piektdiena, 2010. gada 30. jūlijs

sirmgalvjiem, zīdaiņiem un man

šodien man ir riktīgs bēbīšu ēdiens. un tieši tāds arī šodien nāk par labu manam vakardienas vīna nomocītajam ķermenim. :)
man ir kabaču biezzupa ar vieglu kariju un kokosriekstu pienu.
vienreizēji jauks ēdiens!
vienreizēji vienkāršs arī - vāra kabačus, sagrieztus mazos gabaliņos, kamēr mīksti (es vēl biju pielikusi klāt 3 nelielus burkānus un 2 maziņus kartupeļus, tumīgumam, kā arī 2 daiviņas ķiploka un lielo diļļu kātu, garšīgumam).
kad mīskti, diļļu kātu izzvejo, bet pārējo ar nelielu daudzumu ūdens, kurā dārzeņi vārījās, sablenderē.
es blenderēju viegli, tā man daži dārzeņi palika vēl tādā uz zoba uzkožamā konsistencē.
kad sablenderēts, var sākt likt klāt garšvielas - manā virumā ir pipari, maltie, rusku svaiga timiāna un naža gals karija, mazliet jūras sāls. samaisa, pielej kokosriekstu pienu, samaisa, liek uz uguns, uzvāra.
viss.
vēl mandeļu eļļu pārrasināju porcijai.
garšo perfekti!

organisms man jau saka paldies!
;)

trešdiena, 2010. gada 28. jūlijs

so. what do we have for breakfast today?

-viena burvīga novārīta jauna un koša biete (drīzāk maza nekā vidēja);
-viena malasaļonka (kura jau ir pastavējusi tik ilgi, ka kļuvusi par mnogasaļonku);
-viens svaigs gurķis, nomizots (videja lieluma, drīzak neliels);
-2 EK konservētu pupiņu, noskalotu zem auksta ūdens;
-1 TK (ar kaudzi) brīnišķīgo graudaino sinepju ar balzametiķi;
-1 TK omega eļļu maisījuma;
-2 EK pirmā spieduma olīveļļas, tādas svaigas un augļainas;
-15 pilieni spāņu vīna etiķa.

biete - sarīvēta, gurķi - sagriezti mazās strēmelītēs, nē, drīzāk salmiņos, pupiņas - kādas nu ir, tas viss bļodiņā, klāt sinepes, eļļas un etiķis. samaisīts.
kamēr vārās tēja un mazgājas mati - atstāts savilkties.

ļoti labas brokastis! ļoti.
un tik precīzas šoreiz.
;))

otrdiena, 2010. gada 27. jūlijs

u každovo svoji ņedostatki..

tāpat kā citi ir pasisti uz jaunam kurpēm, tā es esmu apmāta ar lauku produkciju.
man dikti patīk visi tie lauku labumi, kurus vienmēr sakrauj līdzi, kad dodos uz rīgu, vai tie, kurus man atved,kad atbrauc no vecpapa vai citiem laukiem.
es burtiski trīcu no patikas, kad iedomājos vien par visiem tiem zināmās rokās izaudzētiem dārzeņiem, par zināmu, apčubinātu un brīvā garā augušu vistu izdētam olām, par zināmās vagās briedušiem kartupeļiem, par zināmās kūtīs augušiem teliņiem, par zināmos mežos zināmu pirkstu lasītām ogām un zināmu nazīšu grieztajām sēnēm..
:)
jā, visas tasītes, kā saka vācieši, man varbūt arī nav plauktā, bet kād lieta grozās ap lauku labumiem, mana lielummānija iegūst pavisam lielus apmērus.

šoreiz no dziļiem ezeru ieskautiem laukiem pārvedu pilsētā jaunas tvirtas bietītes (vārīšu, rīvēšu, un vēl dažas pamarinēšu upeņu etiķī, un vēl dažas varbūt cepeškrāsnī); jaunus taisnus un līkus burkānus; arī taisnus un visādi sarituļojušos kabačus; gurķus, kā zināms, nenormāli daudz; gailenes; mellenes; upenes;ērkšķogas.
un mazajā pudelītē arī akas ūdeni.
;)

malasaļonkas

man ļoti garšo malasaļonkas. jeb mazsālītie gurķiši ;)
vislabāk jau pašu gatavoti.

aizvakar noskatījos, kā tieši to darīt. saņēmu vezumu ar regīnas izlolotajiem gurķiem (kuri viņu jau ir nogurdinājuši, jo tā "ražo" šogad, ka nespēj lasīt), bunti ar milzīgiem diļļu kātiem, dažas mārrutka saknes, un instrukcijas kā un ko.
pats svarīgākais esot tieši tās dilles, tas mārrutks un ķiploks. vēl ļoti vēlamas ir upeņu lapas un ķiršu lapas.
un, protams, mazi, kraukšķīgi gurķīši.
karsts ūdens. sāls.
pacietība nogriezt gurķīšiem galus (lai labāk savelkās salījums) un centība stūķējot tos burkā pamīšus ar maziem mārrutka saknes gabaliņiem, sagrieztiem nelielākos gabalos diļļu kātiem, ķiploka daiviņām (arī sagrieztām, piemēram, uz pusēm) un tām lapām.
varbūt ir kāda cita recepte, bet šo es tātad saņēmu "mantojumā no mātes" un man tā šķiet tīri pa spēkam. ;)

viss nepieciešamais man ir. vajag vēl upeņu lapas kaut kur tagad dabūt.

bet!! ja nezinājāt, tad ņemiet vērā, ka uz ziemu sālot (skābējot), gali nav jāgraiza un jāizmanto ir auksts ūdens!
un pašiem, lai izdodas palikt svaigiem kā gurķīšiem!
;)

back to roots 1

vienreiz mēs braucām gatavoties semināram, un vendels teica, ka pa radio bijusi intervija ar vienu tipa skaisto un populāro. un kad viņai paprasīts: "kas ir tavas saknes?", intervējamā esot samulsusi un nezinājusi, ko teikt..

"ja es būtu kaut drusciņ skaista un kaut mazliet populāra, un ja mani kaut bišķiņ paintervētu", es pie sevis tad nodomāju, "es ar saknēm varētu aizņemt visu latvijā raidošo radiostaciju ēterus.."
bet mani neintervē. pat vietējai sienas avīzei ne, kur nu vēl radio. ;)

tomēr gadījās vēl kas simts reizes labāks par intervēšanu - gadījās tā, ka man sanāca drusku brīvas dienas, un es no sajūsmas aizbraucu uz latgali.
varēju savas saknes aprušināt pa īstam, nevis runājot.

tātad - uz laukiem, uz laukiem, kur deguns spīd no taukiem.
ap ēšanu diena manos latgales laukos ir grozījusies vienmēr - gan tad, kad saimniekoja babiņa ar vecomammu (un tieši tad jo īpaši), gan tagad, kad vasarās tur šiverē regīna ar mammu.
jau vakarā tiek smalki iztirzāts jautājums nu, kū mes reit āsjim?
un atbilde bieži ir nu, ņiko jau mums taiseit navajag, mums ir tis, tis, i vāļ itis.. joapād..
tomēr kaut kāda rosīšanas ap katliem un bļodām, un produktiem notiek vienmēr. v i e n m ē r.
ja ne virtuvē, tad pagalmā pie akas - tiek mazgāti svaigu gurķu kalni, pārlasītas mellenes, tīrītas gailenes, nesti no dārza kabači, rakti mārrutki, meklētas upeņu un ķiršu lapas, mazgātas burkas gurķu sālīšanai un pēc piena iešanai..

ja detalizētāk, tad ēdieni tagad ir vieglāki nekā man bērnam esot.
tajos laikos vienās brokastīs vien galdā tika krauti cepti vai vārīti kartupeļi, olu kultenis, lauku biezpiens ar krējumu, škvarkas (sačurkstināts speķis ar visiem šķidrajiem taukiem), putras, gurķi, tomāti, sieri, desas.. un, protams, maize.
maize (ķieģelītis) pie jebkura ēdiena - tas man vēl aizvien ir kā nostaļģiska atmiņa par bērnības vasarām.
vienmēr aizgrābta noskatījos, kā mani radi maizi ēda gan pie gaļas, gan pie zupas, gan pie putras, gan kartupeļiem..
kurzemes radi gan pie kartupeļiem maizi neēda..
;)

mainās laiki, mainās tikumi. bet tikai drusciņ.
jo, lai arī galdā vairs netiek celts nevienam neapēdams daudzums ēdiena, par tukšu to nosaukt arī nevar.

lūk,kamēr es biju prom, es paspēju paēst un padzert:
maigu un vieglu pašmāju balto pupiņu zupu ar jaukiem jaunās ražas burkāniņiem;
sacepumu no kabačiem, kartupeļiem, burkāņiem, maltās gaļas, puķu kāposta, sīpola;
gaileņu mērci ar jaunajiem kartupeļiem un mazsālītiem gurķiem, un svaigiem gurķiem (2 reizes);
svaigi kūpinātus līņus, pašu ķertus (nu, es personīgi neķēru), pašu kūpinātus (un es personīgi arī nekūpināju, edgars to visu darīja), tiko no kūpinātavas;
svaigus gurķus (tonnām, jo šogad tie aug reāli griezdamies);
kartupeļu pankūkas;
svaigu kāpostu zupu ar jaunajiem dārzeņiem no dārza;
ķīnas kāposta salātus ar žāvētas vistas krūtiņu;
mellenes (bez piena);
mannā putru ar aveņu ievārījumu (2 reizes);
svaigu gurķu, mazsālītu gurķu un tomātu salātus;
sieru "preilis";
toffie konfektes;
dažus zefīrus "maigums";
akas ūdeni,
baltvīnus (dažādus);
sarkanvīnus (dažādus);
aglonas bazilikas svētavota ūdeni;
valmiermuižas alu, atdzesētu;
portera kvasu;
tēju, daudzas reizes dienā.

jā, tādas, dziļi ielaistas saknes man tājā pusē ir - ap ēšanu, ezeru un jezusmariju
;)

svētdiena, 2010. gada 18. jūlijs

patīkami, bet žēl.

patīkami, ka ir karsts.
žēl, ka ēst gribās minimāli un attiecīgi viskautkādu gardumu taisīšana izpaliek.
gatavojām jau gan te šonedēļ drusku.
seminārā.
gan gailenes, gan cūku pupas, gan salātus, gan zupu.

bet es jums izstāstīšu vienu citu recepti - kuru jau savā prātā uzbūru un pagatavošu tad, kad gribēsies ēst un tad, kad no ledusskapja varēs izņemt aukstu kefīru.
tad es darīšu tā - veselu paku labi dzesēta kefīra sablenderēšu ar pilnu sauju bazilika lapu, pilnu sauju piparmētru lapu un lielu kumšķi svaigas kinzas.
zaļumu kefīrā ielikšu kādus 3 nomizotus un lielos gabalos sagrieztus mīkstus mīsktus (bet zaļus, ne brūnus) avokado.
sablenderēšu.
pielikšu maltus melnos piparus un mililitrus 30 kalamansi etiķa. pašu mazumiņu sāls.
man liekas, pielikšu arī vēl vairākus gabaliņus ledus.
sablenderēšu.
ieliešu no saldētavas izņemtā baltā dziļā šķīvī*, viducītī ielikšu 3 vārītas paipalu oliņas un pamatīgu sauju mazo garneļu.
aaa, sāka jau gribēties ēst!
;)

* hmm.., tāda šķīvja gan man nav. bet tā kā šis ir sapnis, tad ..
;)

ko ēdāt?

čau! nu, ko darat?
-ņemam traukus no traukumašīnas ārā,- rūdolfs nopietnā balsī atbild.
ā, pusdienas ēdīsiet?
-nē.
jau paēdāt?
-brokastis paēdām.
nu,un KO ĒDĀT??

-es biezpienu.
un ko brālis ēda?
-eee, olīves, tad salātus. es arī salātus ēdu. un tad vēl šito.. eee, biezpienu..


man visvairāk par visu sarunās ar mīļiem cilvēkiem patīk prasīt: "ko ēdāt?"
vai "kas jums šodien pusdienās?" vai "kas garšīgs tur bija?" vai "kā baroja?" vai "ko taisīsi?"
un man patīk līdz pēdējam sīkumam izgaršot viņu atbildes un iztēloties, kā katrs no viņiem ir ēdis to vai šito, un kā viņam tas ir garšojis, un kā viņš to ir šņakstinājis gardu muti, un kā viņam kaut kas ir negaršojis, un kā viņš to ir stumdījis pa šķīvi, un kā viņam ir sanācis pagatavot to vai citu ēdienu, un kā tas varētu garšot man..
no tādām sarunām es paēdu.
godavārds.

kaut kāds ēdamvārdu frīks..
:)

svētdiena, 2010. gada 11. jūlijs

ēst negribās,

karsts.
šodien viens nektarīns un dažas škēles no ledusskapī noturēta arbūza.

pirms futbola derētu arī vīns.
auksts.
zaļais.
ar burbulīšiem.
tik tiko manāmiem.

vīns - portugāļu. arbūzs - itāļu.
bet astoņkāji, es domāju, ir jāēd, nevis jāļauj viņiem niekoties ar bukmeikerismu..
;)

trešdiena, 2010. gada 7. jūlijs

īsiņš stāstiņš

kaut kas jau droši vien pa šo laiku garšīgs ir palaists garām, bet vasarai piestāv nometnes. un man tas patīk.
no ikdienas un sevis jau neaizbēgsi, kā zināms, tāpēc, kāds garšas semināriņš tika arī jauniešiem.
tātad vakar es vadīju ēst gatavošanas darbnīcu un ierādīju bērniem, ka ēdiens, ko viņi ikdienā patērē visbiežāk, nav vienveidīgs.
mēs gatavojām sviestmaizes, bet tajās nebija ne kripatas no maizīšu tradicionālās klasiskas - ne siera, ne desas.
iemācīju jauniešiem kā uztaisīt zaļumu sviestu (izmantojām dilles un ķiploku), un uz rupjās rudzu maizes visiem labi garšoja. īpaši tad, ja pa virsu uzlikām mazos gabaliņos sagrieztu tomātu (noblanšētu. starp citu, iemācīju viņiem, kā blanšēt!) , kas sajaukts ar karoti skābā krējuma un sauju svaigu diļļu.
tad vēl taisījām rudzu rikas dubultās, pildītas ar tunča, svaigu gurķu un saulespuķu sēkliņu maisījumu.
un saldajā - zemeņmaizes! svaigas ogas sastampātas ar cukuru un sajauktas ar biezpienu!
viss acīmredzot sanāca forši, jo paši noēda līdz pēdējai kripatai!

pagaidām ziņojumu no pļavas beidzu!
;)