ir daudz,

ko teikt. bet vai tad visu par pasacīt..
dažas nesaķemmētas domas gan laužās uz āru, jau sen, un nupat jau vairs iekšā nenoturamas.
nu, piemēram.
1) kā tā var būt, nu, kā tā var būt.. ka personas, kuras gatavo daudz, bieži un, visticamāk, labi, kuras sevi dēvē par gardēžiem un, visticamāk, tādi, droši vien, arī ir, kuras par gatavotajām receptēm, garšu piedzīvojumiem un izmēģinājumiem stāsta tādā publiskā tēlpā kā interneta blogs, kuras nenogurst atgādināt, ka "lūdzu nepērciet mīklu sasldētu veikalā, bet taisiet to paši" un "lūdzu nepērciet sieru, kas jau ir sarīvēts".. kā šīs pašas personas var aci nepamirkšķinot (visticamāk, jo bieži) savās receptēs rakstīt: puslitrs buljona (no kubiciņiem būs gana labs)
!!!!
wtf??.
man tas škiet ārkārtīgi dīvaini, pārsteidzoši un pat .. muļķīgi. jo vairāk tāpec, ka pašmāju buljona izvārīšana prasa daudz mazāk pūļu, kā mīklas pagatavošana.. nerunājot nemaz par uzturvērtību..
bet katrs jau pats savas garšas kalējs..

2) visādi citādi, tagad, kā skatos, lielā modē laikam ir tā saucamā domāšana par pareizu ēšanu, jeb vismaz izlikšnās, ka domājam par ēdienu kā svarīgu dzīves sastāvdaļu, jeb ēšanas likumi, jeb michael pollan grāmata angļu valodā food rules, jo jau otrajā blogā mēneša laikā atrodu pieminētu un citētu šo, visticamāk, jauko grāmatu.
bet taisnība jau tajā visā ir. un bez visām grāmatām savos semināros mudinām uz līdzīgu attieksmi katram pašam pret savu paēdināšanu. īpaši jau man patīk: reizi pa reizei pārkāp likumus!
;)

3) kopumā tas viss ir labi, jo cilvēkiem ir jādomā, ko viņi ēd.
un ir, protams, brīnišķīgi, ja kāds, īpaši jauns un aktīvs, ir iedvesmas pārņemts un mēģina atklāt arvien jaunas un jaunas receptes, bet tomēr uzstādīt sev par mērķi pārtikšanu no roltoniem..
nu jā. .
arī burkānus un sīpolus, man liekas, var par lētu naudu nopirkt.. vai tos pašus putraimus..

4) bet varbūt latvijā sabiedrība vēl nav tiktāl nobriedusi, lai lemtu un vērtētu pati, par stilīgu un respektējamu vērā ņemot vien jebkāda, ka tikai itkā oficiāli atzīta profesionāļa viedokli?..
un darot vien kaut ko tāpēc, ka tas ir stilā un topā, un prestiži, nevis tāpēc, ka no sirds patīk un intresē?..

lai vai kā, viss kas notiek, notiek uz labu. that's for sure!
;)

lai jums labi garšo.

grauzīs ledu?..

ziņa, ka vairāki krievijas hokeja izlases spēlētāji pauduši neapmierinātību ar olimpiskajā ciematā nodrošināto ēdināšanu un tā vietā maltīti izvēlējušies ieturēt “mcdonald”, man, lai arī neesmu ātrās pārtikas atbalstītāja, ārkārtīgi patīk ;)
lai.
lai tik ēd to nepilnvērtīgo barību (tas nekas, ka kalorijām bagāto un enerģiju (īslaicīgu!!) nodrošinošo), lai.
pēc mana scenārija jābūt tā - tas manāmi pasliktinās krievu izlases sportisko sniegumu un mūsējie (cerams, labi un pilnvērtīgi paēduši) pieveiks šos ar vienu pirkstiņu!
jo
"ar tādu ēdināšanu mēs drīz atstiepsim kājas," saka izlases kapteinis aleksejs morozovs, piebilstot, ka viņam un vēl dažiem spēlētājiem nācās iet uz "mcdonald" un "pierīties hamburgerus".

pierīties!!
jūs saprotat, ko nozīmē spēlēt hokeju, kad esi pierijies hamburgerus??.. pajautājiet kādam, kurš to ir darījis..
:D

es domāju, ēdiens būs mūsu pusē!
;)

pa nierēm..

jau nu gluži nedabūju, bet pa nāsi mazliet gan..
man virās uz plīts burvīga zupiņa no skaidiņās sagrieztiem burkāniem un seleriju saknes, atkausēta vistas buljoniņa un sulīgiem, gaļīgiem, pēc konservētas itālijas smaržojošiem tomātiem (no bundžas). bija arī sīpoliņš, ķiplociņš un bija nolemts, ka likšu tur klāt arī jēra nierītes, slow food tirgā iegādātas.
biju pirms kāda laika ciemos ēstās un šeit arī pieminētās tomātu zupas iedvesmota.
viss man bija galvā un garšu atmiņā pārcilāts, viss man bija noprasīts un precizēts.
viss man bija tāpat, kā tur.
tikai par nierēm maza baža arī bija. kaut kāda zemapziņa vai atmiņa vai maņu receptors kaut ko attālināti, bet uzmācīgi galvā čukstēja..
īsti gan nelikos ne zinis, jo ciemos ēstajām nierēm viss bija kā vajag..

es biju dzirdējusi, jā, ka ar tām nierēm esot kā esot. ka tur kaut kāda īpaša pieeja vajadzīga. ka pirms to gatavošanas kaut kādas speciālas darbības jāizveic..
bet es jau, protams, sagriezu tās un iešāvu katlā, un tikai pēc tam sāku tā nopietni skaidroties - izrādās, ka pirms gatavošanas nieres pārgriež uz pusēm, atdala urīnvadus, rūpīgi mazgā vairākos ūdeņos, nomērcē etiķūdenī, vai nomērcē kefīrā vai vismaz notur kadu laiku aukstā ūdenī..
tas viss dēļ, tā smalkāk izsakoties, aromiem.
nu, mamma tā arī man skaidri un gaiši pateica ( kad biju jau tās sagriezusi un katlā iešāvusi, bet nezin kāpēc vēl zvanīju un prasīju, vai kaut kas pirms tam ar nierēm vēl jādara..) - nē, nu nekas jau nebūs, tā zupa tikai tev smaržos pēc čurām..

nevarētu teikt, ka tieši tā arī smaržo, bet aromāts, kas piepildīja virtuvi, nekādā ziņā nebija saucams par kārdinošu..
garša, proatms, zupai ekselenta. un kā nu ne.
bet jāprot pacelties pāri un izgaršot, tikai vienu maņu iesaistot.
man tas ir grūti, man patīk visu apošņāt.
bet es ēdu. jo garšīgi!
;)

tādi gardi nieki

es iegāju šodien latvijas ekoproduktos un nopirku tur brekša kotletes. igaunijā ražotas. tas likās mazliet dīvaini. bet feinas kotletītes. garša arī laba.
vēl es iegāju daugavas veikalā un sapirkos (netipiski man) baigi daudz piena produktu - rjaženku, sviestu ar zaļumiem un olīvām, jogurta krēmu un skābo krējumu.
tad vēl svinīgākai noskaņai - 2 gab. mascarpones siera kūkas barona beķerejā. tikai nezinu, kāpēc tā saucās mascarpones, ja izskatījās (un arī garšoja) kā izspļauta šokolādes kūka.

man, protams, neklātos aizrauties ar maiznīcām, buločnajām un beķerējām, un es to arī nedaru, taču neatkarīgie novērojumi liecina, ka smalkmaizīšu, kūciņu bulciņu un konditorejas izstrādājumu segments ir tāds pašvaks. vietas itkā ir, bet tājās peidāvātais nav daudzpusīgs un bagātīgs. tas, kas tur dabonams, laiakm jau ir labs, jo rindas, garākas vai īsākas, tāda veida vietās ir gandrīz vienmēr, cik nācies gārām ejot manīt. taču tāda paša tipa vietas citās zemēs izraisa daudz lielāku interesi.
kāpēc tā? .

bet paeksperimentējot ar garšām un gatavojoties vīns&šokolāde, pamēģināju šo šokolādīgo kūku ar vienu tādu rīzlingu.
šajā gadījumā viens otram netraucēja, bet labāk baudāmi bija katrs atsevišķi.
ar nepacietību gaidu nākamceturtdienu, kad varēs izksut no baudas, līdz ar šokolādi, ko baudīsm kopā ar valentīnas grandānes izvēlētajiem vīniem..

cilvēks, kurš strādā ar gaļu

viņš atnāca vakarā. nopietns, ar lietpratēja skatienu un attieksmi, bet ar uzticību un paļāvību, tomēr stingru pārliecību.
ilgi mēs spriedām, ilgi mēs runājam..
nē, vispirms jāaiziet nolikt grāmata, tad uzsmēķēt un padomāt. nē, labāk uzreiz..
un ilgi mēs kombinējām etiķu izlasi, pareizāk sakot, mikstūru - jo 50 ml upeņu, 50 ml medus, 50 ml aveņu, tad vēlreiz 50 ml medus un tam visam pa virsu (pēc gaaaaarām pārdomā, precizējošām sarunām) 100 ml mango balzametiķu mēs salējām kopā vienā pudelē, viņš tā gribēja. viņam vajag.
pasūtījums viens esot, vajagot kaut ko tādu īpašu, paziņam jubileja, tas pasūtījis gaļu lai nokūpina, nu, kaut ko tādu, lai visus ciemiņus pārsteigtu. vajag tā, lai ir aromātam, un druscīt arī garšai, bet vēl jau likšot klāt visadas sausās garšvielas, viņam esot savas, pats taisot..

man bija tik interesanti, ka teicu, ka gribētos zināt, kas ar to kūpinājumu sanāks, viņš teica, ka atnesīs pagaršot.
kad pudeli iepakojām, vēl piecpadsmit minūtes stāvējām un viņš man stāstīja, kā tas viss notiek. kā vistas viņš kūpina, un kā cūkas gaļu. kam patīkot sasusāka vistiņa, kam griboties, lai pie kaula vēl tā kā asinis.. pašam viņam nepatīk, kā veikalos pārdod tās vistas ar asinīm, tādas viņš netaisot..
stastīja, ka ar alkšņa malku kūpinot, kas laiakm pēc kautkādiem eiropas standartiem neesot atļauta. bet tā esot daudz dabīgāk un labāk. viņš stastīja, kāda starpība, kad auksti kūpina, un kad karsti kūpina. vīņš tikai auksti kūpinot, gaļa ilgāk saglabājas. viņš stāstīja, kā tajos uzņēmumos gaļu taisa..
es jau strādāju ar gaļu. es zinu.. es vedu viņiem tur uz foreveru uz lido.. es jau zinu, kā viņi kūpina.
tur ir tādas sešas šprices (un labākai uzskatāmībai viņš labās rokas pirkstus izpleta tādā kā zirneklītī (tās sešas šprices, tipa) un tuvināja savilktai kreisās rokas dūrei (gaļas gabalam, tipa)) ..
tad ar tām špricēm gaļā ielaižot garšvielas, bet kā tad jūs domājat tās garšvielas tur var ielaist, skaidrs, ka kopā ar ūdeni. visu to gaļu pielaiž ar ūdeni pilnu, un tā viņi tur, piemēram, no 100 kg kaut kādus 160 kaukur dabū ..

par savu kūpināšanu viņš stāstīja ne kā par darbu. viņa paša gaļa, ko savām kundēm vadā - tā viņam sirdslieta.
ar gaļu viņš strādā, bet savā kūpinātavā viņš gaļu gatavo..

lūk, te nu ir ko padomāt, kādu kūpinājumu uz maizes liekam..
meklējiet savu uzticamo gaļas vīru!
;)

kad jāēd pa pakšiem,

un vakar man tā bija, tad, godavārds, zobu dodu, baigi labi garšo - ciabatas šķēle, pārslacīta un ierīvēta ar bazilika eļļu (!!!), tam virsū kārtiņa biezpiena (lazdonas brokastu biezpiens, 9%), tam atkal virsū maigas avokado šķēlītes un tām, savukārt, virsū - svaigi malti (jeb fifīgāk sakot, (novēroju garšīgs) - saberzti..) pipari. ;)
svaigums. sāts. vieglums. labsajūta.

vēl manā pakšu ēdienkartē labi iederas griķu pārslas, kuras apleju, un tad uztjūnēju katrreiz ar citu eļļu. vislabāk, kā jau tas droši vien būs novērots, man patīk ar trifeļu un lazdu riekstu eļļu. bet nesmādēju arī mežloku, graudzēta sezama, grauzdētu valriekstu un mandeļu eļļu. pēc garastāvokļa ;)

slavenākie pakšu ēdieni ir:
- salāti agnese (gan 1, gan 2),
- šķeltie zirņi ar pangasijas fileju un svaigu burkānu salātiem,
- vārīti griķi ar biešu salātiem,
- griķu pārslu putriņa ar tajā iegrieztu vārītu oliņu,
- auzu pārslas, parlietas ar ūdeni, ar iemaisitu riekstu eļļu un, labākajā gadījumā, žāvētu mango gabaliņiem,
- sausiņi ar tēju..

lūk, arī pa pakšiem var labi un daudzveidīgi pamieloties..
:D