jautājums paliek atklāts..

es reizēm domāju, vai tā visa ņemšanās ap&par ēdienu nav krietni vien pārspīlēta..
vai tas ir adekvāti, tik daudz domāt, runāt, stāstīt, rādīt, meklēt..
vai tas ir normāli..
iedomāties, ka ēšanas paradumiem un ēšanai kā procesam ir kāds sakars ar laimīgu dzīvi, ar labākām attiecībām, ar veselīgāku uztveri..
tik daudz nozīmes piešķirt tam visam. un nevis tieši tam, ko ēdam, jo tas vēl būtu saprotams, ka savas veselības un nākotnes vārdā tomēr pret mutē liekamajām lietām jāattiecas ar kaut nelielu atbildību.

es vairak domāju par to, vai ar ēdienu mēs "neaizbāžam muti" gan sev, gan saviem tuvineikiem..
tā tas ir bijis no sākta gala - mātes vispirms rūpējas, lai bērni ir paēduši.
jau zīdaiņa vecumā, kā iepīkstās, tā pupu uzreiz mutē, un arī vēlāk, bērnu no dārziņa izņemot, apjautājamies, nu, cālīt, kas tad mums šodien launagā garšīgs bija, un sagaidot no skolas pusaudzi, uzreiz jautājam- ēst gribi, nāc paēd. un pieauguši būdami, aizbraucot ciemos pie vecākiem, tūlīt tiekam sēdināti pie galda un baroti, vai sagaidīti ar žēlabainu - nu, ko tu nepiezvanīji, ka brauc, mums galīgi nekā ēdama nav..

bet. vai tas ir tas pats būtiskākais?
varbūt zīdainis pīkst, jo viņam vienkārši gribās mamma smaržu, siltumu un pakutināšanu, varbūt bērnudārznieks daudz labprātāk pastāstītu par to, kādu ķiņķēziņu no plastilīna salipinājis, varbūt pusaudzis grib dzirdēt vienkārši - kā tev šodien gāja, un varbūt mēs, pieauguši būdami, vienkārši gribam šajā skriešanā uz brīdi paskatīties savu vecāku acīs, iedot buču uz viņu nedaudz čokuroties sākušā vaiga, pasēdēt klusējot vai pasmieties kopā par nenozīmīgām ikdienišķām asprātībām..

kaut gan .. varbūt tas ir sirsnīgākais veids, kā izrādīt savu pieķeršanos un mīļumu - iedot kautko garšīgu, pabarot. sniegt dzīvību uzturošo enerģiju.
kad cilvēks paēdis, viņam arī ir silti. viņš ir apmierināts. viņš varbūt ir pat laimīgs.
varbūt nav ko spirināties un daudz domāt, bet pieņemt, ka visas pamatpatiesības un gudrības izprātotas jau ilgi pirms mums, un mīlestība tiešām iet caur vēderu?..

es zinu laikam, kāpēc tagad par to visu iedomājos - es vienkārši esmu šausmīgi izsalkusi! ;)
bet!
atnāks vecāki un mani pabaros..
:)