.. and action!

es šodien gatavoju un mani nofilmēja.
jā, trīs vienkāršus ēdienus taisīju kameras priekšā -
-visiem labi zināmos salātus "agnese" ar lapām, mozarellu, garnelēm, gurķi, ķirštomātiem un lazdu riekstu eļļas+wb ābolu etiķa mērcīti;
-baklažānu-tomātu-siera-anšovu mazos sacepumiņus jeb plācenīšus, ierīvetus ar bazilika eļļu un pasniegtus ar maletti;
-kārtainās mīklas pīrāgu ar asajā čili pipara-kalamansi etiķa mērcē sutinātu bumbieru&ābolu virskārtu.

pēc tam andžejs un naglis to visu, kā arī vendeļa gatavotos kazas siera & ķiršu etiķa marinādē ceptu biešu salātus ar sezama sēklām un kārtainās mīklas pīrāgu ar dārzeņiem, apēda.
tātad, bija ēdams. tātad, varēs rādīt.

un vispār, es atkal atskārtu, ka man ļoti patīk gatavot. ja ir daudz vietas, ja ir gaišs, plašs un ērts.. ja ir liels dēlis un ass nazis..
man nepatīk stāstīt par gatavošanu, man nepatīk procesu komentēt. bet gatavot man patīk.
un kad viss jau galdā, tad patīk arī runāt un runāt, un runāt par to. ja kāds klausās ;)

es nezinu, vai drīsktu jau jums to stāstīt, bet .. holivuda jau raud pēc mums!

;)

skalopi, šrimpi un oktapusi

ja gribētu raksturot, cik ļoti pašiem mums patīk jūras veltes, tad stāstītu, ka vakar pēc semināra kārām acīm spīdot, vilkām ārā no atkritumu kastes mazu astoņkājīti ar dažām nokostām kājiņām, lai izbaudītu tvirto, nedaudz krimšķīgo oktapusa galviņu..;)
taču nē, to es nestāstīšu.

jo mūsu dziļo cieņu un mīlestību jūras veltēm vakar apliecināja veseli 4 bagātīgi ēdieni - pirmajā bija slavenā (nu jau pārāk slavenā un izslavētā ;) ) jūras velšu zupa ar kokosriekstu pienu un dažādām austrumnieciskām garšvielām, kā piemēram, ingvers, garam masala, kumins utml. tajā zupā bija foršas un maigas, sulīgas un gaļīgas jūras gaiļa un sviesta zivs filejiņas, arī mīdijas, daži baby astoņkājīši un lielās gardās tīģergarneles!

ar to prieki tikai sākās, jo tālāk sekoja brīnišķīgi viegla, bet pilnīga uzkoda - jūras ķemmītes ar viegli blanšētiem un mazliet apgrilētiem sparģelīšiem, pārslacītiem ar rieksu eļļu, kārtojuma pamatā bija smalkos kubiņos sagriezta selerijas sakne, sutināta savā sulā un bagātināta ar mango etiķi. to visu svaigi papildināja svaigu spinata lapiņu un rukolas maisījums, apjaukts pirmā spieduma olīveļļā un kalamansi etiķī.
tagad, kad nāks ārā arī svaigie vietējie spargeļi un tad, kad tiks vilkti ārā grili, šads elegants uzkožamais, lai ar izklausās sarežģīti, patiesībā būs dikti ā†ri un vienkārši pagatavojams, bet pārsteigs ikvienu garšas kārpiņu.

nu, un tad plustoši un pašsaprotami nāca mazliet nopietnāku ēdienu kārta un nākamais, kā tilts starp uzkodu un pamatēdienu - grilēta (cepeškrāsnī cepta) ātes fileja ar tomātu, avokado un svaigas kinzas salsu. tā āte izskatījās ārkārtīgi laba - tāda, ka vārda tiešā nozīmē gribējās skrubināt kaut ādu no follija, bet nu nebija jau ko skrubināt.. ;)

un tad vēl viens, tāds ne pārak cēls, bet principā sātīgs ēdiens - bulgurs ar novārītiem astoņkājīšiem, mazajām garnelītēm un maigiem dārzeņiem.
šis jau tāds parasts ēdiens, nekas īpašs, nekas saistošs, tāds sajaukums, ko mazliet īpašāku padara trifeļu eļļa.
bet man likās gards, jo bulguru novārījām astoņkājīšu buljonā, un dārzeņus apcepot, apslacījām tos ar ābolu un medus etiķi. un faktiski, ja grib labi paēst, šis ēdiens nodrošina pilnu vēderu!

un viss.

tomēr nē, vēl jau tie vīni. tie vīni.. mmm. vinho verde ievadā un rieslings lenz izskaņā bija kā absolūti meistarīgas piespēles, ko jūras velšu ēdieni nekļūdīgi uztvēra un raidīja baudas un jauki pavasarīga vakara vārtos!

paldies tiem, kam garšoja!

tikai rīga,, tpfu, nē - tikai veltes, tikai no jūras! tikai veltes, tikai no jūras...
:)))

ne asakas..

jau kaut kad martā pa radio esot teikts, ka visas pangasijas audzē vjetnamā, pasaules piesārņotākās upes mekongas dūņās, reģionā, kas vjetnamas kara laikā pamatīgi bumbota ar ķīmiskajiem ieročiem. raidījuma beigās tā arī esot patiekuši: "neēdiet bumbu ar laika degli!"

arī pagājušā gadā, kād svinējām otim dzimšanas dienu, sinča stāstīja par šitām netīrajām, riebīgajām pangasijām.
un otis triumfējoši izsaucās:" es zināju, ka tā nav īsta zivs!" un izvilcis no saldētavas krama cietu pangasijas gabalu, vicinaja to mums gar degunu, gavilējot: "nu? vai tad ta var izskatīties zivs? ES ZINĀJU, kā tā ir mākslīgi radīta! "

bet šodien es super twitter atrodu vēl šādu linku.

paskatījos dažus mēnešus atpakaļ, kad pie kāda līdzīga raksta komentētāji izteica šadas domas:

-konkurentiem lētā pangasija nepatīk.

-pasaules valstīs nav itin nekādu aizliegumu, daudzi gan kurn, ka lētā pangasija izspiež dārgākas zivis un uzskata, ka tieši tas rosina izplatīt baumas par piesārņojumu.

- ir jau vispārzināms, ka zivīs ir augsts piesārņojums un ja vien tās nav no vietējā dīķa, tās labāk bieži neēst, īpaši jau jūras zivis. pie liepājas taču arī ir noslīcināti kuģi ar ķīmiskajiem ieročiem.

-audzē jau pangasijas baisā netīrībā, bet tādos pat apstākļos audzē mīdijas, lašus, garneles un hvz cik daudzas zivis. un šitādi piesārņojuma skandāli taču nāk vienā rindā - ta laši netīri, ta garneles. kā sponsori maksā, tādā stabulē vides draugi pūš.



lūk, tādi visādi viedokļi.
katrs pats savas zives ēdājs!
;)

p.s. bet principā, sanāk, ka visdrošāk augstākā labuma omegu 3 ir uzņemt ar linsēklu eļļu! vo!
;)

vitamīns

reāls kaifs!
vitamīns, kas tevi tur uz kājām un sit pa smadzenēm, un riņķo dzīslās.
es šodien paņēmu vitamīnu, un pēc tam vakarā vēl. bet vakarā drīzāk jau tā bija dziļumbumba.

dienas pirmajā pusē es pie "silpurmašu" marikas nopirku jaunās pieneņu lapas. aprunājos. pacilāju sulu pudelītes, atzinos, ka man negaršo marinēti ķirbji, vēlreiz pacilāju sulu pudelītes. tur bija dažādi sajaukumi - biešu ar burkānu, un biešu ār ābolu . un viena tik spilgti oranža. marika teica: "ņem to tāpat! lai ir pavasarim. vitamīni!"
un tā man uzdāvināja ķirbju-cidoniju sulu.
mājās gāju kājām un pa ceļam izdzēru visu tukšu. tāds spirgtums! bija absolūti pa īstam sajūtams, kā ņiprie ķirbju sulā esošie labvēlīgie elementi un naskie cidoniju sulā esošie c vitamīni lēkā, kūleņo un ņemās pa ikvienu manu šūnu.

es biju nostaigājusi jau kilometrus 7, un pievarēju vēl 3!

bet vakarā, nē, drīzāk tas bija vēls launags, es sakūlu blenderī pieneņu lapas, veselu saišķi, mazliet kinzas, mazliet spinātu, dažas sinepju lapas, pāris sasaldētas pērnā bazilika lapiņas un daugavas (tipa, dabīgo) jogurtu, to balto, bez piedevām.
jā.
es varētu būt uzsēdināta uz pavasara. tā šķiet!
;)

par kaut ko citu, par pavasara gaisu, kas izvēdinās ilgi noturīgo zivju aromātu

šodien es biju pie zemniekiem. kalnciema ielā. (tur ir smuki, un tirdziņi turienei piestāv!)
pie mihelsona kunga paņēmu saujiņu parasto spinātu, saujiņu jaunzēlandes spinātu, čupiņu sinepju lapu un kastīti diedzētas lucernas. baigi apmierinātā ar sevi, jo, lai gan tēriņš jau ne mazais, tomēr gribējās jauno svaigo zaļo, gribējās, lai tās spirgtās dzīvības un vitalitātes sulas caur vēl maigajām lapiņām ieplūst arī manī..
:)
ja par taustāmākām lietām, tad jaunzēlandes spināta lapiņas tādas gaļīgākas, un teikšu, ka tagad, kamēr tās jaunas un mazas, tās man garšo labāk. bet vasarā, kad tās izaug lielas un jau par daudz gaļīgas, man patīk pieturē†ies pie klasiskā spināta.
mihelsona kungs stātsīja, ka pasūtītāju esot jau gana daudz, un man tas patika.

vēl man vienmēr ir paticis bioloģiskās lauksaimniecibas "silpurmašas" stends. viņiem ir pa druskai no viskautkā - šodien ar, bija gan marinēti ķirbīši, gan kartupeļu maisi, gan pirmās skābenītes, gan tējas, mazliet vēl palikušās dzērvenes, burkāni, bietes, kāļi, dažādas sulas, protams arī bērzu, un spirgtās pienenes.

vēl kādā stendā atklāju kaut ko tiem, kuriem ir superīgā čemodāniņā pārnēsājamā plītiņa piknikiem, un kuri šajos piknikos grib vārīt to zupu! ;) proti, kārbiņas ar kaltē†iem burkāņiem, un ar kaltētiem kāpostiem. kuri sasmalcināti skaidiņās, izžāvēti un gatavi likšanai zupā. garša esot tāda pati, it kā svaigu vārītu. "bet kurš gan tad uz pikniku ņems pusotru kilogramu burkānu? a te viss vienā kastītē, ber tik katlā!"
saimneice teica, ka kaltēs visu cauru gadu, un arī jaunos burkāniņus kaltēs.

taču īpaši daudz šodien tur bija visādu uz vietas apēdamo ēdienu piedāvātāji. gan indiešu virtuve, gan amerikāņu, gan itāliešu (pats roberto, nu, tas slavenais, lika cilvēkiem lazanjas porcijas), gan vincents.
"vispār", es pie sevis nodomāju, "tas ir dikti feini, ka tie vincentieši tajos tirdziņos nāk un baro. viņi tādā veidā ir pieejami visiem, un pat tiem, kas nevar atļauties aiziet vakariņās uz vincentu, reizi pa reizei ir iespēja iekost ko patiešām labu un ikdienā pa dārgo taisošo pavāru gatavotu."

bet es pati šodien neko neēdu, jo mājas pilns ledusskapis. lai gan baigais kārdinājums bija paņemt vismaz creme brule, īstu, rīgas šprotes bundžiņās iepildītu creme brule..
bet neņēmu.
nopirku vēl medu un ātri steidzos uz mājām pie saviem lašiem!
;)

still fishing (for compliments)

tas nu gan vienreiz ir kaut kas jauns un nebijis manā ēdienkārtē ;)
laša tartars.

jā,nu. kauns, jā.
ka gastronomiskā fantāzija pāri tartaru žogam pārkāpj tik reti.
taču labs labu nemaitā, tāpēc parunāsim par laša tartaru.
:D
protams, te vēl ir dažas nianses, kas šodienas tartaru padara jo īpašāku starp visiem citiem maniem tartariem.
ne tas, ka rukolu izdevās dabūt, un ne tas, ka šodien jau tāpat omegas uzņemts tik, cik uziet, un ne tas, ka klāt varēja piekost arī jaunās mihelsonu spinātu lapiņas..

šī diena un šis tartars ieiet vēsturē kā uz mana jaunā virtuves dēļa pirmais sagrieztais.
tas bija nopietns un pareizs lēmums. gludajam un svaigajam, gravējumiem rotātajam dēlim nevainību laupīt tieši ar maigās un košās laša filejas kapāšanu..

pēc manas saprašanas, nē, es pat teiktu, pēc manas pārliecības, laba tartara galvenā īpašība ir tieši smalka un rūpīga kapāšana. tā, lai viss viendabīgs. tā, lai viss sakļaujas vienotā mīkstā kopumā.
un nekādā gadījumā, kā savās (video) receptēs mūs apmāca vietējā mēroga ārzemju slavenība, lai gan nē, precīzāk, ārzemju mēroga vietējā slavenība chef mary (kas patiesībā izrādās, ir solvita semjonova no viesītes), kura laša fileju ņem un sagriež metamā kauliņa izmēra gabalos, piekapā klāt dilles, pielej litru citrona sulas, un, fonā stenot kaut kādam džozē, ar nedabīgu smaidu sejā paziņo, ka zis iz verī delišes..

nē. mani tartari, tātad, tie tartari, ko es cienu, ir sakapāti jo smalki, līdz pat tai mīkstajai robežai, kamēr nepārvēršas par putru. kamēr mutē it labi sajūtama zivs (vai gaļas) konsitence, faktūra un struktūra, bet garšu kārpiņas apņem vijīga maiga un viendabīga, visaptveroša un baudā ieaijājoša buķete..
:)

p.s. bet par to chef mary es gan jums nekādas norādes nedošu, ja gribat, meklējiet. uz savu atbildību.
paši būsiet vainīgi!
:D :D

zivju tēma mazliet ievilkusies..

tāpēc, ka visu lašu malto gaļu frikadelēs nesaliku. būtu bijis par biezu.
atpakaļ ledusskapī arī nebāzīs.
izdomāju sacept zivju plācenīšus.
patiesībā rīkojos līdzīgi kā ar senāk pieminēto jēra kebabu.
es laša masai pieliku olu, un pieliku ļoti daudz sezama sēklu, un pieliku kumšķi sakapātas kinzas. pipari, protams.
cepu.
sanāca ārkārtīgi maigi un zivīgi viegli gardumi.
tādus varēs paņemt rīt līdzi uz darbiņu!
;)

tagad es saprotu, kāpēc vecpaps sūkā zivju galvas

es izvārīju zivju zupu - no sama un foreles kauliem un galvām. kā zommers mācīja, nepārspīlējot ar ūdeni un vārīšanas ilgumu.
zivju buljons sanāca īsti zivīgs un spēcīgs.
un tad, es pirmo reizi mūžā pagaršoju samu. jo pie tiem kauliem kāda nebūt gaļa ar' zin' bija. to es rūpīgi noskrubināju, un liku pēc tam iekšā zupā. viss. nekā vāirāk par labi daudz burkāna, mazliet kartupeļa, druscīt maltas lašu gaļas frikadelīšu un no kauliem noknibinātu gaļas krikumu tajā zupā nebija. aa, vēl krietna šķipsna saldēto diļļu.

man bija arī šņabis, un vienbrīd domāju, ka pieliešu kādu pilienu arī tā. tomēr nepielēju. galu galā, ne man ugunskurs, ne man ezera ūdens un ne man slavenās latvijas saldūdeņu zivis. tādai īstai āra uhai piederās šņabīts, bet man sanāca brīnišķīga, augstākā labuma mājas zivuzupa!
katliņā vēl palika, ēdīšu arī rīt.

cūkai cūkas laime un kas pirmais maļ, bet zivij zivs veiksme enīvej, kā arī lašiem būt

pēc virsraksta spriežot viss varētu šķist pārāk sarežģīti un neskaidri. tomēr savā skaistākajā būtībā diena izdevusies. visiem.

kādam laikam ir izdevīgi, ka tad, kad es atnāku uz stokmanīti pirkt savu datora piedēkli (šoreiz uz letes pēc visas informācijas spriežot, bija jābūt izmestam citam, nu jau pakāpi augstākam un vēl nopietnākam, un šoreiz es biju ievērojami laicīgāk..), tas jau ir izpirkts, nopirkts, pārdots un beidzies.
kaut kas traks. :)

protams (PROTAMS!), ka nekas cits neatlika kā mierinošā pārtikas nodaļa. mērķis gan man bija tikai viens - rukola! rukola! un tikai rukola!
skaidrs, ka bez novirzēm neiztika un pagrābu arī vienu avokado (pa kaukādiem 20 sant. gabalā!! a ko, jūs nepagrābtu??!!)
salātu stends bija piegrūst lī∂z malām ar kaut ko, bet tas mani neinteresēja ar ko. acis šaudījās starp čaukstošajām paciņām un polietilēniem, celofāniņiem, bet varēja arī nešaudīties, jo rukolu es starp visu citu atrastu arī aizvērtām acīm.. :)

un rau, IR!! ooo, kādas 6 paciņas vēl stāv! kāds atvieglojums, kāds prieks! paņemu vienu paku un prieks kļūst vēl lielāks, kad redzu, cik tā rukola smuka - zaļa, stingra, sulīga, ne apvītusi, ne sapļekusi, ne iesvīdus, ne piepuvusi, kā tas diemžēl nereti gadās. un tad vēl lielāks prieks kļūst ieraugot, ka tā visa lielā paka maksā tikai 86 santīmus!! un tad vēl lielāks prieks kļūst izlasot,ka tā ir rucola origine italia, nevis no kaukādas tur izraēlas (nu okej, nekas jau pret izraēlu man nav. tipa.. :) ) !!
neatejot no stenda un izsverot visus ar šo konkrēto un ar rukolu vispār saistītos priekus, domāju, vai nepaņemt vēl vienu paku. kāda odioza kundze sāk ar mani sarunu, jautājot, kas tas tāds ir, un kā tas garšo, bet daudz man viņa nav jāpārliecina, paskatās uz cenu, uzzina no manis, ka parasti šis brīnums maksā daudz vairāk, un viss - viņa liek lielajos ratos un saka: "nu, poprobujem, butu jejo prosta tak žratj, ņeļubļu ņečevo mešat. vot, kabački včera kupila, tak ja jih prosta tak zeļonih sažrala.."
un kamēr es tur tā grozījos un klausījos, burtiski dažu sekunžu laikā nebija vairs, ko ņemt!

bet cik es atkal varēju būt priecīga, ka vismaz viena man jau ir un ka šodien jau nu manam lasim randiņš ar rukolu būs!
:)

ēdiens. joki. varbūt dzīve..

"no rīta pamostos, atveru ledusskapi, paņemu sviestu, pamanu uzrakstu "78%", nodomāju: "aha, drīz būs nokačājies!", nolieku atpakaļ, aizveru ledusskapi un nepacietīgi gaidu."

kauli redzēs sauli

jau nu nē, bet kādu burkānu un sīpolu gan.

tie būs sama kauli un foreles kauli, un tos es iegādāju sky&moore. ļoti normāli maksāja, zem lata, sama kauli vispār kaut kādus 33 santīmus. man patīk, ka labi produkti ir tik lēti. tas nekas, ka subprodukti. svaigi toties.

bet vārīšu es zupiņu. no vienas puses, tāpēc, ka sen nav dzidra zivju zupa ēsta, no otras - šodien saklausījos pa radio pavāru zommeru.
redz, izrādās, ka zivju (tieši zivju) buljons esot jāvāra vien 30 minūtes no tā brīža, kad viss sāk vārīties. es nezināju. domāju,ka visi buljoni jāvāra pēc principa jo ilgāk, jo labāk. bet nē, zivju buljons no ilgas vārīšanās varot kļūt rūgts.
vēl nianse tāda, ka lai tas sanāktu sātīgs un aromātisks un pilnīgs, nedrīkst pārspīlēt ar ūdeni! ūdenim katlā jābūt tik daudz, lai nosegtu kaulus (nu, vai galvas, astes un visu citu,ko vāram buljonā). nuuu, varbūt minimāli virs tā visa.
nu tad vispār jau sanāk tā, ka lai būtu ogogoo , principā vajag daudz zivju (vai to atgriezumu).

nu, redzēsim, kas man tur sanāks pēc šiem te norādījumiem.
;)

tomēr, vēl, ārpus zivju tēmas, bet par pavāriem - nevar būt, ka pat labos restorānos rezidējoši pavāri pārvalda tikai "labu olīveļļu un rapšu eļļu" ?..
nu, nevar tā būt..

;)

eruka šmeruka

aragula vai rokets. kāda gan jēga no visiem šitiem pareizajiem vai nepareizajiem vārdiem, kas tāpat, zin', tāda tukša muldēšana vien ir, jo šodien rīgā nav RUKOLAS!! kā lai es tad gatavoju laša tartaru, ja nav rukolas? kā lai dzīvo tālāk, ja nav rukolas..
;)
nu labi, lasis ta pagaidīs līdz rītam, bet vienalga.. izstaigāju četrus veikalus, visādus pakšus, rimi un skaju ieskaitot, un nekur, nekur.



es tad laikam darīšu kā agnese - viņa šodien nopirkusi mangolda sēklas, zaļā un sarkanā, un rukolas sēklas, un viņa dēstīs tās zemē!
lai aug!
;)

recipes sell's

nu, tad, lūk, jums
PIKANTĀ ZIVJU ZUPA AR JŪRAS LABUMIEM UN KOKOSRIEKSTU PIENU
(kaspara firmennijs, starp citu).

lielam katlam vajadzēs:
dažādas, vēlams vismaz divu veidu zivis, un, vēlams, filejas;
garneles, citas jūras veltes pēc izvēles un iespējām;
kokosriekstu piens (aptuveni 3 bundžas);
grauzdētu valriekstu eļļa, WB kalamansi etiķis;
sinepju graudi (aptuveni 3 TK );
karija lapas;
garam masala garšviela (1 TK);
kumins (1 TK);
čili pulveris (1/2 TK);
rīvēts ingvers;
čili pākstis;
ķiploki;
3 - 4 saujas basmati rīsu (pēdējā seminārā izmantojām miežu putraimus un garšoja izcili!);
3 – 4 glāzes ūdens;
nedaudz baltvīna.

gatavošana nav sarežģīta, bet tā kā sastāvdaļu daudz, tad jāatcerās tās visas pievienot. sākumā katlā nedaudz uzkarsē grauzdētu valriekstu eļļu, tajā ber saberztas karija lapas, garam masala, nedaudz pakarsē, ber sinepju sēklas, apmaisa un mazleit pakarsē, pievieno kuminu, čili pulveri, rīvēto ingveru, smalki sakapāto ķiploku, sakapāto čili. garšvielas karsējot maisa,. tagad ir kārta rīsiem (vai putraimiem) – sausus, „zaļus“, nevārītus tos ber katlā un apmaisa, pievieno ūdeni, pielej kalamansi etiķi, baltvīnu. sagaida pirmo burbuli un lej klāt kokosriekstu pienu, uzvāra un tagad ir īstais brīdis likt klāt zivis. tad – jūras veltes – mīdijas, astoņkājīšus, kalmārus,garneles. tikai jāatcerās, ka garneles prasa pavisam mazu vārīšanas laiku.
pagaršojot gatavu zupu, var būt nepeiciešams pieliet vēl nedaudz kalamansi etiķa. un pavisam labi un eksotiski šī zupa garšos, ja klāt liksiet sakapātu kinzu.

nu?
;)

jo mums ir nauda, bišķiņ nauda, bišķiņ nauda, bišķiņ ir..

par to naudu gan bija jāpērk baigais gadžets datoram, bet tā kā es laikam neesmu pietiekami traka salīdzinājumā ar citiem, kuri nezin pa kuru laiku bija visus usb cietos diskus izpirkuši, tad nekas cits man neatlika kā iet uz stokmann pirmo stāvu - pārtikas nodaļu un iepriecināt sevi ar sen nebijušu iepirkšanos tajā!

un tā nu lavierējot starp visādiem dzelteniem spokiem, milzu bitēm cilvēka veidolā un rūpju&riktīgi-sapirkties-vajagg pārņemtiem cilvēkiem, es čik, čik, žvik, žvik, sametu fiksi groziņā:

puskilogramu garneļu, baigi lētās bija, divus mascarpones un vienu philadelfijas sieru, baiigi lētie bija, brieža gaļas žāvēto desu, žāvētas vīģes, samaltu laša gaļu, prosas pārslas (jāizmēģina!), sausbaranciņas bez cukura (bet ar sēklām), zemesriekstu satē mērci, turku zirņus burciņā, divus humosus, trikātas sniega bumbas,baigi daudz mozarellas un vienu ziedkāpostu.

biju apmierināta! & būšu paēdusi!
;)

ir jāsāk beidzot ēst!

arī darba dienās.
un ja nav brīv' doties uz sabiedriskās ēdināšanas vietām, jāņem līdzi kārbiņas un jāēdinās nesabiedriski.

tā nu es saņēmu rokās gan sevi, gan nažus, pannas un katlus, un vakar vakarā, miegot jau ciet, tomēr vēl pagatavoju līdzņemamo pakšu ēdienu - griķu vārīšanā nekāda māksla nav vajadzīga, ēšanā gan- un visa tā māksla slēpjas īstās eļļas izvēlē (šodien tā būs omega plus trifeļu eļļa).
bet tālāk es gatavoju super sautējumu, kurš jau patiesībā arī nekādu baigo virtuozitāti neprasīja - mazie kabacīši, rīvēts burkāns, dažas sēnes un dažas konservētas baltās lielās pupas. sākumā uz pannas apsutināju burkānus mazā vīnogu kauliņu eļļiņā, un tad liku turpat klāt arī pārējo, pasutināju, pielēju sojas mērci, pavisam nedaudz, un uzkaisīju sezama sēklas, pavisam daudz.
un re, gatavs!

tas pusdienām. brokastīs auzu pārslas ar bumbieri un banānu, bet vakariņās - salāti ar paipalu oliņām.

skaties, ka nēpārēdies vai vismaz mēli nenorij, vineta!
;)

akceptēts

šovakar šaurā draugu lokā atrādīju vakardien seminārā jau pārbaudīto maisījumu - avokādo, tomāts, kinza. man klāt vēl bija maķenīt spināti un sauja rukolas. kalamansi etiķa vietā spāņu vīna etiķis, 12 gadus mucā noturēts. melnie pipari. viss.

"mmm, kāda vasara!!", sajūsmā iesaucās ilzīte.
"ahaaaaa", pilnām mutēm galvas piekrītoši klanīja pārējie.
un es lepni izstāstīju, ka visgaršīgāk tāds garnīrs der pie svaigi grilētas zivs, un visi baigi sakārdinājās.

;)

ledus un sniegs vēl nebija izkusis,

kad diennakti pēc manas dz.d. viņas uzlika mani uz prāmja un veda uz stokholmu. agnese, siņča un baiba manu dzimšanas dienas pārsteigumu bija noorganizējušas sulīgu - šampanieša jūra neitrālos ūdeņos.

prāmis brauc drusku vairāk par 12 stundām, un tikmēr kaut kas uz tā klāja ir jādara. ko darījām mēs? katra cēla no somām ārā tūristu komplektus un sarīkojām dzīres kajītē - šampaniets (cik daudz(vai maz), to es, protams, neteikšu), marinēti gurķīši, ceptas siermaizites, sausās zupiņas, nomizots pomelo, siers škēlītes, viena vārīta ola, paciņa mozarellas, zemeņu zefīrs, banāni. kaut kas vēl.
ir reizes, kad garšo viss!
tomēr karaokes bāra alus, ko par reģistrācijā saņemtajiem kuponiem varēja dabūt uz pusi lētāk, nebija pat zivs zvīņas vērts. tādus alus vajadzētu ar likumu aizliegt. pat neitrālos ūdeņos!!

taču rīts stokholmā sākās ar brokastu vietas meklēšanu. un neticēsiet, bet tas bija grūti. ok, svetdiena, bet rīgas izlutinātais patērētājs, kuram viss visur vienmēr pieejams tventifor/seven, bija vieglā izmisumā pusotru stundu meklējot visām svētdienas brokastu prasībām atbilstošu vietu. kad slapjās un gaļīgās sniegpārslas sejā sitās teju jau vairs neizturami un brokastu laiks plūstošī bija klāt pie pusdienlaika, kaut cik pieņema vieta, kur apsēsteis, sasildīties un remdēt slāpes&izsalkumu, atradās. diezgan vienkārši, diezgan parasti, bet ēst varēja. mana kartupeļa garneļu pildījums bija par sāļu, un agneses lazanja bija par mazu. un bundžu alus bija par pliekanu. bet tas tik tagad tā liekas, kad piedzīvoto pakļauj racionālai analīzei. tur uz vietas viss bija labi.

iegājām veikalā un baiba konstatēja, ka zviedru sausmaizītes tur ir lētākas.

bet manu interesantāko vietu apgājām ar līkumu, un es vien pa gabalu nosiekalojos uz visu to skaistumu, pie kura gribētos atgriezties.. lai paņemtu līdzi. un proti, tur bija krāmu tirgus, kur lielāko vairumu, kā no malas izskatījās, sastādīja vintage trauki.
skaistākās servīzes un brīniškīgākās glāzes, un pasakainākās tējkannas, un krāšņākās bļodas, un .. un..
eh,,,

un droši vien, ot toski, ka mani smukie trauki paliek jūras pretējā krastā, man uzbruka mokoša slimība, un tāpēc grandiozajā mājupceļa kajītes party, kur dzirkstošā dzira ar priecīgu šalti ielija meiteņu dzīslas, vien noskatījos no augšējās koikas..
;)

tehniskā bāze

marta otrajā pusē mana virtuves aprīkojuma komplektācija piedzīvoja vēl neredzētu "izrāvienu".
jā tā turpināsies, pēc gadiem septiņdesmit varbūt kāds uzdāvinās man arī sirmā cienīgu 150 kvadrātmetru virtuvi, jo, piemēram, savu sapņu ķiploku spiedi es jau dabūju! superīgu spiedi - tādu, par kādu pat, godīgi sakot, nebiju uzdrošinājusies sapņot, bet tomēr sapņoju - pamatīgu, labi rokās ieguļošu, ar speciālu caurumiņu tīrītāju. es jau ar viņu spiedu, un ne tikai ķiplokus, bet arī ingveru.

man ir arī pamatīgs un nenolietojams virtuves dēlītis. es pat gribētu teikt - dēlis. liels, biezs, gluds, ērts. un galvenais, ar gravējumu.. īpašu gravējumu..
jā. faktiski, var teikt, ka sapņu dēlis, kaut kādā ziņā. ja par dēļiem vispār drīkst sapņot..
;)

un tad vēl maziņš, elegants un ļoti māksliniecisks dēlītis - apgleznots, un tas man būs deserta augļiem un tamlīdzīgām elegancēm.

bet tas jau neesot būtiski.
uzmanība jāvelta svarīgākām lietām, kā piemēram, lillā burkāni un jūras veltes.
tomēr par to - citreiz.

;)

viņš man netic

kad es saku, ka svaigas bietes daudz nedrīskt. jā, jo svaigās bietēs ir ļoti koncentrēts aktīvo vielu daudzums, ja pārspīlē ar tīru svaigo biešu sulu, var viegli saindēties. man tā bija.

(un lūk! arī no avotiem: svaiga biešu sula izraisa asinsvadu spazmas, var reibt galva. tādēļ sākumā vēlams biešu sulu jaukt kopā ar burkānu sulu, pakāpeniski palielinot biešu sulas daudzumu. bietēs ir skābeņskābe, kas ir kaitīga organismam. tādēļ dienā nav ieteicams apēst vairāk kā puskilogramu biešu..) vo!

nu, bet labi. tas jau nav ticības, tas ir pieredzes jautājums.
un visādi citādi bietes ir ļoti labas. un super veselīgas. ticiet man!
;)

Maira Dobele Helsinkos, speciāli Latvijas Radio.

"somi tur cieņā savus senos ēdienus. viņiem ir pašiem savs Lieldienu pudiņš, ko uz galda liek baltā tāšu turziņā. šim pudiņam ir tikai viena slikta īpašība – tas slikti izskatās..

veikalu plauktos somu lieldienu pudiņš izskatās skaisti. tas uzskatāms par visautentiskāko somu tradicionālo ēdienu, un tiek pagatavots un pasniegts tāšu turziņā. brūnā pudiņa jeb somiski - memmi (mämmi) senā recepte un pasniegšanas tradīcija gan var kļūt par krietnu pārbaudījumu pat eksotiksu ēdienu cienītājiem, kas nav somi un nezina, no kā memmi taisīts. apmulsums iestājas, brūno putras piciņu ieraugot uz šķīvja savā priekšā. memmi pudiņš tā degustētājiem izsauks tikai vienu noteiktu asociāciju – izkārnījumus.

ir kāds vecs un nolietojies joks par memmi, ko parasti stāsta ārzemnieki, kas memmi redz pirmoreiz: vai jūs somi, būdami pedanti un taupīgi, vienu un to pašu ēdienu lietojiet divas reizes? somi par šo joku neapvainojas, jo zina, ka ezotēriskais memmi patiešām izskatās pēc.. kakām. iespējams, ka latvieši drosmīgi nogaršotu īpatno lieldienu pudiņu, jo pēc skata un mazliet arī pēc garšas tas atgādina Latvijā iecienīto maizes zupu. memmi ir pagatavots no rudzu miltiem, saldināta rudzu iesala, raudzēts, tad cepts krāsnī un pāris dienas turēts aukstumā. memmi tiek ēsts pārbērts ar cukuru saldā krējuma peldē.

tradicionāli memmi tika ēsts lielā gavēņa laikā, bet pēdējos gadsimtos tas zināms kā lieldienām raksturīgs saldais ēdiens.
pirms sešiem gadiem somijā nodibināta memmi biedrība, tās dibinātājs, kā varētu domāt, gan nav soms – tas ir bijušais Itāļu vēstniecības somijā šefpavārs ahmeds ladarsi. trīsdesmit gadus somijā dzīvojušais ladarsi uzskata, ka par ēdienu prasti nedrīkst jokot. ahmeds ladarsi ar pārējiem memmi biedrības aktīvistiem ik gadus rīko pasaules čempionātu memmi ēšanā: kurš lieldienu pudiņu skaistāk pasniegs un apēdīs?

ik gadus somi apēd ap 2 miljoniem kilogramu memmi. ir daļa somu, īpaši gados jaunākie, kas memmi nekad nav pagaršojuši un ir tādi, kas bez memmi nevar dzīvot. nesen publicēta ladarsi memmi grāmata – ar vairākiem desmitiem recepšu – memmi maize, cepumi, memmi marmelāde, trifeles, pat memmi pica un makaroni. grāmatas veidotājs ladarsi smej, ka nu jau vairākus gadus ar viņu visi vēlas runāt par memmi.
– memmi - tā ir gaumes lieta. vienam garšo, otram nē. nu kas tur var būt grūts – tā taču ir krāsnī pagatavota rudzu biezputra!"

un es jums saku -
memmīgas nē, bet priecīgas!!
ne tikai lieldienas!
;)