paldies par kūkām,

teica kaspars, ēzdams baigi garšīgo ābolkūku no konditorejas "vecrīga". to man ieteica paņemt, kad jautāju pārdevējai, kas vēl tāds garšīgs viņiem tur ir. un viņa, ar neviltotu labsajūtu balsī ieteica šīs kā "ārkārtīgi labas šodien mums!"
pilnīga taisnība.

vispār šo stāstu vajadzēja nosaukt "nepārvaramā vara", jo pēdējā laikā man jo bieži uznāk tāda dīvaina vēlme pēc kautkā . un pat ne vēlme, tāda kā iekšēja prasība un nekādi nepārvarama gribēšana. tāda, ka var staigāt uz riņķi kā traka lapsa sprostā, kamēr nedabū to, ko grib.
tā man šodien gaišā dienas laikā ne no šā ne no tā, pašā rīgas centrā pa ceļam uz ķīpsalu sagribējās kūkas, tādas vieglas, gaisīgas, krēmīgas, nešķebinošas.. nu tā, ka nekur likties..
labi, ka uz valdemāra ielas pretī mākslas muzejam tā mazā kafejnīca-konditoreja,.

lūk, vēl šodien atklājām - ingvera tēju lieliski var papildināt ar tējkaroti kalamansi etiķa!! wunderbar!
un, ja kā runājām, kāpostā ir simtsreiz vairāk vitamīna c nekā citronā, tad tā citrona lielā vērtība ir drusku pārspīlēta un bez tā ingvera tējā var iztikt!

kūkas jau aprītas. tagad mielojos ar tēju!

;)

galvenajā lomā - cīsiņš un co

kopenhāgenā esot pasaulē vienīgais ēdienu teātris..
uz kādu izrādi tajā man ļoti gribētos nokļūt.

lūk, ko saka gundega skudriņa:
"..ēdienu laboratorija - meistarklase madeleines, kur nedēļas nogalēs neuzkrītošās garāžas telpās notiek ēdienu teātris. lai nekļūtu garlaicīgi, tā repertuārs mainās četras reizes gadā un tas tiešām ir kaut kas vēl nebijis. par ēdienu teātri vietējie pārsvarā ir dzirdējuši, bet paši savām acīm nav redzējuši..
..3,5 stundu garumā baudīt vismaz 10 ēdienus, tostarp arī alu un cīsiņu, kas tika gatavoti viesu acu priekšā. ēdienu teātrī noris tematiskas video projekcijas mūzikas pavadībā. emocionāls ceļojums, kurā absolūti perfekti tiek pārdomāta katra darbība, mirklis, muzikālā takts un pat kumoss."

ja ir kāda lieka biļetīte, lūdzu - te es esmu!
;)

dienas kripatas

* tētis atveda auksto gaļu. antra, izrādās, brīvdienās esot veselu cūku laukos nopirkusi. mamma jau vakar teica, ka ņemoties ar cūkas galvu, septiņas stundas ap aukstās gaļas katliem. es tad nu ar' tiku pie bļodiņas. mammai labi sanākusi.

* devu mārtiņam uzgrauzt ingvera saknes gabaliņu. viebās, bet prasīja vēl. pati dzēru ingvera tēju un ošņāju ķiplokus. tas viss, protams, profilaksei. un man arī garšo. tā tēja.

* marika teica, ka viņas draudzene esot nopirkusi kaut kur balsamico, kas ne pēc kā negaršo un neesot pat salīdzināms ar maletti, ka hesburgerā arī esot dabūjams tas garšīgais krēmīgais pufīgais saldējums un ka alfā esot kautkāds jauns veikals, kurā garšvielas varot nopirkt. būs jāapskatās.

* mani sasmīdināja kāda sieviete - atnāca un jautā, vai ķirbju eļļa ir? ir! vai, nu, paldies dievam, citādi es jau trīs dienas neesmu ēdusi!! :)

* agnese saka, ka ir iemīlējusies tvaicējamā katlā. domāju gan. man arī tādu gribās/vajag! mans mūža sapnis.

* apēdu pirmo šīs sezonas mandarīnu. sulīgs.

* uzzināju, ka jaunākais valentīnas grandānes veikums esot manuskripts klausāmgrāmatai (!!) ievads vīna kultūras vēsturē. gatavā formātā tas būšot sastopams jau decembra sākumā. gribētos.

* izvārīju miežu putru buljonā. riktīgi labi.

* no saldētavas veļās ārā buljoni un citi sasaldēti labumi un krīt tieši virsū. ;)

* neesmu vēl ar iepriekšējo tikusi galā, bet nopirku jauno gastronom. ar smuku pildīto tītaru uz vāka. tur viskautkas feins vēl ir iekšā. man patīk gastronom.

* sakārojās kaut ko saldenu, svaigu un kraukšķīgu. paņēmu pusi banāna, saspaidīju to bļodiņā ar piestu, piedrupināju klāt dažus valriekstus un samaisīju ar svaigām (atsadētām) mellenēm. man bija garšīgi.

pa kripatai vien ļoti jauka diena.
;)

nēģus pa 5 ls/kg vajag?

nē.
nevajag.
pat par velti viņus neņemtu.
pat, ja badā mirtu, neņemtu (ok, šis varbūt ir maķenīt pārspīlēts. badā jau pat dubļus var ēst.. :D ).

tā es attapos pie vēl viena "negaršo"..

nēģi man negaršo. nē, pat ne negaršo. nēģiem ir ļoti negaršīga garša, un rakstot šo, es sapratu, ka vārds "garša" manā izpratnē vispār uz nēģiem (uz kautkādiem apaļmušiem, kas viltīgi pretendē uz zivju statusu) nav attiecināms.
nēģi vienkārši ir tādi, kas pat neietilpst manā garšo/negaršo kategorijā.

dažreiz es šajā nēģu nerespektēšanā sajūtos ļoti vientuļi, jo visi apkārtējie jūsmo par tiem. ķer, grābj, pērk, pasūta, ved ciemkukuļos, ēd, rij, laizās un slavē.
fu.
jau nēģu faktura vien, jau tā aizdomīgā viņu konsistence neko labu par viņiem neliecina. ja tomēr mēģinam notvert šī elementa, ok, sauksim to par garšu, tad traukūdenī izmērcēta dzēšlapa garšo labāk..
piedodiet. piedodiet.piedodiet..

man, protams, bija interesanti, kad vasarā ar bērniem nometnē bijām eckursijā uz salcgrīvas nēģu tačiem. tas nēģu ķeršanas process un tradīcijas tiešam ir aizraujoši, bet.
ne vairāk.

vēlreiz piedodiet, man visi nēģi un visi viņu baudītāji.
;)

nu labi,

aizgāju pēc kakao. ar putukrējumu.
un pēc daima.
un kaut kā jau to saldo rītdienu (t.i. labos laikus) sagaidīšu.

našķi nomierina. vismaz kāds labums no tiem.
;)

p.s. kakao, starpcitu, vajagot dzert! viena kundze man teica,ka tur ir daudz antioksidantu.
bet ja par kakao runājam, tad kādēļ gan tik daudzās cafe & co , kur dzērienkartē rakstīts "kakao", tā vietā tiek piedāvats šķīštošā šokolādveidīgā pulvera dzēriens? respektīvi, kāpēc visi šitie neskviki tiek dēvēti par kakao?.
man tā nepatīk..
ar īstu, karstā pienā pagatavotu kakao nav salī∂zināms nekas..

dzejas mīļotājiem

lieku šķīvī salātlapu,
to ar eļļu apsmidzinu.
bet lai nesanāk par knapu,
kazas sieru piedrupinu.

tālāk - ņemu nazi asu,
sīpolus uz pusēm šņāpju.
izsmidzinu etiķrasu,
nebūs vairs ne bads, ne slāpju!

galdā likšu arī cāli,
vīnogas un kartupeļus.
vaigi nebūtu lai bāli
kausiem biešu zupu smeļu.

mielasts tikai tagad sāksies -
putkrējums un lašu astes!
paredzu, ka tūlīt nāksies
atstiept arī ikru kastes.

jēra cisku pataupīšu
labāk šaušu krāsnī līni.
virces krietni pārkaisīšu,
krājumā ir baltie vīni.

siermaizītes, kā jau likums
tonna sacepta ar prieku.
tas jau labākais mans tikums-
viss, ko gribat - galdā lieku!

/v.ā./

;))))

vēl viena brokastu reize

tā tas tajā dzīvē notiek.. kā saka, nespļauj akā, kāpostos vai kur tur vēl..
tiko nopulgoju maizītes un pasludinu, ka "man tādas nav vajadzīgas", tā notiek lūk, kas:

šorīt brokastā - saldskābmaize ar sēklām,
uz tās - aiviekstes biezpiens ar tajā iepluinītām biešu un salātu lapām, apmaisīts ar bazilika eļļu (garšai un aromātam), druscīt omega maisījumu (veselībai un labumu uzņemšanai) un dažiem pilieniem naktssveču eļļas (sievišķīgajai labsajūtai).
biezpienam pa virsu - tvaicēta heka krikumiņi.

dzēriens tam klāt bija tāds - krūzē ieliku 3 plānas šķēlītes ingvera saknes, pielēju kādus ~ ml 50 vecpapa izspiestās ābolu (sīpoliņu, tāpēc salda, jo salda!!) sulas un pāri tam visam karsts ūdens.

brokasts pa pirmo zorti!

p.s. vispār pēdējā laikā esmu sākusi patērēt daudz ingvera. dzeru to kopā ar dzērvenēm un medu, ar laimu un medu, ar pliku kartsu ūdeni, ar sulām ..
ceru, ka tas man (un visai pasaulei) darīs labu!

;)

vistas arrived!

un ar viņām arī viens kauts divgadīgs gailis. viena vista pārcilvēciskā, mistiskā un racionāli neizskaidrojamā veidā ir iespiesta jau tā pārpildītajā saldētavā, otra vista ir nodota gādīgās, labu un veselīgu garšu novērtēt protošās rokās, un gaili es vakar ņēmu priekšā. tas ir, liku katlā.
vispirms, sekojot k.v. padomam, veicu brine procedūru - vienkāršiem vārdiem runājot, pamērcēju kādu laiciņu garšvielu sālsūdenī.
un tad vārīju. vārīju un vārīju.. vārīju un vārīju.. bet. nemazam tik ilgi ari nebija, kadas 3 stundas.
kopā ar pastinaku, burkāniem, seleriju sakni, puraviem, sīpoliem, ķiplokiem un pašsasietu buljona garšaugu buntīti.
šajā reizē iztaisīju vēl tādu kā mazu eksperimentiņu - piemetu klāt knibucīti ingvera saknes. lai tāds drusku spaisīgāks tas buljons.
un sanāca tik feinā, piesātinātā krāsā un garšā!
tagad ir ielikts ledusskapī, lai pa virsu sasalst taukumu kārta (un kā jau īstam lauciniekam, dzeltenu tauku šitam gailēnam daudz), kuru vakarā noņemšu (izmetīšu, jo man trekns nepatīk).

lai būtu svaigs pētersils un selerijs, un pastinaciņš, un puraviņš, ko vārīt kopā ar gaili, aizgāju līdz slow food zemnieku tirdziņam, kurš piektdienās ir arī pie skaja. tur man neviļus paslīdēja roka un es jēra aknas nopirku..

kamēr vārījās gailis ar garšaugiem un saknēm, gatavoju akniņas - sagriezu gabaliņos, viegli izklapēju, apbēru ar pipariem, liku stikla traukā un pārlēju ar upeņu etiķi. paurēju kādu pusstundu ledusskapī, ņēmu ārā, apcepu un pārlēju ar mazliet ūdeni, mazliet saldo krējumu, pieliku sagrieztus sīpolus un sutināju.
iznāca tiešām tīri tā nekas :)

lai dzīvo mājlopi!
:D

noklausītas sarunas

skanis manu vecpapu sauca par spicausi. (jo viņam likās, ka vecpaps aiz durvīm vislaik kautko noklausās ;) )
laikam to spicausību būšu šūpulī līdzi saņēmusi ;D
es pat negribot vislaik dzirdu visādas svešu cilvēku sarunas. trolejbusos, kafejnīcās, pieturās, veikalos, uz ielām..

un reizēm gadās ko tik savādu dzirdēt..
nu piemēram<

nr.1
wok restorānā, pie blakus galdiņa puisis meietnei saka:
- nu kā? neesi garšojuis? nu, esi ēdusi krabju nūjiņas? nu vot, garneles ir tieši tas pats, kas krabju nūjiņa!

tālāk es neklausījos.

nr.2.
trolejbusā:
- es vakar biju pie viņas ciemos, viņa man bija sataisījusi suši. nu tur visādus, tādus zemniku tipa, ar cīsiņiem un ..

tālāk es atkal neklausījos..

šitādu zaimošanu ;)

labi, klausīšos vēl. varbūt gadīsies ko gardu dzirdēt.
;)

nu mirdams var ēst..

filmās rāda un stāstos stāsta, un blogos raksta mūzikas listes, kuras gribētu dzirdēt (?) atskaņotas savās bērēs. ja nerāda, nestāsta vai neraskta, tad domājis par to ir, es pieļauju, katrs otrais, arī es, protams. par mūziku jāpadomā nopietni, jo tā bēru ceremonija nav gara, gribēto dziesmu saraksts man toties ļoti garš, tāpēc jāveic rūpīga atlase..

nu nav jau tā, ka tūlīt kapā taisos, taču.
es esmu sastādījusi sava bēru mielasta menu.
man gribētos, lai bēru viesi ne vien pieminētu tur mani ar labu vai klusētu, bet arī reāli izbaudītu.
tādēļ -
- garneļu krēmzupa (kādreiz vienu no pasaulē gardākajām varēja baudīt vecajā veco laiku pulkvedī. tādu es gribētu. lūdzu, bēru organizators lai sameklē 1996 - 2001 tur stardājošo pavaru un pajautā vismaz recepti, ja ne pašu zupu)
- otra zupas izvēle - vistas- garneļu kokspiena zupa thai gaumē. jautāt lindiņai.
- dodu vēl trešo iespēju - pikantā ķirbju zupa ar kariju. atbildīgais - vendelis.
- uzkodās gan laša, gan jaunbrieža, gan jēra tartars, ar kaperiem, svaigu baltmaizi un obligāti ar olīveļļu madonia no sicīlijas. rukolu noteikti klāt. nu un visu kā pienākas.
- kartupeļu pankūkas ar gaileņu mērci un parmezana sieru
- lai būtu arī rosoliņš. ne jau visiem tie tartari..
- pildītas olas. antra mācēs uztaisīt manā gaumē.
- ar trifeļu eļļu slacītas grūbu bumbiņas. uz salātu lapām. nu te nu man pašai tā kā no kapa būtu jāceļās, lai to pagatavotu..
- salāti "agnese 2".
- grilētas tīģergarneles. daudz. katarm tik cik var apēst.
- mēle! obligāti mēle.
- siltie vistas salāti.
- melone ar jamon
- siltajā - cēla zivs ar sparģēļiem, ar jaunajiem kartupelīšiem.
- teļa fileja ar mīcītiem kartupeļiem,kur ir anšovi un rukola, un baltvīns, un kalamansi etiķis, un gr. valriekstu eļla..
- desertā - daudz svaigu ķiršu. daudz velgas tantes vēja kūku. bez cielaviņas jau ar noteikti neiztiks. kautkas ar vaniļu,kautkas ar kokosriekstiem. aaa, jā, obligāti krēmšnītes!! un dažus eklērus. melleņu klimpas. lai jau drusku no bēdām visiem melni zobi paliek :D un zemeņu zupa. un lai maira atved tās sojas vaniļas mērcītes. .

dzersim mēs amaroni, grappu. vaniļas šņabi, fernandez brandy, nu, vispār viskautko.

kautkas varbūt būs jāmaina, bet vēl jau laika daudz.
cerams ;)

bet par mūziku runājot, tad skaidrs, ka kā pēdējā uz repīt būs šī dziesma
;)

teikumi, prātā aizķērušies, filmai "zeme, mūsu mājas" fonā skanot

"kā gan var iekarot pasauli ar tukšu vēderu.
lauksaimniecība bija mūsu pirmā revolūcija.
izgaisa atmiņas par tūkstošiem gadus ilgo cīņu par ēdienu. .

mēs esam tādi paši kā ikviena suga uz mūsu zemes. mūsu galvenās ikdienas rūpes ir pabarot sevi.."

cik vienkārši..

pirms nedēļas

mēs atkal bijām sporta klubā energie un nācām klajā ar itāļu uzkodām latviešu gaumē.
izdevās, manuprāt, labi. bija arī pa glzei vīna, un vīns, tāpat kā uzkodas (kartupeļu plāceņi ar kazas sieru un maletti balsamico, pikantā zivs ar tomātu bazilika salsu, spināti ar sēņu un trifeļu eļļas aizdaru, mascarpones-biezpiena deserts ar zemeņu liķieri un vīģu etiķī sutinātiem ābolu kubiciņiem) cilvēkiem arī patika.
mani tik ļoti baro tā vārdos neaprakstāmā semināristu atsaucība un atvērtība, ka esmu ar mieru atkal un atkal rīvet kartupeļus un apdedzināt pirkstu, plāceņus cepot, un esmu gatava atkal un atkal liet asaras, sīpolus griežot, un atkal un atkal kapāt un smalcināt, mizot un lobīt..

es jau no galvas (galvenajās līnijās), škiet, zinu kaspara stāstāmā pamatdomu, taču katrreiz klausos tajā visā kā tādā atgādinošā mantrā - man īpaši patīk tā jaukā mudināšana uz garšu sazīmēšanas un aiz rokas notveršanas treniņu:
ikreizi, kad ko ēdat vai dzerat, dažus mirkļus veltiet tam, lai apstādinātu apziņā garšu kārpiņu notverto niansi. jums nav obligāti jānosauc tas vārdā - sāļš vai salds, skābs vai piparots, vaniļa vai petroleja, augļi vai kafija.. svarīgākais - piefiksēt to garšas sajūtu, sajust garšu saspēli ēdienā, mazliet prātā izanalizēt sagaršoto kaut vai sajūtu līmenī. un kaspars saka, tāpat kā es domāju - tāda garšu izjušana, saprašana, uztveršana ļoti palīdzēs reizēs, kad gatavotajam ēdienam itkā kaut kā trūkst, nu kaut kas vēl tā kā prasās..
paratsi, neesot gana jūtīgi garšu uztaustīšanā, mēs nospriežam, ka jāpiešauj sāls vai vegeta..
bet, jo vairāk mēs izgaršojam (ar apzinātu attieksmi pret ēdienu un tā garšu), jo vieglāk ar katru reizi improvizēt un padarīt ēdienu neatkārtojami baudāmu tieši katram pa savai gaumei!
lūk, jums uzdevums visām nākamajām ēdienreizēm!
;)

p.s. starp citu, energie laipnās meitenes mums uzdāvināja preparātus veselīga pašmāju jogurta pagatavošanai.
bet vai tad es varu atrast brīdi, ko atlicināt, lai to izmēģinātu?..
jāsaņēmās, vineta.
un piens jānoperk..

un svētki turpinās

jeb, pareizāk sakot, var sākties, jo ātrāk jau nevarēja..
bet tagad man kā pēc grāmatas - tādi tīri latviski ēdieni - pēdējā laika grāvējs - miežu putraimu putra ar cūkgaļas cepeša gabaliņiem, apceptiem trif. eļļas lāsītēs.
un būs arī kaut kas no jau iepriekš minētās latviešu virtuves ikonas antoņinas masiļūnes saraksta galvgaļa - labvēļu sarūpēta skābo kāpostu zupa. ar visu kā pienākās - skābs krējums un kartupelis krekliņā arī ..
:)

taču tas vēl nav viss,
vēl tas, ka taisīšu veselīgo dzērveņu-medus dzērienu!
uz veselību, latvija!
bet tagad, siltumam un mājīgam mieram - drusciņ liepziedu tējas.

.. un maizi negriež nazis ass

es, atklāti sakot, neesmu maizīšu cilvēks.
pati ikdienā tās tikpat kā nekad netaisu, ēdu reti un lielākoties mājās maizes vispār nemaz nav. tāpat kā visas klasiskās maizīšu izejvielas - sviesti, sieri, desas, šķiņķi, pastētes utt pie manis ledusskapī noenkurojas nu ļoooti pa retam.

visticamāk tas tāpēc, ka bērnības gados manī netika izkopts sviestmaižu kults, kā tas, šķiet, bija vienā otrā citā ģimenē. jo galu galā, kāpēc ikdienā ēst aukstu svietmaizi, ja vienmēr visi četri plīts riņķi nokrauti ar katliem, grāpjiem, pannām un kastroļiem ar normālu, siltu mājas ēdienu..
zinu, citiem sviestmaizes ir (bijis) tradicionāls brokastu ēdiens. mums vecmammas vadītajā saimniecībā maizītes bija tikai kā viena no iespējamām, nenozīmīgām ēdienreizes sastāvdaļām..
tad, kad parādījās pirmie tosteri un īpaši tie atveramie-aizveramie, mūsu māju drusciņ pārņēma šis karstmaizīšu bums..
skolas laikā, atceros, citi ņēma līdzi maizītes, es itkā arī. un ēdu starpbrīžos, un bija normāli. bet. varētu teikt, ka pārsvarā gadījumu maizītes mani atstāj vienaldzīgu. es tās apēdu, es pat varu sajust un atšķirt, kura maizīte ir garšīga un kura ne, bet ja maizītes kā tādas nebūtu vispār pasaulē izdomātas, es to trūkumu neizjustu.

un tas nav tāpēc, ka jaunībsdienās mums - man, robim un vendelim - bija jāpiedzīvo spīdzināšana ar maizi..
mēs bijām jauni un atceļā no ceļojuma uz spāniju, un līdz ar to mazturīgi, bet gana piedzīvojumu kāri, lai šveicē izkāptu no kopējā busiņa, kas jau veda mūs uz mājām, un divas nedēļas ar stopiem vēl paceļotu pa eiropu. nācās plānot, ko ēdīsim. ko nu tur plānot, skaidrs bija jau uzreiz, ka lētāko, jo nauda, un ļoti maz naudas, bija tikai robim.. un tā kā gandrīz visās valstīs viens no lētakajiem un pieejamākajiem produktiem ir maize, tad katru dienu (katru jaunu dienu!!) mēs rītā un vakarā ēdām maizes. maizes ar pastēti no tūbiņas. maizes ar majonēzi un svaigu gurķi. maizes ar presētu konservēto gaļu. maizes ar šōkolādi.. maizes ar.. maizi..
ziniet, baudas maz. man no cietajām maizes garozām bija pat noberztas aukslējas..
un kas par svētlaimi bija pa vidu tam visam kādā itālijas miesta krodziņā izdzert aprasojušu glāzi vēsa alus!! tas nebija nekāds probably the best, tas bija vienkārši labākais alus, kādu jebkad esmu dzērusi.. un pat ja īstenībā tas alus gurmejiem varbūt liktos stipri zem vidējā, manā garšu atmiņā tas uz mūžīgiem laikiem paliks vārda tiešā nozīmē
g a r š ī g ā k a i s alus pasaulē..
bet tas tā. stāsts ir par maizītēm. un par laimi šis eiropas maizīšu stāsts nebija bezgalīgais. tikām mājās, tikām pie normāla ēdiena, un kādu laiku vismaz es ne tik vien ēst, es pat dzirdēt par maizītēm negribēju..

iespējams, tāpat kā visā citā, svarīgas ir sastāvdaļas.
man patīk reizēm labu maizi apliet ar labu olīveļļu, uzlikt labu parmas šķiņķi, mazliet laba pikanta siera.. jaa, ir garšīgi. bet reizēm..

uzskatu, ka visgaršīgākas amatieru tipa (ar profesionālu ievirzi) maizītes modelē kaspars v. tā saucamie dopelldeckeri viņam, manuprāt, sanāk izcili. to, kā maizītēs neieinteresēts cilvēks, varu teikt ar pilnīgi objektīvu un vēsu attieksmi ;)
viņš kaut kā tā māk salikt pa vidu divām bagetes vai citas labas maizes daļām gan salatlapu, gan kādu pikantu un augstvērtīgu sieru, gan kādu gaļas šķēli, sinepes vai kautko vēl. gurķi citreiz. rezultāts ir patiesi sulīgs un tādas maizītes parasti gribās vēl. protams, vēl, iespējams, gribās tāpēc, ka šīs maizītes parasti tiek ēstas ceļojuma un piknika un, gadās arī, limitētas pārtikas apstākļos..
bet vienalga.

;)

ir kāds izskaidrojums?

"tītaru liek katlā, pārlej ar ūdeni, uzvāra, noputo. tad pievieno buljona kubiņus,piparus un pētersiļus un vāra 1,5 stundas.."

šāds ir sākums receptei "tītars valriekstu mērcē", kam uzdūros receptes.lv plašajos krājumu krājumos. (lai būtu skaidrs, es nemeklēju receptes par tītariem, es meklēju recepti - valriekstu mērce. nu un tas internets jau viskautko daždien mēdz piedāvāt.. ;) )

bet tātad - viss tā kā būtu skaidrs, izņemot vienu - kāda mārrutka pēc vārot tītaru "pievieno buljona kubiņu"?..
a?.

kurš pateiks, tas dabūs varbūt vistu spārniņu
;)

gods kalpot latvijai!

priecīgos svētkus vēlot, citēšu šorīt žurnālos izlasīto.
citāts nr.1 no viena žurnāla
masiļūnes latviešu ēdienu galvgalis:
- zirņi ar speķi
- piena ķīselis
- skābu kāpostu zupa
- cūkas ribiņas ar štovētiem skābiem kāpostiem
- piena zupa

citāts nr. 2 no cita žurnāla
nacionālās garšvielas:
- kadiķogas
- ķimenes
- diļļu sēklas

vispār, ja tā paskatās, viss sakrīt!!,
jo!!,
lai pie visa itkā pieradušais latvieša vēders tomēr nejustos pārāk apgrūtināts un tā tālāk.. , pēc nr.1 zirņiem, pieniem un kāpostiem, lieti noderēs nr. 2..
;)

p.s. bet tas pats žurnāls, kurš arī par garšvielām, ar nosaukumu mūsu svētku mielastam, piedāvā lūk, ko:
- biešu zupa
- siļķe kažokā
- kartupeļi krekliņos
- lēni cepta cūkas pavēdere
- brokoļu un puķkāpostu sacepums krējuma mērcē
- burkānkūka

p.p.s. un mana mīļā klaida latviete maira, droši vien pati to nemaz nenojaušot, lieliski apvienojusi šīsdienas citātus, jo teica, ka, citēju: "shmoreeju kaapostus, buus arii burkaanu kuuka"..
;)
priecīgi&garšīgi visiem!

vistu drudzis

jā, tāds nu tagad mani ir pārņēmis, bet nekas lipīgs tas nav, esiet mierīgi.
mans vecpaps, slavenais olkopis, jau kādu laiku ļoti sirsnīgi ir aizrāvies ar vistām. precīzāk, ar vistu izdētajām olām. viņš bezmazvai staigā katrai klukstei pakaļ un vārda tiešā nozīmē rauj olas viņām no pēcpuses ;) un tad viņš piepērk klāt cālīšus, un audzina sev jaunas vistiņas. un tad viņš pārdzīvo, ka lapsa jau trešo aiznesusi, un tad vēl maita, vanags arī. un tad vēļ sākušas slikti dēt. un nu atkal jābrauc uz pilsētu pakaļ cālīšiem.. un tādā garā.
nu, man jau šī viņa pārņemtība tīri labi iet pie sirds, olas rimijos vai maksimās vai ekoveikalos nepērku, jo laiku pa laikam atvedam no lvecpapa vezumus ar labām, tīrām, savām lauku oliņām.
nu izrādās, ka vecpaps apdeito savu vistu kūti, ir nopircis pilnu komplektu ar jaunām dējējām un vecās cipiņas kauj nost.
es esmu pieteikusies uz visiem bioloģiski augušajiem un pa raženajiem tīrumiem reiz tekalējušiem kautķermeņiem!! es pilnīgi drebu gaidās, kad parīt man atvedīs īstas lauku vistiņas!
jā, es zinu, viņas būs sīkstas un gaļa būs tumša, un man viņas ilgi būs jāgatavo, bet es jau tagad sajūtu nāsīs īsta vistas buljona garaiņus..
un izvārīšu arī vistas zupu ar dārzeņiem. un arī vistas kārtojumu ar kariju un rīsiem, un .. un ..
un kājiņas un krūtiņas medus etiķi un grauzdētu valriekstu eļļā marinēšu un tad apcepšu, un tad sautēšu ar burkāniem, seleriju..
varbūt tomēr aplipināju vēl kādu?
;)

vāru vāru putriņu

vakariņās izvārīju miežu putraimus.
vienkāršs ēdiens. bet tik gards!
sačurkstinātā speķīša vietā - nepārspējamā trifeļu eļļa. ziniet, ne tikai mēli var norīt..

es pat brīnos, kāpēc tik sen tādu putru neesmu vārījusi..

vēl viens labs iemesls,

lai gatavotu & ēstu mājās.. ;)
policija krievijā arestējusi trīs bezpajumtniekus, kurus tur aizdomās par cilvēka nonāvēšanu, līķa daļēju apēšanu un pārējo daļu pārdošanu kebabu veikalam, ziņo bbc.

es jums teikšu, pret ēšanas un produktu iegādes vietu izvēli jāizturas ar visnopietnāko atbildību!
;)

what rich people eat..

palīdzu lāčplēsim!

un kā jūs domājat,ko es ēdu lāčplēša dienā? kožu nost galvas melnajiem bruņiniekeim :D jeb mielojos ar tā sauktajām nēģeru bučām. nu, tiem vācu tipa "maigumiem", tādiem kā pufīgi krēmīgiem olbaltuma zefīrveidīgiem izstrādājumiem šokolādes glazūrā ar vafeļu pamatnīti. tad nu lūk, to pamatnīti es neēdu, negaršīga, tāpēc sanāk, ka esmu jau nokodusi galvas kādiem pieciem.:)
:D

p.s. es jau neesmu tāda, nē, es jau neko, jūs tikai nepadomājiet, ka es esmu baigā kārumniece, nē, nē. es tos pirku tikai tāpēc,ka skajā šodien par kautkādiem astoņdesmit santīmiem veselus 12 gab. varēja dabūt!!
;)

mārtiņam gaili kāvu

sāku svinēt jau no rīta. (mārtiņi latviešu gadskārtu paražās ir svinama diena, kas iezīmē rudens beigas un ziemas sākumu.)
brokastīs pēc ilgiem laikiem uztaisīju salātus "agnese 2" = ledus salāti, tomātiņš, svaigs gurķis, avokado, mazliet mozarella, sauja garneļu, star ābolu etiķis un mandeļu riekstu eļļa..
kas par baudu!
(gribat zināt, kādi ir salāti "agnese"? viss tas pats, tikai garneļu vietā konservēts tuncis. "agnese 2" man garšo labāk!)

otrajās brokastīs uzkodīšu banānu-valriekstu keksiņu. kas būs pusdienās, vēl nezinu, bet mums ir pašiem savs mārtiņš un vakariņās tāpēc būs rosols ar vistas gaļu un laikam jau arī cielaviņa, un vēl visādi gardumi no mārtiņa mārtiņdienas mielasta galda!

arī bērnībā mums bija savs mārtiņš un velgas tante vienmēr klāja brīnišķīgu mārtiņdienas galdu, ar štovētiem kāpostiem, gaļām, pārsvarā jau tas bija kāds putns, kartupelīšiem, vienreizējo, tajā laikā man nesaprotami kā pagatavoto brūno mērci, ar gulbīšiem (ar mājas putukrējumu pildītas vēja kūkas, kurām pielikti mīklas spārniņi un kakliņi). galu galā, droņu ģimenē bija dubulta jubileja - mārtiņam un krišjānim.
velgas tante vispār bija ļoti laba kulināre un izcila namamāte. labi atceros tos vienus mārtiņus, kad mēs sēdējam pie smuka galda ar visādiem kārumiem, kurus velgas tante vēl no rīta bija sagatavojusi, bet pati pecpusdienā jau bija slimnīcā, jo dzima krišjānis..

jūs ar' kādu zosi vai gaili, vai vismaz vistas stilbu uzšmorējiet!
priecīgu mārtiņdienu!
:)

tas nebija nemaz tik sen,

bet kautkā liekas, ka mūžība pagājusi..
(domāju viendien par to, ka man tāda neparocīga virtuve un atcerējos) ..
mēs dzīvojām vaļņu ielā. tādā vecā, milzīgā dzīvoklī ar garenu un neapkurinātu virtuvi. gāzes plīts mums bija. ledusskapis nez no kurienes arī.
bet principā mēs dzīvojām kā tādi studenti, lai gan neviens no mums tāds vairs/vēl nebija.
baigais pavārs bija rublis. gatavoja viņš gandrīz katru dienu un spilgti atmiņā iespiedusies viņa dienišķā maltīte - vārīti makaroni, apcepti uz pannas, vēlams kopā ar oliņu, un tad viņš tos ēda ar majonēzi un laikam arī kečupu. un laikam arī maizi piekoda.
naglis dažreiz cepa sev olas un kautkadas desiņas, makaronus, kartupeļus..
maizes visādas viņi taisīja..
es galīgi neatceros, ko tajā laikā gatavoju (un ko vispār ēdu) es..
neatceros, ko ēda un šmorēja vendels. man liekas, ka neko.
nē, nu laikam vienreiz vai divreiz cukini ar balsamico sataisīja. un es atceros, ka es vāirākas reizes lielos zupas katlus vārīju. vēl?
atmiņā tikai palicis, ka ledusskapī šad tad mums bija manas vecmammas vārītā aukstā gaļa. bija marinētas siļķes. aknu pastētes bļodas.
bija piens, nezinu, kam piederošs, bija margarīns, droši vien rubļa. bija olas, visbiežāk arī droši vien rubļa. bija kautkādas burciņas ar zupām un bļodiņas ar kartupeļu pankūkām no grīvas ielas.. bija paku sulas. kečupi, majonēzes. kautkādi konservi..
kurš to visu ēda?..
sienas skapī bija zaptes un gurķi, un vēl kautkas tamlīdzīgs..
redz, neko daudz ēdamu no vaļņu ielas laika prāts atmiņā nav saglabājis.
taču košākās un neizdzēšamākās tā laika virtuves atmiņas man ir par rubļa lupatām.
tajā laikā viņš bija pārņemts ar kačāšanos, muskuļus audzēja un regulāri gāja uz trenažieriem. bet trenniņdrēbes, katreiz atnesdams mājas tādas pašas,kādas bija novilcis, izņēma no somsa un izkarināja virs gāzes plīts.
par šīm lupatām tad mums arī bija lielākie virtuves kari. ne par izdzertajiem pieniem vai aliņiem ;)

vēl aizvakar

es dzēru siltu liepziedu tēju, mammas rociņu lasītu. man ļoti garšo liepziedu tēja.
un izvārīju brīnišķīgu zupīti! apcepu katliņā sīpolus un rīvētus burkānus, izņēmu no saldētavas vienu kubiku pašmāju vārījuma vistas buljona (beidzot!!!) un drusku zaļo zirnīšu, liku klāt pusi no puķukāposta, pusi no kabača un vienu patisonu.
iznākums pārsteidza pat mani pašu - tik vasarīgi svaiga un pilna garša!
vēl es sestdien sacepu kaudzi ar lielajām siera pankūkām.
paldies, man, vineta, bija garšīgi.
;)

krīzes nav!

piektdienas vakars un pilsētā labās ēšanas vietas pilnas. tā bēdīgā finansiālā situācija laikam gan ir vien valsts budžetam, dažiem pensionāriem un vinetai. ;)

lai vai kā, arī mēs gribējām drusku uzēst un mazliet iedzert kādā labā, nepretenziozā vietā. oziriss bija pilns un uz pāris tukšajiem galdiņiem noraidoši uz mums glūnēja "rezervēts" jumtiņi. tas pats istabā. tur vispār bija pilns līdz augšai un apakašai, jo pat izstāžu zālē/veikaliņā bija uzklāts liels galds, pie kura sēdēja jautra kompāņija, ēda lašus (cik paguvu novērot) un teicās, ka augšstāvā viņiem vēl tiekot vārīts plovs.
nu labi, iesim citur.

pārbaudīta vieta, galdiņu daudz un vilšanās tajā nav bijusi - čarlstons.
augštāvs galīgi pilns nebija, bet vairāki galdiņi jau bija aizņemti, un kamēr mēs tur sēdējām, lēnā garā piepildījās visa lielā ēdamzāle.
lai arī pats saimnieks man nepatīk, tur man patīk.
čarlstonā ir mani gandrīz mīļākie salāti - siltie vistas salāti. vienkārši un garšīgi kā pats piektdienas vakars ;) (romieš lapas, apcepta vistas fileja, mazliet svaiga burkāna un mandeļu skaidiņu, tas viss krēmīgā sātīgā mērcītē.)
tos arī pasūtījām. es, lai pilnīgāk izkoptu un attīstītu sīpolu ēšanas (un garšošanas) ieradumu, pasūtīju arī franču sīpolu zupu. laba! uh, ku laba!
vīns - 2006. gada dienvidāfrikas cabernet sauvignon shiraz. (starp citu, kā izrādījās ar kautkādu vine magazin best value medaļu.)
pilnmiesīgs, apaļš, ar vienkāršu, bet dziļu un patīkamu buķeti. jo vairāk viņš elpoja, jo vairāk mēs elsojām (no sajūsmas par viņu) ;)

vakar čarlstonā gadījās arī, manā izpratnē, ideāla apklpošana. tik nepārspīlēti laipna, atturīgi draudzīga. ieteikumi un komunikācija cilvēcīgā, bet nefamiliārā līmenī.
šī bija viena no tām (retajām!!!) reizēm, kad dzeramnaudu ļoti gribējās atstāt. un atstāt daudz, nevis formāli.
ā, caur nevaru vēl pievarējām siera kūku ar ķiršu mērci. vakars tāds, ka nav kur piesieties.

starp citu, sabiedriskās ēdināšanas vietās man ārkārtīgi patīk vērot, ko nes citiem. visas porcijas, kuras vakar man gāja garām, izskatījas izcili kārdinošas (un milzīgas).

lai jums garšīga nedēļas nogale!
kā saka zinātāji - cheers!
;)

ka tik kautkas nenotiek

mani druscīt uztrauc patisoni.
un ļoti uztrauc burkāni.
patisoni (daudzi) man stāv virtuvē un gaida, kad es izdomāšu, ko ar tiem darīt. bet es neko nevaru izdomāt un tikai uztraucos, ka tik tie neaiziet zudumā.
bet burkāni mani dara nemierīgu, jo baidos, ka tik tie uz balkona man nesasalst. ir jau sapakoti segās un ielikti skapī, bet vienalga..
vēl jau prātā jāpatur, ka divi lieli kabači pelnījušī manu uzmanību, arī puķkāposts un, galu galā, ķirbis!
nu, tā nu es te uztraucos par saviem dārzeņiem.
;)

no viena itāļa pie cita

atskaite par šodienu jāsāk ar lielo (750 ml) glāzi burkānu/seleriju sulas ar omegu un ķirbju eļļu. arī ar reto gadījumu,kad jau plkstns astoņos no rīta ēdu brokastiņas (salāti ar mocarellu un pēdējiem vietējiem tomātiņime no slow food tirdziņa) un vēl paspēju dažus lieliskos, valteru auglīgajā zemē augušos burkānus līdzņemšanai nomizot.
tad darbs ar plūmju liķieri, pa vidu darbam jau iepriekš minētās ēdienu anekdotes kaspara izpildījumā. (hmm, vispār šitā ēdamo anekdošu tēma kādreiz būs jāizvērš..;) )
tad plānā bija apmeklēt cooking demo nu lounge itāļu restorānā jeb kā lai labāk to nosauc - tādā kā itāļu ēdienu veikala un maza kafejnīcas tipa restorāniņa apvienojumā. viņi, šķiet, diezgan regulāri rīko šādas pavārstundas. parasti programmā tiek piedāvats viens ēdiens un viens deserts. laikam arī glāze vīna. cena vienai personai - 15 lati.
mēs gribējām tā teikt, pieredzes apmaiņas vārdā, apskatīt, kā tādas lietas notiek citur. uzaicinājumā uz šodienas demo bija teikts, ka pavārs visu acu priekšā gatavos risotto with pumpkins and tiramisu.
nu, ko. it kā jau gana vilinoši, no tā skatupunkta, kā vēl ķirbi labi izmantot un tādu īsti itālisku tiramisu man vienmēr ir gribējies nobaudīt.
bet!
bet. bet.. mēs aizgājām prom jau tad, kad pavārs bēra sagrieztus sīpolus sakarsētā eļļā.
kautkas nebija.. nebija, pirmkārt, tā vērts - ne naudas, ne laika veltīšanas ziņā. ne atmosfēra, ne īsti redzēt ko varēja, ne īsti saklausīt kādu pavāra komentāru, jo runāja saimnieks itālis, angļu valodā. tas jau nebūtu nekas, bet tur bijā baigā drūzma, vietas maz, jāstāv kājās... nu būtu to vīna glāzi vismaz piedāvājuši. nu, kautvai par papildus samaksu, johaidī. jo apgūt viselementārākā risotto - risotto parmegiano, kā beigās izrādījās - gatavošanas skatīšanos tas galīgi netraucētu.
starp citu, ķirbi es tur neredzēju.

bet, (vēlreiz bet) es nemaz nenožēloju, ka aizšmaucām no turienes. jo, izstaigājot vecrīgu, un saprotot, ka visās labajās vietās, kurās gribētos, tomēr drusku par sālītu cenu ziņā, nolēmām, ka jādodās uz rossini
un bija tā vērts.
kas pārsteidzoši, cilvēku tur pilns. tā esot visu dienu, pusdienslaikā vietu neesot (skaidrs, ja jau divu ēdienu piedāvājums pa 3.90 laikam) un vakaros 90% viņi strādājot rezervācijām, tā oficiante pastāstīja.
nav jau arī brīnums - apkalpošāna tur tiešām līmenī - pieklājīgi, laipni, nemanāmi, kārtīgi.
ar to cilvēku pieplūdumam, saprotams, būtu par maz. apmeklētājus šim omulīgajam itāļu restorāniņam visticamāk pievilina virtuve!
ļoti laba. ļoti. astoņas ar pusi eļļas piles (vai pat visas deviņas) desmitpiļu sistēmā. ;)
gribat detaļas? tīri faktu uzskaitījums, jo garšu sajūtas, lūdzu, uzburiet paši!

sākumā ēdām uzkodas - rukolas salātus ar marinēta tunča pastēti, teļa fileju un kaperiem. tad carpacio ar trifeļu eļļu, parmezāna sieru, arī rukola tur bija, drusku selerija un sēņu gabaliņi. uzkodām klāt piekodām focaccia.
otrie ēdieni - cūkgaļas medaljoni sarkanvīna mērcē ar tvaicētiem dārzeņiem un krāsnī ceptiem kartupeļiem un turpat uz vietas gatavota, svaiga pasta (spagetti, dzelteni, dzelteni) ar vistas fileju un cukini siera mērcē.
izskatījās labi, garšoja izcili. nebija kur piesieties.
saldajam vietas, diemžēl, nebija.
bet šī ir vieta, kur es gribu iet vēl.
un vēl.

publicēšu publicēšu,

draugam par prieku. :)

-kas tās par ogām?
-melnās jāņogas.
-bet kāpēc tās ir sarkanas?
-nu, tāpēc, ka vēl zaļas.

un vēl.

namamāte mudina ciemiņus:
-da vi mažte, mažte maslo na hļeb.
ciemiņi:
-da mi mažem, mažem
namamāte:
-ņet, ņet, vi mažte, mažte maslo.
ciemiņi:
-mi mažem, mažem.
namamāte:
-da čto vi mažte! vi kuskami kladjote!

nu, izsmējāties?
:D :D

veco laiku gardumi

skābs krējums samaisīts ar kakao un cukuru..
biezpiens ar cukuru un kanēli..
izmērcēta rupjmaize ar cukuru..
ceptās cukurbaltmaizītes..
gogelmogels..

šitā mēs kādreiz izklaidējāmies.
konfektes vai šokolādes nebija ikdiena. marmelādes šad tad. cepumus labi ja reizi nedēļā uzcepām. augļi knapi sapņos rādījās un vienīgie (mandarīni & āboli)) ap jaunogadu..
taču - bez našķēšanās jau neviens nav izaudzis.
vienkārši un garšīgi.
tagad visi izlaidušies, nezin vien, ko izvēlēties..
;)

cukurmaizes

agnese sakārdināja, izstāstot, ka šodien viņi bijuši barot pīles un viens kukulītis palicis pāri, tad nu cepuši baltmaizes, ko pēc tam apkaisa ar cukuru.
skaidrs, ka es atkal atcerējos sensenos laikus, kad vecmamma tādas cepa regulāri.
tas bija baigais gardums. jā, cik vienkārši kādreiz varēja apmierināt kāri pēc kāda našķa..
skaidrītstante lonās šitās cukurmaizes cepa katru baltmaizes šķēļi pirms likšanas uz pannas apmērcējot sakultā olā ar pienu.
es tiko dažas tādas uzcepu, itkā pie vakara tējas.. bet nevar jau tādas ēst pirms likšanās gultā.
nu labi, no rīta varēs. ;)

un vēl agnese teica: "rīt man sākas grūbu sezona".
nu, feini.
;)

vana tallin or wanna soļanka?

otis jau sen sapņo iemācīties vārīt zupas, piemēram, soļanku, boršču un tamlīdzīgi. šķiet, beidzot viņš ir atradis arī skolotāju.
sestdienas vakarā žanis cēla galdā pilnu katlu ar ļoti garšīgu, mājās vārītu soļanku. tiešām izcilu! biezu, sātīgu, kreptīgu. es jau teicu, ka neticu, ka tā ir pašvārīta, droši vien ar mazajiem plastmasas spainīšiem sanesta no kādas ēdnīcas, salieta katlā un uzsildīta ;)
es nekad mūžā neesmu vārījusi soļanku. man vispār soļanka nav favorītu sarakstā, nav tā, ka man soļanka negaršotu, nē, bet nav arī tā, ka to ierindotu savā top 100. tā man vienmēr likusies kautkāds tipisks bistriņu ēdiens, kautkas tāds komerciāls un kautkas tāds, ko mājās negatavo, bet par laimi mana garšu un ēdienu pasaules uztvere ir elastīga un iepriekšējie pieņēmumi reizēm neapstiprinās, jo žaņa soļanka garšoja ļoti mājīgi un ļoti piemēroti vēlam vakaram, kad ārā ir jau mīnus divi, bet iekšā sveces, savējie un silts.

ēdām zupu (viens otrs vēl atļāvās nesmalkjūtīgi aizrādīt, ka viņam vajagot melnās olīvas, nevis zaļās) un prātojām, ka klāt derētu auksts šņabītis. bet galu galā andžejs dzēra liepziedu tēju, valters kolu un mēs ar žani andžeja atvesto vana tallin. ui, ku salds. bet labs. labs arī tādā ziņā, ka ātri apšķebina un daudz nemaz tādu nesadzersies.
kas vēl man atklājās kā labs - baltais vaniļas saldējums kopā ar viegli apgrauzdetām saulespuķu sēklām - pa pirmo zorti!
un novembris var sākties!
;)

p.s. stāsta, ka soļankas un citu sāļu virumu popularitāte izriet no tautas (slāvu) dzeršanas tradīcijām, un otrs nosaukums, kas lietots attiecībā uz soļanku, rasoļņiku un vēl dažām zupām, ir bijis pohmelka..