es nezinu,

kur palikusi garša?.

zaļi un kraukšķīgi

jee, es tagad zinu, kuri āboli (veikalos nopērkamie) man garšo vislabāk.
un kurus es varētu ēst daudz. (vēl tādi tikai ir sīpoliņi un cukurīši).
tie, kuru garša ir precīzi tāda, kādu es iedomājos, dzirdot vārdu "ābols" - saldskābi, cieti, bet ne nepatīkami cieti, kraukšķīgi, ļoti sulīgi, smaržīgi - tie ir lielie zaļie granny smith šķirnes āboli!
jā!

sēnes pēc lietus

aknu desa ar ķirbju sēklām (no skaja) un garšaugu šampinjoni - tādas ir manas maziņās pusdienlaika delikatesītes.
kā to desu (pēc garšas riktīgi augstvērtīgu) viņi tajā skajā taisa, es nezinu.
bet šampinjoni ir elementāri - tīrus mazus šampinjoniņus sagriež uz pusēm, ja ir gana mazi, negriež vispār. samet lielā bļodā (lielā tāpēc, ka lai būtu daudz, jo riktīgi gardi sanāk ;) ).
sakapā cik smalki vien var lielu sauju pētersīļu un daudzākus zariņus svaiga rozmarīna.
ber pie šampinjoniem.
iekaisa vēl šķipsnu rupjās jūras sāls.
pārlej labu devu garšaugu ķiploku eļļas, diezgan daudz to eļļu vajag, kādus mililitrus 70.
un vēl vajag kādu tējkaroti spāņu vīna etiķa vai klasiskā aceto balsamico.
ar rokām apjauc.
un jau uzriez ir ēdami!!
var paturēt, un ēst vēlāk.
bet es "ietaisīju" šos, lai šovakar seminārā vēl uz pannas apceptu, kamēr šie sāk suloties, tad pielietu vēl kādas 2-3 ēdamkarotes etiķa, un pannā karsējot "pamarinētu".
tad ar visu šķidrumu vai nu liekam bļodā, vēlreiz uzkaisam svaigus sakapātus zaļumus un ēdam kā superīgāko uzkodu.
vai izmantojam kā kreptīgu lapu (aisberga) salātu sastāvdaļu.

bet ja par praktiskākām lietām,

tad vakar izmēģinājām patiešām vienkāršu recepti.
it's all about gurķi&tomāti. kā saka, nav nekā klasiskāka latvieša vasaras ēdienkārtē kā šis pārītis, vai nu krējumā, rūgušpienā, vai kefīrā, vai vēl kaut kā, bet es esmu pārliecināta, ka vismaz 80% mūsu valsts iedzīvotāju, dzirdot vai nodomājot, ka "jāuztaisa klāt vēl salāti", kā pirmo iedomājas gurķu&tomātu salātus, kādā nu mērcē kurš pieradis ēst.

tad nu tā - ņemiet tomātus - pagaidām vēl tomēr visgaršīgākie liekas mazie ķirštomātiņi, vēlāk jau smaržīgos, garšīgos no dzimtenes dārziem un siltumnīcām. sagrieziet. mazos uz pusēm vai ceturtdaļām, lielos - kumosa lielumā.
ņemiet arī gurķi/ gurķus. nomizojiet gan. sulīgāks būs. un ar to pašu mizojamo saēvelējiet tādas kā strēmeles, kā sloksnītes, kautko tādu mazliet garenu un elastīgu ;)

tomātus&gurķus lieciet bļodā. var maķenīt apmaisīt mazā pilītē smaržīgas olīveļļas.
kamēr tomāti&gurķi pierod viens pie otra (un tam nav vajadzīgs ilgs laiks), jūs tikmēr ņemiet avokado (vienu, divus trīs - tas atkarīgs, cik daudz jums to tomātu&gurķu). bet avokado ņemiet tomēr labi gatavu. ne akmens cietu. ne arī putrā izjukušu.
lieciet nomizotu avokado (bez lielā kauliņa,protams!) blenderī, pievienojiet labu kumšķi (saišķi) kinzas (svaigā, zaļā un smaržīgā koriandra!), mazliet maltus piparus, kādu ēdamkaroti, divas ingvera etiķa un kādu karoti arī olīveļļas. var arī burtiski 3 graudiņus rupjās sāls. to visu feini sablenderē viendabīgā, maigi zaļi krēmīgā masā.
un tad. un tad - liek šo masu kā tādu zaļo krējumu pie tomātiem&gurķiem, riktīgi apmaisa un ēd mani (vai arī tomātu&gurķu audzētājus) slavēdams!
;)

"mēs pārtiekam viens no otra.

un nevis no pārtikas precēm."

un lai vai kā man garšotu anšovi, olīvas un jūras veltes.
un lai vai kā es ilgotos zemeņu, arbūzu un ķiršu.
un lai vai kā es slāptu pēc vīna, grappas un duļķainā alus.
un lai vai kā man gribētos gaļas, olu un kartupeļu.

ir pilnīgi skaidrs, ka

mēs pārtiekam viens no otra.
visi.

pieticība ar garšu

es pēdējā laikā arvien vairāk pārliecinos, cik daudz garšas ir vienkāršībā.
vakardien manas maltītes visas dienas garumā bija ļoti askētiskas, bet pasakaini garšīgas.

ar mizu vārīti kartupeļi.
tos pēc nomizošanas sakniebu mazākos gabalos un pārlēju burtiski ar 1 karoti ķirbju sēklu eļļas.
apmaisīju, lai savelkās.

rīvēts puskālis un rīvēts viens burkāns.
šitie samaisīti ar ķiploku eļļu un ābolu etiķi.

un tas man bija brokastīs, pusdienās un vakariņās.
un garšoja tik labi, ka neapnika.

bet, protams, man patīk arī samudžināti ēdieni.
;)

ko tad lai ēd?

šodien ar mani aprunājās viens pensionārs.
svešs. bet svešiem pensionāriem jau parasti patīk aprunāties.
parasti arī viņiem tieši ar mani patīk..
nu labi, es klausīties māku, un man pat ir interesanti reizēm.

kas šodien dzirdētajā mani satrauca, bija pensionāra teiktais, "ziniet taču, ka visi augļi un dārzeņi ir svaigi tikai 24 stundas pēc to atdalīšanas no saknes. pēc tam viņi ir beigti, viņos sākas rūgšanas procesi. tādi nav lietojami."
"un apelsīnus vispār nevar pirkt, man viens draugs, korespodents, bija spānijā, izpētīja, kā tos apelsīnus audzē. pēc tam mums vienā pasēdēšanā teica - es jums neko nestātstīšu, bet varu pateikt tiaki vienu, es tos apelsīnus i redzēt vairs negribu.."

bet ko tad lai dara? kā tad lai tālāk dzīvo, ja visi augļi un dārzeņi, ko mums būtu jālieto uzturā, ir beigti?
"izeja ir viena", viņš saka. "nepirkt!"

maira, savukārt, uz šo man atbildēja:
"es domāju, jāpāriet uz speķi."

:D :D

melnām mutēm

ne jau par nostrādāšanos ziemassvētku laikā vai cītīgo sniega šķūrēšanu tagad sekos.
mellām mutēm tāpēc, ka brīvdienās izvārīju melleņu klimpas.
jezus soldanais, kā teiktu vecmamma, cik sen tādas nebiju ēdusi!
man tā vien liekas, ka pēdējoreiz ēdu tad, kad pati vecmamma tās arī bija izvārījusi.
rīgā tās bija klimpas, pie lonu vecmammas atkal ķiļķeni, bet latgales laukos tāda veida ēdieniem piedēvēja kļocku vārdu.

es nemācēšu pateikt, tieši KĀ ir pareizi, vai cik kas kur jāņem jāliek un jāiemaisa, bet es izvārīju un man garšoja.
lūk, es veicu pavisam vienkāršas darbības - saldētas melnenes (bērnībā, atceros, vecmammas ņēma ievārījumu) vārīju ūdenī, tādu kā ķīseli, bet ne ķīseli, jo bez kartupeļu cietes. cukuru maķenīt, jo tas taču tomēr saldais ēdiens.
kamēr ogas ar ūdeni savira vienā zilganmelnā šķidrumā, gatavoju kimpu mīklu - olas, (sāls cukurs), mazliet ūdens, milti.
mīklai jābūt biezai. lai nekrīt nost no karotes.
tad pamērcēju karoti karstajā (vārošajā) ogu virumā un nokniebu pie bļodas malas mazu pikuci ar mīklu, un liku katlā. klimpa pati atdalījās un iepeldēja katla dibenā. tā turpināju darīt, līdz mīklas bļoda tukša.
un kad visas klimpas bija uzpeldējušas virspusē, slēdzu uguni zem katla nost.

bet šī tikai tāda vienkārša atkāpīte brīvdienu elegantājā ēdienkartē.
jo pilnīgā ekstāzē es nupat kā aizvadīju divas trifeļu dienas.
vienā bija trifeļu pasta ar trifeļu mērci/pastēti un trifeļu eļļu.
un vēl vienā bija gaileņu "grūbito" ar trifeļu eļļu. un biešu salātiem.
tad lūk, te es gribu pakavēties mazliet ilgāk, jo it kā parastais un jau šķiet iepriekš, kaut kad pagājušajā gadā aprakstītais grūbu ēidens (ko varētu dēvēt par grūbu rissoto vai kā es to saucu - grūbito) ir vienkāršs. bet kas man lika noraustīties gardēdiskās trīsas - tas bija dateļu etiķis. .. mmm..
to es izmantoju apcepto dārzeņu (mazās skaidiņās sagrieztu, ne sarīvētu, burkānu un seleriju kātu, ne saknes) un apcepto gaileņu karamelizēšanai. sākumā apcepu gailenes, tad turpat klāt liku burkānus un seleriju, un kad tas viss likās viegli apcepts, bet vēl gana tvirts, pārlēju kādu šļuku izcilā ( nu patiešām izcilā!) dateļu etiķa. tā smarža..
un garša..
tālāk jau viss tas pats - karamelizētos elementus iemaisīju novārītās grūbās, pierīvēju parmas sieru, bagātīgi pielēju trifeļu eļļu un ēdu vāidēdama.
;)
bet nē, tur klāt taču bija vēl biešu salāti.
tik vienkārši, bet tik iespaidīgi.
sarīvēju divas bietes. sakapāju smalki, cik vien var ( un es varu ļoti smalki) kumšķīti svaigu pētersīļu. un - tagad nāks vēl kāds mans atklājums, cik labi tas sader un garšo - pielēju 2 ēdamkarotes (nu vai pusotru) ingvera etiķa un 3 ēdamkarotes garšaugu ķiploku eļļas!
baigi labi!!
es pat gribētu teikt, ka bietes un šī kombinācija - sader brīniškīgi! nevajag pirkt vairs burciņas ar marinētām bietēm!
ofic!
;)

cūkas un piparkūkas

puišeļi pirms svētkiem cepa piparkūkas.
viskautkādās formās.
sirdis paši zīmēja un no mīklas grieza. katram mums pa sirdij, ar burtiem virsū. no tās pašas mīklas izvirpināja stabiņus un lika mūsu vārdu pirmos burtus, lai zinātu, kura sirds kuram.
un taureņus grieza un cepa.
un tad vēl kaut ko tādu gribēja.
paņēma koka gaļās dēlīti - cūku, un izgrieza vairākas milzigas piparkūku cūkas.
vienai mazliet piedega šņukurs, sanāca tāds gandrīz melns un draudīgs.
nolēma, ka tā būs meža cūka.
;)

žēl

man vairs negaršo banāni.
es nezinu, vai vaina ir manī. vai banānos.

varbūt tas ir tikai normāli?
tāpat, kā lietas, kas savulaik negaršo, vēlāk sāk iegaršoties, tā arī lietas,kas kādreiz ļoti garšojušas, sāk negaršot?..

varbūt..

spriedelējums

sociālajos, vispasauli aptverošajos kanālos man gar acīm pazibēja šāda sentence.
FOOD FACT: 19% of your food bill is for food. The rest: packaging, labor & marketing. Buy fresh, local ingredients.

bišķiņ pat tā kā sadusmojos. vai kaut kā tā.
tāpēc, ka es esmu frešo lokālo un garšīgo ingredientu kvēla aizstāve un arī labprāt mudinātu iegādāties tikai tos vien. un vispār visu vest no laukiem, ņemt no kaimiņiem un audzēt pašiem.
taču, manuprāt, šī biedēšana ar izmaksām nav galīgi vietā. jo reizēm (un bieži) tāds jau sapakots, nolaborēts un nomārketingots fūds, diemžēl, maksā trīsunvairāk reizes lētāk nekā tas frešais lokālais tirdziņos piedāvātais..
tā kā šis arguments neiztur kritiku.
varbūt būtiskāk ir runāt par produktu kvalitāti, vērtību, garšu..

vai nu arī es kaut ko totāli nesaprotu..

no helsinkiem speciāli man! (un arī latvijas radio, pie viena)

interesanti, redz kā citās valstīs arī par to pašu vien lemj un diskutē.
nesen dzirdēju arī streipa raidījumā, kur visādi sapulcējušies speciālisti sprieda par mūsu skolas bērnu ēdināšanu.
es domāju, šajā lietā vēl daudzi soļi priekšā. .
vislabākais jau būtu, ja sabiedrība, vecāki un visādi altruisti tajā iesaistītos un kārtīgi izdiskutētu..

Somu Bērnu Parlaments uzsācis kampaņu, kas saucas BĒRNU BALSS UZ ŠĶĪVJA. Kampaņas laikā veikta iespaidīga skolēnu aptauja par somu skolu ēdiena kvalitāti, kampaņu turpina diskusijas un mēģinājumi uzlabot ēdināšanas tradīcijas skolās. Skolu brīvpusdienu piedāvāšanā Somijai ir visvecākā pieredze pasaulē.

Somijā brīvpusdienas skolās katru dienu saņem vairāk nekā 900 tūkstoši skolēnu. Aprēķināts, ka viens pamatskolas beidzējs skolas gaitu laikā ir apēdis 1600 porcijas skolas ēdiena.
Skolas brīvpusdienu tradīcija Somijā aizsākusies pirms 60 gadiem, somi paši sevi sauc par brīvpusdienu pionieriem. Jau 19. gadsimta sākumā somu skolas reizi dienā piedāvājušas siltu putru, un skolēniem pašiem uz skolu bija jānes piedeva pie putras – svaigas brūklenes un cukura gabals.

Kamēr citur pasaulē tiek apbrīnota somu izglītības sistēma ar visu brīvo ēdināšanu, Somijas skolās paši skolēni to novērtē aizvien retāk un visjaunākais Somu Bērnu parlamenta pētījums rāda, ka lielākā puse ceturtās līdz devītās klases skolēnu ēšanas starpbrīdī ēd kaut ko citu, – ne skolas ēdienu.
Somu bērnu parlaments darbojas galvenokārt internetā, lēmēji ir 9 līdz 13 gadus veci bērni no visiem Somijas reģioniem. Bērnu parlamenta darbību atbalsta skolēnu vecāku savienība. Parlamenta intereses valstiskā līmenī  vajadzības gadījumā pārstāv viens ievēlēts pilngadīgs pilnvarotais.
Skolas brīvpusdienas, tāpat kā citus ar pamatskolu saistītos izdevumus, Somijā sedz pašvaldības. Vienu pusdienu cena ir apmēram divarpus eiro, tātad ap latu un astoņdesmit santīmiem.
Bērnu balss uz šķīvja – pētījumā atklājies, ka skolēni grib siltu, garšīgu ēdienu un lielas porcijas, taču tas ne vienmēr atbilst pašvaldību ietaupīšanas politikas interesēm un skolu darbinieku centieniem bērnus paēdināt īsā laika posmā, kā arī skolu ēdienkartes plānotājiem, kas seko, lai ēdiena kvalitāte atbilstu veselīga ēdiena standartiem.

Kad dienas laikā nav labi paēsts, mācību stundās un pēcpusdienu nodarbībās ir daudz grūtāk koncentrēties, tieši tāpēc rodas traucējumi mācību darbā un skolēni kļūst skaļi, savus novērojumus stāsta Somu bērnu parlamenta locekle Hanna. Skolēni aptaujā izsaka nožēlu par to, ka negaršīgs vai atdzisis skolas ēdiens lielos apmēros nonāk atkritumu izgāztuvēs, un nākotnē viņi cer uz veiskmīgāku dialogu ar pašvaldībām.
Somu bērnu iecienītākais skolas ēdiens ir makaronu sacepums un spinātu plācenīši ar brūkleņu mērci, tāpat viņi nesmādē veco laiku putru ar ievārījumu vai ķīseli, kas skolu ēdienkartēs taupības nolūkos atgriezusies pēc daudzu gadu pārtraukuma.


maira.
un viņa pēc tam teica: "pieraksti veel, ka visaa pasaulee beerni skolaas eed visvairaak pirmdienaas.
maajaas neklausa vecaakus un neeed veseliigi. un vispār, tas ir miits muusdienaas, ka maajaas eeshana ir veseliiga, taa vairs nav. diezgan shokeejoshi."
..

labs ir!

kā signis vēlējis, es arī piedalos ;)
un man patīk.

1. Nosauciet trīs produktus, kas vienmēr ir jūsu mājās!

vienmēr? hm.. man pat ūdens krānā nav vienmēr. ;) tomēr tēja, kaut kāda nebūt, ir šķiet, vienmēr. griķi. (pat tagad). un lazdu riekstu, mandeļu vai trifeļu eļļa. šīs lietas ir nonstopā un bez pārtraukuma.
/bet ja pieļauj kaut kādas atkāpes un pilnīgi burtiski neieciklējas uz vārdu vienmēr, tad vēl biežie trīs produkti varētu būt - olas, bietes, medus./

2. Jūsu mīļākais restorāns?

es pa restorāniem nestaigāju. :) tiešām. nu, tikpatkā.. pa kaut kādām kafenēm vēl varbūt kādreiz sanāca. bet restorāni..
un tomēr, ir viens. varbūt arī uz doto brīdi varētu saukt to par mīļāko, kaut tā iemesla pēc, ka gribētos tur ēst vēl un vēl. tajā iepriekš jārezervē galdiņš, tas atverās tikai uz vakariņu laiku un tur ir neaprakstāmi garšīgi. laikam tas saucās "mazais princis". un tas atrodas parīzē.
ak..

3. Dzēriens, ko visbiežāk izvēlaties?

izvēlos es visbiežāk vīnu, sarkano, balto, dzirkstošo, viss viens.. ;) bet dzeru visvairāk tēju. no tējām visvairāk melno. daudz arī zaļo.
un vēl es labprāt izvēlos grappu. bet tas galīgi nav bieži. ;)

4. Maltīte, kas visvairāk palikusi prātā?

hohohooo. te nu gan ir kur izvērsties.. ;)
jo maltīte kā ēdiens. un maltīte kā ēdienreize.
un man tik daudzas ēdienreizes ir prātā. un tik daudzi ēdieni ir kā neaizmirstami.
atkārtošos jau kuro reizi, ka nekad neaizmirsīšu vecāsmammas kartupeļu pankūkas. un prātā blakus daudz kam citam vienmēr paliks vecpapa skābo kāpostu zupa. tāpat lonu vecmammas skābputra. mairas taisītais un akadēmijas lekciju laikā leksētais iepuvušo banānu ievārījums. pirmoreiz nogaršotie apskretušā vecrīgas virtuvē vendeļa taisītie cukini ar balsamico (kaut kādu šķidro un lēto). akdies, tāpat man prātā spēcīgi palikušas visas tās neskaitāmās eirotūres-maizīšu-maltītes.
brieža gaļas tartars.. mm..
ja nu ir tomēr jābūt lakoniskai, tad lai būtu paštaisīto suši vakars helsinkos. un molekulārās gastronomijas piedzīvojums barselonā. kā es vairs neatceros to restorāna nosaukum? kaut kas slavens apmēram tas bija. un baigi iespaidīgi. mazi mazītiņi ēdieniņi, jocīgos paskatos, bet viss tik garšīgs, viss tik skaists, vīns tik labs, kompānija tik jauka.. ;)

5. Vissliktākā ēdienreize, kāda jums jebkad bijusi?

es nezinu.
es sliktumus kaut kā neesmu pulējusies paturēt prātā, jo vairāk tādā kontekstā, lai kaut ko vienu tā speciāli visprinātu kā sliktāku par citiem. visādas vilšanās ir bijušas, bet par tām nav vērts.
gan jau ka arī (kā vairumam) bērnībā visvairāk to "vissliktāko" reižu bijis, kad nekas negaršoja un neko nevarēja apēst.
varbūt arī tā ir reize, kad, bērns būdama, laukos pēc melleņu pārēšanās naktī šausmīgi vēmu. taču briesmīgs bija tiaki rezultāts, pati ēdienreize un ēšana bija fantastiska! ;)

6. Ko jūs gatavotu, ja šī ēdienreize būtu jūsu pirmais randiņš?

nu, diezvai pirmajā randiņā es kādu sauktu uz savu virtuvi. ;) ja es būtu pirmajā randiņā aizsaukta pie kāda cita, un gatavot vajadzētu man, tad gatavotu no tā, kas atrodams tājā saucēja virtuvē. ;) principā, vienalga ko. kaut vai ar siļķēm un ķiplokiem, jo, ja cilvēks sakarīgs, tad problēmām nevajadzētu būt, bet ja nesakarīgs, tad tā vispār nav problēma. :D :D

7. Kuram slavenam cilvēkam jūs gribētu pagatavot maltīti?

mairai dobelei.*

8. Pavārgrāmata, kas atstājusi uz jums vislielāko iespaidu?

tīri tā kā iespaidu, tad uz mani to spēcīgi atstāja julia child "mastering the art of french cooking" ;) bet faktiski vairāk pat fakts, ka man tādu uzdāvināja, ne tieši pati grāmata.. tas bija tāds saviļņojošs moments .;)
savādāk - pavargrāmatas nav lieta, kas mani milzīgi iespaidotu. druscīt iedvesmo, pāršķirstot priecē acis, bet lielākoties nabadzītes noput.
starp tām ir viena, kas man kādreiz, pirms gadiem 5, kad to ieguvu, likās skaistākā grāmata pasaulē un milzīgi sajūsmināja - alastair hendy "food and travels. asia." droši vien tāpēc, ka estētiski baudāmā veidā tā apvieno gandrīz visas no manām mīļākajām lietām - ēdienu, ceļošanu, grāmatu, fotogrāfiju..
ak, jā - vēl! šitas uz mani atstājis konkrētu iespaidu - meitenības un pusaudzības gados manai māsai uzdāvināja grāmatu "grāmata, meitenes, jums!" . tā bija kaut kāda labo padomu un pioniera cienīgu piemēru grāmata kārtīgai nākamai padomju sievietei, un starp visām šūšanas, traipu tīrīšanas, putnu barotavu taisīšanas gudrībām, bija arī sadaļa par ēst gatavošanu un ēdienu. tas bija .. wow! :D :D :D
no tās mēs ar māsu vienreiz pat gatavojām visai ģimenei paštaisītas "dāvanas" jaunajā gadā - biezpiena sniegavīrus, kautkādas sviestmaižu peles, un tamlīdzīgi.. :)
spēks!


9. Ko jūs vēlētos ēst pēdējās vakariņās?

pēdējās vakariņās es gribētu ēst ilgi, lēni un daudz. visādu veidu tartarus, visādu veidu garneles, visādu veidu krēmzupas, visādu veidu jūras veltes, visādu veidu taizemeišu ēdienus, visādu veidu suši, visādu veidu kartupeļus, visādu veidu molekulārās gastronomijas sasniegumus, visādu veidu zosu aknas, visādu veidu zivis, visādu veidu basmati rīsus, visādu veidu steikus, visādu veidu augļus, visādu veidu sparģeļus, visādu veidu trifeles (ok, ari konfekšveidīgās), visādu veidu garneles vēlreiz, visādu veidu olu ēdienus.. es gribētu apēst tik daudz, ka nomiršana jau liktos kā vienīgais atvieglojums :D nē,tomēr nē, pēdējās vakariņās (kāpēc tieši vakariņas? varbūt brunchs vai launags) es gribētu, lai ēdiena ir tik daudz, ka nevar nomirt , kamēr viss nav apēsts ( nu, tipa, neiesi prom no galda, kamēr šķīvis nebūs tukšs) un lai kompānija ir tik jautra, ka nomirt var no smiekliem, ne no pārēšanās. jā , tā es vēlētos.

10. Kurš no bērnības ēdieniem visvairāk palicis prātā?

iespējams, ka cīsinš ar krievu sinēpēm un ķieģelīti. mežrozišu sīrups (ārstnieciskais, it kā) un ziedputekšņi burciņā.
par tām kart.pankūkam vairs nerunāsim ;)

11. Visdīvainākais ēdiens, ko jebkad esat ēdis?

man liekas, es neko dīvainu neesmu ēdusi.
jo, to, kas man šķiet dīvains, es nemaz neēdu. un tas, ko esmu apēdusi, vairs nav dīvains. ;)
kaut gan, kaut kas alien veidīgs un ārpus normāla cilvēka saprašanas esošs, manuprāt ir lakrica. to esmu pagaršojusi. ēdusi jau nu gan nē! ;)

12. Veģetārisms – laba doma vai traka ideja?

jebkurš pārspīlējums ir traka ideja.
ja veģetārieši nepārspīlē, tad tā viņiem varētu būt laba doma. bet proatam, ja tā ir doma. arī domāšana līdzi, tam ko dara (un ēd), nevis apmātība.

taču pats veģetārisms vēl, kā saka, dies'arviņu, bet traka ideja, manuprāt, ir lasītā teorija, ka cilvēkiem nu katrā ziņā jābūt veģetāriešiem tā iemesla pēc, ka, ieraugot pļavā jēriņu, vai teliņu (vai nedodies', uz dīvāna savu kaķentiņu) viņam nerodoties instinkts mesties šai radībiņai virsū un to saplosīt..
;) vo, tādu teoriju izplatīšana - tas ir traki!

13. Kas ir labākā/sliktākā lieta latviešu virtuvē?

ja mēs par latviešu virtuvi uzskatām virtuvi, kurā gatavo latvieši, vai arī virtuvi, kura atrodās latvijā, tad bēdīgākā lieta tajā, man šķiet, ir konservatīvisms, bet ne tāpēc, ka daudz konservē, bet vairums ir absolūti inerti, mazelastīgi un šaurgatavojoši. tāpēc, ka virtuvē operē ļoti niecīgā, gadiem pierastā spēles laukumā.
savukārt tie, kuri ir spēruši daudzus soļus ārpus šīs šaurības un uz ēst gatavošanau skatās jau radoši un krietni plašāk, tomēr ir tendēti dzirdēt, redzēt, pieņemt, "balstīties", "paļauties", "atsaukties", "ticēt uz vārda" un "sekot" kaut kādām dažādu (gan apšaubāmu, gan godājamu) ekspertu, dažādu (gan cienījamu, gan pašpasludinātu) autoritāšu viedoklim. izmēģināt jau krietni sarežģītākas un interesantākas, tomēr obligāti kaut kur uzrakstītas un izmērītas, un nosvērtas receptes..
vienvārdsakot, latviešu virtuvē, manuprāt, trūkst veselīga, jautra viegluma.
bet iepriecinošākais latviešu virtuvē ir vēlēšanās labi paēst! ;)
par produktiem šajā konteksta, man šķiet, nav vērts, jo svarīgākais virtuvē ir attieksme. liekas, tāpat kā visur dzīvē.

pag, nē. tomēr - briesmīgi man jebkurā normālā (ne tikai latviešu) virtuvē liekas visi šitie kubiciņi, vegetas, ideas utml.
kā arī, es atvainojos, kečups.
--
būtībā, atbildēs nekā jauna, vai,ne? vien atkārtojums un kopsavilkums visam jau manis iepriekš šajā blogā rakstītajam, tā man šķiet.

;)

* un mēs vēl pasauktu inesi zanderi, un agnesi kalniņu, un bredu pitu. un citus mazāk slavenus draugus, un baigi omulīgi pamieloties.. ;)

eksperiments ar sārtumu

man vispār biete kā dārzenis liekas tāds kā drusku.. amizants.
man tas arī dikti garšo. gan salātos, gan zupās, o, jā, jo īpaši zupās, aukstās un siltās, sātīgās un atspirdzinošās, biezās un šķidrās, gan .. kā vēl?
nu, gan jau arī pīrāgos, kokteiļos un sacepumos. nav mēģināts, bet vajadzēs. paga, vai maira nestāstīja nesen, ka biešu pīrāgu ar rudzu miltiem izcepusi?.. hm.. laikam. jāpatin atpakaļ skaips.. ;)
kokteiļos kaut kādā ziņā ir garšots - maza šļuka svaigas biešu sulas, kopā ar burkānu, ābolu un ingvera sulām ļoti laba.
pīrāgi un saldējumi - tas vēl man priekšā.

nu jā, un vienmēr, kad vāru bietes un kad tās pēc tam apstrādāju, klusībā pe sevis tā kā ķiķinu, jo vienmēr, tiešām vienmēr, kad man rokās biete, atceros vecmammas stāstīto, ka jaunībā viņas ar māsām ņēmušas biešu pusītes un ar tām pirms ballēm ierīvējušas vaigus. lai sārti.
un bērnībā, smejoties un priecājosties, ļāvos, lai vecmamma joka pēc mani pataisa par īstu skaistuli sārtvaidzi..

bet tas tā.
galvenais, ka es rīt taisīšu mazliet eksperimentālu zupu. mazliet tāpēc, ka nekas sevišķi revolucionārs jau tajā nav un nekas īpaši greizi tur noiet nevar, es jau esmu galvā izfunktierējusi, kā tas garšos. jo vairāk, ka līdzīgs ēdiens mums tapa rudens velšu semināros.
es darīšu tā - bietes novārīšu jau šovakar. (man patīk pašai vārīt, nevis pirkt jau vakuuma maisos sastūķētās gatavās). rīt vispirms izvārīšu oranžās lēcas, drusku, kādu glāzi, ne vairāk. bet riktīgi mīkstas, gandrīz pat, ka izšķīst.
tad sagriezīšu bietes tādos kubikos, nu, ne smalkos, ne milzīgos. sagriezīšu mazliet mazākos kubikos zaļus kartupeļus (nedaudz, kādus 2 - 3) un vienu burkānu. sakapāšu (ne jau dikti smalki) vienu sīpolu. sakapāšu svaigu kinzu.dažas ķiploka daiviņas. un sarīvēšu lielu gabalu ingvera.
tad uzkarsēšu katliņu, taja maķenīt vīnogu kauliņu eļļas, pakāpeniski pievienojot vienu pakaļ otram, apcepšu sīpolus, tad ķiplokus, tad piebēršu mazu drusciņu čili pulvera (jo pākstis vairs netaisos pirkt - zemē nomesta nauda, asuma tāpat nekāda), tad ingveru (ar visu rīvēšanas procesā radušos suliņu), tad kartupeļus, tad burkānu, tad bietes.. visu samaisīšu, ļaujot apcepties, un pievienošu kādu pusotru liķierglāzīti kalamansi etiķa. minūtes 2 vēl maisīšu un tvaicēšu to visu, un tad pielikšu lēcas, pieliešu nedaudz ūdens, tik tā, lai nosedz dārzeņus. pavārīšu, minūtes 15, varbūt mazāk, kamēr kartupeļi mīksti. pašās beigās to kinzu. no uguns nost. tad visu savārīto sablenderēšu. pieliešu kokosriekstu pienu, vēlreiz uzvārīšu un pārbaudīšu, vai nevajag vēl kalamansi etiķi vai varbūt pat sāli.
zupai vajadzētu būt baigi labajai. kad tā būs šķīvī, pa virsu vēl sakapāta kinza un apgrauzdētas sezama sēklas , un varbūt arī līcīšu kazas siers, sadrupināts.

kad seminārā taisījām bez ingvera, ar čili pāksti, ķiršu etiķi, daudz ķiploka, vārītām pupiņām, rozmarīnu un saldo krējumu, bija super izicli laba!! kad vēl tai rozīgajai virai balto sieru pārkaisiijām un baltajam sieram tumši sārto biezo aveņu balsamico pārdekorējām.. mmm..

var maizi piekots klāt un var arī visādus grauzdiņus bērt iekšā šķīvī!

žel, ka tikai rīt taisīšu..
;)

in food he trust(ed)

es dzēru to buljonu bērītēs, un ēdu tos štovētos kāpostus, un to kotleti, un skatījos uz šubu, un liku vēl uz šķīvja kartupeļus un domāju, ka viņam tiešam būtu paticis, ka cilvēki mielojas.

vecpapam ļoti patika ēst. cik es viņu atceros, visvairāk man viņš sirdī stāv un smaida ar kaut ko garšīgu pretī. visvairāk man viņš saistās ar ēdienu, jā, protams, arī ar to, ka dambreti iemācīja spēlēt, un ka uz slidošanu veda, un ka krustvārdu mīklas vienmēr minēja, un ka uz mani dusmojās tikai tad, kad futbola laikā pārslēdzu televizoru uz citu programmu un savā bērnišķībā noslēpu pulti..
bet visstiprāk man prātā vienmēr paliks viņa vārītā skābu kāpostu zupa, garšīgākā, ideālākā skābo kāpostu zupa pasaulē, un viņa tīrītās un ceptās reņģes, un viņa sparīgums, sēžot virtuvē pie gaļas mašīnas un maļot kotletēm gaļu, un arī no tā daļa tad kupātiem būs, un vēl uztaisīm ruletīti..
un ar kādu visu pasauli aizmirstošu aizrautību viņš grauza kaulus un zivju galvas.
un viņa tīkliņš, auduma tīkliņš, vecmammas draudzenes vecpapam speciāli šūtais, ar ko iet uz veikaliem, un ar ko iet uz tirgu, jo viņš, un tikai viņš, vislabāk mācēja izvēlēties un iegādāties pārtikas produktus. viņam tas neizsakāmi patika. viņš to mīlēja - iet, skatīties, salīdzināt, nogaršot. viņš bija mūsu sagādnieks. un tālajā bērnībā, kad nekā nekur nebija, viņš pat pārnesa mājas visādus deficītus.
dažreiz jau misējās, un tad vecmamma bija pikta un teica: nu, jejbogu, itaidu siudu tik tu vari nūpierkt.
un kā viņam patika cienāt. un lepoties, ka viesībās galds ir pilns ar visu ko.
man liekas, viņš ticēja, ka ēdiens izglābs pasauli.
ka labi paēst, ir labi dzīvot.
ka ēdiens ir ne tikai uzturs, bet veids, kā dzīvot, mīlēt, būt..

es domāju, ka tagad šis ieraksts man labāk ir jābeidz.
es domāju, ka to vispār nav iespējams pabeigt.
es domāju, ka patika, mīlestība un attieksme pret ēdienu un ēst gatavošanu man ir no vecvecākiem.

un olas. viņa vistu olas..
kāda gan bez tām tagad būs dzīve.