riktīgs ķīselis

nekāda hronoloģiskā secība, bet daudz visādu ēdamstāstu.
kamēr no manis nebija nekāda rakstītāja, paguvu ciemoties divas reizes. vienreiz māmiņamāmulīte cienāja ar ļoti gardām lietām - paštaisītu mājas rosolu, krabju salātiem, cepeškrāsnī ceptu vistu un vēl visādiem uzgriežamajiem. viss bija garšīgi. taču laikam jau no rosola atradinātais vēders nesaprata, kas ir kas, un sāka drusku pretoties.
otrie ciemi bija sātīgas piektdienas vakariņas pie galvenā. kad ierados, uz plīts vārījās vistas buljons (personīgām vajadzībām) un varījās arī bieza un kreptīga tomātu zupa ar maziem teļa mīkstumiņiem un jēra nierēm. virums bija tieši tāds, ko ēst, kad ar kājām izbristi kādi 7 piesniguši kvartāli (kuri visticamāk pārvērtīsies sūnu ciemā, ja vien kāds laimes lācis nesāks tīrīt pilsētas ielas), un tieši tik sātīgi atbilstošs, lai vakariņas noslēgtu pašā rīta agrumā ar fantastiski aromātisku, ar vienreizēji garšojošu, gremošanu un labu miegu veicinošu grappa di brunello glāzīti.

nākamajā dienā es taisīju gaileņu mērci. tik pat vienkārši, cik garšīgi. protams, ka no saldētām gailenēm. un protams, ka atklāju veselu apslēpto dārgumu lādi savā ledusskapī - bez jau minētajām, man ir vēl 3 burciņas saldētu gaileņu, un man ir vairākas paciņas saldētu sviesta pupiņu, un simtiem litru vistas, zivju, liellopa buljona, saldētas dilles, baziliks un raudene, saldētas zemenes, melnenes un dažas upenes. vesela paciņa garneļu, vesela vista. jēra kebabs. saldējums pols, viens gab. zivju fileja. un vēl viskautkas.

savukārt, iepriekšējā dienā mums bija seminārs. pirmais pēc kādu 3 mēnešu klusēšanas. vidusjūras virtuve latviskās noskaņās šajā reizē vairāk sliecās izpausties caur itālijai raksturīgām maltītēm, ar mūsu brīvu izmprovzāciju, protams, kā rezultātā, piemēram, autentiski paredzētie rikotas siera plāceņi kļuva par biezpiena plāceņiem ar parmezāna tipa sieru.
bija arī konservētu tomātu - jūras velšu virums ar zandarta un pangasijas gabaliņiem, bija arī grilētu darzeņu-grūbu maisījums ar jēra mīkstumu, dārzeņu - zivju zupa, karameļu-ābolu pīrāgs ar saldējumu un, protams, vīns. īpaši gards - pie deserta pasniegtais riesling.
atkal prieks un patīkami, ka semināra apmeklētājiem patika.
ka pat tādam virtuves lietpratējam kā marikai arī šoreiz kāds noderīgs knifiņš, ko atklāt no jauna.
ka semināra dalībnieki bija ļoti atvērti un dalījās viens ar otru un mums savos garšu meklējumos, atradumos, ceļojumos un piedzīvojumos.
ka arī es no kādas dalībieces uzzināju interesantu ābolu čatnija gatavošanas veidu - ar ingveru un pipariem, un visādām citām vircēm, un arī to, ka, ja nekādi nesanāk izvārīt pākšaugus, ja kādreiz gadās, ka zirņi vai pupiņas vārās, vārās, bet nu nekādi negrib tapt mīksti, tad vajagot piebērt šķipsniņu sodas.

vēl man ausīs nāca vēsts par realitātes šovu, ko nudien esot vērts redzēt - top chef. tās ir sacensības jaunajiem, talantīgajiem pavāriem ar visādiem interesantiem uzdevumiem, neiztrūkstošo zaudētāju izslēgšanu, skarbiem tiesnešiem visādu šefpavāru personā utt. esot 7 sezonas..
hm. man gribās tādu.

pastkastē - stockmann piedāvājumi pastāvīgajiem kientiem, un tajā atsevišķa brošūriņa par pārtikas nodaļas piedāvājumu, piemēram, tītara fileja = 3,98 ls/ kg. nezinu, vai tas ir tiešām veiksmīgs pirkums, kā viņi sludina, neesmu tītaru cenām pievērsusi uzmanību, bet šājā pašā brošūriņā vesels atvērums ar latvijas pavāru kluba valdes locekļa māra jansona piedāvātajām receptēm. nekas jau tāds īpašs, it kā.

īpašs gan atkal ir kautkas manai supernosaukumu kolekcijai. un proti, mērojot jau iepriekš pieminētos piesnigušos kvartālus pa pilsētas ielām, vienā brīdī acis atdūrās pret kautko patiešām fantastisku - kafejnīca lunātiķis..
man pat nav te ko piebilst - nosaukums, kas aicināt aicina.. neienākt
:D

tad vēl - tagad pati esmu kritusi uz to, ko citam pārmetu - kautkad pirms vairākiem mēnešiem palaidu muti un nopurpināju uz vendeli, ka viņš visur tās savas sezama sēklas bāž, un rau, pati jau kādu laiku to tik vien daru, kā beru tās visur klāt - jo īpaši rīsu ēdieniem, un pat olu kultenī iekšā. ir ļoti labi. ;)

un galu galā - es šodien uzvārīju ķīseli. lielisku, bagātīgu biezo augļu ķīseli.
tā jau tas ir, jāpiekrīt viena otra daudzinātajam teicienam, ka viena lieta ved pie citām, lai kā spītējos un teicu, ka nekas nekur neved ;) tagad ceturtdienas semināra saruna ar mariku mani atveda un nostādīja fakta priekšā - šausmīgi gribās biezo ķīseli. marika, it kā starp citu, stāstot, ko viņa ir gatavojusi un ko jaunu pamēģinājusi, teica, ka pēdējā laikā esot sākusi vārīt ķīseļus - ogu saldētavā daudz, neesot ko taupīt.
un mani kopš tā paša mirkļa, kā pār viņas lūpām izskanēja šie vārdi, vajā ķīseļa rēgs - vēlme tādu uzvārīt un apēst.
kādreiz jau diezgan bieži vēcāmamma vārīja. tagad es ķīseli, ne škidro, ne biezo , nebiju ēdusi kādus gadus 10, man šķiet.
bet šodien ķīselim no manis neizsprukt, nolēmu. aizgāju pat uz veikalu pēc stērķeles.
un tā,
process vienkāršs. man bija daži mazi savītuši ābolīši- kuldīdznieki un daži nesavītuši ābolīši-vecpapnieki. tos es nomizoju, sagriezu, piebēru klāt sauju, nu, varbūt pusotru, saldētu melneņu, vienu apelsīnu, sadalītu daiviņās, kādus 10 žāvētus mango (ak, šo izšķērdību), divas saujas žāvētu plūmju un 3 skaidiņas ingvera. uzlēju ūdeni un liku uz uguns. bet pa to laiku, mazajā katliņā vārīju .. ābolu buljonu ;) - nomizotās mizas es neuzdrošinājos tā vienkārši izmest, liku tās katliņā, kopā ar ūdeni un kanēļa standziņu un vārīju. tad izkāsu un smaržīgo ābolūdeni pielēju ķīselim. tālāk jau laika un tehnikas jautājums - augļi savārījas tik mīkst, kā man gribās, izveidojās ļoti aromātisks, augļains un gards virums, (vispār, dietologu sapnis šitāds ķīselis - bez grama pievienotā cukura) tad zaļajā tējā iemaisīju stērķeli un, proatams, maisot (lai nesaiet kunkuļos), lēju klāt ķīselim.
tad drusku atdzesēju uz palodzes pie atvērta loga, bet tikai drusku, jo ilgi nevarēju nociesties, un metos tam virsū ar lielo karoti, pirms tam vēl viegli pārlejot ar aukstu pienu..

nu ķīselis, kas ķīselis man šodien sanāca!
;)