vīna dziesmiņa

nebūtu korekti, ja cilvēks ar manu vārdu vīnam uzgrieztu muguru.
es neesmu no tiem, kas lepni (iedomīgi? aizdomīgi?) paskatās uz pārējiem ballītes dalībniekiem un sausi nosaka: es alkoholu nelietoju.
nē.
es neesmu no tiem.
un paldiesdievam, citādāk manam īstajam vārdam, manam ikdienas vārdam (un varbūt pat manai dzīvei) nebūtu jēgas ;)
labi, nepārprotiet.
es neesmu nekāds pļēgurs. vai siņušņica. ;)
es nedzeru grādīgos katru dienu, un ne katru vakaru.
taču labs vīns man dara prieku.
reizēm prieku dara arī lēts un, iespējams, nelabs vīns, bet tad tai ir jābūt kādai īpašai reizei, kur patiesībā prieka darītājs drīzāk ir kompānija, iemesls, atmosfēra, un ne tas paku vīns kā tāds.
tik izlepusi jau es arī neesmu, lai ikdienā gribētu tikai smalkās amarones un blanc de blancs.

bet reizi pa reizītei, ir forši. tā vairāk vai mazāk iemalkot.
un katreiz novērtēt. kā garšo.
akadēmijas laikā jau kas ta mums bija? monastirskaja. un jo lielākā pudelē, jo labāk! (lētak)
monstirskaja bija pats krutums, salīdzinājumā ar tiem agadmiem un ko tur vēl. nē, tos es pat īsti ne. es inteliģenti un bohēmiski sūcu monastirskaja. no pudeles, no plastmasas glāzes (ak, šito greznību!)

redziet, dzirkstošos dzert un mīlēt man, šķiet, ierādīja agnese.
un tikai sausos. brutus. cavas. cremantus. proseco.
jo sausāks, jo labāk. rīgas šampanieša bruts, nesen konstatējām, mums jau ir pa saldu.. ;D :D

vienu laiku man patika vīnus izvēlēties pēc pudelēm. jo stilīgāka etiķete, jo man vairāk garšoja. ;)
bet tagad, nu jau gadi trīs būs kā man ir skaidrs, kādus tieši vīnus es izvēlos.

jau krietns vecums, pieredze un šādi tādi kursi, lai varētu teikt, ka no vīniem maķenīt sajēdzu, un tomēr nevaru tā teikt. ne vella es nesajēdzu, es tikai zinu, kas man garšo.
un tā kā pēdējā laikā es visus vīnus izvēlos tikai vienā vietā, tad vilšanās nav bijusi. visi, it visi un ikviens no tiem ir savas cenas vērti, pat vēl vairāk.

vispār, es jau zināju,ka šo ierakstu nemaz nevajag sākt, jo to nevarēs pienācīgi pabeigt, jo par vīnu stātsāmā ir daudz, un domu ir daudz, un vīna ir daudz.
bet ja jau šo augstāk minēto uzrakstīju, ārā jau nedzēsīšu.
uzskatīsim, ka šis ir never ending story.

un beigu vietā citēšu kādu itāli, kurš izdzirdot manu vārdu teica: "oh,did jū nov, zet it mīns littel vain in italian? "
:)
kautkādā vārdadienu skaidrojošā kalendārā gan skaidrā latviešu valodā pretim manam vārdam bija rakstīts - vīna dziesmiņa.
;)

vegānu gaumē

es, starp citu, tiko uztaisīju to banānu saldējumu. ko jau teicu, ka taisīšu, bet tad, kad teicu, tad neuztaisīju.
tagad uztaisīju. ja būs ēdams, ziņošu.
;)

vecie buki nē, bet vecie stāsti

bija taču te pirms nedēļas man kolēģu uzņemšana.
nekas liels, bet kopā sanākt, vīnu iedzert..
nu, un kaut kas arī jāuzkož, jo ar vienu (posļe pervoj ņe zakusivajut) jau nebija domāts, ka aprobežosimies.
lielas vakariņas negribējās rīkot. bet gribējās arī, lai kolēģi dabūtu ar ko izsalkumu remdēt.
tāpēc izlēmu, ka būs zupa, un pēc tam dažādi smēri uz maizītēm vai krekeriem, vai grauzdiņiem, vai tāpat ēdami.

zupa, kāds pārsteigums, šai sezonai un šim gadam tik neraksturīgā sēņu zupa.
marika atnesa dienu pirms tam ļoti daudz dažādu beku, es no tām, kabača, burkāna un kartupeļa pagatavoju sēņu krēmzupu.
vai tiešām gribat zināt, kā?
vai kāds maz uzticās šīm nekorektinekonkrētineprecīzinenomērītajām un uz bujduj taisītajām receptēm?..
jā kāds vēl tāds ir, tad lūdzu:
sēnes bija, nu cik>kāds litrs jau laikam noteikti. es gan neciešu glumekļus, tāpēc visām, pat maziņajām izņēmu apakšas. sagriezu, bet ne sasmalcināju, sagriezu ari sīpolu, vispirms uz pannas apcepu to, līdz tāds caurspīdīgs, un tad liku klāt sagrieztās bekas, apcepu tā labi, kamēr sāka māja smaržot pēc ceptām sēnēm. tad liku katliņā, pārleju ar kadu puslitru, 700 ml vistas buljona, vārīju, pieliku klāt sarīvetu kabaci, sagrieztu kartupeli un nomizotu burkānu, vārīju , vārīju, kamēr kartupelis ļoti mīksts. tad sablenderēju. bet nepārcentos ar to, lai paliek arī kāds sēņu gabaliņš kaut kā kripatiņa uz mēles sajūtams. es pieliku arī sāli neduadz, pēc garšas, kā aka. un kadus 100 ml saldā krējuma.
un tas arī viss.
vēl man bija iepriekš sasladētas gailenes, tās es atkausēju, apcepu, un iemetu zupā, lai tiek.
sātīga.
tāpēc smērus taisīju mazos trauciņos, jo principā, arī tie sātīgi.
īpaši kaltētei tomāti sablenderēti kop āar saulepuķu sēklām un saulespuķu eļļu. tad es taisīju smēru no indijas riekstiem, cietā siera, kalamansi etiķa, oliveļļas, anšoviem, kaperiem, dažām bazilika lapām.
tad vēl bija viens maigais - ar avokado, garnelēm un lauku oliņu, vārītu. tas bija sakapāts. un apmaisits ar lazdu riekstu eļļu un dažam pilēm kalamansi etiķa.
vēl ari no beku kātiņiem - tos gan es sakapāju gana smalki, sacepu, kop āar saspeistu ķiploka daiviņu, pieveinoju piparus un trifeļu eļļu.
lūk.
kolēģi vispār visu izēda tukšu. tad jau laikam bija normāls.
katram gadījumam uz galda nolikto maletti pat neaiztika..
;)

tomāts ēšanai domāts

dažreiz mani tiešām sajūsmina tas, kā es gatavoju.
čik čik, un ēdams.
tā bija arī ar tomātu mērci. tādu ātro.
vajadzēja kaut ko uz fiksu roku, nekā nebija, bija vienīgi vēls vakars un apmaiņas ceļā iegūtie vietējās ražas tomāti (es viņam olas un sauju gaileņu, viņš man tomātus).

noblanšēju dažus, izņēmu serdi, veselus liku pannā un sutināju, pēc brīža pabakstīju, tomāti paši sašķīda sev (un kā vēlāk izrādījās, ēšanai) patīkamos gabalos. klāt es pieliku tādu sauso garšaugu maisījumu, man tāds ir - provansas saucās, tur ir gan oregano, gan rozmarīns, gan timiāns, gan lavanda, gan fenhelis, gan anīss, gan vēl kaut kas. lai mazinātu baciļu ietekmi, liku tomātiem klāt arī ķiploku. (ja interesē, no kurienes tas, tad no vecpapa dārza)
un ļoti ātri, starp citu, mana mērce palika tumīgi bieza. šķidrā sula labi reducējās un veidojās ļoti tomātīga, svaiga un tāda kā flanelīga konsistence. smaržīgi burbuļoja un es iedomājos, ka gribās, lai tā ir arī nedaudz maiga un glāsmaina, tāpēc pieliku karotīti izmēģinājumam atliktā lietuviešu mascarpones siera.
no palodzes dabūju dažas izbalējusas bazilika lapas, (man tur aug viens tāds krūmiņš podā), ieplucināju tās mērcē un bja ļoti, ļoti garšīgi. ar lētajiem rimi penne makaroniem.
oi, ku labs mājas fāstfūds bija, oi..
;)

..bet rozīnes gan man negaršo

ooo, pie kāda garduma es šodien tiku!
pie pašmāju, korektāk, pie draugu vecāku māju, vīnogām!
maziņas, tumšiņas, apaļiņas un dikti, dikti saldas.

atceros, maza būdama kaut ko tādu tiku ēdusi. laukos, kaut kam, kaut kur, kaut kādai radu tantei vai onkulim bija liela māja un liels, ļoti labi iekopts dāŗzs un pagalms, un siltumnīca, un tad viņi visam citam pa vidu nodarbojās arī ar dažu vīnogulāju lološanu. tie laikam bija tādi attālāki radi. mēs ar tuvajiem radiem - tēva brāļa ģimeni pie viņiem bijām ciemos, un skaidrītstante, man liekas, dabūja tā kā dāvānā vīnogulāju stādiņu. un tad kādus gadus pie lonu jaunās mājas auga vīnogas, bet tās vienmēr bija skābas.
un tad man kopš tā laika likās, ka, ja arī latvijā var izaudzēt vīnogas, tad vairāk tās ir tikai kā dekoratīvs elements māju sienām, taču nekādā ziņā nekas ēdams, kur nu vēl baudāms.
kādi bērnišķīgi maldi..;)

šodien es redzu un jūtu, ka gardas, saldas un sulīgas vīnogas var būt arī kaimiņu pagalmā..
;)

katram laikam pēc nopelniem

kamēr vieni marinē vilnišus, otri lasa dzērvenes un brūklenes, trešie taisa garneles, ceturtie sēž kafejnīcās, piektie gatavo tiramisu, bet sestie ēd visādu veidu tartarus, es brīvdienās mieloju sevi ar pašiem parastākajiem ēdieniem.
vienu dienu man bija tikai varīti kartupeļi, ar mizu parasti vāru, arī šoreiz. karstus nomizoju, saspaidīju ar dakšu un samaisīju ar labu devu lazdu riekstu eļļas. baigi labi.
vēlāk tajā pašā dienā izcepu kabaču pankūkas.
nākamajā dienā es gatavoju lēcu-rīsu-burkānu-kabaču viru ar sinepju sēklām un kariju.

viss.
man garšoja. šodien arī bija ko līdzi paņemt.
brīvdienās nav jāēd, galu galā.
vispār nav jāēd.

;)

hokejā bija negaršīgi grauzdiņi

toties pats hokejs bija labs!
par laimi visas čipšu pakas maksāja latu gabalā, un puišeļi bija tik prātīgi, ka paši teica "ārprāts, latu!! nēēē, tādus mēs negribam!"
nekas cits neatlika, kā paņemt grauzdiņus, jo tos deva komlpektā ar alu pa lētāku naudu.
bet alus jau ar nekāds, pļumpējams un tikai tik daudz par sevi manīt liekošs, ka uz tualeti dzen..
;)
kaut kā tas kārumu piedāvājums arēnā rīga pašvaks. tiešām pašvaks.
bet mums bija līdzi katarm pa ābolam!
;)

zupā

tad, kad viņi ēda todien lēcu-kabaču-kokospiena-karija zupu, katrs no viņiem tajā vakarā vai nākamajā rītā, vai trīs dienas pēc tam uzprasīja: "nu, tu man iedosi to recepti, labi?" vai "ā, man noteikti jāpieraksta, kā šito vāra!" vai "pastāsti, kāda ir recepte" vai vēl kaut kā tamlīdzīgi.
bet man ne sevišķi patīk stāstīt, kā ko gatavo.
ne jau tāpēc, ka kāds noslēpums, vai ka es skopa un nenovīdīga.
iemesls ir viens - kad darbojos virtuvē, visbiežāk un lielā mērā daru to impulsīvi, spontāni un intuitīvi.
man ir grūtības kādam izstātsīt "tipa" recepti, vispār, godīgi sakot, pat neduadz kauns, jo tas pieprasa precīzas mērvienības, skaitus, minūtes, lielumus, kartsumus, grādus, traukus, biezumus, formas, tilpumus un tamlīdzīgus virtuves terminus..
mēģinot kādam izstāstīt recepti, es svīstu vairāk, nekā pie cepešplīts stāvot..
paratsi uz "kā tu šito taisīji", es atbildu "ai, nu šitas ir šausmīgi vienkārši, liek lēcas katliņā un vāra, un tad pieliek kabaci, var likt arī burkānu, es citreiz lieku, rīvētu, dažreiz kabača man vispār nav, tad tikai ar burkānu. nu un vāra to tik ilgi, kamēr tas savārās tādā viendabīgā masā. un.."
un parasti pēc pirmajiem pieciem vārdiem sāk skanēt jautājumi "a cik daudz lēcas? un ūdeni? a kabačus kā? cik duadz? cik lielus, a var ņemt arī cukini? a kā to kariju.."
un tad es saspringstu kā tāds springrolls un mēģinu vizualizēt atmiņā tieši kā un tieši ar cik es darīju..
bet jātrenējās. jātrenējās.

lūk,piemēram:

28. AUGUSTA LĒCU KABAČU ZUPA AR KARIJU UN KOKOSRIEKSTU PIENU
8 porcijām jums vajadzēs:
700 g spilgti oranžo turcijas lēcu (var izmantot arī dzeltenās indijas lēcas, vai škeltos zirņus arī var izmantot);
2 vidēja lieluma kabačus;
1 litru koksriekstu piena;
2 ēdamkarotes maigās karija pastas (no burciņas. var nopirkt stokmanā vai arī citur);
1 ar pusi ēdamkarotes karija pulvera;
ūdeni.(hmm. nu es nezinu, kādu litru, vai?..) ;
sāli, pāris šķipsnas;
1 ēdamkaroti kalamansi etiķa.
/variācijās par šo zupu ir pieļaujama rīvēta burkāna izmantošana, svaiga, blanšēta tomāta pievienošana, daži, nesauksim, tos vārdā, tamlīdzīgām zupām liek klāt arī tomātu pastu../

tātad, jūs paņemat lēcas, ieberat katliņā, noskalojat reizes trīs ar aukstu ūdeni. tad pārlejat lēcām ūdeni, vairāk nekā tikai, lai nosedz, un liekat katliņu uz uguns. tikmēr nomizojat kabačus, izgrebjat tiem sēklas, sagriežat tos mazos gabaliņos (var arī sarīvēt uz rupjās rīves), kā kabači sagriezti vai sarīveti, pievieno tos lēcām (tas pats, ja burkānus izmanto) un turpina visu vārīt. vāra apmēram pusstundu, nu man tā liekas, ka pusstundu, bet to jau var redzēt, lēcām jākļūst ne vien mīsktām, bet jāveido viendabīga konsistence. nu ir laiks garšvielām, izņemot etiķi (un tomātiem, ja gribat). pieberat, pagaršojat, ja gribās/vajag, pieberat vēl. tad pielejat kokosriekstu pienu. pavārat nedaudz, nu, minūtes varbūt 3, pagaršojat, un iespējams, ka vajag vēl kādu garšvielu. pievienojat. nu ir arī īstais laiks kalamansi etiķim. ar kokosriekstu pienu tas sader kā gāze ar plīti. etiķis jauki balansē kokosriekstu piena pilnīgo garšas bāzi. taču pārspīlēt nevajag, zupai nav jābūt skābai. vien nedadz niansēti iekšējās garšas atblāzmā jāsajūt viegli spirgts skābumiņš. tādēļ kalamansi etiķi pieveinojiet pa druskai,maisot un garšojot, līdz sasniegta katram zupas vārītājam pašam vēlamā harmonija.
vēl ļauj uzmest tā saukto burbuli un
lūk, zupā, kā saka vācieši!
;)

tas ir kaut kāds mērfija likums vai kas?

tas ir kā likts - tajās reizēs, kad apzinīgi pacenšos un no rīta kaut ko sapakoju un pat pagatavoju līdzi ņemšanai, tā pa dienu klāt ir vecāki un atnes arī kaut ko ēdamu.
tā šodien, es paņēmu pat nevis kaut ko, bet prātīgi izplānoju 3 ēdienreizēm, gan tomātus paņēmu, gan mozarellu, pat rīsus no rīta izvārīju, un āboli man daži ir un banāns..
te, kur gadījušies, kur ne, vecāki izlien ap stūri un smaidīdami atnes lielu somu ar 2 burkām. vienu lielu, otru mazu.
lielajā - solītie 3 litri meda, mazajā - negaidītais puslitrs baraviku zupas..
forši jau ir.
tagad izlemt atliek, ko ēst, ko nest mājās atpakaļ. jo vairāk tāpēc, ka iepirkušies pārtiku savām vajadzībām, viņi no rimija atnes man vēl garneļu salātus..
ek, vecāki, ek, barotāji.
:)

bet tad, kad nekā ēdama līdzi nav, neviens man neko nenes un nedod. gandrīz nekad. nu, kā lai to nosauc? a? ..
;)

es nezinu, kā lai nosauc šo ierakstu.te ir gan par zupu, gan regīnas dārzeņeim, gan desām, gan māsu.. ;)

sākumā es domāju, uztaisīšu biešu pupiņu salātus ar olīveļļu un medus etiķi.
bet tā lija un tāds romantisks drēgnums radio simtuviens pavadībā valdīja manā miteklī, ka skaidrs bija arī viens - jāvāra silta, sātīga, maiga un bieza zupa.
bietes, tātad jau bija novārītas. un konservēto pupiņu bundža jau bija attaisīta.
viss sastājās savās vietās pats no sevis.

divas tādas kā mazas, nē, nu drīzāk tādas kā vidējas (manas dūrītes lieluma) vārītas bietes sarīvēju. (bietes, starp citu, protams, ekošmeko no regīnas dārza, kur nekā cita, izņemot kūtsmēslus un čaklās ravētājrokas, klāt nāv bijis).
liku katliņā, pielēju ūdeni. uz uguns to visu. fiksi nomizoju 4 kartupeļus, sagriezu zupas tipa (neregulāras formas) kubiņos. pieliku klāt bietēm ar ūdeni. sarīvēju vienu svaigu (atkal jau no brīnišķīgā regīnas mazdārziņa) kabaci, tiešām nelielu un bez iekšām. arī liku katlā klāt visam citam. tad noskaloju pupiņas no bundžas un arī liku klāt.

vēl man bija iegadījusies mājās medniekdesiņa. tas notika tā - bijām pie māsas pirmo septembri atzīmēt. bet pirms tam pie mammas biju ļoti gardu skābu kāpostu zupu paēdusi. māsa jau ar' īstenā mājsaimnieciskumā kā kārtīga skolotāja bija pagatavojusi jaukas mājas tipa vakariņas - kartupeļu biezputru no pašas dārzā audzētiem kartupeļiem, tomātu gurķu salātus un apceptas medniekdesiņas. tā kā es biju labi paēdusi vecāku mājas, tad pie māsas knapi knapi nomocīju vienu desiņu (jo sen tads nekas nebija ēsts, dažreiz jau kārojas.. ;)) un tad māsa piedāvāja vēl. es teicu, nē, nē, paldies, es vairs nevaru. viņa tā kā drusku teatrāli uzmeta lūpu un teica, ak tad tā, negaršo, ja, pie manis jau neēd, ja. un tad, jokojot es teicu, ja viņai tā ir paredzēts, ka katram jāapēd vairāk par vienu desiņu, viņa man labprāt var iedot līdzi uz mājam, bet tagad es ne pa kam iekšā nevaru to gardumu dabūt.. ;)
un viņa, kā jau nopietna būtne un kārtīga mājasmāte man promejot iedeva ar. kuļķeni ar veselām 4 desiņām.. ;)
nu, kā jums patīk?..

bet tātad, pie zupas atpakaļ, būs jau savārījsuies gana laba. vēl tikai iegriezu mazas, mazas medniekdesiņas ripas. turpināju vārīt, kamēr tāda bieza un tumīga, un uz beigu galu pieliku 2 oranžos tomātus, kurus jau bija pēdējais brīdis izlietot uzturā. bez mizas un sagrieztus.
sāli, protams, bet nedaudz. un ļoti, ļoti dažus pilienus upeņu etiķa.

ņam ņam.
;)

vajadzētu. bet vai vajag..

man vajadzētu te ierakstīt, ka svētdien biju ciemos un tur mēs cepām pankūkas, bet mums pietrūka milti, un pirmdien es biju sēnēs un pēc tam vārījām zivju zupu, ļoti, ļoti gardu, pabarojām agneses radus, kaimiņus un madaras draugus, un ka pēc tam es mājās līdz naktij tīrīju sēnes savā viesistabā pie brīnišķigā lielā masīvā apaļā galda, skanēja ļoti skaista mūzika pa radio simtuviens un caur logu tieši uz mani blenza milzīgs izbrīnijies un dikti spīdīgs mēness, un labi ka no pastkastītes es izņēmu to atbaidoši jocīgo avīzi ar slimīgajiem tēliem un dīvainajiem saukļiem, un sarkano rimbuli, bija vismaz uz kā sēņu ķidas tīrīt.
un vajadzētu arī uzrakstīt, ka es biju salasījusi 11 mīlīgas mazas beciņas un tās visas es aizsūtīju vecamtēvam, viņam jau tagad pašam mežs pa tālu.. (rekā, dots devējam atdodās, jo pretī akal saņēmu ķirbi un kabaci, un mini patisonus, un olas).
un vajadzētu arī varbūt uzrakstīt, ka svinību maltīte izdevās gana laba, tikai nebija vis jēra kotletītes sezama sēklās, bet bija jēra kotletītes ar smalcinātu kinzu un drupinātām saulespuķu sēklām, jo visi sezama krājumi man taču bija kožu iznīcināti.
vēl jau noteikti vajadzētu uzrakstīt, ka manu lēcu-kabaču zupu kokosriekstu pienā un karijā ēda rinalds - tas ir nozīmīgi tādēļ, ka viņš vispār reti ko ēd. un no zupām vien trīs. bet tagad vēl tātad ēda arī ceturto.
vēl jau varētu arī ierakstīt, ka, izrādās, man ļoti patīk sēņot, gēni tātad tomēr.. ;)
un vēl to, ka vinho verde ir tik labs. un ka mums ar agnesi jau rīgas šampanieša bruts palicis par saldu..
;)

bet, lai nu paliek.
ko ta es te .
labāk vēlāk kādu receptīti iepostēšu.. :D :D :D