olas

vai tiešām tas būs stāsts par olām?
par tām slavenajām Džūlijas Robertsas olām?.. atceraties taču. filmā "Bēgošā līgava" visai tai jezgai pa vidu viņai beigu beigās bija jāatbild pašai sev (!!!) uz, kā varētu šķist, elementārāko jautājumu pasaulē - kādas tad īsti olas viņai garšo?..
vai cieti varītas, vai benediktiešu gaumē, vai vēršacs, vai kultenis, vai ...

man par to ir jādomā. jau labu laiku. nu ne jau par Džūliju Robertsu un ne jau tieši par olām, bet..
nu, jautājums itkā vienkāršs un atbilde uz to prasās būt tikpat vienkārša un konkrēta kā pati ola. bet tomēr. kā tad tur īsti ir ar to garšošanu?..
man garšo mīksti vārītas, bet tad, ja siltas. un man garšo arī foršs, maigs kultenītis, un man garšo riktīgi cieti novārīta oliņa ar ķilavmaizīti, un omlete ar brūnu virsiņu un dārzeņiem un sēnēm un .. .. ta sauktās benediktiešu gaumē gatavotās neemsu vēl (vēl!!!) ēdusi.
viss atkarīgs no situācijas. no garastāvokļa. no apstākļiem. no sajūtām.

faktiski, atbilde uz to visu ir patiešām vienkārša = galvenais, lai garšo man pašai. un tāpēc, ka tiešām garšo, nevis,tāpēc, ka kāds saka, ka tam ir jāgaršo.
par to jau būs stāsts.
stāsti. piezīmes.

p.s. un raugi, bija taču tajā filmā tā, ka ar olu garšošanu bēgošā līgava sāka ceļu pie sevis. man jau arī liekas, ka caur garšu cilvēks iepazīst sevi un atklāj pasauli..