evolūcija

pirmās bija mazas un smukas, tepat no pierīgas mežiņa.
tad, uzreiz jāņu dienas vakarā dabūju drusku vairāk un vēl ekoloģiskākas - no kuldīgas rajona mežiem.
bet aizvakar pašā vakarā es gatavoju mērci no tuklām, gaļīgām, lielām un mazām brangām super eko, mega bio, extra organic gailenēm, dziļos un tālos aglonas mūžamežos lasītām.

tāda man tā māte ir - kur tiek mežā, tur lasa, lasa un lasa.
sevišķi jau savās dzimtajās sēņu vietās.. ;)
es tikai priecājos, priecājos un prasu vēl.;)

gailenes manā skatījumā pieprasa tradicionāli vienkāršu attieksmi.
visi eksperimenti ar tām, lai cik arī veiksmīgi, allaž, man šķiet, noved tikai pie viena secinājuma -"jā, okej, bija garšīgi,
BET!.. parasto gaileņu merci ar saldo krējumu, jaunajiem kartupelīšiem un mazsālītu gurķi, nepārspēt.."

bet šī pēdējā mērce, kas man bija jāsagatavo gandrīz tā kā uz pasūtījumu, liekas, sanāca visbagātīgākā.

labu ēstgribu!
;)

ra ra rabarbers, rabarberu rausi, es to mīklu uzminēšu, ja tu minēt ļausi..

un mīkla ir par mannas putraimu daudzumu.
mēs te pirms dažām dienām vārījām debessmannu.
no rabarberiem un kivi.
kivi mazās sēkliņas piedeva foršu kraukšķĪgumu, uzkožot tās uz zoba.

vien lieta tāda, ka, lai labi uzputotos un būtu maigi gaisīga, ne uzburbusi un poraini stingra, to vārot, jāprot notrāpīt pareiziais mannas daudzums.
es nezinu, kā to vienmēr mācēja vecāmamma. bez mērīšanas, uz aci vienkārši piebērt, turklāt vēl nepārtraukti maisot, lai nesaiet kunkuļos.
nu labi, man sanāca garšīgi. tikai gribējās druscīt stingrākās putās.

bet visādi citādi - jūs taču mākat izvārīt debesu mannu, vai ne?
savārīt ūdenī nomizotus un sagireztus rabarberus un nomizotus nesagriezus kivi, piebērt mannu (haa, cik daudz, mēģinet paši), atdzesēt un saputot.
viss.

iespējams, ka nākamreiz talkā man būs jāņem pavārgrāmata.
iesācējiem.. :D
:D

mirttante

jā, jā, gluži kā tā pati ar loterijā laimēto limuzīnu jāņu nakts krāsā, kura "par miršanu vien runā, bet nekādi nomirt nevar", es arī atkal par miršanu.
rau, te tak pēc svētkiem visu valsti pāršalca šausminoša vēsts, ka kāds naujēnietis mielasta laikā aizrijies ar sašļiku un nosmacis.
trakas lietas, no vienas puses.
;)

bet no otras, es tā pie sevis spriežu, ar sašļiku gan negribētos.
ar ko gribētu aizrīties jūs, ja jums būtu jāaizrijās? (nu, kā saka, no sava likteņa neazbēgsi, un kam lemts aizrīties, tam nenoslīkt, bet tad nu vismaz varbūt var izvēlēties produktu?.. )

es, piemēram, labprāt aizrītos ar grilētu tīģergarneli.
vai ar kartupeļu pankūkām.
vai jebkuru no tartariem!!
vai arī ar gaileņu krēmzupu.
vai ar biezo balsamico slacītu parmas šķiņķi uz medainas melones gabaliņa un ar graudainu parmezāna skaidu pa virsu..
vai ar emīla gustava "saldajām pērlītēm - krem brulē" - tās ir tādas mandeles pasakaini gardā cukurotā glazūrā.
vai ari vēl varētu aizrīties ar suši. jeb jūras velšu biezzupu.
vai ar smilgu, no kuras tiko noēstas meža zemenes.
vai ar melno šokolādi.
vai labāk ar zosu aknu pastēti.
vai ar pīles stilbiņu,
vai cūkas mēli.
vai paipalu oliņu.
vai graudainajām sinepēm,
vai kokosriekstu saldējumu.
vai

nu bet taču ne jau ar sašļiku..
;)

lai gan, žēl, protams cilvēka.
un tomēr - varbūt labāk ēdot, nekā no bada?

tāpat kā, labāk nomirt no smiekliem, ne asarām..

;)

pārvākšanās aizjūras gaumē

maira tiko atraksta (ak, bet patiesi, kā gan mēs dzīvotu bez skaipa, meila, telefona un viens bez otra..):
"es atkal ēdu. bija brīnišķīga burkānzupa ar jāņogām".
burkānzupa ar jāņogām izklausās pozitīvi, es saku.
kā gatavo?
"gatavo kā pagadās". atbild maira.
"burkaanus- daudz
sīpolus, ķiplokus
apviļina eļļā karstā, padsmit minūtes
tad ļauj vārīties kopā ar auzu pienu,
tad pieliek curry pastu."

auzu pienu?, es saku
a kokosu piens arī droši vien derētu.

"jā, droši vien derētu", atbild maira.
"un tad, kad blenderē jau visu, tad pieliek saldeetas jāņogas un turpina blenderēt", viņa turpina.

jāņogas speciāli vai tāda izdoma?, es jautāju.

"lai būtu skābumiņš"
"ļoti svaiga un laba garša."

("var likt arī tomātus. vai apelsīnu sulu".)
aa, nu jā, tā kā laima vietā!, es vienlaicīgi ar mairu saku.

"bet tas viss no tā, kas pirms pārvākšanās vēl ledusskapī", viņa piekodina.
"tipa nejēdzīgi daudz burkānu un ogas saldētavā"..

ogas - to es vēl saprotu. bet burkāni!!, iesmaidu es.

"nu, gadījās."

;)

pirmā

bet man ir reāli noveicies ar mammu!!
reāli!!
viņa ir kā apmāta ar sēņu lasīšanu. un ar meža ogu lasīšanu.
(un tā, gribu uzsvērt, ir tikai maza daļiņa no manas veiksmes..)
un man ir noveicies arī ar tēti.
jo viņam tās meža veltes nu, tā un tā..
(tāpēc tiek man vairāk, bet arī šis ir tikai mikroskopisks manas veiksmes rādītājs) ;)

tātad. sakarā ar to, ka viņa tiklīdz kā nokūst sniegs, tā mežā iekšā meklēt kaut ko ēdamu :) un sakarā ar to, ka viņa ir mana mamma, es pirms divām dienām dabūju savu šīgada pirmo gaileņu mērci!

mērču mērci, mērču karalieni. mērci - vasaras must have.
lai vai kādus stikla, zelta un omāru kalnus jau nebūtu iekarojušas mūsu garšu kārpiņas, šī ir un paliek (līdzās un pāri visam citam) autentiski mūžīga, nemainīgi iekārdinoša un vienmēr īpaša.

man nebija daudz to gaileņu. kādas glāzes divas, varbūt. un visas vēl tādas maziņas, stingriņas. nobrucināju smiltis, un tādas pašas nesagrieztas uz pannas. apcepu, tā, lai kamēr ūdens liekais izkūp, paliek vien smaržīgas tvirtas gailenītes, drusku pipari, drusku.. STOP!!
jāā!!!!
tas ir tas! šis ir tas ēdiens! -
kas tie par tādiem izsaucieniem bez konteksta, jūs brīnīsieties. tāpēc paskaidrošu sīkāk, kur ir tā SĀLS ;)
un sāls ir tieši arī sālī. jo kad kaspars semināros runājot par to, ka sāls ir kā viena no daudzajām garšvielām, kura nebūt nav jāliek šur, tur, itinvisur, kā ļaudis lielākoties mēdz darīt, bet tikai reizēm izmantojama viela, pie viena otra ēdiena, kur tas prasās. un tad parasti kā piemēru viņš min kartupeļus.
viņš saka: jā, ir, protams, lietas, kuras bez sāls pagatavot nebūtu īsti iedomājams, nu, piemēram, kad vārat kartupeļus..

un es tādās reizēs vienmēr iekšēji protestēju.
es domās saku, nē, nu, ne jau kartupeļus!
jo man liekas, ka lai nu kas, bet TIEŠI kartupeļi ir tie, kuri bez sāls pat ir labāki. dzīvāku, kartupeliskāku garšu, un es nekad, īpaši ja ar mizu, vārot, sāli tiem nelieku.
tad es sāku domāt, kuri tiešām būtu tie ēdieni, kur bez sāls nu nekādi..

un tad, kad gaileņu mērci taisot, es atskārtu, ka man rokās piparu dzirnaviņas plūstoši un pašsaprotami nomaina sāls maļamais..
man bija simtpunkti skaidrs, ka es bez sāls nevaru iedomāties lai vai ko, bet gaileņu mērci nu točna ;)
nu, un sālītus gurķus, protams!
;)

bet atgriežoties virtuvē tajā svētdienas vakarā, kad tapa gardākās no nedēļas vakariņām - pēc ievircošanas ar sāli un pipariem gailenēm tika īsts neatšķaidīts saldais krējums.
jā. krējums.
tas ir tāpat kā ar pulksteni - laimīgie stundas neskaita.
kalorijas, man liekas, arī ne.. ;)

vēl beigu beigās sakapātas jo smalki dilles.
pasniegts tas tika, saprotams, ar jaunajiem kartupelīšiem.
un gurķu, tomātu, rukolas salātiem mandeļu eļļā.

dievu ēdiens, es jums teikšu.
ja ne dievu, tad eņģeļu pilnīgi noteikti!
;)

pilnus grozus ar sēnēm, es varu vien vēlēt.
un vēlēties!
vismaz tad lai tiek mums kaut tas par šito līšanu un līņāšanu..
;)

ak, ak, akniņas..

tām šoreiz tika ne aveņu etiķis.
tām tika kas cildenāks - biezais, maigais, bet piesātinātais vīģu balsam creme etiķis.
omg!
tas tik bija.

es saliku bļodā noskalotas apsusinātas skjā nopirktās cāļu aknas, pārlēju apmēram mililitrus 30 vīģu etiķa, pārkaisīju svaigi maltus melnos piparus un pielēju vēl mililitrus atkal kādus varbūt 30 maigās sicīlijas olīveļļas. pārliku pāri vāciņu un ieliku ledusskapī uz pusstundu.
tad sakarsēju pannu, liku pa vienai akniņas, apcepu ātri katru no abām pusēm. un tad pārlēju pāri bļodiņā palikušo šķidrumu.
maķenīt pasautēju, līdz viss tāds tumīgi sabiezēja.
ak manu vai.
cik iznākums bija brīnumgaršīgs!

vispār, ja es tehnisku iemeslu dēļ šeit varētu ievietot bildes, es katrā ziņā diezvai fotogrāfētu ēdienus, par kuriem stāstu.
es fotogrāfētu sejas izteiksmi, šos ēdienus baudot.. *
simt punkti!

;)

*visas tiesības rezervētas! ;)

liec pie lūpām kausu.. utt.

"a jezus, jezus, itaidu spaņa gluozy man pībryuziej.." savā dzimtajā valodā mēdza reziēm teikt vecmamma, kad pa jubilejām vai tamlīdzīgi kāds ielēja viņai mazo šņabja glāzīti.
bet interesanti zināt, ko viņa, kura nerunāja lieku, bet trāpīgos salīdznājumos, būtu teikusi par glāzi, no kādas vakar es dzēru kviešu alu..
ja kādu līdz šim redzētu glāzi varētu nosaukt par spaini, tad tā bija šī. jāceļ pie mutes, turot ar abām rokām.
bet aliņš man garšoja. neesmu specializējusies, kā saka, "miestiņa" baudīšanā, tikvien pieredzes ar šo dzērienu, kā akadēmijas laikos, kad tas bija gandrīz vienīgais finansiāli kaut cik pieejamais prieciņš, un pie viena lielā kausa vecajā labajā īru krogā varēja nosēdēt no divpadsmitiem rītā līdz divpadsmitiem vakarā.. ;)
lielākoties tad bija it kā vienalga kā tas garšo, ka tik varēja par to samaksāt. lai gan, nē, kaut kāda "izlepšana" alus sakarā mums tomēr bija - ja gadījās stipendija vai kāds cits iemesls, ka varējām atļauties, labāk par visu citu mums patika ņemt tumšo ginesu, ar tumīgajām putiņām, uz kurām prasmīgs bārmenis iezīmējā kaut ko līdzīgu āboliņa lapiņai..

bet vakar es vēlreiz pa īstam atskārtu, ka aliņš patiešām arī ir "smalka padarīšana", jo stella pub jeb kā nu to vietu lāčplēša ielā tagad sauc, piedāvā nevis vienkārši kaut kādu pļumpējamo čurūdeni, bet bagātīgas alus emocijas. man katrā ziņā -
glāzes. šķirnes. garšas. izvēle. nosaukumi.
ja dzert alu, tad tur.

bet tieši dažas stundas pirms kviešu alus (kas esot --> "tev piemērots" ), kādā citā vietā, servējot vīnu korporatīvā smart casual tipa pasākumā centos saglabāt nosvērti neitrālu un saprotošu seju, kad kāds jaunais cilvēks pienācis papildināt savu vīna glāzi lūdza: "man to frīz.., frīz.. nu, to FRĪZLINGU"..
;D
okej.
vispār, no vienas puses man tas likās pat jauki.
jo vēss un spirgts riesling lenz no reinas ielejas ir gana demokrātisks savā elegancē, lai ar cieņu pieciestu arī šādu nodēvēšanu!
;)
un tagad - priekā!
;)

..un atkal zilā vakarā

dzied birzī droši vien lakstīgala, bet es esmu ar aknām, jo ejot garām sky, iegriežos pēc ilgi ilgotās vistu aknu pastētes ar zemesriekstiem.
pamanu, ka palikusi pēdējā nocenotās mozarellas paciņa un paņemu arī to.
bet visādi citādi atlikušo mājupceļu domāju, kāpēc pastēte, kuru nopirku, saucās vistu aknu, bet svaigas akniņas, ko arī nopirku (lai saceptu aveņu etiķī) saucās cāļu..
tās tiešām ir divas dažādas lietas? droši jau vien..

cāļu akniņas izklausās garšīgāk nekā vistu aknas..
bet garšo, man liekas, vienādi.

nu labi, pietiks par aknām tādā skaistā ziem.., tpfu, vasaras vakarā.
;)

gads. tas ir daudz vai maz.. vai nemaz..

gads, nenovelkot aukstpapēdenes = ilgāks par septiņām mūžībām un miljons gaismas gadiem.
jau pusstunda uz papēžiem stāvot pie zema galdiņa un kapājot rozmarīnu, līdzinās veselai mūžībai, kur nu vēl vesels seminārs..

gads, ēdot laša tartaru - tas, protams, varētu paskriet kā viena brīnumjauka īsa pēcpusdiena.

gads, braucot ar mašīnu, no kuras neizmests atkritumu maisiņš ar zivju galvām - vēl viena ellīgi smirdīga mūžība..

gads, amaroni dzerot, paskrietu, droši vien, kā neaizmirstama nedēļas nogale..

gads.
jā, kas gan ir gads.
jau gads apkārt, kopš pēdējo reizi ēdām jaunos kartupeļus. un nu varam darīt to atkal.
gads..
viss atkarīgs no garšas.

bet aukstpapēžu kurpes gan ir aplama izvēle, pat vienai pilnai dienai..

turpinājumā

visam svētdienīgajam un labajam - pilnīga futbola eiforija, jaunie kartupelīši, mammas vārītā "klosterzupa", (nezinu, neprasiet, kāpēc tāds nosaukums (sastāv no ūdens, jaunajiem kāpostiem, burkāniem un liesām frikadelēm un garšo ļoti labi) un dažas skābas, bet vienalga foršas zemenes.
vispār ziņās viens zemeņu audzētājs no kokneses stāstīja, ka šogad sliktā laika dēļ ne tik, ka mazāka raža, bet arī skābākas ogas..
nu, nekas, tāpat apēdīs, lai nebēdā.
;)
citronkūka šoreiz bija citronu-apelsīnu kūka un sanāca mazāk apdegušām maliņām nekā viņreiz.
tētis teica, ka esot "labais".
bet vienu es sapratu okoņčateļņo - vadīties pēc kaut kur rakstītiem grādiem nevar, kātrā krāsnī tas viss ir savādāk.. simtpunkti.

vēl mamma pastāstīja tādu it kā jocīgu, bet tomēr iekārdinošu salātu recepti - svaigs kāposts smalki, smalki sagriezts, samaisīts ar kokosriekstu pienu, laima sulu, pipariem. es nodomāju, ka jāpamēģina, tikai laima sulas vietā varētu ari kalamansi ņemt.

un ja ne ko vairāk no tā visa nedabūšu, tad vismaz šīs kausa izcīņas pirmo 11 metru sitienu būšu redzējusi!
olē, olē, olē, olē!
;)

svētdiena. brokastis. laime.

oo, kāds baudījums!
sen nekas tāds nebija ēsts - cieti vārīta oliņa ar tomātmaizīti. un saldu stipru melno tēju.
kā senāk, latgales vasarās, brokastīs.

bet tagad, savārītais biezais ķīselis (no vecpapa ābolu sulas, 3 kivi, viena apelsīna, vecām saldētām zemenēm un žāvētām plūmēm) jau iekrauts trauciņā promvešanai.
tētim šitādi ķopši garšo.
;)

un vēl esmu nolēmusi izmantot ne vien vecāku viesmīlību, bet arī viņu cepeškrāsni.
gribās kaut ko garšīgu viņiem izcept.
laikam atkal mēģināšu citronkūku.
priekā!
;)

tātad - citēju:

"es nesen novēroju kādu sekmīgu un skaistu notievēšanas piemēru, kad cilvēks, izmēģinājis daudzas diētas un jau izmisis, pārgāja uz parastu ēšanas režīmu, kuru vēlāk trāpīgi nosauca par degsutēšanu. vinš apsēdās pie galda, nokoda kādu kumosu maizes un lēnām sakošļāja, cenzdamies nepalaist garām neievērotu nevienu garšas niansi. un tā ar katru produktu. viņš nedalīja ēdienu atļautā un neatļautā, viņš visu degustēja! .. " ..

"jūs domājat, lai novājētu, ēdienam jābūt vienveidīgam un pliekanam? daudzi cilvēki dienu no dienas ēd vienu un to pašu - kartupeļus ar kotletēm, pelmeņus, visats zupu. kas tur slikts? lūk, kas. novērojiet sevi. jūsu priekšā ir pelmeņu porcija. desmit - piecpadsmit gabali. pirmais, bez šaubām, šķiet garšīgs un aromātisks.otrs vairs ne tik garšīgs. trešais - vēl mazāk. ar katru pelmeni garšas sajūta notrulinās. piektajam - sestajam mēs vispār vairs nepamanām garšu, pievēršamies citām lietām, piemēram televizoram. nesajūtot garšu un neizjūtot baudu, mēs ēdam tik ilgi, kamēr... pārēdamies.
ja cilvēks ēd veinveidīgi, tad vienīgā iespēja viņam saņemt no ēdiena kādu baudu ir pēc iespējas ātrāk apēst, galu galā - arī vairāk apēst."

tas no iepriekš minētā izdevuma iepriekš pieminētā raksta!

;)

kādu padomiņu?

es ceturtdien biju slimnīcā un atradu skapītī pie vecpapa gultas savdabīgu preses izdevumu "mājas konsultants" (abonēšanas indekss 2221, ja nu kādu interesē).
kamēr gaidījām analīžu rezultātus, vecpaps lasīja leģendas par ņikuļinu, bet es sāku šķirstīt šo konsultantu..
palasijos "ko stāsta prāgas kafejnīcas" , ka pret panarīciju (?) "pats labākais tautas ārstniecības līdzeklis ir cepts sīpols", ka "daudziem virtuves priekšmetiem piemīt maģisks spēks. piemēram, piesta simbolizē sievišķo faktoru, stampiņa - vīrišķo. kopā piesta un stampa nozīmē pārmaiņas, tādēļ tās jātur virtuvē. šie priekšmeti pasargās virtuvi no sliktas enerģijas"..
;)

un vēl arī, ka "mellenes sekmē prāta spējas", ka "brokoļi pēc amerikāņu speciālistu domām esot vienīgie zaļie dārzeņi, kas profilaktiski kavē tievo zarnu un resnās zarnas vēža veidošanos.", ka "cilvēkiem, kas sudzas par aizmāršību, ieteicams biežāk ēst citronus, bet tiem, kam grūti ar iegaumēšanu - ananasus, kā arī kāpostus. burkāniem jākļūst par neiztrūkstošu produktu to cilvēku uzturā, kuri strādā garīgu darbu. cilvēkiem, kuri bieži izjūt stresa situācijas, jāēd zemenes, bet šoferiem, kam ilgi jāsēž pie stūres - valrieksti, lazdu rieksti un pistāciju rieksti"..
;)
jā.
vēl tur bija atvērumiņš par rabarberiem, atvērumiņš par spinātiem, atvērumiņš par sviestmaizēm, un pat lobēliju audzēšanas un suņu kopšanas padomi.

sapratu, ka šis žurnāls man noteikti jāpaņem uz mājām. ;)
un tā kā vecpaps teica, ka "šito jau es izlasīju, interesants žurnāls. vari ņemt", tad es paņēmu, jo gribēju jums nocitēt dažas rindas no raksta "kāpēc gardēži nekļūst resni".

labs konsultants!
;)

hāāā

beidzot!!
tas nu ir noticis..
kotletes tika ceptas arī lg seminārā..
:)
nu, labi. jēra gaļas burgeri. uz grila.
es pirmo reizi mūžā cepu burgerus. līdz šim biju tikai filmās noskatījusies uz šo lepnuma & patriotisma apvīto amerikāņu grilpadarīšanas kvintesenci un nodomājusi, kāpec gan kotletes jāliek uz grila, ja uz tā var uzlikt viskautko citu labāku. un kotletēm atstāt tām pienākošos pannu..

bet kaut kā gadījās, ka mums bija laba maltā jēra gaļa, un galu galā - burgers uz grila - tā jau ir sava veida klasika, un kāpēc ne..
klāt gaļas masai kapāta kinza, ķiploks, sauja ūdens. tiek izveidotas lielas plakanas kotletes un liktas uz grila.
kad gatavas, uz šķīvja servētas kopā ar divām mērcītēm -> grilētas paprikas-oregano-kumina-mango etiķa salsu un olivadu - kapātu olīvu, kaperu, ķiploku, olīveļļas un balzamiko mērcīti. zaļie lapu salāti, protams, un aiziet uz urrā!
re, arī kotlete var būt veselīgs ēdiens ;)

bet dikti labi bija jūras gailīši - šitā zivs (jūras gailis) ir izpelnījusies lielu manu atzinību - gluda, glāsmaina un slīdīgi mikla faktūra, maiga, viegla, bet izteiksmīga garša, skaists izskats un bez asakām. ko vēl vairāk no zivs var prasīt?
vienīgi vēl to, lai tā labi garšotu kopā ar rozmarīna-anšovu mērcīti! (smalki kapāts rozmarīns+kapāti anšovi+padaudz LABAS olīveļļas+kalamansi etiķis)
un garšo! ar šo pikanti piesātināto mērci grilēta jūras gaiļa fileja garšo
f a n t a s t i s k i.
godavārds!
tāpat kā grilēta sviesta zivs ar salsa verde, kas sastāv no blenderētiem zaļumiem (kur galveno lomu spēlē kinza, baziliks un piparmētra), anšoviem, ķiplokiem, kaperiem, olīveļļas un atkal tā paša svaiguma vēstnieka kalamansi etiķa! ;)

un tā kā divas dienas atpakaļ bija pēdējais temata "grilēšana" seminārs, varu jums vaļsirdīgi pastāstīt arī par desertu:
mascarponi (bez kura dzīve vairs nav dzīve) sajauc ar svaigu zemeņu liķieri (bez kura vasara vairs nav vasara), pielej vēl mazliet ķiršu vai aveņu etiķa un mazliet medus etiķa, un pierīvē mazliet laima miziņas, un pieliek vēl klāt mazliet kapātas piparmētras.
ja grib šķidrāku un mērcīgāku, zemeņu liķieri nežēlo. ja grib saldāku, pieliek klāt karotīti medus.
kamēr viens maisa mascarponi ar visu iepriekš minēto, otrs uz grila uzpasē ananasu šķēlītes.
kad šķēlītes gatavas un krēms gatavs, liek visu šķīvī vienu uz otra (mums patīk likt vispirms ananasu un tam pa virsu krēmu) un vēl uzkaisa mazos krikumiņos sagrieztas zemenes un sezama sēklas.

runas ir garas, darbs ir īss.
to es varu jums pateikt par tēmu "receptes".
;)

dining and dancing latvian style

malacis, tā mana draudzene agnese!
pirms nedēļas viņa mūs visus aicināja uz pašas "izlolotām" vakariņām latviskā garā.
priekšnesumi bija brīnišķīgi! dejotāji atvērti un atraktīvi, un ierāva dejā arī mani.
vispār šis viss - ēšana, dzeršana un dancāšana pa latviskam paredzēta ārzemju tūristu izklaidēšanai. taču arī vietējie, ja nezin kā darba kolektīvā ieskandināt jāņus vai korporatīvi atpūsties, var mierīgi izmantot LUSTES LV!
baigi forši.
jautri. ir ko redzēt, ir ko dzirdēt. var dejot paši, var piedalīties atrakcijās.
var paēst un aliņu iedzert.
mums deva vistas zupu ar klimpām. cūkgaļas cepeti ar štovētiem kāpostiem, bija arī, protams, latviski latviskākie kartupeļi un cepta vista.
ja vēl sviesta kubiciņus samaisīs ar garšaugiem un rupjmaizes kārtojumam samazinās putukrējuma rožu daudzumu - būs ļooti labi pavisam!
;)

aaa, un vēl es suvenīrā dabūju dikti labu pankūku lāpstiņu, ar visu rudzupuķes gravējumu.
jeb kā viens ņiprs vasarsraibumains tautudēls teica - ar ko kartupeļus pa pannu bīdīt.
;)

kā es kļuvu par pandu jeb neoficiālā pikniku sezona atklāta

tas viss vēl tādā pašā sakarā kā citronkūka - sintijas vārda dienas svinības.
sākām jau piektdien un turpinājām sestdien, visu dienu grilējot, kaut ko taisot, maisot, ēdot, malkojot un chillojot.
ārpus darba kārtības šis man šovasar pirmais! par godu tam tad laiakm saule un vējš izlēma mani iezīmēt, liekot vaigu galiem, pierei un degunam nosārtoties tiko plūktas zemenes sarkanumā. nav , šķiet, jāstāsta, ka visu dienu acis sargāju zem saulesbrillēm.. kad pievakarē tās noņēmu, draugi grasījās sūtīt mani pa taisno uz zooloģisko dārzu..
:D
taču apēsto vistas spārniņu, laša šašliciņu, zaļumu mērces karošu, rabarberu plātsmaižu un aukstās zupas bļodiņu daudzums neatstāja apziņā vietu, kur ielaist kreņķus par "sabojāto seju un dekoltē zōnu".
tāpēc, ka viss bija baigi forši.
;)
mēs arī daudz runājām par ēdienu. par pārtiku. par gatavošanu. par receptēm.
un sintija pateica, ka viņai patīkot mans blogs.
un es pateicu, bet neviens jau laikam nelasa, jo komentārus gandrīz neraksta. :) (ok,ok, iekomentē jau kāds un par to man prieks! )
un biša pateica, ka lai es tad uzrakstot kaut ko, piemēram, tik krasu, kā - tikai gejiem garšo spināti, un tad redzēšot, ka komentēt sākšot visi, kam slinkums un neslinkums.
un es teicu, nu labi, lai nu paliek, tas skaidrs, ka miligramos balstītas receptes ar kubiciņu buljonu un vegetu, sex, bērni un geji sell's, bet .. jā, lai nu paliek ;)

starp citu, mēs brokastīs cepām olu kulteni. ar tomātiem un šampinjoniem, milzīgu, milzīgu, es vēl nekad tik milžigu nebiju redzējusi.
un piektdienas vakarā grilējām arī cukini un sēnes, viegli apkaisītus ar piapriem, apmaisītus ar eļļu un kopā vienā traukā liktus. pēc tam gataviem siltiem pāri rīvēts parmezāns.
šis vienkāršais paņēmiens mums visiem ļoti patika.
:)

vasara turpinās. vai ne?

pārsteidzošais pārsteigums

piektdien mēs braucām ciemos. un es nolēmu pa kluso izcept sinčai citronkūku.
saldā smilšu mīkla vēl no seniem laikiem ledusskapī, citronus nopirku, saldo krējumu arī, pūdercukuru samalu ar blenderi. neko vairāk tur nevajag.
ja nu vienīgi normālu cepeškrāsni..
kuras man, kā zināms, nav.
neesmu baigā avantūriste, bet, labi, riskēšu atkal.
nu, viss kā nākas, mīkla plātnē, zirņi uz cepampapīra pa virsu, uzkarsētā plītī iekšā.
un, protams, sāk jau maliņas palikt melnas.
nekas, domāju, lai.
pēc 20 min rauju ārā, leju virsū pildījumu, un atpakaļ tajā nožēlojamajā cepeškrāsnī.
laiks iet, mani sāk pārņemt viegls izmisums, jo mīklas kārta tumsnē ar vien neapturamāk, bet šķidrā virsa nepaliek stingrāka. nu nekādi.
grozu plīts kloķus visvisādi. līdz beigās izslēdzu pavisam un ļauju kūkai karstumā vēl pastāvēt.
nu labi, no skata nekāda izcilā nesanāk, mazām melnām maliņām, bet rādās, ka vismaz vidus ēdams būs.
vēl pārkaisu visu ar bagātīgu pūdercukuru, izlieku no saldētām zemenēm vidū burtu s un eju uz mašīnu. braucam un es ar gandrīz vēl karsto kūku klēpī.
pa ceļam jāpiestāj.
kāpju ārā un visu plāti nolieku uz priekšējā paneļa.
izkāpusi pametu skatu atpakaļ un redzu, kā mana jau tā ne pārāk izdevusies kūka šļūk uz sēdekļa..
es kā paralizēta stāvu un skatos, kamēr tā pārlokās, pusei paliekot plātnē un otrai pusei uz mašīnas sēdekļa. viss pūdercukurs,protams, pa tiko iztīrīto mašīnu..
man nāk gan smiekli, gan dusmas.
smejās visi.
kūka tiek sastiķēta atpakaļ formā, zemenes pa virsu arī tiek izkārtotas kaut kā nebūt.. un skats ir vēl bēdīgāks nekā iepriekš..
labi, domāju, sinča sapraīs. un galvenais jau ir ideja, nevis izpildījums, tā sevi mierinu.
galu galā, beigu beigās, kūku vakara gaitā apēd līdz pēdējāi kripatai, un slavē. esot ļoti garšīga!
nu, vismaz kāds mierinājums..
:)

slavenā virtuves strādniece..

jā..
piededzināju tiko grūbas.
tā biju sapriecājusies, ka uzvārīšu pusdienām vienkārši grūbas, pielikšu timiānu, trifeļu eļļu un parmezānu.
jau siekalas riju. uzliku katliņu un aizgāju pie datora.

nu, jupis viņu rāvis, to datoru un internetu!
par to, ka gatavojās pusdienas, atcerējos tikai tad, kad sāka aizdomīgi ost pēc ugunskurā aizmirstiem kartupeļiem..
te tev nu bija, saimniece..

tpfu.

labi, iešu tagad uz veikalu pēc citroniem. man ir padomā kāds pārsteigums!
;)

astoņkāji divkājim

vai jums ir gadījies, ka kāds jūsu "bēdas" ir centies remdēt ar tīģergarnelēm un astoņkājiem? tādām lielām, gaļīgām rozā garnelēm un tādiem maziem, kriukšķīgu galviņu astoņkājiem?
tas ir forši.
pat kopā ar visiem lociņiem. ;)

tas (tā līdz galam) atgriež atpakaļ dzīvē un jūs, sēžot uz soliņa, skatoties garāmbraucošajās mašīnās un bīstoties saulesdūriena, ļaujot, lai garneles, gluži kā tādas švammes uzsūc visus prāta pekstiņus un lai astoņkājīši, gluži kā tādas birstes, izpucē tīru vietu galvā, un lociņu piesūkusies eļļa kā viegla starume aizskalo emociju netīrumus, jūs (tā līdz galam) saprotat, ka kopumā un vispārībā nav jau nekā daudz tik svarīga, par ko uztraukties..

divkājim jau arī patiesībā daudz nevajag. (tas būtu jāpatur prātā. tā līdz galam).
:)

viss skaidrs.

jā!
jautājumu vairāk nav..

mārtiņam šodien bija klases ekskursija.
viņš nupat tik saviļņots ieskrien un atnes man marcipāna zivtiņu!! un lācīti!

"mēs paši taisījām, tas ir marcipāna, nu, mēs bijām skrīveru saldumos. un es speciāli tev uztaisīju! es vecmammai arī uztaisīju! viņi ir ēdami!!"
un brālim uztaisījis zaķi, un vectēvam zivtiņu, un mammai ar tēti tautumeitu un tautudēlu..
:)
šis, tik vēl vakar 4. klasi beigušais puika, kuram parastās skolas liecībā vienīgais desmitnieks ir sportā un mākslas skolas liecībā ir vieni devītnieki un astotnieki, kurš "nākotnes sapņu profesijas dienā" uz skolu bija aizgājis pavāra tērpā, šis puika, saudzīgi kā savas sirds saldo gabaliņu noliek man priekšā visgaršīgāko pasaulē marcipāna zivtiņu..
..

žēl pat ēst.
;)

jautājums paliek atklāts..

es reizēm domāju, vai tā visa ņemšanās ap&par ēdienu nav krietni vien pārspīlēta..
vai tas ir adekvāti, tik daudz domāt, runāt, stāstīt, rādīt, meklēt..
vai tas ir normāli..
iedomāties, ka ēšanas paradumiem un ēšanai kā procesam ir kāds sakars ar laimīgu dzīvi, ar labākām attiecībām, ar veselīgāku uztveri..
tik daudz nozīmes piešķirt tam visam. un nevis tieši tam, ko ēdam, jo tas vēl būtu saprotams, ka savas veselības un nākotnes vārdā tomēr pret mutē liekamajām lietām jāattiecas ar kaut nelielu atbildību.

es vairak domāju par to, vai ar ēdienu mēs "neaizbāžam muti" gan sev, gan saviem tuvineikiem..
tā tas ir bijis no sākta gala - mātes vispirms rūpējas, lai bērni ir paēduši.
jau zīdaiņa vecumā, kā iepīkstās, tā pupu uzreiz mutē, un arī vēlāk, bērnu no dārziņa izņemot, apjautājamies, nu, cālīt, kas tad mums šodien launagā garšīgs bija, un sagaidot no skolas pusaudzi, uzreiz jautājam- ēst gribi, nāc paēd. un pieauguši būdami, aizbraucot ciemos pie vecākiem, tūlīt tiekam sēdināti pie galda un baroti, vai sagaidīti ar žēlabainu - nu, ko tu nepiezvanīji, ka brauc, mums galīgi nekā ēdama nav..

bet. vai tas ir tas pats būtiskākais?
varbūt zīdainis pīkst, jo viņam vienkārši gribās mamma smaržu, siltumu un pakutināšanu, varbūt bērnudārznieks daudz labprātāk pastāstītu par to, kādu ķiņķēziņu no plastilīna salipinājis, varbūt pusaudzis grib dzirdēt vienkārši - kā tev šodien gāja, un varbūt mēs, pieauguši būdami, vienkārši gribam šajā skriešanā uz brīdi paskatīties savu vecāku acīs, iedot buču uz viņu nedaudz čokuroties sākušā vaiga, pasēdēt klusējot vai pasmieties kopā par nenozīmīgām ikdienišķām asprātībām..

kaut gan .. varbūt tas ir sirsnīgākais veids, kā izrādīt savu pieķeršanos un mīļumu - iedot kautko garšīgu, pabarot. sniegt dzīvību uzturošo enerģiju.
kad cilvēks paēdis, viņam arī ir silti. viņš ir apmierināts. viņš varbūt ir pat laimīgs.
varbūt nav ko spirināties un daudz domāt, bet pieņemt, ka visas pamatpatiesības un gudrības izprātotas jau ilgi pirms mums, un mīlestība tiešām iet caur vēderu?..

es zinu laikam, kāpēc tagad par to visu iedomājos - es vienkārši esmu šausmīgi izsalkusi! ;)
bet!
atnāks vecāki un mani pabaros..
:)