trešdiena, 2010. gada 3. marts

kā gadās, kā ne..

laša tartaru var ēst arī ar saldskābmaizi. pat ļoti labi var ēst, īpaši ja kapātam lasītim ir pielikta, pats par sevi saprotams, olīveļļa, mazdrusciņa graudaino sinepju ar balzametiķi un medu un šķipsna saplucinātas kinzas.
es tā sataisīju un man tā patika.
bija arī dzirkstošs vīns no spānijas. tāpēc vēlais, vēlais darbadienas vakars ieguva mazliet elegantu noskaņu.

taču es vēl atceros laikus, kad man jēls lasis negaršoja.
lašmaizītem nepievērsu nekādu uzmanību. un tamlīdzīgi.
tagad - padod tik šurp laša tartaru!!

redz, tas, kas notiek ar garšu izjūtu, laikam ejot, patiešām ir pētījuma vērts.
vai tā ir robežu paplašināšana? vai ķīmiskie procesi organismā?
vai tas vispār ir kas tāds, kas skaidrojumiem nepakļaujas?..
runā jau, ka izskaidrot un pierādīt varot visu. un ir cilvēki, kas nekam netic un neko nepieņem, kamēr galdā nav mesti konkrēti fakti, starptaustiski apstiprināti eksperimenti un zinātniski pierādījumi vairākos līmeņos.
man pieteiek ar to, ka "vakar negaršoja, šodien - mirstu vai nost, kā garšo!!" un paldiesdievam. un viss.
galvenais, lai garšo!
;)

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru