trešdiena, 2010. gada 31. marts

aleluja

nu beidzot!!!!!
ir nedēļa, kuras izskaņā tiks godināta kāda globāla un pārlaicīga mēroga augšāmcelšanās, un arī es nu atkal esmu augšāmcēlusies no gultas, un jau vakar kaut ko beidzot (!!) atkal pagatavoju.
pagatavoju vistu karija-kokospiena mērcē un servēju to ar plikiem basmati rīsiem. bija okej, palika vēl šodienai. labs asums, tā ka, ja nu vēl kāds aizkavējies bacils bija kaut kur dziļi manī palicis, tad ar vistas kariju tas tika izsvilināts.

tā kā atkopšanās periodā vajadzīgi vitamīni, tad sapirkos tonnu ar kivi.
vēl, protams, ingvers, omega 3-6-9 eļļa un puķes!
daži dārzeņi un rieksti. iļģuciema veselības dzēriens.

bet kamēr es gulēju, dabūju tomēr arī savu dzimšanas dienas torti ar svecītēm! ;)
paldies, ieva!!

un pa to laiku, kad uz palodzēm jums dīgst visādi dīgsti un asni, tikmēr ēdiet sauli, gaisu un pavasari pilnām mutēm!
;)

piektdiena, 2010. gada 19. marts

dzimšanas dienas torte

man reti kad tāda ir bijusi.
ja godīgi, tā uzreiz atcerēties varu tikai vienu, un arī tik tāpēc, ka tā bija tādā kā tipa kas vairāk nekā torte.
ja piepūlē prātu un sasprindzina atmiņu, tad kā no miglas iznirst varbūt daži mirkļi, kuros es pūšu svecītes uz kautkā tortveidīga. bet varbūt tās ir tikai nenotikušas ilūzijas?..
es atceros visādas citas, tikai ne savas dzimšanas dienas tortes - varbūt tāpēc, ka bērnībā, līdzās vienīgajai normālajai, bet reti dabūnamajai cielaviņai, bija tikai kaut kādas treknu margarīna rožu čupas, kuras mani ne tikai atstāja vienaldzīgu, bet vēl vāirāk - izraisīja zināmu riebumu?.. varbūt tāpēc, ka savā būtībā neesmu izteikts toršu cienītājs, bet varbūt tāpēc, ka no mazām dienām mūsu ģimenē nebija tāda izteikta tradīcija - torte - , jo uz visām jubilējām bija tik daudz visa kā cita - pīrāgi un biezpienmaizes, un ābolu plātsmaizes, un smilšu cepumi, un žagariņi, un vafeles un saldās ruletes, un kukuūzas nūjiņas īrisos un ..

tā torte, kuru atceros - tā bija ļoti skaista. īpaša. tajā nebija svecīšu un to es negriezu tusiņa laikā un neviens no viesiem pat nedabūja to pagaršot. šo dāvanā saņemto, tiem laikiem neticami speciālo, pēc pasūtījuma pagatavoto torti, uz kuras skaisti marcipānā iezīmēta gozējās mana sapņu skrituļslida un uzraksts "tavu sapņu piepildījumam".. tātad šo torti, pēcsvinību naktī, atbraucot uz mājām, kāpjot no taksīša, neveikli izlaidu no rokām, tā nokrita uz asfalta, es raudādama to sakasīju un mazliet saškiebušos nesu mājā. daļu ēst nevarēja, bet tā daļa, ko varēja, mmm, cik garda tā bija.. caur asarām tā garšoja saldi maiga, viegla un kā īsta dzimšanas diena!

galu galā, īstos svētkos un arī šodien man ir mans ķiršu kompots. mūsu ķiršu kompots , kas neļauj būt vienai nekad un nekur, mūžīgi mūžos. ;)

jā, bet tomēr tas ir kaut kā tā skaisti laikam, kad filmās rāda to momentu - pa vidu brīnišķīgām svinībām pēkšņi dziest gaismas un gaviļnieku spilgti izgaismo dzirkstošu svecīšu klājums uz tortes, visi dzied un jubilārs ir.. laikam jau laimigs..
;)

otrdiena, 2010. gada 16. marts

.. gribi, lai tev visu uz šķīvīša pasniedz?..

glück kommt beim essen. man sollte dem leib etwas gutes bieten, damit die seele lust hat darin zu wohnen.
essen ist das zweitwichtigste im leben. die welt gehort dem, der sie geniesst. wer nicht geniesst, wird ungeniessbar.
genuss ist eine frage der fantasie. man sollte dem leib etwas gutes bieten.
essen und trinken hält leib und seele zusammen.
essen ist ein bedürfnis, geniessen ist eine kunst.
..

taču tie, kas nekā nesaprata šajā sulīgajā valodā, varat izmantot google translate :) :)
nē, labāk es jums pati:

laime atnāk ar ēšanu. miesai jāsniedz kas labs, lai dvēselei būtu prieks tajā dzīvot.
ēšana ir otra svarīgākā lieta dzīvē. pasaule pieder tam, kurš to bauda.
kurš nebauda, kļūst nebaudāms.
bauda ir iztēles jautājums. miesai jāsniedz kas labs. ēšana un dzeršana tur miesu un dvēseli kopā.
ēšana ir nepieciešamiba, baudīšana ir māksla.

p.s. un es TO VISU dabūju uz škīvīša..
paldies!

zelta zutis un cietais rieksts

kad tu, cilvēks, slimo, tev ir laiks ne tikai visu liepziedu tēju izdzert, bet arī:
- 5 mazas bietītes izvārīt;
- jūras zuti sacept;
- valriekstu-dorblu mērci sataisīt.

ir vieglāk, kad tā ap plīti pašiverējas, virtuves terapija, goda vārds! ;)
nav tikai ēstgribas. gribējās vēl zemeņu krēmu uztaisīt..

bietes būs droši vien rītdienas ēdienreizei - kopā ar spinātu lapiņām, sezama sēklām un pelējušo sieru. kā jau seminārā samācījos, biešu daivas vispirms apcepšu, ar ķiršu etiķi slacīšu. un tad kārtošu kā salātos.

jūras zuti, teikšu godīgi, pirku vakar pirmoreiz. rimi, uz tā sasmalcinātā ledus līdzās garlaicīgajiem lašiem, milzu reņģēm un tukšumam, tie steika tipa zuši, izskatījas ļoti iekārojami - maigi, samtaini, mīkstiņi, gaiši un nevainīgi.
pieredze no seniem bērnības laikiem man ir bijusi vienīgi ar parastajiem - latgales ezeru zušiem. tos atceros pirtiņā žāvētus, treknus, savos taukos nopilējušus spīdīgus, ar grezni melnu ādu.. gaļa mīksta , sulīga..
gremdējot savas garšu kārpiņas atmiņu dzīlēs un iztēlē jau izbaudot jūras zuša glāsmaino faktūru savā mutē, ķēros tos gatavot. nekā īpaša jau nedarīju, appiparoju un liku uz pannas, no visām pusēm apcept jauki brūnus. gabali bija biezi. tāpēc vajadzēja vāku virsū un tā kā drusku pasutināt. smarža ļoti laba. zivīga. izskats arī.
šovakar jau pagaršoju mazu kriksīti - nekas tāds īpašs. sajūsmā neesmu. nav ļoti sulīgs. ir diezgan asakains. bet ēst var. pilnīga, dziļa, dabīga zivs garša un konsistence.

bet par valriekstu-siera mērci biju sapņojusi jau sen. šodien sataisīju gan savādāk. aukstā veidā un sanāca vairāk kā krēmīgs smērs, vai nu uz maizes, vai piedeva pie tā paša zuša. vai pie rīsiem.
elementāri - rieksti blenderī, klucīts dor blu siera blenderī, dažas tējkarotes mascarpones blenderī, klāt pavisam nedaudz, burtiski šļuka silta ūdens. viss. spiežam pogu, kuļam kopā.

tiešām žēl, ka man pašai ēst tagad negribās! man pietiek ar ingverūdeni un sinupret.
;)

dramatiski garšīgi

mēs noskatījāmies hokeju. un pēc tam ēdām jēra tartaru.
ja tas, kas arēnā rīga notika svētdien, būtu noticis sestdien, mēs būtu dzēruši arī amaroni. bet tā iztikām ar ripasso. jo puiki uz slidām malači, laikam bija labi paēduši un saldajā grauza ledu, ka prieks ;)

hokejam, jo īpaši dzīvajam, piestāv alus, vismaz lielākā daļa skatītāju tribīnēs to dzēra. taču rolands teica, ka tādu alu (aldara zelta) varot dzert tikai hokejā, kad nekā labāka neesot. negaršīgs, bezgaršīgs pļumpējamais, bet, par laimi, uz laukuma notiekošais aizrauj krietni vairāk nekā plastmasas glāzē esošais, un kauss pie lūpām tiek likts tīri mehāniski, lai pārtraukumā varētu šķendēties, ka nu beidzot ir viena vieta uz pasaules, kur rinda uz vīriešu wc ir 30 x lielāka .. :)

es to alu nemaz nedzēru. labi vien bija, jo pataupījās vieta vēderā manam mīļajam. tartaram. tartariņam, mīļumiņam ;) .. kā man garšo šis ēdiens, tas jau, ziniet, sāk kļūt pat nepieklājīgi, jūsmot tik vienveidīgi..
maigo sudrabjēru vendelis sakapāja jo smalki, klāt, protams, kaperi, sīpoli, pret kuriem, kā par brīnumu neiebildu arī es, olīveļļa.
svaiga baltmaize no rimi ceptuves (starp citu, paratsi labu, patiešām labu maizi gadās nopirkt vien sky vai stockmann, bet tai vakarā arī pulkveža brieža ielas rimijam bagete bija gana izdevusies!)
nu un tā mēs ēdam. uzdzērām vīnu. apspriedām hokeju..

sestdienas vakaram daudz vairāk arī neko nevajag.
;)

ceturtdiena, 2010. gada 4. marts

nekas.nekas.

mājās nekā nebija un es izcepu kotletes.
jā. kotletes. šausmas, vai ne? tās pašas, kuras LGS allaž mazliet nievājoši tiek pretnostatītas visam citam gardajam, labajam un neparastajam.
un kāda ņirgāšanās, galu galā - nekā nebija un kotletes cepu. interesanti gan, no kā, ja nekā nebija..

bet tiešām, nekā prātīga manos skapjos un pieliekamajos neatradās, kā vien kautkad saldētavā iegrūstais jēra kebabs. foršiņš tāds, no sudrabjēra, protams, labs, maigs, samalts, ar garšvieliņām jau.
bet tā nu tas neies cauri, kaut kā sava gardēdības slava jāattaisno un arī parastā (kaut ar' jēra) kotlete jātransformē par kaut ko .. vairāk, kā maltas gaļas pikucis.

tātad, darīju sekojošo:
saliku kebabu bļodā, sameklēju ledusskapī arī vēl pēdējo olu, dažus kuslus svaiga koriandra zariņus uz iznīkšanas robežas, sakapāju tos, liku klāt gaļas masai, olu arī turpat, vēl, tik lielu, kā puse no mana mazā pirkstiņa, ingvera sakni ierīvēju, piebēru savu jauniegūto kariju "madras", tā padaudz, piešāvu kādu ēdamkaroti graudaino sinepju ar balzametiķi un medu. tad bija jāpielej ūdens, jo zināju (biju redzējusi pie vecmammas un biju lasījusi pat, ka super minerālūdeņus lej klāt kotlešu masām), ka vajag. nu, lai viss tāds tvirtāks, valgāks, sulīgāks un garšīgāks. a ko ta lies, ka ūdensvadi plīsuši un visi krāni klusē?.. ko ta lies, ka nav nekāda pudele ar ūdeni, ko pat padzerties?..
nu labi, lies to, kas ir, un ir puskrūze tiko pēdējo ūdeni aplietās roiboos tējas. aiziet.
ko vēl tādu, ko vēl?.. aha!! sezama sēklās! lūk! krietnu sauju klāt un visu samīcu.
smukas nelielas kotletītes uz pannas, no abām pusēm, glītas, brūnas. ak!

klāt kā piedava - no vakardienas palikušais dārzeņu (burkānu, kāļa, selreiju saknes un seleriju kāta, kartupeļa) un saldēto gaileņu sautējums! plus svaigumam - rīvets burkāns ar ķiršu etiķi un mandeļu eļļu.

un kas ta mums te ledusskapī aizķēries? vilancete vinho verde!
ak, skaistās pieticīgās nekā nav vakariņas!
tiešam feini.
kaut šāds nekas būtu lielākais nekas, kas mūs piemeklē..
:)

trešdiena, 2010. gada 3. marts

kā gadās, kā ne..

laša tartaru var ēst arī ar saldskābmaizi. pat ļoti labi var ēst, īpaši ja kapātam lasītim ir pielikta, pats par sevi saprotams, olīveļļa, mazdrusciņa graudaino sinepju ar balzametiķi un medu un šķipsna saplucinātas kinzas.
es tā sataisīju un man tā patika.
bija arī dzirkstošs vīns no spānijas. tāpēc vēlais, vēlais darbadienas vakars ieguva mazliet elegantu noskaņu.

taču es vēl atceros laikus, kad man jēls lasis negaršoja.
lašmaizītem nepievērsu nekādu uzmanību. un tamlīdzīgi.
tagad - padod tik šurp laša tartaru!!

redz, tas, kas notiek ar garšu izjūtu, laikam ejot, patiešām ir pētījuma vērts.
vai tā ir robežu paplašināšana? vai ķīmiskie procesi organismā?
vai tas vispār ir kas tāds, kas skaidrojumiem nepakļaujas?..
runā jau, ka izskaidrot un pierādīt varot visu. un ir cilvēki, kas nekam netic un neko nepieņem, kamēr galdā nav mesti konkrēti fakti, starptaustiski apstiprināti eksperimenti un zinātniski pierādījumi vairākos līmeņos.
man pieteiek ar to, ka "vakar negaršoja, šodien - mirstu vai nost, kā garšo!!" un paldiesdievam. un viss.
galvenais, lai garšo!
;)