par dažādu ēšanu..

re, te, ja ir laiks, viens raksts dienā par svaigēdājiem.. 

jāteic, ka komentāri ir pat interesantāki par pašu rakstu.. ;) 

jo raksts ļoti vienpusīgs. savā ziņā margināls. 

komentāros viedokļi dažādi. 

http://www.diena.lv/lat/politics/sestdiena/cepts-un-varits-ir-miris

;)

ja es būtu no tiem, kas balso par koru kariem, tad balsotu par preiļu kori, un ne jau tāpēc, ka preiļi man tāpat tuvi, bet gan tāpēc, ka šī kora uzvaras gadījumā "bērnudārzs pasaciņa tiks pie jaunas, modernas un, galvenais, ērtas virtuves."

kas var būt svarīgāks par ērtu virtuvi!!

;)

atbalsta punkts

kautkur dedzināja lapas un tas atsauca atmiņā lonu vecāsmātes cepto saldskābmaizi. 

viņa katru kukulīti pirms krāsnī šaušanas lika uz kļavu lapām.

lonās mums bija īsta maizes krāsns, liela tāda, tajā pat ielīst varēja un redzēt debesis caur skursteni. 

vecaimātei bija arī īsta koka abra. arī liela, gandrīz kā vanna. un visi maizes cepšanai vajadzīgie piederumi - maizes lize un skrāpītis, ar ko sakasīt mazo (visgaršīgāko!!) kukulīti.

tas bija tik pierats un pašsaprotams, tomēr saviļņojoši valdzinošs pasākums. vienmēr mēs visi  trināmies ap to maizes abru, kur zem linu dvieļiem rūga mīkla. un it kā garāmejot, itkā nejauši ķeksējām mīklas pikučus un stūmām māgā.

cik tā bija garšīga mīkla!! (vēl tikpat garda bija rīgas vecmammas taisītā rauga mīkla speķa pīrāgiem.)

milti lonās vienmēr stāvēja lielajos maisos klētī.  vismaz 2 vai 3 maisi vienlaicīgi, bija baltie milti un rupjie milti,  un tur smaržoja pēc kautkā noslēpumaina un īsta..

siltu maizi mums neļāva daudz ēst. varot slikti palikt. bet gribējās jau vienalga. siltu riku ar biezu sviesta kārtu. un neko pasaulē vairāk arī nevajadzēja. 

.. es tiko atskārtu, ka visas manas bērnības atmiņas ir gandrīz vai tikai atmiņas par garšām un ēdieniem.. es bērnībā ēdu ļoti maz un negribīgi, bet visu labi atceros ..

es lieliski atceros, kā bērnudarzā rozīnes no saviem sacepumiem atdevu edvīnam un mārtiņam, un viņi bija ļoti priecīgi, es lielsiki atceros, cik vienreizējas vēja kūkas cepa velgas tante un kā mēs ar vecmammu cepām žagariņus un gailenes, kurām pat bija pēc pasūtījuma izgatavotas speciālas formiņas.

 es kā šodien atceros, kā manai māsai garšoja vārītas olas un žāvēta vista un cik ļoti man garšoja majonēze, bet mārtiņam nē, un tāpēc, vienmēr, kad uz jubilejām nāca droņi, rosols bija jātaisa ar speciālo krējuma-mārrutku-sinepju mērci nevis ar majonēzi. es atceros, ka uz galda jubilejās vecpaps gribēja likt šprotes ar visu bundžu, bet vecmamma viņu par to rāja. es atceros, ka blakus roslam vienmēr bija mencu aknu salāti, kuri man principā diezgan labi garšoja, vienīgi mani kaitināja tas, ka pieaugušie tos vienmēr sabojā, pieliekot nenormālu daudzumu svaigu sīpolu un tāpēc es tos nekad neēdu. es atceros, ka karbonādes mūsu mājas mācēja izcept vienīgi mamma, bet kotletes - vienīgi vecmamma, un viss, kas bija uzgriežams, bija jāgriež tētim, jo tas ir vīriešu darbs - smuki sagriezt maizi, plāni uzgriezt desiņu..

es atceros, kā vecāki nopirka vafeļu pannu un tad uz visām jubilējām mēs lūdzāmies mammai, lai izcep vafeles. un pārsvarā gadījumu viņa to arī darīja, un vienreiz izdomāja pat īpašo pildījuma recepti - putukrējums ar dzērvenēm un mazliet želatīna..

un tad viņai kāds izsātstīja siera vafeļu recepti, un ar to, principā, viņas mierīgās dienas beidzās ;)

es atceros, cik garšīgs bija vecmammas brokastu noslēgums - salda kafija ar īstu un daudz saldo krējumu lielā krūzē, baltmaizes šķēle ar pabiezu sviesta kārtu un virsū tai lauku biezpiens ar krējumu. man patika vienmēr nokosties no viņas maizes un padzerteis no viņas krūzes..

es atceros treknos, zeinišķu pirtī kūpinātos zušus un medījuma gaļas desiņas no kūpinātavas lonās, atceros ikgadējo edika vārīto zivju zupu uz ugunskura mājas priekšā un es atceros, kā man garšoja vārīts cīsiņš ar krievu sinepēm un ar sviestu apsmērētu ķieģelīti un melno tēju, bet tikai ar sinepēm un ķieģelīti un melno tēju, jo cīsiņš pats par sevi, un desas vispār, man negaršoja. es atceros, kā mēs ar tēti vārījām manus draugus makaronus (kā viņš tos sauca) un mums tie savārījas vienā lielā klucī. 

es atceros, kā braucienos uz dienvidiem telts priekšā uz prīmusa vārījām mazo makaroniņu zupu no paciņām un cik ļoti garšīga tā bija. 

es skaidri atceros, kad slimnīcā guļot, man nepārvarami sagribējās ceptus kartupeļus ar kotletēm, tā es laikam pēc galvas sasišanas sāku arī gaļu ēst vairāk.. ;)

es atceros, kā vecmamma vārīja auksto gaļu un vecpaps visus kauliņus pēc tam apgaruza un apsūkāja, un viņš arī visas zivju galvas vienmēr ēda.. 

un aknu pastēte vecmammas izpildījumā bija vienkārši fanatstika!

un kādu garšīgu vistiņu mamma cepa cpeškrāsnī kopā ar kartupeļiem

es atceros maigas tantes treknās kūkas, par kurām visi jūsmoja, bet es nevarēju ieēst.

es atceros, kā garšoja zemnieku maize, kādu tagad vairs nevar nekur atrast, ar sviestu, cieti vārītu olu un tomātu, ko ņēmām līdzi, kad barucām uz jūrmalu.

es atceros maizītes autobusā, kad braucām ekskursijās ar klasi un maizītes, kad braucām ar mammu un viņas kolēģiem dzērvenēs. 

es atceros banānus maskavā un kā no prieka par tiem es dejoju metro vagonā. un atceros arī, kā ar māsu stāvējām rindā pēc žāvētājiem vjetnamiešu banāniem. un atceros bulciņu pa trīs kapeikām un kvasu, kas garšoja pēc kvasa un ko mani sūtīja pirkt 3 l burkā. 

atceros, ka snickers man negaršoja jau tad, bet lonu vecpapam kabatā vienmēr (vienmēr!) bija konfektes, tas nekas, ka aplipušas ar kautkādiem puteklīšiem un citiem krikumiem, un vēl viņam patika iet sēņot, bet viņš jau vairs nebija jaunais, tāpēc redzēja tikai lielās sēnes, un tās visas paratsi bija ļoti tārpainas.

es atceros, ka mums ar māsu bija ikdienas uzdveums, nomizot kartupeļus. un es atceros, kā mēs vsej semjoj vienreiz mājas apstākļos mēģinājām taisīt cipšus. nē, pat divreiz.

un paštaisītus frī vairākkārt.

es atceros, ka jaungada galdam vecpaps ar vecmammu sāka gatavoties jau vismaz divas nedēļas iepriekš.

es atceros, kā sestdienu un svētdienu rītos nevarēja pagulēt, jo vecmamma agri cēlās un mamma agri cēlās, un vecpaps agri cēlās, un brokastis brīvdienās bija jāēd visiem kopā. (tētim vienīgajam, ja viņš gribēja, tika atļauts gulēt, cik grib).

es atceros, ka babiņa cepa ļoti garšīgus smilšu cepumus, un mēs dažreiz ar vecmammu arī. tas bija process, kurā iesiastīta gaļas mašīna un speciāla, cepumu veidošanai paredzēta uzmava uz tās. 

es atceros, kā garšoja guaškrāsas un pirmās importa dzēšgumijas.

man bija garšīga bērnība.

svētdiena

pilsēta ir tik skaista, viegla (un jau acīmredzami nenovēršama) rudens apmulsināta, ka pēc labas pastaigas sakārojās salds un garšīgs. būs silti āboli melleņu mērcē ar aukstu vaniļas saldējumu. 

mēlītes

tagad es zinu. 

es atcerējos. ēdu jēru mēlītes (ko kaspars vēlīgi bija man nopircis no jēru zemniekiem un pat(!) jau izvarījis, laikam kopā ar timiānu vai rozmarīnu) un atcerējos. 

mēle (cūkas un liellopa) man kopš mazām dienām ir bijis mīļākais ēdiens (uzreiz aiz kartupeļu pankūkām un laikam arī pildītām olām, nē, tomēr pirms olām).

par laimi manam bērna gardēža vēderam, vecpapam patika agri celties un  iet uz tirgu. tur viņš varēja pavadīt daudz laika. staigājot, garšojot, pētot, čamdot, izvēloties, kaulējoties.. 

un par vēl lielāku laimi manam (un arī vecmammas) vēderam, viņš nereti no turienes pārnesa šo delikatesi, šo deficītu, šo tā dēvēto gaļas subproduktu, par kuru iedomājoties vien, varēju sākt trīcēt kārdinājuma drebuļos. 

dīvaini, jo gaļu kā tādu es bērnībā neēdu, nu, ja nu vienīgi ar lielu un bargu piespiešanu un maziem, negribīgiem kumosiem.. 

taču mēle!!! 

tas man bija īsts garšas notikums! mums abām ar vecmammu, man liekas, mēle garšoja visvairāk, vai arī man tikai tā likās, ka vecmammai mēle garšo tikpat ļoti, cik man, vismaz man gribējās, lai tā ir, jo kā bērnam viņa man bija lielākā garšas autoritāte.

tomēr tas viss nebija tik vienkārši. bija viena lieta. 

katru reizi, kad es acīm spīdot un alkatībā trīcot, vienkārši novārītu mēli ēdu un ēdu, un ēdu, un gribēju vēl, vecmamma nenogura man atkārtot - nevar mēli tik daudz ēst. tie, kam garšo mēle, daudz runās. neēd tik daudz mēli, paliksi pļāpīga.. 

un ko jūs domājat? ;) 

graudaugi, sakņaugi un to daudzveidība

brokastīs - pilngraudu auzu pārslu putra ar mandelēm, žāvētiem mango, svaigu ābolu, banānu un naktssveču, linsēklu un lazdu riekstu eļļu.

pusdienās - griķi ar trifeļu eļļu un burkānu-ābolu salāti ar cidoniju etiķi un saulespuķu eļļu.

vakariņās - griķi ar grauzdētu valriekstu eļļu un burkānu salāti ar mango etiķi un omega 3-6-9 eļļu. 

daudzveidīga ēdienkarte, pa vidu vēl launagā bumbiņa karameļu saldējuma!

esmu šodien labi paēdusi.

despite a lack of gravitas the recipes are serious

manam šodienas brīnišķajam ieguvumam uz aizmugurējā vāka tieši tā arī rakstīts.

 vēl tur rakstīts cowgirl tested. easy seafood recipes

bet vispār tā grāmata, kuru nopirku par pēdējiem trim latiem (un nemaz nenožēloju!) tajā jaukajā (daudzu izslavētajā, beidzot apmeklētajā) robert's books veikaliņā saucas how to drink wine out of fish heads while cooking lobster in a volkswagen hub cap

maza, nepretencioza grāmatiņa ar diezgan parastām (ja jūras veltes vispār varam uzskatīt par tādām) un vienkāršām receptēm, maziem smieklīgi jaukiem zīmējumiem, jocīgām frāzēm un teikumiem. 

tās ievadā rakstīts: i was about to tell you about my attitude to drinking. i don't drink often. but when i cook i drink. 

lūk, šitādi burvīgi nieki 

(tāpat kā nejaušs mazais aliņš par brīvu, nomaldījies novēlotā bbq dūms, kas uz mirkli pakņudina nāsi, uzvara smieklīgā konkursiņā, kur jānosauc ēdiena gatavošanai piemēroti rudens dārzeņi, bazilika smarža uz rokām, mammas zvans, kurš stāsta, ka puišeļi grib pankūkas ar iebiezināto pienu).. 

liek garšīgi pasmaidīt..

un tas ir tas labākais,

ka mums ir draugi. 

foršie draugi, no kuriem aizgūt mazus labumiņus. 

ilzīte man ierādīja pitas maizītes, kurām iesmērē iekšā sviestu, ieliek sieru un tosterī cep. 

no mairas man spilgtā atmiņā vecuvecais triks ar sviestu (man liekas, visi restorāni un piena nami to ir nošpikojuši tieši no mairas, jo viņa tādu garšaugu sviestiņu dažādos izpildījumos gatavoja jau tad, kad restorānu mūsu pilsētā tikpat kā nebija ;) )

šorīt sagatavoju draudzīgu apvienojumu - sviestiņš, labi samaisīts kopā ar dillītēm un smalki rīvētu parmezāna tipa sieriņu, iesmērēts pitas maizītē un maizīte ielikta elektriskajā grilā.

iznākums - lieliskas brokastis! 

paldies, jums, draugi!

ēst un priecāties

šodien seminārā mums veicās ļoti raiti. 

bija ļoti garšīgie kartupeļu plāceņi un ļoti, ļoti garšīgais jēra filejas tartars. 

un vēl viskautkas. 

pirms tam, pērkot produktus, satikām veikalā arī sirmo. viņš stāstīja, ka tagad darba daudz. 

tas jau labi, cilvēki ēd.

tātad dzīvos!

;)

sīkumiņi

olīvas ar kauliņiem, manuprāt, ir aromātiskākas. īstākas.

tāpēc arī ēdieniem, kuros vajadzīgas, nu, piemēram, kapātas olīvas, labāk izmantot tādas. 

te nu vietā tas, ko man ierādīja, nu kurš gan cits - neviens cits, kā k.v.

viņš jau zina visādus tādus mazos virtuves smalkumiņus. un tie noder. 

tātad ar olīvām ir tā, ka tām uzspiež ar naža asmeni (plakaniski vērstu). uzspiežot pilnīgi jūt, kā kauliņš atlec no olīvas miesas.

vēl triks ar lāču maizi - tās šķēles griež uz pusēm horizontāli, tādā veidā padarot plānāku un garšīgāku. īpaši, ja vēl viegli apgrauzdē uz pannas. 

un vēl jau par klasiku kļuvušais salātu kārtošanas veids - uz lēzena šķīvja nevis bļodā. skaisti, ērti, garšīgi. 

turpmāk vēl. 

tikai fakti

kā gadījās, kā ne, šodien ciemiņiem uzgatavoju vakariņas ar trim ēdieniem.  ļoti rudenīgas, ļoti sildošas, ļoti draudzīgas un mājīgas vakariņas. 

sākumā bija ar ingveru un kariju bagātināta lēcu-dārzeņu zupa ar kokosriekstu pienu. (oranžās lēcas savārītas kopā ar pastinakiem, burkāniem, rāceņiem, ķiplokiem un sīpoliem. viss pats savārās maigā viendabīgā masā, nemaz nav jāblenderē.)

kad pirmās uzslavas un garšas apliecinājumi bija saņemti, cēlu galdā parastus kartupeļu plāceņus ar siltu gaileņu mērci un aukstu skābkrējuma mērcīti kopā ar dillēm un mazsālītiem gurķiem. 

kā maza piedeva - cūkupupu biezenis ar trifeļu eļļu un timiānu. (lieliskais mūsu semināru ēdiens!)

salielīja mani (vai arī ēdienu) arī par šo.

saldajā - mans mīļais klasiskais tradicionālais un elementārais gardais ābolu biezenis ar kanēļa standziņām un bumbieriem kopā ar biezpiena krēmu.

bija prieks gatavot!

un ķirbis pārvēršās .. par karieti

man nekad nav garšojuši ķirbji. 

ne tad, kad vecmamma vārīja savu mīļāko zupu (ķirbju-piena) un mēģināja iepaticināt to arī man. 

ne tad, kad krustmāte deva pašmarinētus ķirbīšus (ar to izteikto krustnagliņu un vēl kautkādu vircotu piedevu garšu (brrr)), kuri visiem citiem bērniem šausmīgi garšoja. 

nekā citādi es ķirbi nepazinu. un man tas negaršoja. līdz brīdim, kad viens labs draugs, sauksim viņu par vendeli, vienreiz ciemos aicinot, teica, ka mielastā būs ķirbju zupa. noskurinājos, un droši vien neslēpu savu, maigi sakot, nepatiku pret šādu ēdienu. 

taču, kā jau pasakās, viss beidzās laimīgi. 

man atvērās acis, mute, garšas kārpiņas un pilnīgi cita ķirbju pasaule - kopā ar pikantajām un asajām garšvielām (labi daudz karija pulvera, čili, melno piparu un ķiploka) un papildināta ar apcepta bekona kraukšķīgajām šķēlītēm, ķirbju sēklām un krietnu šļuku ķirbju sēklu eļļas rotājuma zupa bija vienkārši karaliska!! ko ikvienā pilī varētu servēt smalka porcelāna šķīvjos ar zelta maliņu! (tāpat kā meža būdiņā māla bļodiņā).

kopš tās reizes šad tad uztaisu un gardu muti saēdos šitādu maigi pikantu, viegli sātīgu ķirbju virumu. labi garšo arī, ja uzkaisa mazdrusciņ kreptīga kazas siera vai parmezāna. 

taisījām šo zupu arī vakar seminārā. tā izpelnījās ja ne gluži ovācijas, tad lielas uzslavas gan. 

un ne jau bez iemesla!

P.S. pagaršojiet un jūs redzēsiet: 

ņemiet ķirbja šķēli, palielu, vai arī pat divas vai trīs, ja ēdāju daudz, lieciet uz mutes (ar visu mizu) cepešpannā (vislabak, ja uz cepampapīra) un sutiniet, kamēr ķirbis mīksts.  kāds laiciņš paies, stunda pusotra vismaz. pa to laiku jūs jau būsiet paguvis notīrīt sīpolus, ķiplokus (padaudz), sagriezt tos visus ne parāk smalki, bet nu tā vidēji, arī čili sakapāt. to visu tad liksiet katliņā, kurā ir nedaudz uzkarsētas eļļas (piemeram, vīnogu kauliņu), maisot apcepsiet un pievienosiet karija pulveri, daudz, daudz, bet nu arī pēc savas garšas. tam visam klāt katliņā - izsutināto ķirbja mīkstumu, no mizas nokasītu. un tagad varat sākt blenderēt, pielejot (pakāpeniski) klāt buljonu. ļoti garšīgi ir vistas buljons, bet tie, kas gaļu ne visai, var izmantot maigu dārzeņu buljoniņu, ar vistas, protams, pilnāka garša. blenderējiet, blenderējiet, pievienojiet buljonu, pievienojiet, līdz esat ieguvis sev vēlamo zupas konsistenci (biezumu vai šķidrumu). lejiet šķīvī (ļoti labi izskatīsies baltā!), pārkaisiet ķirbju sēklas, bekonu vai ko nu gribās (arī grauzdiņi ar sīplou garšu te iederēsies uz goda), izpaudiet savu māksliniecisko dabu, ar ķirbju sēklu eļļu izzīmējot savu iedvesmu tam visam pa virsu. un lūk, ēdiet veseli un esiet priecīgi!

bīstami nenobriedušiem prātiem

divas tādas reklāmas:

 viena par cipšiem, kas esot bezmaz dabīguma iemiesojums - sauklis laikam ir "kādus daba radījusi".  kā ko tādu var izdomāt par cipšiem??? 

otra - mcdonalds ar saukli "paēst mājās var būt dārgāk nekā domājat" vai kaukas tamlīdzīgs. 

nu šausmas, ne?

ziemā būs ko mieloties!

visa latvija cīnās ar āboliem, tā šodien kāds zanītei teica, kad viņa stāstīja par ineses aroniju-ābolu morsu. 

nu un ļoti labi, manuprāt. lai cīnās ar āboliem, nevis muļķībām. 

tā arī ir, kur tik vien skaties - ābolkūka, ābolmaize, ābolu sula, ābolu ievārījums, ābolu pankūkas, ābolu ķīselis, ābolu kompots, ābolu biezenis..

šogad laikam ir tik daudz ābolu, ka žēlabām nav pamata -  pietiks visai latvijai, ko ziemā ēst - atliek tikai pieliekties. 

es šodien izdarīju tā - savārīju ābolu ievārījumu ar kanēli un pieliku klāt dažas svaigu piparmētru lapiņas. iesaku! 

tādu katlu manas acis vēl nav redzējušas..

šovakar vakariņās druscīt kultūras vārda tiešā nozīmē. 

inese z. (savā dzimšanas dienā un mākslas projekta survival kit ietvaros) blaumaņa ielā, kādreizējā vīna veikala lion telpās vārīja zupu. gardu dārzeņu zupu, lielu, veģetāru (jo daudzi jau neēd gaļu), bet ar mazām smukām frikadelītēm blakus bļodā. 

viesi bija paņēmušī līdz šņabīti un inese teica: "kur zupa, tur šņabis."

bet tā kā es gribēju savu perelada sarkanvīnu, es tikai paēdu zupu, kurā lieliski varēja sataustīt gan kabacīti, gan selerijas sakni, gan burkānu un sīpolu. tur bija arī labi daudz ķiploku un ingvera saknes. sātīga, sildoša, pikanta. varbūt tur bija pat kālis, jo zupas ievadrunā inese teica, ka viss, kas dārzā izaudzis. (upd - kāļu nebija, kā precizē alīse).

par ko nebeidzu lauzīt galvu - kā var izvārīt ēdienu (kas garšo) tik milzīgā katlā?.. es tādu katlu nemazam redzējusi  nebiju, pusvannas tilpumā. apmēram.

te bija jābūt attēlam.

/jānis safotografēja visu. arī katlu. vēlak parādīšu, ja sanāks./

pēc tam atnāca edmunds un gatavojās vārīt turpat tomātu biezzupu. 

bet es ilgāk vairs nepaliku, man bija jāiet. 

p.s. starp citu, šis projkets, kas aizsākās baltajā naktī (saucās leiputrija un to iniciējusi katrīna neiburga, viss norit blaumaņa ielā 10), turpināsies vēl visu nedēļu - katru vakaru kāds mākslinieks, dzejnieks ceļ galdā savu virumu un cienā pēc kultūras izbadējušos! es domāju, jums jānoprovē. 

ņemiet vērā!

Brīdina par kaitīgiem Ķīnā ražotiem virtuves piederumiem

http://www.delfi.lv/news/national/politics/bridina-par-kaitigiem-kina-razotiem-virtuves.d?id=26851731

īstā diena

eh, sen nav vīns dzerts..

varbūt varētu?.

piemēram, castillo perelada torre galatea reserva 2004..

(etiķete ar salvadora dali skudrām, ļoti glīta).

ko?

dienas hīts

"kirbju un darzenu biezenis ar krauksiigu marinetu gurkkiti no jaunaas kolekcijas:))"

tā man dacīte atrakstīja, ka šādas būs viņas pusdienas. pie tam - no pašas audzēta ķirbja!! 

vai nav jauki?

daudz un dažādi

pie kā mēs palikām?

pa to laiku, kamēr mans dators "nepabarots" (jo bez vada) gulēja nāves miegā, es beidzot ķēros pie tiem no komposta izglābtajiem rūjienas āboliem - izspiedu drusciņ sulu (un visu uzreiz tajā pat dienā izdzēru. vitamīni pilnīgi ar skaļu šļakatu ielija ik katrā manā šūnā!;)  un samizoju zaptītei.

 vēl pa to laiku , citā dienā, vai arī tajā pašā, kurš vairs atcerās,  taisīju dārzeņu sautējumu ar patisoniem un kaltētām baravikām, un pārdozēju rozmarīnu, ēdiens bija rūgts, bet varbūt arī labi, jo organismam vajag arī rūgtvielas.

pa to laiku arī  "visa pasaule sadevās rokās" un es sakrāju rimi uzlīmes diviem katliem, viens būs mazais, otru vēl nevaru izlemt, kādu man vajag - lielo vai vidējo.

vēl pa to laiku cilvēki, kuri dzēra mūsu kafiju skajiņā, teica, ka esot ļoti garšīga. žēl, ka es nedzeru kafiju un nevaru novērtēt, vai viņi nemeloja. 

pa to laiku vēl arī  pienāca ziņa no francijas, ka maratonā devuši ne tikai sarkano un balto vīnu, bet arī austeres ar citronu (mmmmmm , bet! man labāk garšo austeres ar wb mango etiķi, vai kalamansi etiķi, pasakaini, es jums apzvēru!), antrekotus, saldējumus un vītinātas gaļas.. 

liekas, ka kautkā vajadzēs tajā maratonā kādreiz nokļūt.. 

p.s. vienīgi tos gardumus maratonā sākot dot pēc 39-ā kilometra. nezvai tad vispār kādu garšu jūt?..

naktī

pilsētā bija baltā nakts. es pēc darba nemaz tik loti negribēju, bet tomēr aizgāju. nekas jau tāds garšīgs nebija. šis tas mazliet interesants -  smuka izstāde ar olām, cūkas ausi un citiem ēdameim atribūtiem blaumaņa ielā, bijušajās admirāļu kluba telpās. turpat arī noskatījāmies elīnas filmu par laika mašīnu, smieklīga.

 linardiņa izstāde ar mirgojošu jēzu un mikseriem, kas kuļ latviešu stipros vārdus. 

 

visam pa starpu, nokļuvām index cafe, uzēdām siltu tomātu zupiņu (bija laba) un mozarellas pesto maizīti. 

vairāk nevaru uzrakstīt, jo manam datoram saplīsa vads un cauri nu ir.. :( 

kas mums šodien brokastīs?

karote linsēklu eļļas, puskarote naktssveču eļļas. kārtāinie vistas salāti ar seleriju un valriekstiem. saldskābmaizīte. rooibos vanilla tea from south africa.

pēc tam apēdīšu arī vienu ābolu - mūsu planētas veselīgāko augli!

darbam gatavs!

paskrien paskrien padzeries

kaspars aizbrauca uz sen kāroto bordo maratonu.  http://www.marathondumedoc.com/

viņi tur skrien un dzer vīnu no labākajiem vīna pagrabiem un uzkož varžu kājiņas, droši vien, un citus franču gastronomijas labumus. un skatās uz brīnumskaistajiem vīna dārziem, un skrien un priecājas, un atkal iedzer labu vīnu, un atkal skrien.. 

vienvārdsakot, pavada dienu kustības un gardēdības baudā. 

man liekas, baigi labs. es ar gribētu.

kas tālāk?

tiko dzirdēju pa tv terminu - TEHNISKAIS KRĒJUMS. wtf???

visa sāls .. ir garšvielās

vairāk kā citām reizēm, vakardienas seminārā tika skarta sāls tēma. ne jau tā baigi dziļi un pētnieciski, bet ar tādu kā mazu izbrīnu, kā patīkamu atklājumu lielākajai apmeklētāju daļai, ka arī bez sāls ēdiens garšo!

mēs gatavojot tikpāt kā nelietojam sāli. piparus - jā, garšaugus - aumaļām, eļļas & etiķus - bagātīgi pēc vajadzības, sāli - minimāli, reti un maz.

neprasās. 

visi atdzina, ka ikdienā sāls jau bieži vien ir kā ieradums nevis reāla nepieciešamība. 

bez šaubām, sāls, tāpat kā cukurs (arī etiķis) kalpo kā garšas pastiprinātājs, bet bieži vien cilvēki pārspīlē ar to, tādā veidā pilnīgi iznīcinot ēdiena īsto garšu.

ar sāli viss garšo vienādi. ar sāli mēģinam noslēpt neprasmi/nevēlēšānos/neizdošanos izmantot garšvielas un sabalansēt ēdiena sastāvdaļas, lai panāktu pilnīgu un bagātu garšu. ar sāli vienkārši ejam vieglāko ceļu, nogalinot garšas kārpiņu jūtīgo spēju uztaustīt vissmalkākās ēdiena nianses.

bet, protams, ja prasās, tad labāk kaisīt sāli uz rētam, nevis vegetu..

trejdeviņi

09.09.09. bija seminārs un seminārā bija jauna tēma. 

itāļu uzkodas. antipasti vai antipasto vai vienkārši sakot, viss, kas rosina apetīti pirms pasto - īstās maltītes. 

-protams, tradicionālās bruschetas ar tomātu-sīpolu-bazilika virsiņu uz netradicionālā kārtainās mīklas cepuma. manuprāt, nedaudz elegantāk kā uz pierastā maizes grauzdiņa. tie, kas ēda, teica, ka viņiem šads variants arī patīk. 

-kartupeļu plāceņi ar kazas sieru, rukolu un trifeļu eļļu, klāt vēl arī nedaudz biezā un piesātinātā aceto balsamico di modena maletti. trifeļu eļļu šai uzkodai žēlot nedrīkst!! latviski itālisks baudījums, godavārds!

-mans tā vakara favorīts  (varbūt tāpēc, ka gatavojot to, visvairāk bija jāgriež un jākapā) - sēņu ķiploku mērce/masa, ko pasniedzām ar tumšās ciabatas grauzdiņiem, bet tikpat labi tas garšotu ar kādu gaļiņu. gan silts, gan auksts. maigi pikants. labs. 

/tur, klāt smalki sakapātiem šampinjoniem, ķiplokiem un sīpoliem likām klāt sasmalcinātas žāvētas baravikas, druscīti trifeļu eļļas. cepām to uz pannas./

-viegli apcepta jēra fileja ar kapātām olīvām, pasniegta ar spinātu lapām. nu.. te man nav ko piebilst. 

fileja, kā jau ferarri, just perfect  - maiga, skaista, sulīga, mīksta.. gaļas dabīgā garša..

-desertam sakūlām mascarponi (kas gan var būt vēl itāliskāks) ar biezpienu (kas gan var būt vēl latviskāks) un mango liķieri (kas gan var būt vēl eksotiskāks). to likām uz apceptu ābolu, brūkleņu un mandeļu skaidiņu biezeņa.

gandrīz kā ziemsvētkos, kad galdā jāceļ trejdeviņi ēdieni.

piena teļš tiek beidzot ārā no saldētavas

tagad būs tā - salikšu teļa gaļas gabaliņus kinzas ķiploku un olīveļļas maisījumā iestāvēties, tad sagatavošu dārzeņus, un pēcāk likšu to kopā ar garšvielām sutināties tadžinā  

http://www2.la.lv/lat/praktiskais_latvietis/jaunakaja_numura/saimnieces.gudribas/?doc=30904

mana tadžina ir ļoti smuka, gaišitirkīzzila  ar ziediem rotāta. skaistākā lieta manā virtuvē! uzreiz aiz jaunajiem nažiem :) :) 

bet piena teļš, nabags, jau sen gaidīja savu kārtu. tas man no laukiem nācis, maigs, sulīgs, gaļīgs mīkstums. mmmm

speciāli otto ;)

neskumsti neskumsti neskumsti govs

ja tu skumsi, kas pienu mums dos

atskaitos, ka

ābolus šodien nenomizoju. toties kabačus gan un sataisīju tos ziemai. 

vienkārši - ņemam kabačus (es ņēmu 1 lielu un 2 normālus un 1 ļoti maziņu), nomizojam, sagriežam mazos gabaliņos, var arī rīvēt, bet man gribējās, lai nav galīgi putriņa. tad ņemam burkānus (es ņēmu kādus 6 vidējus), nomizojam un sarīvējam uz rupjās rīves. tad ņemam sīpolus (es ņēmu 3 parastus standarta izmēra), nomizo, sagriež (es griezu ļoti smalki, var pat teikt kapāju, jo man tā patīk, bet tas pēc katra gaumes), tad ņemam ķiplokus, kādas 5 daiviņas, nomizojam, sakapājam, sarīvējam uz smalkās rīves vai saspiežam ķiploku spiedē. tad ņemam 4 - 5 tomātus (es tos vispirms aplēju ar verdošu ūdeni un novilku tiem mizu, jo man nepatīk pēc tam, kad tā miza starp zobiem sprūst), bezmizu tomātus sagriežam. 

tad. dziļā pannā (var arī katliņā) sakarsējam nedaudz augu eļļas (es ņēmu saulespuķu, bet vislabāk jau ņemt rafinētu vīnogu kauliņu), vispirms apcepam sīpoliņus, tad pievienojam burkāniņus, apcepam, apcepam, pievienojam kabačus un liekam vāku virsū, lai sutinās. kādu pusstundu jau vismaz, pat minūtes 45, uz maziņas uguns, tad pievienojam saspiestos ķiplokus un sagrieztos tomātus. sutinām vēl.

viss mums tur tai pannā tā smuki sulīgi savienojas. māja smaržo pēc ražīga rudens, mutē jau siekalas no domas, kā aukstā ziemas vakarā no burciņas ņemsim šo sautējumu, sildīsim, pārbērsim ar rīvētu sieru  un baudīsim kopā ar vārītiem rīsiem, vai vārītiem kartupeļiem, vai vārītiem makaroniem, vai, ja paveiksies, kādu labu teļa gaļas gabaliņu...

lai mums labi garšo! 

;)

par godu k!

Kaspars [reiz] teica...

"pie tavam [sviesta] pupinam ar medus etiķi piekaisi sasmalcinatu rozmarīnu, labi daudz melno piparu un kad praktiski viss gatavs, pieber kubiciņos sagriestus tomātus, 1-1,5min zem vaka lai savelkas un pasniedz ar uzrīvētu kazas sieru!"

tā arī izdarīju, rozmarīnu netaupīju, piparus nežēloju, medus etiķi patērēju, kazas siera vienīgi nebija, tā vietā parmezančika tipa pie pasniegšanas uzrīvēju.

 nu. ko lai saka? ko lai saka..   būs laikam jābeidz šitā rakstšana,  sāku jau banāli atkārtoties. reāli trūkst vārdu, lai aprakstītu cik viss garšīgi garšīgi garšīgi garšīgi garšīgi garšīgi garšīgi ..

klātan - labi atdzesēts cuvee clemence grand vin de bordeaux 2008 (60% sauvignon blanc et gris, 25% semillon, 15% muscadelle. lindiņ, rekomendēju, man liekas, tev patiktu)

lūk. ar šīm karaliskajām vakariņām mielojos par godu šodienas rezultatīvākajam latvijas izlases kasparam! ! !

un ko šodien?

atkal jāmizo āboli. 

un kabači.

;)

tas notika nedēļas nogalē

neesmu nekāds speciālists, bet mēs nopirkām 3 litrus jau iepriekš pieminētā, nefiltrētā valmiermuižas alus, un visus 3 litrus (plus vēl 3 parastās alus pudeles) diennakts laikā arī pieveicām. tīri labs. atspirdzinošs, putojošs un veldzējošs. 

tur (valmiermuižā) vispār smuki, sakopts un varot arī ekskursijā pa alus darītavu un tās apkārtni iet.

mēs gan braucām tālāk. līdz rūjienai. 

upīte tek, āboli pilns pagalms, gaiss svaigs, mēness pilns... 

nākamais cēliens šajā lugā - auto sēņošana sestdienas priekšpusdienā. tādā es piedalījos pirmoreiz.. braucam pa mežu, visi skatās pa logiem un ik pa brīdim iespiedzas - stop, stop, re kur gailene, apstājies!! izkāp! nogriez. 

okej. 

braucam tālāk. atkal - reku, reku, stāvi!! paskaties kādas baraviciņas! aaaaaa, kāp ārā!!!

nu, tādā garā. 

uz brīdi jau apstājāmies, izkāpām visi un pasēņojām klasiskajā veidā. es redzēju tikai suņu sēnes un bērzlapes. pārsvarā jau gan milzīgi pāraugušas un tārpainas. 

tāpēc, kā bērzlapes nevienu citu neinteresēja, tāpēc, ka es neizrādīju pienācīgu cieņu pārburbušiem, sēņu pazinēju leksikā izsakoties, makavikiem vai mahovikiem, kuri paliek zili uzreiz pēc nogriešanas, tāpēc, ka es nepazinu ne aitu bekas, ne kazu bekas, ne vardenes, ne silenes, tāpēc, ka neesmu redzējusi sēņu pasi, man lika lasīt brūklenes. zaptei. ar āboliem. 

brūkleņu nemazam tik daudz nebija. beigu beigās kopīgiem spēkiem kādu puslitru salasījām,to darot uzdūrāmies čūskai, un ar to mūsu meža prieki beidzās. 

baiba bija izvārījusi aizkustinoši maigu vistas zupiņu ar dārzeņiem, kad pārbraucām mājās, visi ēda šmaukstinādami un liepkalnu kliju maizītes piekozdami.

tad sākās pats labākais - tīrījām sēnes un ābolus. meditācijai pielīdzināms process. man ļoti patīk.

vakaram nobriestot, cepām sēnes (atsevišķi gailenītes ar baravikām un apšu beciņām un atsevišķi tās aizdomīgās zilās glumās..) un vārījām ābolu - brūkleņu zapti ar kanēli. 

vakariņas pie sēņu mērces bija cepeškrāsnī ceptas kartupeļu pusītes ar ķimenēm. mmmmm..

bet zapte mums noderēja nākamajā rītā, kad sacepām daudz daudz biezpiena pankūciņu. 

vēl pa šīm rūjienas dienām labi aizgāja divi lambrusco. kamēr zāģējām nokritušos zarus un vācām kritušos āboļus.

skaistas brivdienas.

p.s.  alu dzērām no lielajām sarkanvīna glāzēm, pavisam cita lieta. varbūt arī tāpēc tik labi garšoja.

visu cieņu1 un visu cieņu2

  piektdien ap dienas vidu gāju ciemos uz pusdienām.  uzaicinājumā bija teikts, ka galdā tiks celta pasta bolognese ar torri chianti.

izrādījās, ka chianti nemazam tur nav. 

tāpēc ņēmu līdzi, kā man likās, šim gadījumam labi piemērotu latviešu zemnieka darītu 2007. gada upeņu vīnu. 

vēl pēc tam izrādījas, ka būs ne gluži pasta bolognese.

bet tas nekas.

 visu cieņu - kaspars tiešām māk to lietu. laikam jau ne velti žurnāli aicina viņu rādīt, kā gatavojams labs ēdiens.  ;)

cienāja ar ļoti garšīgu kopā ar dažādiem dārzeņiem - seleriju, tomātiem, burkāniem (vēl kautko?) cepeškrāsnī sasutinātu mežacūkas un mājas cūkas gaļas sautējumu sarkanvīna (šajā gadījumā liekas, merlot) mērcē, ko  pasneidza ar bazilika tagliatele. 

sulīgi, sātīgi, aromātiski, bagātīgi, pilnīgu un kuplu garšu, mājas gaumē, bet pietiekami eleganti.

ja paveiksies, izvilksi līdz vakaram, kaspars teica. 

paveicās. ;)

vakarā patiešām bija gandrīz pasta bolognese (makaronu trubiņas ar maltās gaļas un lečo (kas patiesībā nebija nekāds lečo, bet ķīnas mērce ar ananāsiem) mērci) un valmiermuižas nefiltrētais alus.

p.s.  upeņu vīns - visu cieņu 2. baudāms. pat ļoti!

p.p.s. kas vēl labs - informācija par food forest! chek it out!

zilās sēnes, kompostam nolemtie āboli, latvijas klaburčūska sarkanajās brūklenēs un dažas smukas apšubekas

saviesīgs pasākums

trešajā septembrī mēs dzērām parasto šņabīti ar svaigām brūklenēm un smiltsērkšķu ogām. bija izstādes atklāšana. 

plātsmaize jau bija apēsta, kad ierados. visi turēja rokās bio plastmasas glāzes un saviesīgi tērzēja. kārlis v. galanti smaidīja, lēja visiem dzērienus no tumšās istabas un vēlak ar kādu jāni "kūla sviestu" par tēmu - kas ir labi, vai kā būt labam, īsti jau vairs nevarēja saprast. meitenes runāja par bērnu barošanu un potēm. otto z. jūsmoja par piena produktiem, jo īpaši tiko slauktu pienu. šajā jautājumā mūsu gaume nesakrita. man īpaši negaršo piens, un pavisam noteikti ļoti negaršo silts, tiko slaukts. 

par pārējo bijām vienisprātis. 

tad mēs gājām mājās un ēdām biešu zupu.

tā jums nav nekāda zupas virtuve!

žēl, ka man nav tāds fotoaparāts, kurš fotografē bildes likšanai datorā. tad es tagad te attēlotu, cik gardu muti ēdu sviesta pupiņas ar gailenēm, jo aprakstīt to nevar. tik garššššššššīgi.....

vecmamma ar mani lepotos

pie pilnas saprašanas esot, paziņoju - esmu pieņēmusi savā dzīvē sīpolus, priekos un bēdās, salātos un zupās, gaļās un sautējumos, mērcēs un desertos.. 

bet!!! tikai labi termiski apstrādātus.

;)

atkal pa virtuvi

vispirms es uzlēju piparmētru tēju. tad ķēros pie tās ribas. izrādījās, ka tur ir divas tadas maziņas ribiņas. nolēmu, ka vienu vārīšu zupā. otru kautkā cepināšu. 

ielēju katlā ūdeni, liku ribu, nomizoju sīpolu, veselu katlā iekšā. 

notīriju ķiplokus, daudzākus, sasmalcināju kinzu (stulbais ledusskapis!!! man zaļumi tajā neturās, sapļūk un savīst un sapūst.. ;( kinza bija maz, ko var lietot.) liku otru ribu bļodā, klāt ķiploki, kinza, olīveļļa. daži pilieni superīgā Waldburgas medus etiķa, kurš pārdošanā būs tikai pēc gadiem diviem, un vienīgie cilvēki pasaulē, kuriem tas virtuvē ir jau tagad, ir es un agnese!!

tālāk, bļodu ar iemarinēto ribu stulbajā ledusskapī, lai pagatavinās, mazajā katliņā ūdeni, uz plīts, lai vārās. tikmēr ņēmu priekšā bietes - rīvēju. atcerējos, ka man ir tēja. ielēju smukajā krūzē, pieliku mazo karotīti medus, ūdens mazajā katliņā bija uzvārījies, liku iekšā sviesta pupiņas. 

sagriezu gailenes.

sašķiroju svaigos gurķīšus, tie būs jāmizo, jāgriež un jāliek eļļas marinādē kopā ar garšvielām, gribēju saulespuķu eļļā, bet laikam beigusies, nu, kautko izdomāšu. jānomizo kartupeļi zupai.

nokāsu svietsa pupiņas. vēl latviešu ražojuma bifeļmātes (?) mozarella jeb kā uz spannīša bij rakstīts - martinella gaida savu kārtu tapt iegrilētai pitas maizītē kopā ar tomātu un bazilika pesto. 

man vispār ir mājās pesto? 

tagad uz plīts vārās zupa, es dzeru atdzisušu tēju. ļoti labi. 

bet kas to visu ēdīs?..

;)

kāds pircējs tāds pārdevējs kāds pārdevējs tāds pircējs

tirgū nopirku mazās plūmītes, dzeltenas un sarkanas.

kompotam, teica pārdevēja.

dikti runīga bij, man vispār patīk neuzbāzīgas un runīgas pārdevējas. 

daudzi pērkot, viņa teica, savārot, caur sietu izberžot, lai kauliņi nav un nebūtu jāspļaudās, liekot ledusskapī un tad dzerot, kad gribot,  labāk kā visas tās limonādes. 

bet mēs tās plūmes dāvināsim henrikam. lai vāra, ko grib.

pārdevēja iesvēra man ar pirmo piegājienu precīzi 2 kg - tik, cik prasīju. 

labs pircējs tad esot, ja šitā precīzi iesveroties, teica pārdevēja. 

:)

?

ko lai izdara ar jēra ribu?..

pupiņu diena un pirmklasnieka torte

krustdēls sāka iet skolā. 

par godu tam, un arī tam, ka mārtiņš jau ceturtajā klasē, ēdām torti. cielaviņu. 

mēs ģimenes sanākšanās  vienmēr ēdam cielaviņu, gandrīz vienmēr. jau kopš seniem bērnības laikiem. tas ir kā rituāls, kautkas līdz pēdējam cukurgraudam pazīstams un tuvs,  un apnicīgi mīļš un paredzami gaidīts, tas ir kaut kas tik ģimeniski svinīgs, visiem garšo, visi vienmēr šausminās, cik salda un visi vienmēr grib tieši cielaviņu, un tajās reizēs, kad nevarēja dabūt (senajos laikos) vai kad ir  licies, cik var to  saldo un trekno (tagadējā izvēles pārpilnībā), un uz galda tiek celta cita kūka, ir nedaudz kā vilšanās, sajūta, ka svētki nav līdz galam.. 

šodien bija!

   aizvedu puikām bērnu šampanieti, mežezers = gāzēts cidoniju dzēriens, un mēs, pieaugušie nospriedām, ka šis no visiem "burbuļūdeņiem" un salīdzinājumā ar "ķīmiskajiem importiem" ir visgaršīgākais ;) 

 pirms tortes bija vārītas cūku pupas, ko citi mērcēja sālsūdenī, jo armands vārot nebija pielicis sāli, un pupiņu salāti ar papriku, un pieaugušie drusku dabūja konjaku, kas īstenībā nebija nekāds konjaks, bet piecus gadus izturēts armēņu brendijs.

pēc tam pie mammas bija pupiņu zupa. mājīgi.