zacene

nu, ko?
vasara!!
vēsi baltvīni, dzesēti meža aveņu degvīni un tam visam klāt kaut kas jāpiekož.
patīkami sestdienas vakarā pirms visiem pieniem šmieniem utml. apsēsties ar draugiem pie apaļā galda un, aprunājot dzīvi un cilvēkus, saēsties vieglas, bet sātīgas uzkodas. ;)
es teiktu, siguldiešiem tas būtu paticis!
;)
galvenais draugs jau pa dienu norādīja, ka liela ēšana lai nebūtu, vien uzkodas, pie tam ne jau šādas tādas. "pārsteidz", viņš teica.
es pie sevis nodomāju, ka vislielākais un negaidītākais pārsteigums, ko es celtu galdā ir .. (ļaušu jums minēt vēl! ;) )
.. ..nu, protams, laša tartars.
domāts darīts. šoreiz klasiski vienkāršs - ar kaperiem, sīpoliem, olīveļļu, kalamansi etiķi. pipariem, protams.
vēl ļoti pārsteidzoša, es nodomāju, viņiem varētu likties grilēta cukini uzkoda ar biezo balzamiko un parmezāna tipu.
okej. slēdzu iekšā savu jocīgo elektrisko supergrilu un aiziet. tieši labi, bija vēl laiks visu ielikt leduskapī, lai garšas savelkās, kā semināros esmu dzirdējusi stāstām. ;)
bet,domāju, vajag arī kaut ko tādu parastu.
nu, labi. uzcepšu kišu mišu ar garnelēm.
galu galā, tādu es jau sen biju gribējusi izmēģināt.
iedvesmojoties no sigņa stāsta, gatavojos cept savu laša-garneļu- cukini-sparģeļu galviņu tartu.
bažas man radīja vienīgi cepeškrāsns. neko daudz es tur negatavoju, jo nekas labs paratsi nesanāk..
bet, ai, domāju, noriskēšu.
vispirms sapirkos veikalā produktus, ģībienam līdzīgas sajūtas uznāca, kad ieraudzīju, cenu, ko pārdevēja vieglu roku uzlīmēja uz ne jau nu kaukāda super izskata, bet parastām, pat labāk-pagatavo-mūs-pēc-iespējas-ātrāk izskatošajām laša astēm. cena bijā apmēram tāda, kādu biju domājusi, ka iztērēšu kopā visam. vienbrīd pat apsvēru, vai tik neņemt un to vienu asti kautkur pie minerāludeņiem neatstāt. bet, nē, domāju, tas nebūtu korekti. un galu galā, ne jau naudā ir laime. bet lasī!
;)
mīklu, domāju, ai, netaisīšu pati, nopirkšu gatavu. atradu smuki sapakotus smilšu mīklas klucīšus, bet, jau ņemot kaut kā nemierīgi jutos un galvā pilnīgi konkrēta nojauta čukstēja, ka nederēs šitā, ka būs salda..
ai, domāju, paņemšu..
protams, ka bija salda, un ne tikai tā viegli un druscīt, bet pa nopietno - kā jau kārtīga cepumum mīkla.
nekas cits neatlika, kā skriet fiksi fiksi uz pašu tuvāko veikalu pēc sviesta.
mīklu sataisīju pati. sanāca smuki dzeltena, vecpapa olai pateicoties ;)
paturēju arī leduskapī, kā jau tas smilšu mīklām pienākas.
izliekot veidnē, konstatēju, ka kaut kāda kaktu gardēde un viltus pavāre vien esmu, jo izrādās!! man nav pat mīklas ruļļa!!

bet par to plīti man taisnība - no apakšas dedzina, no augšas nekarsē. kā rezultātā, risks ir milzīgs - ja gribu, lai pār laša gabaliņiem un garnelēm un sparģelīšiem pārlietais olu-piena-rīvēta siera-diļļu- piparu maisījums nav vairs šķidrs, kā tam arī būtu jābūt, tad riskēju iegūt melnu pārogļojušos mīklas apakšu..
nu, kur tas der?
kaut kādiem faķīra cienīgiem gājieniem izdevās novest visu līdz ēdamai kondīcijai, iznākums nebija ideāls un mani pašu 100% apmierinošs, bet ēst varēja (mazliet vietām paskrubinot apakšējo melnumu nost) un garšoja tīri okej.
lūk, tāds mans piedzīvojums ar sestdienas zaceni.
;)
un varētu tagad biežāk draugiem ko pagatavot.
vasara taču!

p.s. bet to mīklas rulli gan man nedāviniet!! :)
varu iztikt! ;)

kotletes

jā, kotletes. šīs nožēlojamās, izsmietās un par lamu vārdu jau gandrīz kļuvušās kotletes..
es pirms dažām dienām dažas izcepu - no jaunlopa maltās gaļas un ar daudzām daudzām sezama sēklām.

man, protams, nesanāca ne uz pusi tik sulīgas un garšīgas, kādas tās vienmēr bija sanākušas manai vecmammai. faktiski, neviena vēlākā kotlete nav stāvējusi līdzi viņējām..

viņa bija kotlešu cepšanas leonardo da vinči un ikviena viņas gādībā pagatavota kotlete bija ne mazāk kā mona liza.
tagad pat drusku tā kā žēl, ka neizprasīju, kas tur par noslēpumu, jo tajos laikos izskatījās, ka nekāda noslēpuma tajā nav - viss pavisam parasti - vecpapa sagādāta gaļa, tirgū izpētīta un izvētīta un tā labākā paņemta (dažādi gabali, gan liesumi, gan cauraugumi, gan dzīvs speķīts), vecā gaļas mašīna, vai nu es, vai vecpaps pie ruļļiem, paši visu samaļam, iemaļam vēl zaļu kartupeli, citreiz arī kādu drusku baltmaizes.
tad pie darba ķerās vecmamma, spaida, mīca, liek klāt vēl garšvielas un garšaugus, bet tikai sīpolus, ķiplokus, piparus un sāli, olu, ūdeni..
ko vēl??
nu, nevar būt, ka tas ir tik vienkārši un tikai vecmammas roku siltuma dēļ?
ko vēl viņa darīja ar tām kotletēm??

man liekas, viņa mūs visus ļoti mīlēja un gribēja mūs vienmēr garšīgi pabarot..
laikam tas..
..

izmēģinājuma trusītis

mani mīļie vecāki atnes man suši.
viņi laikam domā, ka man nav ko ēst.
viņi jau nezin, ka burciņā līdzi man aukstā zupa.

vakar vakarā speciāli taisīju.
tā vien rādās, ka šovasar aukstā zupa būs tā, kura tiks pakļauta dažādiem gastronomiskiem eksperimentiem..

tagad es sataisīju pavisam vienkārši - bietes, gurķis, kefīrs. ķiršu etiķis. lauku ola. pusburciņa kaperu. kā zaļumus sakapāju palielu sauju svaigu piparmētru lapu. viss. nu, nekas jau revolucionārs. un droši vien, kāds tā dara jau gadiem ilgi.
bet. man patika tā doma un eksperimeta rezultāts ļoti apmierināja.
pat iepriecināja.
svaigums. vēsums. mazs pikantums.
ideāli!

bet vēl šovasar es noteikti gribu pagatavot trusi.
īstu beigtu trusi!
;)

tās pretīgās piepes

tā vienu rītu biša saka, kad saruna iegrozās par sēnēm. jo viņam negaršo.
agnese mazliet sašūt. jo viņai ļoti garšo.
;)

es nezinu, ko teikt, jo man gan garšo, gan negaršo.
nu, piemēram. tāpāt kā, domājams, 99,99% (jo vienmēr jau atrodās kāds izlecējs) latvijas iedzīvotāju, tā arī man ļoti jo ļoti garšo ne ar ko nesalīdzināmā, kaut kādā ziņā pat banālā gaileņu mērce. jo īpaši vēl banālākā kombinācijā ar jaunajiem kartupelīšiem.. ;)
bet man ļoti negaršo beku mērce. un bekas kā arī bekveidīgās vispār. ja nu vienīgi baravikas. bet arī tad, ja vēl pavisam jauniņas, tvirtas un stingras, vēlams marinētas. var aīi mērcē. vai zupā, bet tad nu tiešām tikai bez tiem glumekļiem..
es dievinu mazus, smukus, mīlīgus sālsūdenī novārītus podiņus! tie ir mani sēņu karaļi! arī vārītas bērzlapes ēdu labprāt.
patīk pat šampinjoni.
bet ne apšubekas, sviestabekas un pāraugušas baravikas.

trifele..
mmm. tas gan ir atsevišķs sēņu izpratnes līmenis.
par trifelēm man bail pat izteikties, cik ļoti īpašas ar savu garšu un faktūru man tās šķiet.
trifeles nav no šīs planētas. tas ir kaut kas tik pārpasaulīgi garšīgs, tik absolūti pilnīgs, ka varētu domāt, tā garšo mūžība..

jebkurā gadījumā, pret sēnēm man ir savāda cieņa un pat tāda kā bijība. mazliet dīvains dabas veidojums man tās ir likušās vienmēr.
reiz, sensenos laikos, klasesbiedrene izstastīja, ka "vienā raidījumā rādīja, ka ļeņins ir bijis sēne. un sēnes vispār ir ļoti gudras būtnes, tās var transformēties.." utt utmldz..
pēc sviesta vai ķīseļa galvā tas izklausījās jau tad.
bet kaut kas mistisks tajās sēnēs ir, ņi riba, ņi mjasa, ņi ogurec :D

drīz jau vajadzētu sākties.
sēņu laikam.
skatieties, ka kādu ļeņinu mājās nepārnesat!
:)

nu baigie kadri.

filmējām vakar.
šo to grila sezonai & draugu pabarošanai labi pielietojamu.
es gan tikai mizoju, rīvēju, griezu un asistēju. kadrā šoreiz negāju. nebija deguns nopūderēts :D
bet kaspars, malacis, lieliski atrādīja vairākas gardas lietas - pikanto riekstu piedevu gaļai, olīvu-kaperu mērci zivij, tomātu-bazilika maisījumu maizei.. bija arī salāti ar svaigu un ļoti gatavu mango un svaigu un ļoti krēmīgu sieru, kā arī kartupeļu pankūkas ar rukolu, kazas sieru, trifeļu eļļu un maletti.
viss ārkārtīgi vienkāršs, tāds pure&simple īzī vakaram ar visādiem dzesētiem vīniem un draudziņiem.;)

ļoti man tagad gribās spinātu pīrāgu, ko vakar cepām, bet nenofilmējām.
pamēģiniet - kārtainā mīkla, izklāta uz plātes, tai virsū apcepti (vai drīzāk apsutināti) spināti, pūdētais siers (var arī fetu, vai mozarellu+parmezānu) un tomāti. cepēškrāsnī uz minūtēm 15, ārā izvilktu pārslaka ar pirmā spieduma olīveļļu un nes draugiem uz terases. visi sajūsmā spiedz, laiza pirkstus, rauj viens otram no rokām un pieprasa uzsākt "šitādu picu" plašveida ražošanu.
;)

citēju:

„Jums nav man jāsaka, ka cilvēkam, kuram negaršo austeres, sparģeļi vai labs vīns, ir dvēsele vai pat vēders. Viņam vienkārši ir augsti izteikts instinkts būt nelaimīgam”.
Hector Hugh Munro, skotu rakstnieks

man tas viss garšo. pat ļoti!!
tātad..
;)

a ja nu noder?..

izlasīju tiko kādas "ārstniecības augu audzētājas" recepti:
*vīns sirds veselībai: ar svaigiem gaiļbiksīšu ziediem piepildītu divu litru trauku pielej ar sauso baltvīnu un, viegli noslēgtu, divas nedēlas atstāj saulē. dzer pa malcinam sirds stiprināšanai. ja ar sirdi jau problēmas, ieņem pa ēdamkarotei trīs reizes dienā.

hmm.. varbūt ir pat garšīgi?..

nākāmās gudrības nāk no latviešu pavargrāmatu guru masiļūnes:
-novītušus zaļumus atsvaidzina, iemērcot tos vispirms karstā, pēc tam aukstā ūdenī.
-dilles, pētresīļi, selerija un citi zaļumi ilgāk saglabās svaigumu, ja ūdenim, kurā ielikti to kātiņi, piemet šķipsniņu sāls.
-sāļš ūdens paildzina vārīšanu, bet skābā ūdenī vārīti dārzeņi būs cietāki.

labo padomiņu vācelītē ko ielikt!
;)))

debešķīgi.

skajā gatavo ļoti garšīgu vistu aknu pastēti ar zemesriekstiem.
es jau otro reizi nopirku, un man jau otro reizi norijās mēle.. ;)
pastēte ir tāda "mājas tipa" un ļoti ļoti atgādina vecmammas taisīto.
un arī sastāvdaļu apraksts uz vāciņa liecina, ka nekā nemājīga tajā nav.

man tiešām garšo. pat vienkārši, pa tējkarotei un bez maizes.. ;)
bet varbūt tā ir tikai nostaļģija, ne garša?..
kaut gan, diez vai.

;)

салат из одуваньчиков..

par grilēšanas burvīgo vakaru es vēl nestāstīšu gan, lai nelaupītu patīkamo pārsteiguma momentu un baudkārās gaidīšanas trīsas tiem laimīgajiem ~trīsdesmit, kuri vēl tikai gaida populārāko no populārākajiem, izķertāko no izķertākajiem, vasarīgāko no vasarīgākajiem semināriem ;)

taču vērts ir pieminēt mazu, vienkāršu degustācijiņu, kuru šodien novadījām spice home un kura t/c iekšējā radio tika reklamēta kā "hotjitje poprobuvatj salat iz oduvančikov?"
lai nu tā būtu..
;)

jā, pieneņu lapas mums bija. bija arī gārsas, jaunās upeņu lapiņas, nātres (ar kurām nemitīgi sadzēlos, tās cilājot un rādot interesentu pūļiem), bija mihelsonu spināti, asā krese un vēl visādi zaļumi.
lielisko, no aveņu etiķa, bazilika eļļas un vīģu etiķa sakulto mērcīti, kas ideāli piemērota mozarellas-tomātu salātiem, nav vērts pieminēt, jo šķiet, ka esmu jau to darījusi te daudzākas reizes.

taču pieminēt (un pieminēt ar labu!!) vajag salsiņu, mērcīti, smērīti jeb pesto, ko sablenderējām no visiem iepriekš minētajiem tipa laucinieciski eksotiskajiem zaļumiem, klāt pieliekot vēl rukolu, ķiploku, baziliku un labu šļuku ķirbju sēklu eļļas un ābolu etiķa.
šads smērs, uz neitrālas garšas krekera uzziests, izpelnījās nedalītu atzinību - ēda (un slavēja) gan bērni, gan vīrieši, gan tantes, gan onkuļi, gan dāmas, gan kungi, gan jaunieši, gan jaunietes, gan mēs paši, gan mūsu līdzgaitnieki..
;)

vēl es atklāju, ka veikalā rito viņiem ir superīgākais dārzeņu mizojamais nazis, kurš nemaz nav mizojamais nazis, bet gan uzparikte, ar kuru var pagatavot gurķu vai burkānu (un varbūt pat cukini & kabaču) spagetti! :)
es tādu gribU!!

bet garāmejot, vēl liepkalnu saldskābmaize pa ķērienam gadījās un daži pērnie sīpoliņi no zemnieku tirdziņa.

tagad, redz, sulīgi līst un palīdz visiem stādiem augt un griezties, un diena kopumā bijusi kā tāds mīlīgs oduvaņčiks!
;)

varbūt tā ir zaimošana

vai nu pret vienu, vai nu pret otru, vai nu pret visu kopā..
bet es to izdarīju un rezultāts ir, kā saka, vienkārši snogšibateļnijs..

tātad - es tiko pagatavoju vienu no mūsu nacionālās virtuves stabilākajām vērtībām, vienu no vasaras sezonas hītiem, vienu no ikkatras sevi cienošas ēdienkartes klasikām - vienkāršo (biešu) auksto zupu.
gatavoju, gatavoju, kamēr man sanāca latviešu aukstā zupa vidusjūras gaumē.
būtībā, viss ir elementāri - līdzās tradicionālajām sastāvdaļām (marinētas bietes, kefīrs, svaigs gurķis, vārīta ola, kapāta dille (kas nu kuram vēl - man šoreiz vēl + kapātas upeņu lapiņas, druscīts pētresīļa, pāris jauno biešu lapiņu un dažas gārsas) es pievienoju tur klāt dažus kapātus anšovus un sauju kaperu. (kā arī karoti graudaino sinepju ar balzametiķi)
mamma mia..
mia mamma..
cik tas bija labi!!
nu, pilnīgi kaut uz muzeju nakti nes un par labas garšas un veselīga uztura eksponātu liec!
;)

pilnai baudai vēl iemaisīju kumšķīti lucernas dīgstu.

es domāju, tas tagad būs mans sezonas hīts! ;)
uz veselību!
;)

asini prātu, atver sirdi (vai maku) un tam līdzīgi

principā, .. nav jābūt sevišķi atjautīgam, lai atjaustu un noprastu, ka man vakariņās ATKAL ir bijis laša tartars..
:D
JO - atkal rakstu.
mēģinot izdarīt tādus kā loģiskus secinājumus, nākas pieņemt, ka mana iedvesma (vai vismaz vēlme izteikties) slēpjas laša tartaros vai zivīs kā tādās utml.
:D
nu labi, jā. pieķērāt. atkal lasis, un atkal tartars, bet tur nekonevardarīt - vismaz reizi mēnesī, kad gadās apstākļu sakritība = būt skajā tad, kad ir nauda, nenoturos rokās un nopērku tipa lēto (gandrīz seši lati kilogramā!!!) laša asti. pārnesu mājās un uz dēļa.
tagad jau man vispār forši - jaunais dēlis pats prasīties uzprasās, lai uz tā lasīti pakapātu, svaigu graudu maizīti sagrieztu..

bet ko nu par to tartaru, tur jau sen ar viņu & mani viss* skaidrs.

interesantāka ir marcipāna masa, pie kuras es beidzo tiku! faktiski, tā pati masa varbūt arī necik interesanta nav, cik mana kāre pēc tās.
tad nu drīzi būs tā reize, kad es patiešām gatavošu pēc receptes!
ja vien atradīšu savā bibliotēkā, kartotēkā vai pagultē to žurnāla garšīgs numuru, kur iveta galēja tik iekārdinošu vaniļas zupas recepti aprakstījusi. es kā to izlasīju, tā uzreiz iemīlējos, un reta bija tā diena, kad es nedomātu par to zupu, par to, kā es tādu varētu uztaisīt.. un kā es tādu varētu ēst.. un..
jo vaniļas pāksts man ir, un mandeļu skaidas arī, un pienu var nopirkt gandrīz jebkurā diennakts laikā.. tikai tā marcipāna masa.
rau, šodien beidzot atkal nokļuvu tā dēvētajā gardēžu un taisītāju "paradīzē" gemosā. marcipāna masa kā dzīva man no plaukta virsū taisni lec! man pat drusku saļima ceļi. no saviļņojuma ;)

ja par gardēžiem un pirkšanu, tad labs ķēriens tajā pašā gemosā man bija sezama sēklas. vesels kilograms (reāla paka!!!) pa latsčēesmit!!!! imagine!!! latsčēesmit! tagad jau nu ofic varēšu bērt tās pa labi, pa kreisi un visur kur.

nekonkrētas, bet savādas pārdomas raisīja žāvētu mango lieta.
proti, šorīt biša mums saka, ka kāda persona, kuras vārdu ētisku apsvērumu dēļ neminēsim (bet tas vārds sākas ar burtu k**) un kura pati sevi uzskata kā arī zināmās aprindās (un visai pamatoti) tiek uzskatīta par zināma līmeņa gardēdi un tādu, kuram ne tikai patīk labi & garšīgi, bet kurš arī itkā prot novērtēt labu mantu utt., - tātad šī persona "neredzot lielu atšķirību starp gemosa žāvētajiem mango un mūsu". un tapēc par pilnīgi pērkamiem uzskata tos, dažus santīmiņus (ok, varbūt drusku vairāk kā dažus) lētākos gemosiešus..
nu, piedodiet, atvainojiet..
es šodien uz viņiem paskatījos..
ja es nebūtu redzējusi mūsu kvalitatīvās, kaut arī žāvētas, bet pat no skata sulīgās, maigās, glāsmainās mango šķēlītes, pat tad es padomātu, vai tās tur, pie viņiem redzētās, netīri brūngani oranžīgās, sausās mango kripatas vispār likt mutē..
bet tas tā, var gadīties, ka ļoti subjektīvi. lai gan manu viedokli pilnībā atbalstīja arī agnese.

skaidrs, ka tos mango pat intereses pēc nepirku. intereses un ziņkāres dzīta gan iegādājos varbūt man ne pārāk vajadzīgu, tomēr labprāt paprovējamu lietu - makadāmijas riekstu eļļu.
man jau likās, ka ir kaut kur jābūt arī no šiem riekstiem spiestai. paši rieksti man dikti garšo, tur pie vainas laikam galvenokārt ir tā kriukšķīgā konsistence un faktūra. eļļu par izteiksmīgu nosaukt nevar, arī negaršīga tā principā nav. visspilgtākā laikam ir tieši pēcgarša, pati pamata garša diezgan tauka un eļļaina. bet kuskusiņam reizpareizei noderēs. lai gan aromātiskāk, skaidrs, ka ar argāna.

ak vēl.
vai nu mēģinot aizdzīt no domām bēdīgo gemosa žāvēto mango ainiņu, vai nu sekojot pa pēdām kristas blogā nofočētajai sulīgajai bildei, es skajā vēl nopirku arī svaigu mango..
lūk!
bija prieks jūs atkal redzēt!
;)

p.s. bet signis*** ir jauks :) viņš arī mani starp visiem citiem pie sevis ielicis! pat nē, nevis starp visiem citiem, bet pirmajās rindās!! :)
(lai gan to vēl, tāpat kā eirovīzijā, nevar zināt, - labāk būt izliktam ar pirmo vai pēdējo numuru :D )


*(vineta + tartars = love)
**trešais burts šajā vārdā nav S.. :D
***signis vispār ir malacis - viņš, man šķiet, skatās dzīvē vispusīgi, ieinteresēti un ir no tiem, kuri "netur sveci zem pūra".