta (ak, bet patiesi, kā gan mēs dzīvotu bez skaipa, meila, telefona un viens bez otra..):
"es atkal ēdu. bija brīnišķīga burkānzupa ar jāņogām".
burkānzupa ar jāņogām izklausās pozitīvi, es saku.
kā gatavo?
"gatavo kā pagadās". atbild maira.
"burkaanus- daudz
sīpolus, ķiplokus
apviļina eļļā karstā, padsmit minūtes
tad ļauj vārīties kopā ar auzu pienu,
tad pieliek curry pastu."

auzu pienu?, es saku
a kokosu piens arī droši vien derētu.

"jā, droši vien derētu", atbild maira.
"un tad, kad blenderē jau visu, tad pieliek saldeetas jāņogas un turpina blenderēt", viņa turpina.

jāņogas speciāli vai tāda izdoma?, es jautāju.

"lai būtu skābumiņš"
"ļoti svaiga un laba garša."

("var likt arī tomātus. vai apelsīnu sulu".)
aa, nu jā, tā kā laima vietā!, es vienlaicīgi ar mairu saku.

"bet tas viss no tā, kas pirms pārvākšanās vēl ledusskapī", viņa piekodina.
"tipa nejēdzīgi daudz burkānu un ogas saldētavā"..

ogas - to es vēl saprotu. bet burkāni!!, iesmaidu es.

"nu, gadījās."

;)

pirmā

2010-06-22T19:52:00.003+03:00

bet man ir reāli noveicies ar mammu!!
reāli!!
viņa ir kā apmāta ar sēņu lasīšanu. un ar meža ogu lasīšanu.
(un tā, gribu uzsvērt, ir tikai maza daļiņa no manas veiksmes..)
un man ir noveicies arī ar tēti.
jo viņam tās meža veltes nu, tā un tā..
(tāpēc tiek man vairāk, bet arī šis ir tikai mikroskopisks manas veiksmes rādītājs) ;)

tātad. sakarā ar to, ka viņa tiklīdz kā nokūst sniegs, tā mežā iekšā meklēt kaut ko ēdamu :) un sakarā ar to, ka viņa ir mana mamma, es pirms divām dienām dabūju savu šīgada pirmo gaileņu mērci!

mērču mērci, mērču karalieni. mērci - vasaras must have.
lai vai kādus stikla, zelta un omāru kalnus jau nebūtu iekarojušas mūsu garšu kārpiņas, šī ir un paliek (līdzās un pāri visam citam) autentiski mūžīga, nemainīgi iekārdinoša un vienmēr īpaša.

man nebija daudz to gaileņu. kādas glāzes divas, varbūt. un visas vēl tādas maziņas, stingriņas. nobrucināju smiltis, un tādas pašas nesagrieztas uz pannas. apcepu, tā, lai kamēr ūdens liekais izkūp, paliek vien smaržīgas tvirtas gailenītes, drusku pipari, drusku.. STOP!!
jāā!!!!
tas ir tas! šis ir tas ēdiens! -
kas tie par tādiem izsaucieniem bez konteksta, jūs brīnīsieties. tāpēc paskaidrošu sīkāk, kur ir tā SĀLS ;)
un sāls ir tieši arī sālī. jo kad kaspars semināros runājot par to, ka sāls ir kā viena no daudzajām garšvielām, kura nebūt nav jāliek šur, tur, itinvisur, kā ļaudis lielākoties mēdz darīt, bet tikai reizēm izmantojama viela, pie viena otra ēdiena, kur tas prasās. un tad parasti kā piemēru viņš min kartupeļus.
viņš saka: jā, ir, protams, lietas, kuras bez sāls pagatavot nebūtu īsti iedomājams, nu, piemēram, kad vārat kartupeļus..

un es tādās reizēs vienmēr iekšēji protestēju.
es domās saku, nē, nu, ne jau kartupeļus!
jo man liekas, ka lai nu kas, bet TIEŠI kartupeļi ir tie, kuri bez sāls pat ir labāki. dzīvāku, kartupeliskāku garšu, un es nekad, īpaši ja ar mizu, vārot, sāli tiem nelieku.
tad es sāku domāt, kuri tiešām būtu tie ēdieni, kur bez sāls nu nekādi..

un tad, kad gaileņu mērci taisot, es atskārtu, ka man rokās piparu dzirnaviņas plūstoši un pašsaprotami nomaina sāls maļamais..
man bija simtpunkti skaidrs, ka es bez sāls nevaru iedomāties lai vai ko, bet gaileņu mērci nu točna ;)
nu, un sālītus gurķus, protams!
;)

bet atgriežoties virtuvē tajā svētdienas vakarā, kad tapa gardākās no nedēļas vakariņām - pēc ievircošanas ar sāli un pipariem gailenēm tika īsts neatšķaidīts saldais krējums.
jā. krējums.
tas ir tāpat kā ar pulksteni - laimīgie stundas neskaita.
kalorijas, man liekas, arī ne.. ;)

vēl beigu beigās sakapātas jo smalki dilles.
pasniegts tas tika, saprotams, ar jaunajiem kartupelīšiem.
un gurķu, tomātu, rukolas salātiem mandeļu eļļā.

dievu ēdiens, es jums teikšu.
ja ne dievu, tad eņģeļu pilnīgi noteikti!
;)

pilnus grozus ar sēnēm, es varu vien vēlēt.
un vēlēties!
vismaz tad lai tiek mums kaut tas par šito līšanu un līņāšanu..
;)

ak, ak, akniņas..

2010-06-20T12:06:00.008+03:00

tām šoreiz tika ne aveņu etiķis.
tām tika kas cildenāks - biezais, maigais, bet piesātinātais vīģu balsam creme etiķis.
omg!
tas tik bija.

es saliku bļodā noskalotas apsusinātas skjā nopirktās cāļu aknas, pārlēju apmēram mililitrus 30 vīģu etiķa, pārkaisīju svaigi maltus melnos piparus un pielēju vēl mililitrus atkal kādus varbūt 30 maigās sicīlijas olīveļļas. pārliku pāri vāciņu un ieliku ledusskapī uz pusstundu.
tad sakarsēju pannu, liku pa vienai akniņas, apcepu ātri katru no abām pusēm. un tad pārlēju pāri bļodiņā palikušo šķidrumu.
maķenīt pasautēju, līdz viss tāds tumīgi sabiezēja.
ak manu vai.
cik iznākums bija brīnumgaršīgs!

vispār, ja es tehnisku iemeslu dēļ šeit varētu ievietot bildes, es katrā ziņā diezvai fotogrāfētu ēdienus, par kuriem stāstu.
es fotogrāfētu sejas izteiksmi, šos ēdienus baudot.. *
simt punkti!

;)

*visas tiesības rezervētas! ;)

liec pie lūpām kausu.. utt.

2010-06-19T12:46:00.008+03:00

"a jezus, jezus, itaidu spaņa gluozy man pībryuziej.." savā dzimtajā valodā mēdza reziēm teikt vecmamma, kad pa jubilejām vai tamlīdzīgi kāds ielēja viņai mazo šņabja glāzīti.
bet interesanti zināt, ko viņa, kura nerunāja lieku, bet trāpīgos salīdznājumos, būtu teikusi par glāzi, no kādas vakar es dzēru kviešu alu..
ja kādu līdz šim redzētu glāzi varētu nosaukt par spaini, tad tā bija šī. jāceļ pie mutes, turot ar abām rokām.
bet aliņš man garšoja. neesmu specializējusies, kā saka, "miestiņa" baudīšanā, tikvien pieredzes ar šo dzērienu, kā akadēmijas laikos, kad tas bija gandrīz vienīgais finansiāli kaut cik pieejamais prieciņš, un pie viena lielā kausa vecajā labajā īru krogā varēja nosēdēt no divpadsmitiem rītā līdz divpadsmitiem vakarā.. ;)
lielākoties tad bija it kā vienalga kā tas garšo, ka tik varēja par to samaksāt. lai gan, nē, kaut kāda "izlepšana" alus sakarā mums tomēr bija - ja gadījās stipendija vai kāds cits iemesls, ka varējām atļauties, labāk par visu citu mums patika ņemt tumšo ginesu, ar tumīgajām putiņām, uz kurām prasmīgs bārmenis iezīmējā kaut ko līdzīgu āboliņa lapiņai..

bet vakar es vēlreiz pa īstam atskārtu, ka aliņš patiešām arī ir "smalka padarīšana", jo stella pub jeb kā nu to vietu lāčplēša ielā tagad sauc, piedāvā nevis vienkārši kaut kādu pļumpējamo čurūdeni, bet bagātīgas alus emocijas. man katrā ziņā -
glāzes. šķirnes. garšas. izvēle. nosaukumi.
ja dzert alu, tad tur.

bet tieši dažas stundas pirms kviešu alus (kas esot --> "tev piemērots" ), kādā citā vietā, servējot vīnu korporatīvā smart casual tipa pasākumā centos saglabāt nosvērti neitrālu un saprotošu seju, kad kāds jaunais cilvēks pienācis papildināt savu vīna glāzi lūdza: "man to frīz.., frīz.. nu, to FRĪZLINGU"..
;D
okej.
vispār, no vienas puses man tas likās pat jauki.
jo vēss un spirgts riesling lenz no reinas ielejas ir gana demokrātisks savā elegancē, lai ar cieņu pieciestu arī šādu nodēvēšanu!
;)
un tagad - priekā!
;)

..un atkal zilā vakarā

2010-06-17T23:39:00.003+03:00

dzied birzī droši vien lakstīgala, bet es esmu ar aknām, jo ejot garām sky, iegriežos pēc ilgi ilgotās vistu aknu pastētes ar zemesriekstiem.
pamanu, ka palikusi pēdējā nocenotās mozarellas paciņa un paņemu arī to.
bet visādi citādi atlikušo mājupceļu domāju, kāpēc pastēte, kuru nopirku, saucās vistu aknu, bet svaigas akniņas, ko arī nopirku (lai saceptu aveņu etiķī) saucās cāļu..
tās tiešām ir divas dažādas lietas? droši jau vien..

cāļu akniņas izklausās garšīgāk nekā vistu aknas..
bet garšo, man liekas, vienādi.

nu labi, pietiks par aknām tādā skaistā ziem.., tpfu, vasaras vakarā.
;)

gads. tas ir daudz vai maz.. vai nemaz..

2010-06-14T23:20:00.003+03:00

gads, nenovelkot aukstpapēdenes = ilgāks par septiņām mūžībām un miljons gaismas gadiem.
jau pusstunda uz papēžiem stāvot pie zema galdiņa un kapājot rozmarīnu, līdzinās veselai mūžībai, kur nu vēl vesels seminārs..

gads, ēdot laša tartaru - tas, protams, varētu paskriet kā viena brīnumjauka īsa pēcpusdiena.

gads, braucot ar mašīnu, no kuras neizmests atkritumu maisiņš ar zivju galvām - vēl viena ellīgi smirdīga mūžība..

gads, amaroni dzerot, paskrietu, droši vien, kā neaizmirstama nedēļas nogale..

gads.
jā, kas gan ir gads.
jau gads apkārt, kopš pēdējo reizi ēdām jaunos kartupeļus. un nu varam darīt to atkal.
gads..
viss atkarīgs no garšas.

bet aukstpapēžu kurpes gan ir aplama izvēle, pat vienai pilnai dienai..

turpinājumā

2010-06-14T00:23:00.002+03:00

visam svētdienīgajam un labajam - pilnīga futbola eiforija, jaunie kartupelīši, mammas vārītā "klosterzupa", (nezinu, neprasiet, kāpēc tāds nosaukums (sastāv no ūdens, jaunajiem kāpostiem, burkāniem un liesām frikadelēm un garšo ļoti labi) un dažas skābas, bet vienalga foršas zemenes.
vispār ziņās viens zemeņu audzētājs no kokneses stāstīja, ka šogad sliktā laika dēļ ne tik, ka mazāka raža, bet arī skābākas ogas..
nu, nekas, tāpat apēdīs, lai nebēdā.
;)
citronkūka šoreiz bija citronu-apelsīnu kūka un sanāca mazāk apdegušām maliņām nekā viņreiz.
tētis teica, ka esot "labais".
bet vienu es sapratu okoņčateļņo - vadīties pēc kaut kur rakstītiem grādiem nevar, kātrā krāsnī tas viss ir savādāk.. simtpunkti.

vēl mamma pastāstīja tādu it kā jocīgu, bet tomēr iekārdinošu salātu recepti - svaigs kāposts smalki, smalki sagriezts, samaisīts ar kokosriekstu pienu, laima sulu, pipariem. es nodomāju, ka jāpamēģina, tikai laima sulas vietā varētu ari kalamansi ņemt.

un ja ne ko vairāk no tā visa nedabūšu, tad vismaz šīs kausa izcīņas pirmo 11 metru sitienu būšu redzējusi!
olē, olē, olē, olē!
;)

svētdiena. brokastis. laime.

2010-06-13T14:39:00.004+03:00

oo, kāds baudījums!
sen nekas tāds nebija ēsts - cieti vārīta oliņa ar tomātmaizīti. un saldu stipru melno tēju.
kā senāk, latgales vasarās, brokastīs.

bet tagad, savārītais biezais ķīselis (no vecpapa ābolu sulas, 3 kivi, viena apelsīna, vecām saldētām zemenēm un žāvētām plūmēm) jau iekrauts trauciņā promvešanai.
tētim šitādi ķopši garšo.
;)

un vēl esmu nolēmusi izmantot ne vien vecāku viesmīlību, bet arī viņu cepeškrāsni.
gribās kaut ko garšīgu viņiem izcept.
laikam atkal mēģināšu citronkūku.
priekā!
;)

tātad - citēju:

2010-06-12T19:48:00.003+03:00

"es nesen novēroju kādu sekmīgu un skaistu notievēšanas piemēru, kad cilvēks, izmēģinājis daudzas diētas un jau izmisis, pārgāja uz parastu ēšanas režīmu, kuru vēlāk trāpīgi nosauca par degsutēšanu. vinš apsēdās pie galda, nokoda kādu kumosu maizes un lēnām sakošļāja, cenzdamies nepalaist garām neievērotu nevienu garšas niansi. un tā ar katru produktu. viņš nedalīja ēdienu atļautā un neatļautā, viņš visu degustēja! .. " ..

"jūs domājat, lai novājētu, ēdienam jābūt vienveidīgam un pliekanam? daudzi cilvēki dienu no dienas ēd vienu un to pašu - kartupeļus ar kotletēm, pelmeņus, visats zupu. kas tur slikts? lūk, kas. novērojiet sevi. jūsu priekšā ir pelmeņu porcija. desmit - piecpadsmit gabali. pirmais, bez šaubām, šķiet garšīgs un aromātisks.otrs vairs ne tik garšīgs. trešais - vēl mazāk. ar katru pelmeni garšas sajūta notrulinās. piektajam - sestajam mēs vispār vairs nepamanām garšu, pievēršamies citām lietām, piemēram televizoram. nesajūtot garšu un neizjūtot baudu, mēs ēdam tik ilgi, kamēr... pārēdamies.
ja cilvēks ēd veinveidīgi, tad vienīgā iespēja viņam saņemt no ēdiena kādu baudu ir pēc iespējas ātrāk apēst, galu galā - arī vairāk apēst."

tas no iepriekš minētā izdevuma iepriekš pieminētā raksta!

;)

kādu padomiņu?

2010-06-12T16:16:00.006+03:00

es ceturtdien biju slimnīcā un atradu skapītī pie vecpapa gultas savdabīgu preses izdevumu "mājas konsultants" (abonēšanas indekss 2221, ja nu kādu interesē).
kamēr gaidījām analīžu rezultātus, vecpaps lasīja leģendas par ņikuļinu, bet es sāku šķirstīt šo konsultantu..
palasijos "ko stāsta prāgas kafejnīcas" , ka pret panarīciju (?) "pats labākais tautas ārstniecības līdzeklis ir cepts sīpols", ka "daudziem virtuves priekšmetiem piemīt maģisks spēks. piemēram, piesta simbolizē sievišķo faktoru, stampiņa - vīrišķo. kopā piesta un stampa nozīmē pārmaiņas, tādēļ tās jātur virtuvē. šie priekšmeti pasargās virtuvi no sliktas enerģijas"..
;)

un vēl arī, ka "mellenes sekmē prāta spējas", ka "brokoļi pēc amerikāņu speciālistu domām esot vienīgie zaļie dārzeņi, kas profilaktiski kavē tievo zarnu un resnās zarnas vēža veidošanos.", ka "cilvēkiem, kas sudzas par aizmāršību, ieteicams biežāk ēst citronus, bet tiem, kam grūti ar iegaumēšanu - ananasus, kā arī kāpostus. burkāniem jākļūst par neiztrūkstošu produktu to cilvēku uzturā, kuri strādā garīgu darbu. cilvēkiem, kuri bieži izjūt stresa situācijas, jāēd zemenes, bet šoferiem, kam ilgi jāsēž pie stūres - valrieksti, lazdu rieksti un pistāciju rieksti"..
;)
jā.
vēl tur bija atvērumiņš par rabarberiem, atvērumiņš par spinātiem, atvērumiņš par sviestmaizēm, un pat lobēliju audzēšanas un suņu kopšanas padomi.

sapratu, ka šis žurnāls man noteikti jāpaņem uz mājām. ;)
un tā kā vecpaps teica, ka "šito jau es izlasīju, interesants žurnāls. vari ņemt", tad es paņēmu, jo gribēju jums nocitēt dažas rindas no raksta "kāpēc gardēži nekļūst resni".

labs konsultants!
;)

hāāā

2010-06-12T14:45:00.010+03:00

beidzot!!
tas nu ir noticis..
kotletes tika ceptas arī lg seminārā..
:)
nu, labi. jēra gaļas burgeri. uz grila.
es pirmo reizi mūžā cepu burgerus. līdz šim biju tikai filmās noskatījusies uz šo lepnuma & patriotisma apvīto amerikāņu grilpadarīšanas kvintesenci un nodomājusi, kāpec gan kotletes jāliek uz grila, ja uz tā var uzlikt viskautko citu labāku. un kotletēm atstāt tām pienākošos pannu..

bet kaut kā gadījās, ka mums bija laba maltā jēra gaļa, un galu galā - burgers uz grila - tā jau ir sava veida klasika, un kāpēc ne..
klāt gaļas masai kapāta kinza, ķiploks, sauja ūdens. tiek izveidotas lielas plakanas kotletes un liktas uz grila.
kad gatavas, uz šķīvja servētas kopā ar divām mērcītēm -> grilētas paprikas-oregano-kumina-mango etiķa salsu un olivadu - kapātu olīvu, kaperu, ķiploku, olīveļļas un balzamiko mērcīti. zaļie lapu salāti, protams, un aiziet uz urrā!
re, arī kotlete var būt veselīgs ēdiens ;)

bet dikti labi bija jūras gailīši - šitā zivs (jūras gailis) ir izpelnījusies lielu manu atzinību - gluda, glāsmaina un slīdīgi mikla faktūra, maiga, viegla, bet izteiksmīga garša, skaists izskats un bez asakām. ko vēl vairāk no zivs var prasīt?
vienīgi vēl to, lai tā labi garšotu kopā ar rozmarīna-anšovu mērcīti! (smalki kapāts rozmarīns+kapāti anšovi+padaudz LABAS olīveļļas+kalamansi etiķis)
un garšo! ar šo pikanti piesātināto mērci grilēta jūras gaiļa fileja garšo
f a n t a s t i s k i.
godavārds!
tāpat kā grilēta sviesta zivs ar salsa verde, kas sastāv no blenderētiem zaļumiem (kur galveno lomu spēlē kinza, baziliks un piparmētra), anšoviem, ķiplokiem, kaperiem, olīveļļas un atkal tā paša svaiguma vēstnieka kalamansi etiķa! ;)

un tā kā divas dienas atpakaļ bija pēdējais temata "grilēšana" seminārs, varu jums vaļsirdīgi pastāstīt arī par desertu:
mascarponi (bez kura dzīve vairs nav dzīve) sajauc ar svaigu zemeņu liķieri (bez kura vasara vairs nav vasara), pielej vēl mazliet ķiršu vai aveņu etiķa un mazliet medus etiķa, un pierīvē mazliet laima miziņas, un pieliek vēl klāt mazliet kapātas piparmētras.
ja grib šķidrāku un mērcīgāku, zemeņu liķieri nežēlo. ja grib saldāku, pieliek klāt karotīti medus.
kamēr viens maisa mascarponi ar visu iepriekš minēto, otrs uz grila uzpasē ananasu šķēlītes.
kad šķēlītes gatavas un krēms gatavs, liek visu šķīvī vienu uz otra (mums patīk likt vispirms ananasu un tam pa virsu krēmu) un vēl uzkaisa mazos krikumiņos sagrieztas zemenes un sezama sēklas.

runas ir garas, darbs ir īss.
to es varu jums pateikt par tēmu "receptes".
;)

dining and dancing latvian style

2010-06-12T14:08:00.006+03:00

malacis, tā mana draudzene agnese!
pirms nedēļas viņa mūs visus aicināja uz pašas "izlolotām" vakariņām latviskā garā.
priekšnesumi bija brīnišķīgi! dejotāji atvērti un atraktīvi, un ierāva dejā arī mani.
vispār šis viss - ēšana, dzeršana un dancāšana pa latviskam paredzēta ārzemju tūristu izklaidēšanai. taču arī vietējie, ja nezin kā darba kolektīvā ieskandināt jāņus vai korporatīvi atpūsties, var mierīgi izmantot LUSTES LV!
baigi forši.
jautri. ir ko redzēt, ir ko dzirdēt. var dejot paši, var piedalīties atrakcijās.
var paēst un aliņu iedzert.
mums deva vistas zupu ar klimpām. cūkgaļas cepeti ar štovētiem kāpostiem, bija arī, protams, latviski latviskākie kartupeļi un cepta vista.
ja vēl sviesta kubiciņus samaisīs ar garšaugiem un rupjmaizes kārtojumam samazinās putukrējuma rožu daudzumu - būs ļooti labi pavisam!
;)

aaa, un vēl es suvenīrā dabūju dikti labu pankūku lāpstiņu, ar visu rudzupuķes gravējumu.
jeb kā viens ņiprs vasarsraibumains tautudēls teica - ar ko kartupeļus pa pannu bīdīt.
;)

kā es kļuvu par pandu jeb neoficiālā pikniku sezona atklāta

2010-06-07T22:57:00.004+03:00

tas viss vēl tādā pašā sakarā kā citronkūka - sintijas vārda dienas svinības.
sākām jau piektdien un turpinājām sestdien, visu dienu grilējot, kaut ko taisot, maisot, ēdot, malkojot un chillojot.
ārpus darba kārtības šis man šovasar pirmais! par godu tam tad laiakm saule un vējš izlēma mani iezīmēt, liekot vaigu galiem, pierei un degunam nosārtoties tiko plūktas zemenes sarkanumā. nav , šķiet, jāstāsta, ka visu dienu acis sargāju zem saulesbrillēm.. kad pievakarē tās noņēmu, draugi grasījās sūtīt mani pa taisno uz zooloģisko dārzu..
:D
taču apēsto vistas spārniņu, laša šašliciņu, zaļumu mērces karošu, rabarberu plātsmaižu un aukstās zupas bļodiņu daudzums neatstāja apziņā vietu, kur ielaist kreņķus par "sabojāto seju un dekoltē zōnu".
tāpēc, ka viss bija baigi forši.
;)
mēs arī daudz runājām par ēdienu. par pārtiku. par gatavošanu. par receptēm.
un sintija pateica, ka viņai patīkot mans blogs.
un es pateicu, bet neviens jau laikam nelasa, jo komentārus gandrīz neraksta. :) (ok,ok, iekomentē jau kāds un par to man prieks! )
un biša pateica, ka lai es tad uzrakstot kaut ko, piemēram, tik krasu, kā - tikai gejiem garšo spināti, un tad redzēšot, ka komentēt sākšot visi, kam slinkums un neslinkums.
un es teicu, nu labi, lai nu paliek, tas skaidrs, ka miligramos balstītas receptes ar kubiciņu buljonu un vegetu, sex, bērni un geji sell's, bet .. jā, lai nu paliek ;)

starp citu, mēs brokastīs cepām olu kulteni. ar tomātiem un šampinjoniem, milzīgu, milzīgu, es vēl nekad tik milžigu nebiju redzējusi.
un piektdienas vakarā grilējām arī cukini un sēnes, viegli apkaisītus ar piapriem, apmaisītus ar eļļu un kopā vienā traukā liktus. pēc tam gataviem siltiem pāri rīvēts parmezāns.
šis vienkāršais paņēmiens mums visiem ļoti patika.
:)

vasara turpinās. vai ne?

pārsteidzošais pārsteigums

2010-06-07T22:28:00.002+03:00

piektdien mēs braucām ciemos. un es nolēmu pa kluso izcept sinčai citronkūku.
saldā smilšu mīkla vēl no seniem laikiem ledusskapī, citronus nopirku, saldo krējumu arī, pūdercukuru samalu ar blenderi. neko vairāk tur nevajag.
ja nu vienīgi normālu cepeškrāsni..
kuras man, kā zināms, nav.
neesmu baigā avantūriste, bet, labi, riskēšu atkal.
nu, viss kā nākas, mīkla plātnē, zirņi uz cepampapīra pa virsu, uzkarsētā plītī iekšā.
un, protams, sāk jau maliņas palikt melnas.
nekas, domāju, lai.
pēc 20 min rauju ārā, leju virsū pildījumu, un atpakaļ tajā nožēlojamajā cepeškrāsnī.
laiks iet, mani sāk pārņemt viegls izmisums, jo mīklas kārta tumsnē ar vien neapturamāk, bet šķidrā virsa nepaliek stingrāka. nu nekādi.
grozu plīts kloķus visvisādi. līdz beigās izslēdzu pavisam un ļauju kūkai karstumā vēl pastāvēt.
nu labi, no skata nekāda izcilā nesanāk, mazām melnām maliņām, bet rādās, ka vismaz vidus ēdams būs.
vēl pārkaisu visu ar bagātīgu pūdercukuru, izlieku no saldētām zemenēm vidū burtu s un eju uz mašīnu. braucam un es ar gandrīz vēl karsto kūku klēpī.
pa ceļam jāpiestāj.
kāpju ārā un visu plāti nolieku uz priekšējā paneļa.
izkāpusi pametu skatu atpakaļ un redzu, kā mana jau tā ne pārāk izdevusies kūka šļūk uz sēdekļa..
es kā paralizēta stāvu un skatos, kamēr tā pārlokās, pusei paliekot plātnē un otrai pusei uz mašīnas sēdekļa. viss pūdercukurs,protams, pa tiko iztīrīto mašīnu..
man nāk gan smiekli, gan dusmas.
smejās visi.
kūka tiek sastiķēta atpakaļ formā, zemenes pa virsu arī tiek izkārtotas kaut kā nebūt.. un skats ir vēl bēdīgāks nekā iepriekš..
labi, domāju, sinča sapraīs. un galvenais jau ir ideja, nevis izpildījums, tā sevi mierinu.
galu galā, beigu beigās, kūku vakara gaitā apēd līdz pēdējāi kripatai, un slavē. esot ļoti garšīga!
nu, vismaz kāds mierinājums..
:)

slavenā virtuves strādniece..

2010-06-04T13:20:00.003+03:00

jā..
piededzināju tiko grūbas.
tā biju sapriecājusies, ka uzvārīšu pusdienām vienkārši grūbas, pielikšu timiānu, trifeļu eļļu un parmezānu.
jau siekalas riju. uzliku katliņu un aizgāju pie datora.

nu, jupis viņu rāvis, to datoru un internetu!
par to, ka gatavojās pusdienas, atcerējos tikai tad, kad sāka aizdomīgi ost pēc ugunskurā aizmirstiem kartupeļiem..
te tev nu bija, saimniece..

tpfu.

labi, iešu tagad uz veikalu pēc citroniem. man ir padomā kāds pārsteigums!
;)

astoņkāji divkājim

2010-06-04T12:48:00.005+03:00

vai jums ir gadījies, ka kāds jūsu "bēdas" ir centies remdēt ar tīģergarnelēm un astoņkājiem? tādām lielām, gaļīgām rozā garnelēm un tādiem maziem, kriukšķīgu galviņu astoņkājiem?
tas ir forši.
pat kopā ar visiem lociņiem. ;)

tas (tā līdz galam) atgriež atpakaļ dzīvē un jūs, sēžot uz soliņa, skatoties garāmbraucošajās mašīnās un bīstoties saulesdūriena, ļaujot, lai garneles, gluži kā tādas švammes uzsūc visus prāta pekstiņus un lai astoņkājīši, gluži kā tādas birstes, izpucē tīru vietu galvā, un lociņu piesūkusies eļļa kā viegla starume aizskalo emociju netīrumus, jūs (tā līdz galam) saprotat, ka kopumā un vispārībā nav jau nekā daudz tik svarīga, par ko uztraukties..

divkājim jau arī patiesībā daudz nevajag. (tas būtu jāpatur prātā. tā līdz galam).
:)

viss skaidrs.

2010-06-01T16:40:00.003+03:00

jā!
jautājumu vairāk nav..

mārtiņam šodien bija klases ekskursija.
viņš nupat tik saviļņots ieskrien un atnes man marcipāna zivtiņu!! un lācīti!

"mēs paši taisījām, tas ir marcipāna, nu, mēs bijām skrīveru saldumos. un es speciāli tev uztaisīju! es vecmammai arī uztaisīju! viņi ir ēdami!!"
un brālim uztaisījis zaķi, un vectēvam zivtiņu, un mammai ar tēti tautumeitu un tautudēlu..
:)
šis, tik vēl vakar 4. klasi beigušais puika, kuram parastās skolas liecībā vienīgais desmitnieks ir sportā un mākslas skolas liecībā ir vieni devītnieki un astotnieki, kurš "nākotnes sapņu profesijas dienā" uz skolu bija aizgājis pavāra tērpā, šis puika, saudzīgi kā savas sirds saldo gabaliņu noliek man priekšā visgaršīgāko pasaulē marcipāna zivtiņu..
..

žēl pat ēst.
;)

jautājums paliek atklāts..

2010-06-01T14:22:00.002+03:00

es reizēm domāju, vai tā visa ņemšanās ap&par ēdienu nav krietni vien pārspīlēta..
vai tas ir adekvāti, tik daudz domāt, runāt, stāstīt, rādīt, meklēt..
vai tas ir normāli..
iedomāties, ka ēšanas paradumiem un ēšanai kā procesam ir kāds sakars ar laimīgu dzīvi, ar labākām attiecībām, ar veselīgāku uztveri..
tik daudz nozīmes piešķirt tam visam. un nevis tieši tam, ko ēdam, jo tas vēl būtu saprotams, ka savas veselības un nākotnes vārdā tomēr pret mutē liekamajām lietām jāattiecas ar kaut nelielu atbildību.

es vairak domāju par to, vai ar ēdienu mēs "neaizbāžam muti" gan sev, gan saviem tuvineikiem..
tā tas ir bijis no sākta gala - mātes vispirms rūpējas, lai bērni ir paēduši.
jau zīdaiņa vecumā, kā iepīkstās, tā pupu uzreiz mutē, un arī vēlāk, bērnu no dārziņa izņemot, apjautājamies, nu, cālīt, kas tad mums šodien launagā garšīgs bija, un sagaidot no skolas pusaudzi, uzreiz jautājam- ēst gribi, nāc paēd. un pieauguši būdami, aizbraucot ciemos pie vecākiem, tūlīt tiekam sēdināti pie galda un baroti, vai sagaidīti ar žēlabainu - nu, ko tu nepiezvanīji, ka brauc, mums galīgi nekā ēdama nav..

bet. vai tas ir tas pats būtiskākais?
varbūt zīdainis pīkst, jo viņam vienkārši gribās mamma smaržu, siltumu un pakutināšanu, varbūt bērnudārznieks daudz labprātāk pastāstītu par to, kādu ķiņķēziņu no plastilīna salipinājis, varbūt pusaudzis grib dzirdēt vienkārši - kā tev šodien gāja, un varbūt mēs, pieauguši būdami, vienkārši gribam šajā skriešanā uz brīdi paskatīties savu vecāku acīs, iedot buču uz viņu nedaudz čokuroties sākušā vaiga, pasēdēt klusējot vai pasmieties kopā par nenozīmīgām ikdienišķām asprātībām..

kaut gan .. varbūt tas ir sirsnīgākais veids, kā izrādīt savu pieķeršanos un mīļumu - iedot kautko garšīgu, pabarot. sniegt dzīvību uzturošo enerģiju.
kad cilvēks paēdis, viņam arī ir silti. viņš ir apmierināts. viņš varbūt ir pat laimīgs.
varbūt nav ko spirināties un daudz domāt, bet pieņemt, ka visas pamatpatiesības un gudrības izprātotas jau ilgi pirms mums, un mīlestība tiešām iet caur vēderu?..

es zinu laikam, kāpēc tagad par to visu iedomājos - es vienkārši esmu šausmīgi izsalkusi! ;)
bet!
atnāks vecāki un mani pabaros..
:)

zacene

2010-05-30T13:59:00.006+03:00

nu, ko?
vasara!!
vēsi baltvīni, dzesēti meža aveņu degvīni un tam visam klāt kaut kas jāpiekož.
patīkami sestdienas vakarā pirms visiem pieniem šmieniem utml. apsēsties ar draugiem pie apaļā galda un, aprunājot dzīvi un cilvēkus, saēsties vieglas, bet sātīgas uzkodas. ;)
es teiktu, siguldiešiem tas būtu paticis!
;)
galvenais draugs jau pa dienu norādīja, ka liela ēšana lai nebūtu, vien uzkodas, pie tam ne jau šādas tādas. "pārsteidz", viņš teica.
es pie sevis nodomāju, ka vislielākais un negaidītākais pārsteigums, ko es celtu galdā ir .. (ļaušu jums minēt vēl! ;) )
.. ..nu, protams, laša tartars.
domāts darīts. šoreiz klasiski vienkāršs - ar kaperiem, sīpoliem, olīveļļu, kalamansi etiķi. pipariem, protams.
vēl ļoti pārsteidzoša, es nodomāju, viņiem varētu likties grilēta cukini uzkoda ar biezo balzamiko un parmezāna tipu.
okej. slēdzu iekšā savu jocīgo elektrisko supergrilu un aiziet. tieši labi, bija vēl laiks visu ielikt leduskapī, lai garšas savelkās, kā semināros esmu dzirdējusi stāstām. ;)
bet,domāju, vajag arī kaut ko tādu parastu.
nu, labi. uzcepšu kišu mišu ar garnelēm.
galu galā, tādu es jau sen biju gribējusi izmēģināt.
iedvesmojoties no sigņa stāsta, gatavojos cept savu laša-garneļu- cukini-sparģeļu galviņu tartu.
bažas man radīja vienīgi cepeškrāsns. neko daudz es tur negatavoju, jo nekas labs paratsi nesanāk..
bet, ai, domāju, noriskēšu.
vispirms sapirkos veikalā produktus, ģībienam līdzīgas sajūtas uznāca, kad ieraudzīju, cenu, ko pārdevēja vieglu roku uzlīmēja uz ne jau nu kaukāda super izskata, bet parastām, pat labāk-pagatavo-mūs-pēc-iespējas-ātrāk izskatošajām laša astēm. cena bijā apmēram tāda, kādu biju domājusi, ka iztērēšu kopā visam. vienbrīd pat apsvēru, vai tik neņemt un to vienu asti kautkur pie minerāludeņiem neatstāt. bet, nē, domāju, tas nebūtu korekti. un galu galā, ne jau naudā ir laime. bet lasī!
;)
mīklu, domāju, ai, netaisīšu pati, nopirkšu gatavu. atradu smuki sapakotus smilšu mīklas klucīšus, bet, jau ņemot kaut kā nemierīgi jutos un galvā pilnīgi konkrēta nojauta čukstēja, ka nederēs šitā, ka būs salda..
ai, domāju, paņemšu..
protams, ka bija salda, un ne tikai tā viegli un druscīt, bet pa nopietno - kā jau kārtīga cepumum mīkla.
nekas cits neatlika, kā skriet fiksi fiksi uz pašu tuvāko veikalu pēc sviesta.
mīklu sataisīju pati. sanāca smuki dzeltena, vecpapa olai pateicoties ;)
paturēju arī leduskapī, kā jau tas smilšu mīklām pienākas.
izliekot veidnē, konstatēju, ka kaut kāda kaktu gardēde un viltus pavāre vien esmu, jo izrādās!! man nav pat mīklas ruļļa!!

bet par to plīti man taisnība - no apakšas dedzina, no augšas nekarsē. kā rezultātā, risks ir milzīgs - ja gribu, lai pār laša gabaliņiem un garnelēm un sparģelīšiem pārlietais olu-piena-rīvēta siera-diļļu- piparu maisījums nav vairs šķidrs, kā tam arī būtu jābūt, tad riskēju iegūt melnu pārogļojušos mīklas apakšu..
nu, kur tas der?
kaut kādiem faķīra cienīgiem gājieniem izdevās novest visu līdz ēdamai kondīcijai, iznākums nebija ideāls un mani pašu 100% apmierinošs, bet ēst varēja (mazliet vietām paskrubinot apakšējo melnumu nost) un garšoja tīri okej.
lūk, tāds mans piedzīvojums ar sestdienas zaceni.
;)
un varētu tagad biežāk draugiem ko pagatavot.
vasara taču!

p.s. bet to mīklas rulli gan man nedāviniet!! :)
varu iztikt! ;)

kotletes

2010-05-29T13:05:00.001+03:00

jā, kotletes. šīs nožēlojamās, izsmietās un par lamu vārdu jau gandrīz kļuvušās kotletes..
es pirms dažām dienām dažas izcepu - no jaunlopa maltās gaļas un ar daudzām daudzām sezama sēklām.

man, protams, nesanāca ne uz pusi tik sulīgas un garšīgas, kādas tās vienmēr bija sanākušas manai vecmammai. faktiski, neviena vēlākā kotlete nav stāvējusi līdzi viņējām..

viņa bija kotlešu cepšanas leonardo da vinči un ikviena viņas gādībā pagatavota kotlete bija ne mazāk kā mona liza.
tagad pat drusku tā kā žēl, ka neizprasīju, kas tur par noslēpumu, jo tajos laikos izskatījās, ka nekāda noslēpuma tajā nav - viss pavisam parasti - vecpapa sagādāta gaļa, tirgū izpētīta un izvētīta un tā labākā paņemta (dažādi gabali, gan liesumi, gan cauraugumi, gan dzīvs speķīts), vecā gaļas mašīna, vai nu es, vai vecpaps pie ruļļiem, paši visu samaļam, iemaļam vēl zaļu kartupeli, citreiz arī kādu drusku baltmaizes.
tad pie darba ķerās vecmamma, spaida, mīca, liek klāt vēl garšvielas un garšaugus, bet tikai sīpolus, ķiplokus, piparus un sāli, olu, ūdeni..
ko vēl??
nu, nevar būt, ka tas ir tik vienkārši un tikai vecmammas roku siltuma dēļ?
ko vēl viņa darīja ar tām kotletēm??

man liekas, viņa mūs visus ļoti mīlēja un gribēja mūs vienmēr garšīgi pabarot..
laikam tas..
..

izmēģinājuma trusītis

2010-05-23T13:51:00.004+03:00

mani mīļie vecāki atnes man suši.
viņi laikam domā, ka man nav ko ēst.
viņi jau nezin, ka burciņā līdzi man aukstā zupa.

vakar vakarā speciāli taisīju.
tā vien rādās, ka šovasar aukstā zupa būs tā, kura tiks pakļauta dažādiem gastronomiskiem eksperimentiem..

tagad es sataisīju pavisam vienkārši - bietes, gurķis, kefīrs. ķiršu etiķis. lauku ola. pusburciņa kaperu. kā zaļumus sakapāju palielu sauju svaigu piparmētru lapu. viss. nu, nekas jau revolucionārs. un droši vien, kāds tā dara jau gadiem ilgi.
bet. man patika tā doma un eksperimeta rezultāts ļoti apmierināja.
pat iepriecināja.
svaigums. vēsums. mazs pikantums.
ideāli!

bet vēl šovasar es noteikti gribu pagatavot trusi.
īstu beigtu trusi!
;)

tās pretīgās piepes

2010-05-22T17:33:00.001+03:00

tā vienu rītu biša saka, kad saruna iegrozās par sēnēm. jo viņam negaršo.
agnese mazliet sašūt. jo viņai ļoti garšo.
;)

es nezinu, ko teikt, jo man gan garšo, gan negaršo.
nu, piemēram. tāpāt kā, domājams, 99,99% (jo vienmēr jau atrodās kāds izlecējs) latvijas iedzīvotāju, tā arī man ļoti jo ļoti garšo ne ar ko nesalīdzināmā, kaut kādā ziņā pat banālā gaileņu mērce. jo īpaši vēl banālākā kombinācijā ar jaunajiem kartupelīšiem.. ;)
bet man ļoti negaršo beku mērce. un bekas kā arī bekveidīgās vispār. ja nu vienīgi baravikas. bet arī tad, ja vēl pavisam jauniņas, tvirtas un stingras, vēlams marinētas. var aīi mērcē. vai zupā, bet tad nu tiešām tikai bez tiem glumekļiem..
es dievinu mazus, smukus, mīlīgus sālsūdenī novārītus podiņus! tie ir mani sēņu karaļi! arī vārītas bērzlapes ēdu labprāt.
patīk pat šampinjoni.
bet ne apšubekas, sviestabekas un pāraugušas baravikas.

trifele..
mmm. tas gan ir atsevišķs sēņu izpratnes līmenis.
par trifelēm man bail pat izteikties, cik ļoti īpašas ar savu garšu un faktūru man tās šķiet.
trifeles nav no šīs planētas. tas ir kaut kas tik pārpasaulīgi garšīgs, tik absolūti pilnīgs, ka varētu domāt, tā garšo mūžība..

jebkurā gadījumā, pret sēnēm man ir savāda cieņa un pat tāda kā bijība. mazliet dīvains dabas veidojums man tās ir likušās vienmēr.
reiz, sensenos laikos, klasesbiedrene izstastīja, ka "vienā raidījumā rādīja, ka ļeņins ir bijis sēne. un sēnes vispār ir ļoti gudras būtnes, tās var transformēties.." utt utmldz..
pēc sviesta vai ķīseļa galvā tas izklausījās jau tad.
bet kaut kas mistisks tajās sēnēs ir, ņi riba, ņi mjasa, ņi ogurec :D

drīz jau vajadzētu sākties.
sēņu laikam.
skatieties, ka kādu ļeņinu mājās nepārnesat!
:)

nu baigie kadri.

2010-05-22T14:07:00.005+03:00

filmējām vakar.
šo to grila sezonai & draugu pabarošanai labi pielietojamu.
es gan tikai mizoju, rīvēju, griezu un asistēju. kadrā šoreiz negāju. nebija deguns nopūderēts :D
bet kaspars, malacis, lieliski atrādīja vairākas gardas lietas - pikanto riekstu piedevu gaļai, olīvu-kaperu mērci zivij, tomātu-bazilika maisījumu maizei.. bija arī salāti ar svaigu un ļoti gatavu mango un svaigu un ļoti krēmīgu sieru, kā arī kartupeļu pankūkas ar rukolu, kazas sieru, trifeļu eļļu un maletti.
viss ārkārtīgi vienkāršs, tāds pure&simple īzī vakaram ar visādiem dzesētiem vīniem un draudziņiem.;)

ļoti man tagad gribās spinātu pīrāgu, ko vakar cepām, bet nenofilmējām.
pamēģiniet - kārtainā mīkla, izklāta uz plātes, tai virsū apcepti (vai drīzāk apsutināti) spināti, pūdētais siers (var arī fetu, vai mozarellu+parmezānu) un tomāti. cepēškrāsnī uz minūtēm 15, ārā izvilktu pārslaka ar pirmā spieduma olīveļļu un nes draugiem uz terases. visi sajūsmā spiedz, laiza pirkstus, rauj viens otram no rokām un pieprasa uzsākt "šitādu picu" plašveida ražošanu.
;)

citēju:

2010-05-16T12:18:00.003+03:00

„Jums nav man jāsaka, ka cilvēkam, kuram negaršo austeres, sparģeļi vai labs vīns, ir dvēsele vai pat vēders. Viņam vienkārši ir augsti izteikts instinkts būt nelaimīgam”.
Hector Hugh Munro, skotu rakstnieks

man tas viss garšo. pat ļoti!!
tātad..
;)

a ja nu noder?..

2010-05-15T21:17:00.003+03:00

izlasīju tiko kādas "ārstniecības augu audzētājas" recepti:
*vīns sirds veselībai: ar svaigiem gaiļbiksīšu ziediem piepildītu divu litru trauku pielej ar sauso baltvīnu un, viegli noslēgtu, divas nedēlas atstāj saulē. dzer pa malcinam sirds stiprināšanai. ja ar sirdi jau problēmas, ieņem pa ēdamkarotei trīs reizes dienā.

hmm.. varbūt ir pat garšīgi?..

nākāmās gudrības nāk no latviešu pavargrāmatu guru masiļūnes:
-novītušus zaļumus atsvaidzina, iemērcot tos vispirms karstā, pēc tam aukstā ūdenī.
-dilles, pētresīļi, selerija un citi zaļumi ilgāk saglabās svaigumu, ja ūdenim, kurā ielikti to kātiņi, piemet šķipsniņu sāls.
-sāļš ūdens paildzina vārīšanu, bet skābā ūdenī vārīti dārzeņi būs cietāki.

labo padomiņu vācelītē ko ielikt!
;)))

debešķīgi.

2010-05-15T20:53:00.004+03:00

skajā gatavo ļoti garšīgu vistu aknu pastēti ar zemesriekstiem.
es jau otro reizi nopirku, un man jau otro reizi norijās mēle.. ;)
pastēte ir tāda "mājas tipa" un ļoti ļoti atgādina vecmammas taisīto.
un arī sastāvdaļu apraksts uz vāciņa liecina, ka nekā nemājīga tajā nav.

man tiešām garšo. pat vienkārši, pa tējkarotei un bez maizes.. ;)
bet varbūt tā ir tikai nostaļģija, ne garša?..
kaut gan, diez vai.

;)

салат из одуваньчиков..

2010-05-15T19:54:00.010+03:00

par grilēšanas burvīgo vakaru es vēl nestāstīšu gan, lai nelaupītu patīkamo pārsteiguma momentu un baudkārās gaidīšanas trīsas tiem laimīgajiem ~trīsdesmit, kuri vēl tikai gaida populārāko no populārākajiem, izķertāko no izķertākajiem, vasarīgāko no vasarīgākajiem semināriem ;)

taču vērts ir pieminēt mazu, vienkāršu degustācijiņu, kuru šodien novadījām spice home un kura t/c iekšējā radio tika reklamēta kā "hotjitje poprobuvatj salat iz oduvančikov?"
lai nu tā būtu..
;)

jā, pieneņu lapas mums bija. bija arī gārsas, jaunās upeņu lapiņas, nātres (ar kurām nemitīgi sadzēlos, tās cilājot un rādot interesentu pūļiem), bija mihelsonu spināti, asā krese un vēl visādi zaļumi.
lielisko, no aveņu etiķa, bazilika eļļas un vīģu etiķa sakulto mērcīti, kas ideāli piemērota mozarellas-tomātu salātiem, nav vērts pieminēt, jo šķiet, ka esmu jau to darījusi te daudzākas reizes.

taču pieminēt (un pieminēt ar labu!!) vajag salsiņu, mērcīti, smērīti jeb pesto, ko sablenderējām no visiem iepriekš minētajiem tipa laucinieciski eksotiskajiem zaļumiem, klāt pieliekot vēl rukolu, ķiploku, baziliku un labu šļuku ķirbju sēklu eļļas un ābolu etiķa.
šads smērs, uz neitrālas garšas krekera uzziests, izpelnījās nedalītu atzinību - ēda (un slavēja) gan bērni, gan vīrieši, gan tantes, gan onkuļi, gan dāmas, gan kungi, gan jaunieši, gan jaunietes, gan mēs paši, gan mūsu līdzgaitnieki..
;)

vēl es atklāju, ka veikalā rito viņiem ir superīgākais dārzeņu mizojamais nazis, kurš nemaz nav mizojamais nazis, bet gan uzparikte, ar kuru var pagatavot gurķu vai burkānu (un varbūt pat cukini & kabaču) spagetti! :)
es tādu gribU!!

bet garāmejot, vēl liepkalnu saldskābmaize pa ķērienam gadījās un daži pērnie sīpoliņi no zemnieku tirdziņa.

tagad, redz, sulīgi līst un palīdz visiem stādiem augt un griezties, un diena kopumā bijusi kā tāds mīlīgs oduvaņčiks!
;)

varbūt tā ir zaimošana

2010-05-15T18:19:00.009+03:00

vai nu pret vienu, vai nu pret otru, vai nu pret visu kopā..
bet es to izdarīju un rezultāts ir, kā saka, vienkārši snogšibateļnijs..

tātad - es tiko pagatavoju vienu no mūsu nacionālās virtuves stabilākajām vērtībām, vienu no vasaras sezonas hītiem, vienu no ikkatras sevi cienošas ēdienkartes klasikām - vienkāršo (biešu) auksto zupu.
gatavoju, gatavoju, kamēr man sanāca latviešu aukstā zupa vidusjūras gaumē.
būtībā, viss ir elementāri - līdzās tradicionālajām sastāvdaļām (marinētas bietes, kefīrs, svaigs gurķis, vārīta ola, kapāta dille (kas nu kuram vēl - man šoreiz vēl + kapātas upeņu lapiņas, druscīts pētresīļa, pāris jauno biešu lapiņu un dažas gārsas) es pievienoju tur klāt dažus kapātus anšovus un sauju kaperu. (kā arī karoti graudaino sinepju ar balzametiķi)
mamma mia..
mia mamma..
cik tas bija labi!!
nu, pilnīgi kaut uz muzeju nakti nes un par labas garšas un veselīga uztura eksponātu liec!
;)

pilnai baudai vēl iemaisīju kumšķīti lucernas dīgstu.

es domāju, tas tagad būs mans sezonas hīts! ;)
uz veselību!
;)

asini prātu, atver sirdi (vai maku) un tam līdzīgi

2010-05-07T22:27:00.008+03:00

principā, .. nav jābūt sevišķi atjautīgam, lai atjaustu un noprastu, ka man vakariņās ATKAL ir bijis laša tartars..
:D
JO - atkal rakstu.
mēģinot izdarīt tādus kā loģiskus secinājumus, nākas pieņemt, ka mana iedvesma (vai vismaz vēlme izteikties) slēpjas laša tartaros vai zivīs kā tādās utml.
:D
nu labi, jā. pieķērāt. atkal lasis, un atkal tartars, bet tur nekonevardarīt - vismaz reizi mēnesī, kad gadās apstākļu sakritība = būt skajā tad, kad ir nauda, nenoturos rokās un nopērku tipa lēto (gandrīz seši lati kilogramā!!!) laša asti. pārnesu mājās un uz dēļa.
tagad jau man vispār forši - jaunais dēlis pats prasīties uzprasās, lai uz tā lasīti pakapātu, svaigu graudu maizīti sagrieztu..

bet ko nu par to tartaru, tur jau sen ar viņu & mani viss* skaidrs.

interesantāka ir marcipāna masa, pie kuras es beidzo tiku! faktiski, tā pati masa varbūt arī necik interesanta nav, cik mana kāre pēc tās.
tad nu drīzi būs tā reize, kad es patiešām gatavošu pēc receptes!
ja vien atradīšu savā bibliotēkā, kartotēkā vai pagultē to žurnāla garšīgs numuru, kur iveta galēja tik iekārdinošu vaniļas zupas recepti aprakstījusi. es kā to izlasīju, tā uzreiz iemīlējos, un reta bija tā diena, kad es nedomātu par to zupu, par to, kā es tādu varētu uztaisīt.. un kā es tādu varētu ēst.. un..
jo vaniļas pāksts man ir, un mandeļu skaidas arī, un pienu var nopirkt gandrīz jebkurā diennakts laikā.. tikai tā marcipāna masa.
rau, šodien beidzot atkal nokļuvu tā dēvētajā gardēžu un taisītāju "paradīzē" gemosā. marcipāna masa kā dzīva man no plaukta virsū taisni lec! man pat drusku saļima ceļi. no saviļņojuma ;)

ja par gardēžiem un pirkšanu, tad labs ķēriens tajā pašā gemosā man bija sezama sēklas. vesels kilograms (reāla paka!!!) pa latsčēesmit!!!! imagine!!! latsčēesmit! tagad jau nu ofic varēšu bērt tās pa labi, pa kreisi un visur kur.

nekonkrētas, bet savādas pārdomas raisīja žāvētu mango lieta.
proti, šorīt biša mums saka, ka kāda persona, kuras vārdu ētisku apsvērumu dēļ neminēsim (bet tas vārds sākas ar burtu k**) un kura pati sevi uzskata kā arī zināmās aprindās (un visai pamatoti) tiek uzskatīta par zināma līmeņa gardēdi un tādu, kuram ne tikai patīk labi & garšīgi, bet kurš arī itkā prot novērtēt labu mantu utt., - tātad šī persona "neredzot lielu atšķirību starp gemosa žāvētajiem mango un mūsu". un tapēc par pilnīgi pērkamiem uzskata tos, dažus santīmiņus (ok, varbūt drusku vairāk kā dažus) lētākos gemosiešus..
nu, piedodiet, atvainojiet..
es šodien uz viņiem paskatījos..
ja es nebūtu redzējusi mūsu kvalitatīvās, kaut arī žāvētas, bet pat no skata sulīgās, maigās, glāsmainās mango šķēlītes, pat tad es padomātu, vai tās tur, pie viņiem redzētās, netīri brūngani oranžīgās, sausās mango kripatas vispār likt mutē..
bet tas tā, var gadīties, ka ļoti subjektīvi. lai gan manu viedokli pilnībā atbalstīja arī agnese.

skaidrs, ka tos mango pat intereses pēc nepirku. intereses un ziņkāres dzīta gan iegādājos varbūt man ne pārāk vajadzīgu, tomēr labprāt paprovējamu lietu - makadāmijas riekstu eļļu.
man jau likās, ka ir kaut kur jābūt arī no šiem riekstiem spiestai. paši rieksti man dikti garšo, tur pie vainas laikam galvenokārt ir tā kriukšķīgā konsistence un faktūra. eļļu par izteiksmīgu nosaukt nevar, arī negaršīga tā principā nav. visspilgtākā laikam ir tieši pēcgarša, pati pamata garša diezgan tauka un eļļaina. bet kuskusiņam reizpareizei noderēs. lai gan aromātiskāk, skaidrs, ka ar argāna.

ak vēl.
vai nu mēģinot aizdzīt no domām bēdīgo gemosa žāvēto mango ainiņu, vai nu sekojot pa pēdām kristas blogā nofočētajai sulīgajai bildei, es skajā vēl nopirku arī svaigu mango..
lūk!
bija prieks jūs atkal redzēt!
;)

p.s. bet signis*** ir jauks :) viņš arī mani starp visiem citiem pie sevis ielicis! pat nē, nevis starp visiem citiem, bet pirmajās rindās!! :)
(lai gan to vēl, tāpat kā eirovīzijā, nevar zināt, - labāk būt izliktam ar pirmo vai pēdējo numuru :D )

*(vineta + tartars = love)
**trešais burts šajā vārdā nav S.. :D
***signis vispār ir malacis - viņš, man šķiet, skatās dzīvē vispusīgi, ieinteresēti un ir no tiem, kuri "netur sveci zem pūra".

.. and action!

2010-04-23T21:09:00.007+03:00

es šodien gatavoju un mani nofilmēja.
jā, trīs vienkāršus ēdienus taisīju kameras priekšā -
-visiem labi zināmos salātus "agnese" ar lapām, mozarellu, garnelēm, gurķi, ķirštomātiem un lazdu riekstu eļļas+wb ābolu etiķa mērcīti;
-baklažānu-tomātu-siera-anšovu mazos sacepumiņus jeb plācenīšus, ierīvetus ar bazilika eļļu un pasniegtus ar maletti;
-kārtainās mīklas pīrāgu ar asajā čili pipara-kalamansi etiķa mērcē sutinātu bumbieru&ābolu virskārtu.

pēc tam andžejs un naglis to visu, kā arī vendeļa gatavotos kazas siera & ķiršu etiķa marinādē ceptu biešu salātus ar sezama sēklām un kārtainās mīklas pīrāgu ar dārzeņiem, apēda.
tātad, bija ēdams. tātad, varēs rādīt.

un vispār, es atkal atskārtu, ka man ļoti patīk gatavot. ja ir daudz vietas, ja ir gaišs, plašs un ērts.. ja ir liels dēlis un ass nazis..
man nepatīk stāstīt par gatavošanu, man nepatīk procesu komentēt. bet gatavot man patīk.
un kad viss jau galdā, tad patīk arī runāt un runāt, un runāt par to. ja kāds klausās ;)

es nezinu, vai drīsktu jau jums to stāstīt, bet .. holivuda jau raud pēc mums!

;)

skalopi, šrimpi un oktapusi

2010-04-23T09:25:00.006+03:00

ja gribētu raksturot, cik ļoti pašiem mums patīk jūras veltes, tad stāstītu, ka vakar pēc semināra kārām acīm spīdot, vilkām ārā no atkritumu kastes mazu astoņkājīti ar dažām nokostām kājiņām, lai izbaudītu tvirto, nedaudz krimšķīgo oktapusa galviņu..;)
taču nē, to es nestāstīšu.

jo mūsu dziļo cieņu un mīlestību jūras veltēm vakar apliecināja veseli 4 bagātīgi ēdieni - pirmajā bija slavenā (nu jau pārāk slavenā un izslavētā ;) ) jūras velšu zupa ar kokosriekstu pienu un dažādām austrumnieciskām garšvielām, kā piemēram, ingvers, garam masala, kumins utml. tajā zupā bija foršas un maigas, sulīgas un gaļīgas jūras gaiļa un sviesta zivs filejiņas, arī mīdijas, daži baby astoņkājīši un lielās gardās tīģergarneles!

ar to prieki tikai sākās, jo tālāk sekoja brīnišķīgi viegla, bet pilnīga uzkoda - jūras ķemmītes ar viegli blanšētiem un mazliet apgrilētiem sparģelīšiem, pārslacītiem ar rieksu eļļu, kārtojuma pamatā bija smalkos kubiņos sagriezta selerijas sakne, sutināta savā sulā un bagātināta ar mango etiķi. to visu svaigi papildināja svaigu spinata lapiņu un rukolas maisījums, apjaukts pirmā spieduma olīveļļā un kalamansi etiķī.
tagad, kad nāks ārā arī svaigie vietējie spargeļi un tad, kad tiks vilkti ārā grili, šads elegants uzkožamais, lai ar izklausās sarežģīti, patiesībā būs dikti ā†ri un vienkārši pagatavojams, bet pārsteigs ikvienu garšas kārpiņu.

nu, un tad plustoši un pašsaprotami nāca mazliet nopietnāku ēdienu kārta un nākamais, kā tilts starp uzkodu un pamatēdienu - grilēta (cepeškrāsnī cepta) ātes fileja ar tomātu, avokado un svaigas kinzas salsu. tā āte izskatījās ārkārtīgi laba - tāda, ka vārda tiešā nozīmē gribējās skrubināt kaut ādu no follija, bet nu nebija jau ko skrubināt.. ;)

un tad vēl viens, tāds ne pārak cēls, bet principā sātīgs ēdiens - bulgurs ar novārītiem astoņkājīšiem, mazajām garnelītēm un maigiem dārzeņiem.
šis jau tāds parasts ēdiens, nekas īpašs, nekas saistošs, tāds sajaukums, ko mazliet īpašāku padara trifeļu eļļa.
bet man likās gards, jo bulguru novārījām astoņkājīšu buljonā, un dārzeņus apcepot, apslacījām tos ar ābolu un medus etiķi. un faktiski, ja grib labi paēst, šis ēdiens nodrošina pilnu vēderu!

un viss.

tomēr nē, vēl jau tie vīni. tie vīni.. mmm. vinho verde ievadā un rieslings lenz izskaņā bija kā absolūti meistarīgas piespēles, ko jūras velšu ēdieni nekļūdīgi uztvēra un raidīja baudas un jauki pavasarīga vakara vārtos!

paldies tiem, kam garšoja!

tikai rīga,, tpfu, nē - tikai veltes, tikai no jūras! tikai veltes, tikai no jūras...
:)))

ne asakas..

2010-04-21T11:33:00.003+03:00

jau kaut kad martā pa radio esot teikts, ka visas pangasijas audzē vjetnamā, pasaules piesārņotākās upes mekongas dūņās, reģionā, kas vjetnamas kara laikā pamatīgi bumbota ar ķīmiskajiem ieročiem. raidījuma beigās tā arī esot patiekuši: "neēdiet bumbu ar laika degli!"

arī pagājušā gadā, kād svinējām otim dzimšanas dienu, sinča stāstīja par šitām netīrajām, riebīgajām pangasijām.
un otis triumfējoši izsaucās:" es zināju, ka tā nav īsta zivs!" un izvilcis no saldētavas krama cietu pangasijas gabalu, vicinaja to mums gar degunu, gavilējot: "nu? vai tad ta var izskatīties zivs? ES ZINĀJU, kā tā ir mākslīgi radīta! "

bet šodien es super twitter atrodu vēl šādu linku.

paskatījos dažus mēnešus atpakaļ, kad pie kāda līdzīga raksta komentētāji izteica šadas domas:

-konkurentiem lētā pangasija nepatīk.

-pasaules valstīs nav itin nekādu aizliegumu, daudzi gan kurn, ka lētā pangasija izspiež dārgākas zivis un uzskata, ka tieši tas rosina izplatīt baumas par piesārņojumu.

- ir jau vispārzināms, ka zivīs ir augsts piesārņojums un ja vien tās nav no vietējā dīķa, tās labāk bieži neēst, īpaši jau jūras zivis. pie liepājas taču arī ir noslīcināti kuģi ar ķīmiskajiem ieročiem.

-audzē jau pangasijas baisā netīrībā, bet tādos pat apstākļos audzē mīdijas, lašus, garneles un hvz cik daudzas zivis. un šitādi piesārņojuma skandāli taču nāk vienā rindā - ta laši netīri, ta garneles. kā sponsori maksā, tādā stabulē vides draugi pūš.

lūk, tādi visādi viedokļi.
katrs pats savas zives ēdājs!
;)

p.s. bet principā, sanāk, ka visdrošāk augstākā labuma omegu 3 ir uzņemt ar linsēklu eļļu! vo!
;)

vitamīns

2010-04-17T22:49:00.004+03:00

reāls kaifs!
vitamīns, kas tevi tur uz kājām un sit pa smadzenēm, un riņķo dzīslās.
es šodien paņēmu vitamīnu, un pēc tam vakarā vēl. bet vakarā drīzāk jau tā bija dziļumbumba.

dienas pirmajā pusē es pie "silpurmašu" marikas nopirku jaunās pieneņu lapas. aprunājos. pacilāju sulu pudelītes, atzinos, ka man negaršo marinēti ķirbji, vēlreiz pacilāju sulu pudelītes. tur bija dažādi sajaukumi - biešu ar burkānu, un biešu ār ābolu . un viena tik spilgti oranža. marika teica: "ņem to tāpat! lai ir pavasarim. vitamīni!"
un tā man uzdāvināja ķirbju-cidoniju sulu.
mājās gāju kājām un pa ceļam izdzēru visu tukšu. tāds spirgtums! bija absolūti pa īstam sajūtams, kā ņiprie ķirbju sulā esošie labvēlīgie elementi un naskie cidoniju sulā esošie c vitamīni lēkā, kūleņo un ņemās pa ikvienu manu šūnu.

es biju nostaigājusi jau kilometrus 7, un pievarēju vēl 3!

bet vakarā, nē, drīzāk tas bija vēls launags, es sakūlu blenderī pieneņu lapas, veselu saišķi, mazliet kinzas, mazliet spinātu, dažas sinepju lapas, pāris sasaldētas pērnā bazilika lapiņas un daugavas (tipa, dabīgo) jogurtu, to balto, bez piedevām.
jā.
es varētu būt uzsēdināta uz pavasara. tā šķiet!
;)

par kaut ko citu, par pavasara gaisu, kas izvēdinās ilgi noturīgo zivju aromātu

2010-04-17T22:45:00.002+03:00

šodien es biju pie zemniekiem. kalnciema ielā. (tur ir smuki, un tirdziņi turienei piestāv!)
pie mihelsona kunga paņēmu saujiņu parasto spinātu, saujiņu jaunzēlandes spinātu, čupiņu sinepju lapu un kastīti diedzētas lucernas. baigi apmierinātā ar sevi, jo, lai gan tēriņš jau ne mazais, tomēr gribējās jauno svaigo zaļo, gribējās, lai tās spirgtās dzīvības un vitalitātes sulas caur vēl maigajām lapiņām ieplūst arī manī..
:)
ja par taustāmākām lietām, tad jaunzēlandes spināta lapiņas tādas gaļīgākas, un teikšu, ka tagad, kamēr tās jaunas un mazas, tās man garšo labāk. bet vasarā, kad tās izaug lielas un jau par daudz gaļīgas, man patīk pieturē†ies pie klasiskā spināta.
mihelsona kungs stātsīja, ka pasūtītāju esot jau gana daudz, un man tas patika.

vēl man vienmēr ir paticis bioloģiskās lauksaimniecibas "silpurmašas" stends. viņiem ir pa druskai no viskautkā - šodien ar, bija gan marinēti ķirbīši, gan kartupeļu maisi, gan pirmās skābenītes, gan tējas, mazliet vēl palikušās dzērvenes, burkāni, bietes, kāļi, dažādas sulas, protams arī bērzu, un spirgtās pienenes.

vēl kādā stendā atklāju kaut ko tiem, kuriem ir superīgā čemodāniņā pārnēsājamā plītiņa piknikiem, un kuri šajos piknikos grib vārīt to zupu! ;) proti, kārbiņas ar kaltē†iem burkāņiem, un ar kaltētiem kāpostiem. kuri sasmalcināti skaidiņās, izžāvēti un gatavi likšanai zupā. garša esot tāda pati, it kā svaigu vārītu. "bet kurš gan tad uz pikniku ņems pusotru kilogramu burkānu? a te viss vienā kastītē, ber tik katlā!"
saimneice teica, ka kaltēs visu cauru gadu, un arī jaunos burkāniņus kaltēs.

taču īpaši daudz šodien tur bija visādu uz vietas apēdamo ēdienu piedāvātāji. gan indiešu virtuve, gan amerikāņu, gan itāliešu (pats roberto, nu, tas slavenais, lika cilvēkiem lazanjas porcijas), gan vincents.
"vispār", es pie sevis nodomāju, "tas ir dikti feini, ka tie vincentieši tajos tirdziņos nāk un baro. viņi tādā veidā ir pieejami visiem, un pat tiem, kas nevar atļauties aiziet vakariņās uz vincentu, reizi pa reizei ir iespēja iekost ko patiešām labu un ikdienā pa dārgo taisošo pavāru gatavotu."

bet es pati šodien neko neēdu, jo mājas pilns ledusskapis. lai gan baigais kārdinājums bija paņemt vismaz creme brule, īstu, rīgas šprotes bundžiņās iepildītu creme brule..
bet neņēmu.
nopirku vēl medu un ātri steidzos uz mājām pie saviem lašiem!
;)

still fishing (for compliments)

2010-04-17T22:31:00.000+03:00

tas nu gan vienreiz ir kaut kas jauns un nebijis manā ēdienkārtē ;)
laša tartars.

jā,nu. kauns, jā.
ka gastronomiskā fantāzija pāri tartaru žogam pārkāpj tik reti.
taču labs labu nemaitā, tāpēc parunāsim par laša tartaru.
:D
protams, te vēl ir dažas nianses, kas šodienas tartaru padara jo īpašāku starp visiem citiem maniem tartariem.
ne tas, ka rukolu izdevās dabūt, un ne tas, ka šodien jau tāpat omegas uzņemts tik, cik uziet, un ne tas, ka klāt varēja piekost arī jaunās mihelsonu spinātu lapiņas..

šī diena un šis tartars ieiet vēsturē kā uz mana jaunā virtuves dēļa pirmais sagrieztais.
tas bija nopietns un pareizs lēmums. gludajam un svaigajam, gravējumiem rotātajam dēlim nevainību laupīt tieši ar maigās un košās laša filejas kapāšanu..

pēc manas saprašanas, nē, es pat teiktu, pēc manas pārliecības, laba tartara galvenā īpašība ir tieši smalka un rūpīga kapāšana. tā, lai viss viendabīgs. tā, lai viss sakļaujas vienotā mīkstā kopumā.
un nekādā gadījumā, kā savās (video) receptēs mūs apmāca vietējā mēroga ārzemju slavenība, lai gan nē, precīzāk, ārzemju mēroga vietējā slavenība chef mary (kas patiesībā izrādās, ir solvita semjonova no viesītes), kura laša fileju ņem un sagriež metamā kauliņa izmēra gabalos, piekapā klāt dilles, pielej litru citrona sulas, un, fonā stenot kaut kādam džozē, ar nedabīgu smaidu sejā paziņo, ka zis iz verī delišes..

nē. mani tartari, tātad, tie tartari, ko es cienu, ir sakapāti jo smalki, līdz pat tai mīkstajai robežai, kamēr nepārvēršas par putru. kamēr mutē it labi sajūtama zivs (vai gaļas) konsitence, faktūra un struktūra, bet garšu kārpiņas apņem vijīga maiga un viendabīga, visaptveroša un baudā ieaijājoša buķete..
:)

p.s. bet par to chef mary es gan jums nekādas norādes nedošu, ja gribat, meklējiet. uz savu atbildību.
paši būsiet vainīgi!
:D :D

zivju tēma mazliet ievilkusies..

2010-04-17T22:07:00.003+03:00

tāpēc, ka visu lašu malto gaļu frikadelēs nesaliku. būtu bijis par biezu.
atpakaļ ledusskapī arī nebāzīs.
izdomāju sacept zivju plācenīšus.
patiesībā rīkojos līdzīgi kā ar senāk pieminēto jēra kebabu.
es laša masai pieliku olu, un pieliku ļoti daudz sezama sēklu, un pieliku kumšķi sakapātas kinzas. pipari, protams.
cepu.
sanāca ārkārtīgi maigi un zivīgi viegli gardumi.
tādus varēs paņemt rīt līdzi uz darbiņu!
;)

tagad es saprotu, kāpēc vecpaps sūkā zivju galvas

2010-04-17T21:55:00.004+03:00

es izvārīju zivju zupu - no sama un foreles kauliem un galvām. kā zommers mācīja, nepārspīlējot ar ūdeni un vārīšanas ilgumu.
zivju buljons sanāca īsti zivīgs un spēcīgs.
un tad, es pirmo reizi mūžā pagaršoju samu. jo pie tiem kauliem kāda nebūt gaļa ar' zin' bija. to es rūpīgi noskrubināju, un liku pēc tam iekšā zupā. viss. nekā vāirāk par labi daudz burkāna, mazliet kartupeļa, druscīt maltas lašu gaļas frikadelīšu un no kauliem noknibinātu gaļas krikumu tajā zupā nebija. aa, vēl krietna šķipsna saldēto diļļu.

man bija arī šņabis, un vienbrīd domāju, ka pieliešu kādu pilienu arī tā. tomēr nepielēju. galu galā, ne man ugunskurs, ne man ezera ūdens un ne man slavenās latvijas saldūdeņu zivis. tādai īstai āra uhai piederās šņabīts, bet man sanāca brīnišķīga, augstākā labuma mājas zivuzupa!
katliņā vēl palika, ēdīšu arī rīt.

cūkai cūkas laime un kas pirmais maļ, bet zivij zivs veiksme enīvej, kā arī lašiem būt

2010-04-17T17:21:00.008+03:00

pēc virsraksta spriežot viss varētu šķist pārāk sarežģīti un neskaidri. tomēr savā skaistākajā būtībā diena izdevusies. visiem.

kādam laikam ir izdevīgi, ka tad, kad es atnāku uz stokmanīti pirkt savu datora piedēkli (šoreiz uz letes pēc visas informācijas spriežot, bija jābūt izmestam citam, nu jau pakāpi augstākam un vēl nopietnākam, un šoreiz es biju ievērojami laicīgāk..), tas jau ir izpirkts, nopirkts, pārdots un beidzies.
kaut kas traks. :)

protams (PROTAMS!), ka nekas cits neatlika kā mierinošā pārtikas nodaļa. mērķis gan man bija tikai viens - rukola! rukola! un tikai rukola!
skaidrs, ka bez novirzēm neiztika un pagrābu arī vienu avokado (pa kaukādiem 20 sant. gabalā!! a ko, jūs nepagrābtu??!!)
salātu stends bija piegrūst lī∂z malām ar kaut ko, bet tas mani neinteresēja ar ko. acis šaudījās starp čaukstošajām paciņām un polietilēniem, celofāniņiem, bet varēja arī nešaudīties, jo rukolu es starp visu citu atrastu arī aizvērtām acīm.. :)

un rau, IR!! ooo, kādas 6 paciņas vēl stāv! kāds atvieglojums, kāds prieks! paņemu vienu paku un prieks kļūst vēl lielāks, kad redzu, cik tā rukola smuka - zaļa, stingra, sulīga, ne apvītusi, ne sapļekusi, ne iesvīdus, ne piepuvusi, kā tas diemžēl nereti gadās. un tad vēl lielāks prieks kļūst ieraugot, ka tā visa lielā paka maksā tikai 86 santīmus!! un tad vēl lielāks prieks kļūst izlasot,ka tā ir rucola origine italia, nevis no kaukādas tur izraēlas (nu okej, nekas jau pret izraēlu man nav. tipa.. :) ) !!
neatejot no stenda un izsverot visus ar šo konkrēto un ar rukolu vispār saistītos priekus, domāju, vai nepaņemt vēl vienu paku. kāda odioza kundze sāk ar mani sarunu, jautājot, kas tas tāds ir, un kā tas garšo, bet daudz man viņa nav jāpārliecina, paskatās uz cenu, uzzina no manis, ka parasti šis brīnums maksā daudz vairāk, un viss - viņa liek lielajos ratos un saka: "nu, poprobujem, butu jejo prosta tak žratj, ņeļubļu ņečevo mešat. vot, kabački včera kupila, tak ja jih prosta tak zeļonih sažrala.."
un kamēr es tur tā grozījos un klausījos, burtiski dažu sekunžu laikā nebija vairs, ko ņemt!

bet cik es atkal varēju būt priecīga, ka vismaz viena man jau ir un ka šodien jau nu manam lasim randiņš ar rukolu būs!
:)

ēdiens. joki. varbūt dzīve..

2010-04-16T23:40:00.001+03:00

"no rīta pamostos, atveru ledusskapi, paņemu sviestu, pamanu uzrakstu "78%", nodomāju: "aha, drīz būs nokačājies!", nolieku atpakaļ, aizveru ledusskapi un nepacietīgi gaidu."

kauli redzēs sauli

2010-04-16T23:12:00.005+03:00

jau nu nē, bet kādu burkānu un sīpolu gan.

tie būs sama kauli un foreles kauli, un tos es iegādāju sky&moore. ļoti normāli maksāja, zem lata, sama kauli vispār kaut kādus 33 santīmus. man patīk, ka labi produkti ir tik lēti. tas nekas, ka subprodukti. svaigi toties.

bet vārīšu es zupiņu. no vienas puses, tāpēc, ka sen nav dzidra zivju zupa ēsta, no otras - šodien saklausījos pa radio pavāru zommeru.
redz, izrādās, ka zivju (tieši zivju) buljons esot jāvāra vien 30 minūtes no tā brīža, kad viss sāk vārīties. es nezināju. domāju,ka visi buljoni jāvāra pēc principa jo ilgāk, jo labāk. bet nē, zivju buljons no ilgas vārīšanās varot kļūt rūgts.
vēl nianse tāda, ka lai tas sanāktu sātīgs un aromātisks un pilnīgs, nedrīkst pārspīlēt ar ūdeni! ūdenim katlā jābūt tik daudz, lai nosegtu kaulus (nu, vai galvas, astes un visu citu,ko vāram buljonā). nuuu, varbūt minimāli virs tā visa.
nu tad vispār jau sanāk tā, ka lai būtu ogogoo , principā vajag daudz zivju (vai to atgriezumu).

nu, redzēsim, kas man tur sanāks pēc šiem te norādījumiem.
;)

tomēr, vēl, ārpus zivju tēmas, bet par pavāriem - nevar būt, ka pat labos restorānos rezidējoši pavāri pārvalda tikai "labu olīveļļu un rapšu eļļu" ?..
nu, nevar tā būt..

;)

eruka šmeruka

2010-04-16T22:12:00.002+03:00

aragula vai rokets. kāda gan jēga no visiem šitiem pareizajiem vai nepareizajiem vārdiem, kas tāpat, zin', tāda tukša muldēšana vien ir, jo šodien rīgā nav RUKOLAS!! kā lai es tad gatavoju laša tartaru, ja nav rukolas? kā lai dzīvo tālāk, ja nav rukolas..
;)
nu labi, lasis ta pagaidīs līdz rītam, bet vienalga.. izstaigāju četrus veikalus, visādus pakšus, rimi un skaju ieskaitot, un nekur, nekur.

es tad laikam darīšu kā agnese - viņa šodien nopirkusi mangolda sēklas, zaļā un sarkanā, un rukolas sēklas, un viņa dēstīs tās zemē!
lai aug!
;)

recipes sell's

2010-04-16T21:15:00.003+03:00

nu, tad, lūk, jums
PIKANTĀ ZIVJU ZUPA AR JŪRAS LABUMIEM UN KOKOSRIEKSTU PIENU
(kaspara firmennijs, starp citu).

lielam katlam vajadzēs:
dažādas, vēlams vismaz divu veidu zivis, un, vēlams, filejas;
garneles, citas jūras veltes pēc izvēles un iespējām;
kokosriekstu piens (aptuveni 3 bundžas);
grauzdētu valriekstu eļļa, WB kalamansi etiķis;
sinepju graudi (aptuveni 3 TK );
karija lapas;
garam masala garšviela (1 TK);
kumins (1 TK);
čili pulveris (1/2 TK);
rīvēts ingvers;
čili pākstis;
ķiploki;
3 - 4 saujas basmati rīsu (pēdējā seminārā izmantojām miežu putraimus un garšoja izcili!);
3 – 4 glāzes ūdens;
nedaudz baltvīna.

gatavošana nav sarežģīta, bet tā kā sastāvdaļu daudz, tad jāatcerās tās visas pievienot. sākumā katlā nedaudz uzkarsē grauzdētu valriekstu eļļu, tajā ber saberztas karija lapas, garam masala, nedaudz pakarsē, ber sinepju sēklas, apmaisa un mazleit pakarsē, pievieno kuminu, čili pulveri, rīvēto ingveru, smalki sakapāto ķiploku, sakapāto čili. garšvielas karsējot maisa,. tagad ir kārta rīsiem (vai putraimiem) – sausus, „zaļus“, nevārītus tos ber katlā un apmaisa, pievieno ūdeni, pielej kalamansi etiķi, baltvīnu. sagaida pirmo burbuli un lej klāt kokosriekstu pienu, uzvāra un tagad ir īstais brīdis likt klāt zivis. tad – jūras veltes – mīdijas, astoņkājīšus, kalmārus,garneles. tikai jāatcerās, ka garneles prasa pavisam mazu vārīšanas laiku.
pagaršojot gatavu zupu, var būt nepeiciešams pieliet vēl nedaudz kalamansi etiķa. un pavisam labi un eksotiski šī zupa garšos, ja klāt liksiet sakapātu kinzu.

nu?
;)

jo mums ir nauda, bišķiņ nauda, bišķiņ nauda, bišķiņ ir..

2010-04-15T10:57:00.002+03:00

par to naudu gan bija jāpērk baigais gadžets datoram, bet tā kā es laikam neesmu pietiekami traka salīdzinājumā ar citiem, kuri nezin pa kuru laiku bija visus usb cietos diskus izpirkuši, tad nekas cits man neatlika kā iet uz stokmann pirmo stāvu - pārtikas nodaļu un iepriecināt sevi ar sen nebijušu iepirkšanos tajā!

un tā nu lavierējot starp visādiem dzelteniem spokiem, milzu bitēm cilvēka veidolā un rūpju&riktīgi-sapirkties-vajagg pārņemtiem cilvēkiem, es čik, čik, žvik, žvik, sametu fiksi groziņā:

puskilogramu garneļu, baigi lētās bija, divus mascarpones un vienu philadelfijas sieru, baiigi lētie bija, brieža gaļas žāvēto desu, žāvētas vīģes, samaltu laša gaļu, prosas pārslas (jāizmēģina!), sausbaranciņas bez cukura (bet ar sēklām), zemesriekstu satē mērci, turku zirņus burciņā, divus humosus, trikātas sniega bumbas,baigi daudz mozarellas un vienu ziedkāpostu.

biju apmierināta! & būšu paēdusi!
;)

ir jāsāk beidzot ēst!

2010-04-13T13:17:00.002+03:00

arī darba dienās.
un ja nav brīv' doties uz sabiedriskās ēdināšanas vietām, jāņem līdzi kārbiņas un jāēdinās nesabiedriski.

tā nu es saņēmu rokās gan sevi, gan nažus, pannas un katlus, un vakar vakarā, miegot jau ciet, tomēr vēl pagatavoju līdzņemamo pakšu ēdienu - griķu vārīšanā nekāda māksla nav vajadzīga, ēšanā gan- un visa tā māksla slēpjas īstās eļļas izvēlē (šodien tā būs omega plus trifeļu eļļa).
bet tālāk es gatavoju super sautējumu, kurš jau patiesībā arī nekādu baigo virtuozitāti neprasīja - mazie kabacīši, rīvēts burkāns, dažas sēnes un dažas konservētas baltās lielās pupas. sākumā uz pannas apsutināju burkānus mazā vīnogu kauliņu eļļiņā, un tad liku turpat klāt arī pārējo, pasutināju, pielēju sojas mērci, pavisam nedaudz, un uzkaisīju sezama sēklas, pavisam daudz.
un re, gatavs!

tas pusdienām. brokastīs auzu pārslas ar bumbieri un banānu, bet vakariņās - salāti ar paipalu oliņām.

skaties, ka nēpārēdies vai vismaz mēli nenorij, vineta!
;)

akceptēts

2010-04-10T00:23:00.002+03:00

šovakar šaurā draugu lokā atrādīju vakardien seminārā jau pārbaudīto maisījumu - avokādo, tomāts, kinza. man klāt vēl bija maķenīt spināti un sauja rukolas. kalamansi etiķa vietā spāņu vīna etiķis, 12 gadus mucā noturēts. melnie pipari. viss.

"mmm, kāda vasara!!", sajūsmā iesaucās ilzīte.
"ahaaaaa", pilnām mutēm galvas piekrītoši klanīja pārējie.
un es lepni izstāstīju, ka visgaršīgāk tāds garnīrs der pie svaigi grilētas zivs, un visi baigi sakārdinājās.

;)

ledus un sniegs vēl nebija izkusis,

2010-04-09T14:31:00.006+03:00

kad diennakti pēc manas dz.d. viņas uzlika mani uz prāmja un veda uz stokholmu. agnese, siņča un baiba manu dzimšanas dienas pārsteigumu bija noorganizējušas sulīgu - šampanieša jūra neitrālos ūdeņos.

prāmis brauc drusku vairāk par 12 stundām, un tikmēr kaut kas uz tā klāja ir jādara. ko darījām mēs? katra cēla no somām ārā tūristu komplektus un sarīkojām dzīres kajītē - šampaniets (cik daudz(vai maz), to es, protams, neteikšu), marinēti gurķīši, ceptas siermaizites, sausās zupiņas, nomizots pomelo, siers škēlītes, viena vārīta ola, paciņa mozarellas, zemeņu zefīrs, banāni. kaut kas vēl.
ir reizes, kad garšo viss!
tomēr karaokes bāra alus, ko par reģistrācijā saņemtajiem kuponiem varēja dabūt uz pusi lētāk, nebija pat zivs zvīņas vērts. tādus alus vajadzētu ar likumu aizliegt. pat neitrālos ūdeņos!!

taču rīts stokholmā sākās ar brokastu vietas meklēšanu. un neticēsiet, bet tas bija grūti. ok, svetdiena, bet rīgas izlutinātais patērētājs, kuram viss visur vienmēr pieejams tventifor/seven, bija vieglā izmisumā pusotru stundu meklējot visām svētdienas brokastu prasībām atbilstošu vietu. kad slapjās un gaļīgās sniegpārslas sejā sitās teju jau vairs neizturami un brokastu laiks plūstošī bija klāt pie pusdienlaika, kaut cik pieņema vieta, kur apsēsteis, sasildīties un remdēt slāpes&izsalkumu, atradās. diezgan vienkārši, diezgan parasti, bet ēst varēja. mana kartupeļa garneļu pildījums bija par sāļu, un agneses lazanja bija par mazu. un bundžu alus bija par pliekanu. bet tas tik tagad tā liekas, kad piedzīvoto pakļauj racionālai analīzei. tur uz vietas viss bija labi.

iegājām veikalā un baiba konstatēja, ka zviedru sausmaizītes tur ir lētākas.

bet manu interesantāko vietu apgājām ar līkumu, un es vien pa gabalu nosiekalojos uz visu to skaistumu, pie kura gribētos atgriezties.. lai paņemtu līdzi. un proti, tur bija krāmu tirgus, kur lielāko vairumu, kā no malas izskatījās, sastādīja vintage trauki.
skaistākās servīzes un brīniškīgākās glāzes, un pasakainākās tējkannas, un krāšņākās bļodas, un .. un..
eh,,,

un droši vien, ot toski, ka mani smukie trauki paliek jūras pretējā krastā, man uzbruka mokoša slimība, un tāpēc grandiozajā mājupceļa kajītes party, kur dzirkstošā dzira ar priecīgu šalti ielija meiteņu dzīslas, vien noskatījos no augšējās koikas..
;)

tehniskā bāze

2010-04-09T14:13:00.004+03:00

marta otrajā pusē mana virtuves aprīkojuma komplektācija piedzīvoja vēl neredzētu "izrāvienu".
jā tā turpināsies, pēc gadiem septiņdesmit varbūt kāds uzdāvinās man arī sirmā cienīgu 150 kvadrātmetru virtuvi, jo, piemēram, savu sapņu ķiploku spiedi es jau dabūju! superīgu spiedi - tādu, par kādu pat, godīgi sakot, nebiju uzdrošinājusies sapņot, bet tomēr sapņoju - pamatīgu, labi rokās ieguļošu, ar speciālu caurumiņu tīrītāju. es jau ar viņu spiedu, un ne tikai ķiplokus, bet arī ingveru.

man ir arī pamatīgs un nenolietojams virtuves dēlītis. es pat gribētu teikt - dēlis. liels, biezs, gluds, ērts. un galvenais, ar gravējumu.. īpašu gravējumu..
jā. faktiski, var teikt, ka sapņu dēlis, kaut kādā ziņā. ja par dēļiem vispār drīkst sapņot..
;)

un tad vēl maziņš, elegants un ļoti māksliniecisks dēlītis - apgleznots, un tas man būs deserta augļiem un tamlīdzīgām elegancēm.

bet tas jau neesot būtiski.
uzmanība jāvelta svarīgākām lietām, kā piemēram, lillā burkāni un jūras veltes.
tomēr par to - citreiz.

;)

viņš man netic

2010-04-09T01:00:00.004+03:00

kad es saku, ka svaigas bietes daudz nedrīskt. jā, jo svaigās bietēs ir ļoti koncentrēts aktīvo vielu daudzums, ja pārspīlē ar tīru svaigo biešu sulu, var viegli saindēties. man tā bija.

(un lūk! arī no avotiem: svaiga biešu sula izraisa asinsvadu spazmas, var reibt galva. tādēļ sākumā vēlams biešu sulu jaukt kopā ar burkānu sulu, pakāpeniski palielinot biešu sulas daudzumu. bietēs ir skābeņskābe, kas ir kaitīga organismam. tādēļ dienā nav ieteicams apēst vairāk kā puskilogramu biešu..) vo!

nu, bet labi. tas jau nav ticības, tas ir pieredzes jautājums.
un visādi citādi bietes ir ļoti labas. un super veselīgas. ticiet man!
;)

Maira Dobele Helsinkos, speciāli Latvijas Radio.

2010-04-03T19:42:00.004+03:00

"somi tur cieņā savus senos ēdienus. viņiem ir pašiem savs Lieldienu pudiņš, ko uz galda liek baltā tāšu turziņā. šim pudiņam ir tikai viena slikta īpašība – tas slikti izskatās..

veikalu plauktos somu lieldienu pudiņš izskatās skaisti. tas uzskatāms par visautentiskāko somu tradicionālo ēdienu, un tiek pagatavots un pasniegts tāšu turziņā. brūnā pudiņa jeb somiski - memmi (mämmi) senā recepte un pasniegšanas tradīcija gan var kļūt par krietnu pārbaudījumu pat eksotiksu ēdienu cienītājiem, kas nav somi un nezina, no kā memmi taisīts. apmulsums iestājas, brūno putras piciņu ieraugot uz šķīvja savā priekšā. memmi pudiņš tā degustētājiem izsauks tikai vienu noteiktu asociāciju – izkārnījumus.

ir kāds vecs un nolietojies joks par memmi, ko parasti stāsta ārzemnieki, kas memmi redz pirmoreiz: vai jūs somi, būdami pedanti un taupīgi, vienu un to pašu ēdienu lietojiet divas reizes? somi par šo joku neapvainojas, jo zina, ka ezotēriskais memmi patiešām izskatās pēc.. kakām. iespējams, ka latvieši drosmīgi nogaršotu īpatno lieldienu pudiņu, jo pēc skata un mazliet arī pēc garšas tas atgādina Latvijā iecienīto maizes zupu. memmi ir pagatavots no rudzu miltiem, saldināta rudzu iesala, raudzēts, tad cepts krāsnī un pāris dienas turēts aukstumā. memmi tiek ēsts pārbērts ar cukuru saldā krējuma peldē.

tradicionāli memmi tika ēsts lielā gavēņa laikā, bet pēdējos gadsimtos tas zināms kā lieldienām raksturīgs saldais ēdiens.
pirms sešiem gadiem somijā nodibināta memmi biedrība, tās dibinātājs, kā varētu domāt, gan nav soms – tas ir bijušais Itāļu vēstniecības somijā šefpavārs ahmeds ladarsi. trīsdesmit gadus somijā dzīvojušais ladarsi uzskata, ka par ēdienu prasti nedrīkst jokot. ahmeds ladarsi ar pārējiem memmi biedrības aktīvistiem ik gadus rīko pasaules čempionātu memmi ēšanā: kurš lieldienu pudiņu skaistāk pasniegs un apēdīs?

ik gadus somi apēd ap 2 miljoniem kilogramu memmi. ir daļa somu, īpaši gados jaunākie, kas memmi nekad nav pagaršojuši un ir tādi, kas bez memmi nevar dzīvot. nesen publicēta ladarsi memmi grāmata – ar vairākiem desmitiem recepšu – memmi maize, cepumi, memmi marmelāde, trifeles, pat memmi pica un makaroni. grāmatas veidotājs ladarsi smej, ka nu jau vairākus gadus ar viņu visi vēlas runāt par memmi.
– memmi - tā ir gaumes lieta. vienam garšo, otram nē. nu kas tur var būt grūts – tā taču ir krāsnī pagatavota rudzu biezputra!"

un es jums saku -
memmīgas nē, bet priecīgas!!
ne tikai lieldienas!
;)

aleluja

2010-03-31T18:50:00.003+03:00

nu beidzot!!!!!
ir nedēļa, kuras izskaņā tiks godināta kāda globāla un pārlaicīga mēroga augšāmcelšanās, un arī es nu atkal esmu augšāmcēlusies no gultas, un jau vakar kaut ko beidzot (!!) atkal pagatavoju.
pagatavoju vistu karija-kokospiena mērcē un servēju to ar plikiem basmati rīsiem. bija okej, palika vēl šodienai. labs asums, tā ka, ja nu vēl kāds aizkavējies bacils bija kaut kur dziļi manī palicis, tad ar vistas kariju tas tika izsvilināts.

tā kā atkopšanās periodā vajadzīgi vitamīni, tad sapirkos tonnu ar kivi.
vēl, protams, ingvers, omega 3-6-9 eļļa un puķes!
daži dārzeņi un rieksti. iļģuciema veselības dzēriens.

bet kamēr es gulēju, dabūju tomēr arī savu dzimšanas dienas torti ar svecītēm! ;)
paldies, ieva!!

un pa to laiku, kad uz palodzēm jums dīgst visādi dīgsti un asni, tikmēr ēdiet sauli, gaisu un pavasari pilnām mutēm!
;)

dzimšanas dienas torte

2010-03-19T13:49:00.006+02:00

man reti kad tāda ir bijusi.
ja godīgi, tā uzreiz atcerēties varu tikai vienu, un arī tik tāpēc, ka tā bija tādā kā tipa kas vairāk nekā torte.
ja piepūlē prātu un sasprindzina atmiņu, tad kā no miglas iznirst varbūt daži mirkļi, kuros es pūšu svecītes uz kautkā tortveidīga. bet varbūt tās ir tikai nenotikušas ilūzijas?..
es atceros visādas citas, tikai ne savas dzimšanas dienas tortes - varbūt tāpēc, ka bērnībā, līdzās vienīgajai normālajai, bet reti dabūnamajai cielaviņai, bija tikai kaut kādas treknu margarīna rožu čupas, kuras mani ne tikai atstāja vienaldzīgu, bet vēl vāirāk - izraisīja zināmu riebumu?.. varbūt tāpēc, ka savā būtībā neesmu izteikts toršu cienītājs, bet varbūt tāpēc, ka no mazām dienām mūsu ģimenē nebija tāda izteikta tradīcija - torte - , jo uz visām jubilējām bija tik daudz visa kā cita - pīrāgi un biezpienmaizes, un ābolu plātsmaizes, un smilšu cepumi, un žagariņi, un vafeles un saldās ruletes, un kukuūzas nūjiņas īrisos un ..

tā torte, kuru atceros - tā bija ļoti skaista. īpaša. tajā nebija svecīšu un to es negriezu tusiņa laikā un neviens no viesiem pat nedabūja to pagaršot. šo dāvanā saņemto, tiem laikiem neticami speciālo, pēc pasūtījuma pagatavoto torti, uz kuras skaisti marcipānā iezīmēta gozējās mana sapņu skrituļslida un uzraksts "tavu sapņu piepildījumam".. tātad šo torti, pēcsvinību naktī, atbraucot uz mājām, kāpjot no taksīša, neveikli izlaidu no rokām, tā nokrita uz asfalta, es raudādama to sakasīju un mazliet saškiebušos nesu mājā. daļu ēst nevarēja, bet tā daļa, ko varēja, mmm, cik garda tā bija.. caur asarām tā garšoja saldi maiga, viegla un kā īsta dzimšanas diena!

galu galā, īstos svētkos un arī šodien man ir mans ķiršu kompots. mūsu ķiršu kompots , kas neļauj būt vienai nekad un nekur, mūžīgi mūžos. ;)

jā, bet tomēr tas ir kaut kā tā skaisti laikam, kad filmās rāda to momentu - pa vidu brīnišķīgām svinībām pēkšņi dziest gaismas un gaviļnieku spilgti izgaismo dzirkstošu svecīšu klājums uz tortes, visi dzied un jubilārs ir.. laikam jau laimigs..
;)