ideāla brīvdiena pirms rudens

šodien es mizoju ābolus. izvārīju no tiem dzērienu.  

šodien es vārīju bietes. pamēģināšu pati iemarinēt vai nu ābolu nedzidrinātajā vai vircotajā, pēc tam pagatavot auksto zupu.

šodien es gatavoju mājas grauzdiņus no viegli apkaltušas bagetes un lāču rupjmaizes.

šodien es pamatīgi iegriezu divos pirkstos, laikam par asu tie jaunie naži. ;)

šodien es sutināju kabaču-burkānu čatniju ar niknajiem lauku ķiplokiem un blanšētiem tomātiem. 

šodien es dabūju maisu ar cūkupupām, rīt vai parīt vārīšu, žēl, trifeļu eļļa beigusies. 

šodien es ēdu mazsālītus gurķīšus, mamma atveda. 

šodien es šķiroju sažāvētās tējas - man ir piparmētras, liepziedi, melleņu mētras, kaķu mētras, citronmelisa, asinszāle, mazliet gaiļbikši un vībotne. 

šodien es atkal tiku pie gailenēm. 

šodien es sagatavoju sviesta pupiņas gatavošanai. 

šodien es nokrāsoju virtuves durvis.

īsumā par gailenēm un vecumnieku viļķi ābolu laikā

pavisam parasta gaileņu mērce - bērnības klasika - apcept uz pannas daudz daudz gaileņu, pipari, sāls, saldais krējums! 

tādu mēs uztaisījām vecumniekos. 

( manas attiecības ar sīpoliem tiešām kļūst labākas - es atļāvu, ka liksim mērcē arī apceptus sīpoliņus, vienīgi smalki, smalki sagrieztus.)

klāt vārījām kartupeļus, ar visu mizu. tā ir labāk. kartupeļa garša un aromāts daudz izteiksmīgāks. ir jau arī veselīgāk, visastās  minerālvielas un tamlīdzigi... 

porcija sanāca milzīga. ieva tai vakarā ēda tikai sieru. un tā mums divatā nācās apēst piecu cilvēku devu.  sestā (ievas) porcija palika brokastīm. 

ieva visu laiku mums draudēja: "būs jāēd āboli! būs jāēd āboli!" bet pēc gailenēm un kartupeļiem nevarējām vairs pacelt ne balto dzidro no zemes. 

mērce bija burvīga ar to, ka dažas mazākās sēnītes es liku uz pannas nesagrieztas, ēdot bija patīkami sajust veselas sēnes neskarto konsistenci. kad viss bija gatavs, mazu kripatiņu sasmalcināta pētersīļa no dobes, jo dilles vairs nebija. 

galdu klājām pielijušā dārzā, āboli krita blakus paukšķēdami, bija patīkami remdens vasaras beigu vakars, zefīri šokolādē  un svaigi gurķi, visi jutās ļoti laimīgi. 

un sākās viss ar to, ka vecumniekos bija tikai suvenīru tipa korķu viļķis, tāds kā rīgas atslēga. neiespējami ar tādu atvērt vīna pudeli.. 

galu galā, nodomāju, ja patīk vīns, varbūt ir vērts vienmēr nēsāt līdzi normālu korķu viļķi?.. 

p.s. pie vīna mēs, protams, tikām, šaubu nav, jo ja grib, tad visu var, arī iestumt korķi :D 

divreiz pa 50

tas bija trešdien.  negaidīti un neplānoti nonācu tik marginālā vietā kā autoostas bufete. mums bija kautkas jāiedzer. šņabis likās nepiemērots, no vīniem tur bija tikai kagors un vēl kautkāds salds baltvīns. nolēmām, ka dzersim martini ar ledu, vismaz zināma un vienmēr vienāda garša. 

 to mums ielēja īstajās martini glāzēs!!! oho! ne visur tā dara! kā izrādījās, tādas visā bufetē gan bija tikai divas, un kad gribējām otrus 50, vajadzēja iet pie bāra letes ar savām glāzēm un uzpildīt.  ;) 

bet zināms un īpatnēji izbaudāms šarms tajā bufetē bija - otrajā stāvā sēžot, var redzēt tirgus paviljonus, var redzēt kanālu un netīrumus, var redzēt sēžam pie galdiņiem dažādus personāžus, kuri ikdienā nenāk pretī tik uzskatāmi savā savdabībā. var vērot randiņus, kuros droši vien satiekas pēc sludinājumiem iepazinušies. viņi nāk ar rozā rozi un izmaksā dāmām lucky dog sidru..

mazliet ir sajūta, ka laiks tajā vietā nomierinās un kļūst mazāk ātrs. 

ēdiens gan izskatījās aizdomīgs. 

vienkārši, bet smalki

parastas brīvas dienas pusdienas - trifeļu pasta (makaroni ar trifelēm, nu, trifeļu garšu), rīvēts parmezāna tips, olīveļļa. 

dažas trifeļu skaidas. bez tām, domājams, var arī iztikt, bet tā kā par nopelniem biju izpelnījusies dāvanā mazu burciņu ar trifeļu skaidām eļļā, tad BEIDZOT attaisīju un liku lietā. saprotams, pavisam taupīgi, jo  es tās taupu. piemēram, pastas pēcpusdienai, kas plānojas tuvākajā laikā. domājam izmēģināt paštaisītu pastu (droši vien, arī ravioli) un salīdzināt, kā sanāk no latviešu miltiem, un kā no itāļu ;)

bet tātad par pusdienām - vēl bija klāt svaigs, stingrs tomāts no tēvabrāļa siltumnīcas, kā mamma saka, ekoloģiskais. 

ļoti gardi. 

 

ja vēl par trifelēm, tad man ļoti patīk un pilnīgi atbilst manai saprašanai par šo produktu, kaspara teiktais, ka trifeļu garšā un aromātā ir kaut kas arhaisks un reizē mūsdienīgs, kaut kas no dziļa lauciniesiskuma un reizē kautkas karaliski aristokrātisks, kaut kas no kūts, un reizē no eleganta restorāna .. 

vienkāršība&smalkums.

labu pusdienu apetīti!

strauji augošs herbs

cilantro - tas ir tas, ko teicu, ka esmu aizmirsusi - kinza vai koriandrs vai cilantro. ar šādu, nu pilnīgi tik skanīgu kā dziesma nosaukumu tas gan laikam vairāk asv zināms. 

bet man patika internetā šis:  "Cilantro ir ļoti strauji augošs herb, kas var audzēt tikai jebkur. Tas ir relatīvs no burkānu ģimenes, un to dažreiz sauc par Ķīnas pētersīļi un koriandrs. Cilantro faktiski ir lapas un stublāji no koriandra rūpnīcā."

mīlīgi reizēm tie tulkojumi tīmeklī gadās :)

bet cilantro jau tūkstošiem gadu esot bijis pazīstams ēgiptē, indijā un ķīnā, pēc tam tas nonācis arī līdz meksikai un peru, kur joprojām lieliski tiek integrēts asos un ugunīgos ēdienos kopā ar čili. kopš tā laika (kad parādījies meksikā), tas esot kļuvis ļoti populārs asv.   kā var nojaust no internetā teiktā, tad mūsdienās cilantro ir zaudējusi savu popularitāti eiropā, jo vairums eiropiešu nevarot ciest tā smaržu.

cilantro ir grieķu vārds, kas nozīmē "koris", kas angļu valodā nozīmē "bedbug oddly". ķīnā šāda interpetācija neesot saprotama (jāteic, man arī nav īsti skaidrs, kas, pasmaržojot brīniško garšaugu, var likt domāt par bedbug..), viņi (ķīnieši) pievienojot cilantro dažādiem tā sauktajiem "love potions" ēdieniem, jo tam piemītot afrodizika īpašības, kā arī tas simbolizē nemirstību. daudzi arī saka, ka tas ir apetītes veicināšanai. 

cilantro ir interesanta vēsture, tas bieži esot minēts visādos vēsturiskos papīros, tā piemēram, dažas koraindra sēklas tikušas atrastas tutanhamona (?) kapā, arī vecajā derībā esot norādes uz šo augu un zināms pat tas, ka hipokrats esot to lietojis ārstniecībā. senie ēģiptieši izmantojuši cilantro pret galvassāpēm un urīnceļu infekcijām.

ar  cilantro ir tā, ka vai nu to mīl vai ienīst. 

es to dievinu! 

viņa labi gatavo

maira man atsūtīja "un tu pasaki tai savā blogā, ka nav nekā nomierinošāka par Tallink sarkanvīnu, panini un Baltijas zemajiem mākoņiem virs Eurolines autobusa"

:) 

 tas nozīmē, ka varbūt viņa man izceps melleņu pīrāgu. vai kādu veģetāru zupiņu uzvārīs. vai vismaz uz kebabiem lāčplēša ielā aizvedīs uz to solīto degustāciju. 

maira labi gatavo. viņa labi raksta, labāk par mani, viņa arī labprāt ēd un man patīk aprunāties ar viņu par ēdienu. un vēl man patīk viņas interese par kartupeļiem. diezgan eksistenciāli ;) 

darāms

• sagatavot recepti
• uzrakstīt par mērcēm drusku
• izmazgāt galdautu (un pēc tam vēl izgludināt)

vēl kautkas bija..

;)

sezonāli

šorīt atkal nepaēdu brokastis. atnācu līdz skajam un gribēju pirkt auzu pārslas. nopirku .. cipšus. tos dārgos vismaz, pringlus. nevajadzēja jau, bet tā sakārojās, ka nevarēja nekā padarīt, bija jāpērk. reizēm jau var, vai ne. lai to visu kaut mazliet līdzsvarotu, paņēmu vēl gatavo ēdienu nodaļā tādas kā sautētas, tādas kā vārītas (?) sviesta pupiņas. 

nevajadzēja..

man ļoti garšo sviesta pupiņas, tāpēc jo vairāk žēl, ka šitik labs sezonas dārzaugs ir briesmīgā veidā padarīts par nebaudāmu. ko nu par baudīšanu. tās nabaga sviesta pupiņas bija neēdamas - pļurīgas, ļurīgas, pārmirkušas ne ta sviestainā ūdenī, ne ta ūdeņainā eļļā, pliekanas, vienvārdsakot, baigi žēl. 

tik garšīgi taču ir tā stiprāk blanšētas vai vieglāk novārītas sviesta pupiņas, apceptas lazdu riekstu eļļā! vai, piemēram, medus etiķī karamelizētas. vai pasutinātas kopā ar burkāniem, kartupeļiem un jēra mīkstumu.. 

ak. 

nu bet tas nekas! 

es ceru, ka man ceturtdien pienāks sūtījums no mihelsonu saimniecības. tur jābūt arī ar gādību audzētām sviesta pupiņām.  :) un tad es tās sataisīšu pa savam!! varbūt pat ar gailenēm un vēl kaut ko garšīgu. 

labs ir tas, ka jāēd brokasti!!! 

biešu zupa vs sīpoli

manai māsai negaršo biešu zupa.
man gan. tiko pat izēdu veselu bļodu.
man negaršo sīpoli.
māsai gan. viņa bērnībā ēda tos kā ābolus, man bija šausmīgi skatīties - koda lieliem kumosiem no vesela sīpola un aci nepamirkšķināja. abi viņas puikas tagad dara tieši tāpat - loka iekšā svaigus lielus kraukšķīgus un sīvus sīpolus un prasa vēl.
visi citi manā ģimenē sīpolus arī ļoti ciena, vienīgā es ne. ar biešu zupu tāpat - visiem garšo, tikai māsai ne..
un kā tik visi radi, draugi un kaimiņi nešausminājās un nebrīnījās, un negudrējās šajā sakarā - kas tas esot par cilvēku, kam sīpoli negaršo, un šito izlepšanu, ka biešu zupu nevar ne karoti ieēst..

redz, kamēr tu esi bērns, visi citi jau labāk zina, kas tev jāēd, kam tev jāgaršo, cik daudz drīkst un ko nevar..
bet diezvai. man liekas, tāpat kā cilvēks pats, arī viņa garšas izjūta ir baigā individualitāte. pie tam, kas svarīgi, tai ir milzu potenciāls attīstīties un veidoties par spilgtu un izsmalcinātu personību.

kas attiecas uz mani un sīpoliem, jāteic, ka iet uz labo pusi - zināmā veidā sagatavotus, tos jau esmu sākusi pieņemt un pat baudīt.

ziņas un pārdomas

šodien lindiņa stāstīja, ka viendien sanācis abiem ar kārli ēst ārpus mājas, divas reizes pa dienu, un kopsummā divas ēdienriezes izmaksājušas nežēlīgi dārgi (neteikšu, cik un neteikšu, kur, bet normālās ikdienišķās vidusmēra vietās un normālos ikdienišķos daudzumos).. nospriedām, ka par to naudu būtu varējuši nopirkt 2 kg (!!!) tīgergarneļu un riktīgi, sātīgi un labi pacienāt ne vien sevi, bet vēl kādus 3 - 4 draugus..
lūk tā.
un vēl šodien dzirdēju labas, jo labas atsauksmes par "Neiburgs". jau vairākkārt par šo vietu ir nācies uzklausīt labu. būs tiešām jaaiziet.

bet rīt brokastīs man droši vien būs matte tēja. labs uzmundrinātājs. un garšo arī.

par sālsūdeni u.c.

vakar es gribēju sacept vistas fileju. un apviļāt kapātu ķiploku un kinzas maisījumā. nekas man no tā nesanāca, jo kinza, kas man bija mājās, kā izrādījās, nebija laba. toties bija rukola. (šis apzīmējums superīgajam zaļumam man patīk vislabāk. tas itkā latviskais eruka man tāda ķēmošanās liekas). tātad rukola. nu ko, nav kinza, kapās rukolu. ķiploks, rukola, viegli apcepta vista visā tajā iekša..
un ziniet, nekā.. eksperiments līdz galam sevi neattaisnoja .. nebija pilnīgi nekādas buķetes. garšoja pēc papīra, nejuta pat īsti ķiploku.
redziet, kāda laba lieta ir tā kinza (koriandrs, un esot vēl trešais nosaukums, kādu lieto asv, aizmirsu tik. noskaidrošu, uzrakstīšu)! un tiem, kam ne pārāk patīk kinzas aromāts vai liekas, ka garšo pēc nezin kā (tipa blaktīm), ieteiktu šo garšaugu izmēģināt kopā ar asiem ingredientiem, piemēram, ķiploku, čili.. kautkā baigi labi saspēlējas tas asums ar kinzas maigi vieglo dabu.
laikam jau tāpec austrumu un āzijas virtuvē tā ir cieņā.

bet tātad, par manu vistu. nu neko, apēdās, protams, arī ar rukolas kapājumu ;) /sagriezu mazās strēmelītes un pieliku klāt zemesriekstu eļļā apceptiem burkāniem un rīsiem).
bet labi, ka es jau iepriekš biju daļu fileju sagatavojusi pēc citas metodes - kaspars ieteica pirms cepšanas paturēt kādu pusstundiņu "garšaugu komats ķiploku komats sālsūdenī" ;) uz litru ūdens lai ņemot 3 ēdamkarotes sāls. varbūt es pa ceļam aizmirsu un īstenībā viņš teica 3 tējkarotes, bet es pieliku ēdamkarotes, un likās, ka drusku pa sāļu. bet tas varbūt tāpēc, ka sāli tikpat kā nelietoju (vēl jo vairāk bez sāls var iztikt, kopš ir atklāta etiķu neizmērojamā pasaule). lai vai kā, vista no sālsūdens sanāca lieliska!!! ;)

olas

vai tiešām tas būs stāsts par olām?
par tām slavenajām Džūlijas Robertsas olām?.. atceraties taču. filmā "Bēgošā līgava" visai tai jezgai pa vidu viņai beigu beigās bija jāatbild pašai sev (!!!) uz, kā varētu šķist, elementārāko jautājumu pasaulē - kādas tad īsti olas viņai garšo?..
vai cieti varītas, vai benediktiešu gaumē, vai vēršacs, vai kultenis, vai ...

man par to ir jādomā. jau labu laiku. nu ne jau par Džūliju Robertsu un ne jau tieši par olām, bet..
nu, jautājums itkā vienkāršs un atbilde uz to prasās būt tikpat vienkārša un konkrēta kā pati ola. bet tomēr. kā tad tur īsti ir ar to garšošanu?..
man garšo mīksti vārītas, bet tad, ja siltas. un man garšo arī foršs, maigs kultenītis, un man garšo riktīgi cieti novārīta oliņa ar ķilavmaizīti, un omlete ar brūnu virsiņu un dārzeņiem un sēnēm un .. .. ta sauktās benediktiešu gaumē gatavotās neemsu vēl (vēl!!!) ēdusi.
viss atkarīgs no situācijas. no garastāvokļa. no apstākļiem. no sajūtām.

faktiski, atbilde uz to visu ir patiešām vienkārša = galvenais, lai garšo man pašai. un tāpēc, ka tiešām garšo, nevis,tāpēc, ka kāds saka, ka tam ir jāgaršo.
par to jau būs stāsts.
stāsti. piezīmes.

p.s. un raugi, bija taču tajā filmā tā, ka ar olu garšošanu bēgošā līgava sāka ceļu pie sevis. man jau arī liekas, ka caur garšu cilvēks iepazīst sevi un atklāj pasauli..