back to roots 1

vienreiz mēs braucām gatavoties semināram, un vendels teica, ka pa radio bijusi intervija ar vienu tipa skaisto un populāro. un kad viņai paprasīts: "kas ir tavas saknes?", intervējamā esot samulsusi un nezinājusi, ko teikt..

"ja es būtu kaut drusciņ skaista un kaut mazliet populāra, un ja mani kaut bišķiņ paintervētu", es pie sevis tad nodomāju, "es ar saknēm varētu aizņemt visu latvijā raidošo radiostaciju ēterus.."
bet mani neintervē. pat vietējai sienas avīzei ne, kur nu vēl radio. ;)

tomēr gadījās vēl kas simts reizes labāks par intervēšanu - gadījās tā, ka man sanāca drusku brīvas dienas, un es no sajūsmas aizbraucu uz latgali.
varēju savas saknes aprušināt pa īstam, nevis runājot.

tātad - uz laukiem, uz laukiem, kur deguns spīd no taukiem.
ap ēšanu diena manos latgales laukos ir grozījusies vienmēr - gan tad, kad saimniekoja babiņa ar vecomammu (un tieši tad jo īpaši), gan tagad, kad vasarās tur šiverē regīna ar mammu.
jau vakarā tiek smalki iztirzāts jautājums nu, kū mes reit āsjim?
un atbilde bieži ir nu, ņiko jau mums taiseit navajag, mums ir tis, tis, i vāļ itis.. joapād..
tomēr kaut kāda rosīšanas ap katliem un bļodām, un produktiem notiek vienmēr. v i e n m ē r.
ja ne virtuvē, tad pagalmā pie akas - tiek mazgāti svaigu gurķu kalni, pārlasītas mellenes, tīrītas gailenes, nesti no dārza kabači, rakti mārrutki, meklētas upeņu un ķiršu lapas, mazgātas burkas gurķu sālīšanai un pēc piena iešanai..

ja detalizētāk, tad ēdieni tagad ir vieglāki nekā man bērnam esot.
tajos laikos vienās brokastīs vien galdā tika krauti cepti vai vārīti kartupeļi, olu kultenis, lauku biezpiens ar krējumu, škvarkas (sačurkstināts speķis ar visiem šķidrajiem taukiem), putras, gurķi, tomāti, sieri, desas.. un, protams, maize.
maize (ķieģelītis) pie jebkura ēdiena - tas man vēl aizvien ir kā nostaļģiska atmiņa par bērnības vasarām.
vienmēr aizgrābta noskatījos, kā mani radi maizi ēda gan pie gaļas, gan pie zupas, gan pie putras, gan kartupeļiem..
kurzemes radi gan pie kartupeļiem maizi neēda..
;)

mainās laiki, mainās tikumi. bet tikai drusciņ.
jo, lai arī galdā vairs netiek celts nevienam neapēdams daudzums ēdiena, par tukšu to nosaukt arī nevar.

lūk,kamēr es biju prom, es paspēju paēst un padzert:
maigu un vieglu pašmāju balto pupiņu zupu ar jaukiem jaunās ražas burkāniņiem;
sacepumu no kabačiem, kartupeļiem, burkāņiem, maltās gaļas, puķu kāposta, sīpola;
gaileņu mērci ar jaunajiem kartupeļiem un mazsālītiem gurķiem, un svaigiem gurķiem (2 reizes);
svaigi kūpinātus līņus, pašu ķertus (nu, es personīgi neķēru), pašu kūpinātus (un es personīgi arī nekūpināju, edgars to visu darīja), tiko no kūpinātavas;
svaigus gurķus (tonnām, jo šogad tie aug reāli griezdamies);
kartupeļu pankūkas;
svaigu kāpostu zupu ar jaunajiem dārzeņiem no dārza;
ķīnas kāposta salātus ar žāvētas vistas krūtiņu;
mellenes (bez piena);
mannā putru ar aveņu ievārījumu (2 reizes);
svaigu gurķu, mazsālītu gurķu un tomātu salātus;
sieru "preilis";
toffie konfektes;
dažus zefīrus "maigums";
akas ūdeni,
baltvīnus (dažādus);
sarkanvīnus (dažādus);
aglonas bazilikas svētavota ūdeni;
valmiermuižas alu, atdzesētu;
portera kvasu;
tēju, daudzas reizes dienā.

jā, tādas, dziļi ielaistas saknes man tājā pusē ir - ap ēšanu, ezeru un jezusmariju
;)