sestdiena, 2009. gada 26. septembris

mēlītes

tagad es zinu. 
es atcerējos. ēdu jēru mēlītes (ko kaspars vēlīgi bija man nopircis no jēru zemniekiem un pat(!) jau izvarījis, laikam kopā ar timiānu vai rozmarīnu) un atcerējos. 

mēle (cūkas un liellopa) man kopš mazām dienām ir bijis mīļākais ēdiens (uzreiz aiz kartupeļu pankūkām un laikam arī pildītām olām, nē, tomēr pirms olām).
par laimi manam bērna gardēža vēderam, vecpapam patika agri celties un  iet uz tirgu. tur viņš varēja pavadīt daudz laika. staigājot, garšojot, pētot, čamdot, izvēloties, kaulējoties.. 
un par vēl lielāku laimi manam (un arī vecmammas) vēderam, viņš nereti no turienes pārnesa šo delikatesi, šo deficītu, šo tā dēvēto gaļas subproduktu, par kuru iedomājoties vien, varēju sākt trīcēt kārdinājuma drebuļos. 
dīvaini, jo gaļu kā tādu es bērnībā neēdu, nu, ja nu vienīgi ar lielu un bargu piespiešanu un maziem, negribīgiem kumosiem.. 
taču mēle!!! 
tas man bija īsts garšas notikums! mums abām ar vecmammu, man liekas, mēle garšoja visvairāk, vai arī man tikai tā likās, ka vecmammai mēle garšo tikpat ļoti, cik man, vismaz man gribējās, lai tā ir, jo kā bērnam viņa man bija lielākā garšas autoritāte.

tomēr tas viss nebija tik vienkārši. bija viena lieta. 
katru reizi, kad es acīm spīdot un alkatībā trīcot, vienkārši novārītu mēli ēdu un ēdu, un ēdu, un gribēju vēl, vecmamma nenogura man atkārtot - nevar mēli tik daudz ēst. tie, kam garšo mēle, daudz runās. neēd tik daudz mēli, paliksi pļāpīga.. 

un ko jūs domājat? ;) 

3 komentāri: