nekas.nekas.

mājās nekā nebija un es izcepu kotletes.
jā. kotletes. šausmas, vai ne? tās pašas, kuras LGS allaž mazliet nievājoši tiek pretnostatītas visam citam gardajam, labajam un neparastajam.
un kāda ņirgāšanās, galu galā - nekā nebija un kotletes cepu. interesanti gan, no kā, ja nekā nebija..

bet tiešām, nekā prātīga manos skapjos un pieliekamajos neatradās, kā vien kautkad saldētavā iegrūstais jēra kebabs. foršiņš tāds, no sudrabjēra, protams, labs, maigs, samalts, ar garšvieliņām jau.
bet tā nu tas neies cauri, kaut kā sava gardēdības slava jāattaisno un arī parastā (kaut ar' jēra) kotlete jātransformē par kaut ko .. vairāk, kā maltas gaļas pikucis.

tātad, darīju sekojošo:
saliku kebabu bļodā, sameklēju ledusskapī arī vēl pēdējo olu, dažus kuslus svaiga koriandra zariņus uz iznīkšanas robežas, sakapāju tos, liku klāt gaļas masai, olu arī turpat, vēl, tik lielu, kā puse no mana mazā pirkstiņa, ingvera sakni ierīvēju, piebēru savu jauniegūto kariju "madras", tā padaudz, piešāvu kādu ēdamkaroti graudaino sinepju ar balzametiķi un medu. tad bija jāpielej ūdens, jo zināju (biju redzējusi pie vecmammas un biju lasījusi pat, ka super minerālūdeņus lej klāt kotlešu masām), ka vajag. nu, lai viss tāds tvirtāks, valgāks, sulīgāks un garšīgāks. a ko ta lies, ka ūdensvadi plīsuši un visi krāni klusē?.. ko ta lies, ka nav nekāda pudele ar ūdeni, ko pat padzerties?..
nu labi, lies to, kas ir, un ir puskrūze tiko pēdējo ūdeni aplietās roiboos tējas. aiziet.
ko vēl tādu, ko vēl?.. aha!! sezama sēklās! lūk! krietnu sauju klāt un visu samīcu.
smukas nelielas kotletītes uz pannas, no abām pusēm, glītas, brūnas. ak!

klāt kā piedava - no vakardienas palikušais dārzeņu (burkānu, kāļa, selreiju saknes un seleriju kāta, kartupeļa) un saldēto gaileņu sautējums! plus svaigumam - rīvets burkāns ar ķiršu etiķi un mandeļu eļļu.

un kas ta mums te ledusskapī aizķēries? vilancete vinho verde!
ak, skaistās pieticīgās nekā nav vakariņas!
tiešam feini.
kaut šāds nekas būtu lielākais nekas, kas mūs piemeklē..
:)