sestdiena, 2009. gada 31. oktobris
vīriešu sieviešu
kad dažiem vīriešiem piedāvā liķieri, viņi paskatās tādu kā aizvainotu, tādu kā izbrīnītu, tādu kā vīpsnājošu aci un atbild: "vai tad mēs izskatāmie pēc tādiem?" jeb "nu nejau tos sieviešu dzērienus, dodiet mums kaut ko īstiem večiem piemērotu! o, konjaciņu!" jeb "jūs ko, lai man dibens aizlīp?" nu, un tādā garā.
citi vīrieši, turpretim, nevien labprāt izvēlās labu, garšas ziņā sabalansētu augļu liķieri, bet pat nekautrējas atzīties, ka jā, viņiem garšo tie krēmīgie.
ir vīrieši, kuri dzerot konjaku, stāsta: "manai sievai arī ļoti garšo konjaks. mēs vispār tikai stipros dzeram."
un ir sievietes, kuras viebjās no aveņu liķiera, tā vietā nopērkot puslitru grapas. ir arī otrādi. visādi ir.
tāpēc, man liekas, pieņēmums, ka vīrieši lopcā asiņainos steikus un sievietes grauž tikai seleriju kātus ir maigi sakot, banāls stereotips. tā es domāju, jā, jo pazīstu vīriešus, kuri ēd salātus un pazīstu sievietes, kuras ēd jēlu gaļu, pazīstu vīriešus, kuriem garšo vaniļas krēms un pazīstu sievietes, kuras kūku vietā daudz labprātāk štopē māgā vīriešu zapti.
pazīstu arī tādus, kuriem garšo viskautkas, neatkarīgi, vai tā sauktajā sabiedrības viedoklī tas tiek piedēvēts vīriešu vai sieviešu šķīvim.
es gan neesmu spēcīga fizioloģijā (kur nu spēcīga, es tajā neesmu pat vāja), iespējams, ka ēšanas paradumu un arī garšu izjūtas atšķirības ir fizioloģiski noteiktas un zināmas atšķirības gribot negribot pastāv, tomēr man liekas, bieži vien šājā tēmā daudzi balstās uz pieņēmumiem, aizspriedumiem un bailēm.
es gan piekrītu faktam, ka ir produkti, kuri ir labvēlīgāki tieši sieviešu organismam vai kuri vērtīgāki vīrīešiem. taču garšu atšķirība?.
internetā bija rakstīts, ka sociologi uzskata, ka gaļas ēšana vīriešiem zināmā mērā ir statusa simbols un varas demonstrēšana, jo daudzu galvā ir iesakņojusies pārliecība, ka salāti, biezpiens un augļi ir «memmīšu» barība.
tāpat viņi minēja, ka sieviešu ēšanas paradumus ļoti lielā mērā ietekmē sabiedrībā valdošais skaistuma kults.
nu lūk.
kautkur lasīju, ka ēšanas (un, visticamāk, arī dzeršanas) paradumi atkarīgi no izglītības līmeņa un vecuma. man liekas, tā nav. vai, precīzāk, tā ir tikai daļēji, jo viss atkarīgs no aizspriedumiem, attieksmes, garšu pieredzes un, manuprāt, galvenais - ēdiena dzēriena kvalitātes.
lai gan, kas viņu zin', ja jau reiz viss ir galvā un ja jau reiz ir divi dažādi dzimumi, tad varbūt tomēr.. ir arī tādi vīriešu ēdieni un sieviešu ēdieni?.
hm..
;)
kāposti. skābēti kāposti.
ir man padomā pirmdien pašai ieskābēt kāpostus. tā drusciņ, izmēģināšanai, mazliet ar burkāniem. un dillēm. (žurnālā izlasīju)
kādu burciņu. ne tādos apjomos, kā grīvas ielas laikos.
tolaik mums pagrabā stāvēja lielā kāpostu ēvele.
reizi gadā tā tika uznesta augšā, uzstellēta uz vannas un likta lietā. jau nedēļām iepriekš tika plānots, kur un cik daudz dabūt kāpostus, kurā dienā to visu labāk darīt un tamlīdzīgi. tad tētis baltajā žigulītī atveda no laukiem pilnu bagāžnieku ar kāpostiem. ja likās, ka vajag vēl, vecpaps atstiepa kādu galvu no tirgus. un process sākās.
virsvadību, protams, uzņēmās vecmamma. kad izstumdīja un izdīdīja pie ēveles vecpapu un galu galā par to, ka viņš neprotot pareizi saēvelēt pat kāpostus izraidīja viņu no vannas istabas uz virtuvi mizot un rīvēt burkānus, pie darba ķērās viņa pati. kāpostgalvu bija daudz. tāpēc tēta palīdzību viņa pieņēma, atzina viņa saēvelētos kāpostus par ļoti labiem un lika vecpapam "skatīties un mācīties", kā tas, redz, pareizi darāms ;)
ar tiem kāpostiem visa ģimene parasti darijās visu sestdienu, ēvelēja, stampāja, lika slogus (jā, mums pat bija speciāls liels akmens, kas visu gadu stāvēja uz balkona, gaidīdams kāpostu skābēšanas laiku). visi bija kopā, visi bija kaut kā iesiastīt, kautvai ar skatīšanos un pamācīšanu, kā pareizi sāli uzbērt.
bija baigā jautrība. ņemšanās, pukošanās un smiešanās.
un rezultātā - milzonīgs, vismaz 50 litrīgs katls ar baigi labiem skābajiem kāpostiem visai ziemai.
lai vai kā tur ar to ēvelēšanu, bet skābo kāpostu zupas (ar cūkgaļu) mega giga super speciālists bija vecpaps! viennozīmīgi.
bet tiem, kas kāri uz dažādiem labiem faktiem, varu pateikt, ka skābajos kāpostos esošās pienskābās baktērijas veicina vielmaiņu, skābajos kāpostos nav tauku un skābi kāposti ir bagāti ar šķiedrvielām! aa, vēl jau arī vitamīns C!
piektdiena, 2009. gada 30. oktobris
tautiskā tipa ēdieni manā dzīvē
kaspars, droši vien labu gribēdams, atnesa man (no zemnieku tirdziņa) sklandarausi.
man nācās viņam atteikt. un atcerēties, ka ir vēl kaut kas, kas man negaršo. jau no mazām dienām.
sklandarauši, kā mēs tos saucam, jeb kā laikam pareizi jāsaka, sklandu rauši, tātad, arī ir starp tiem gardumiem, kas man negaršoja un negaršo, un laikam jau arī negaršos.
šī etniski tautiskā nacionālā specialitāte manī, ziniet, nekādu pietāti bērnu dienās neizraisīja, man tas likās kautkāds parasts kārtējais ēdiens, kautkāds pieaugušo izgudrojums, lai ar tādiem oranžiem un no skata tīri kārdinošiem plāceņiem, ieriebtu bērniem. taisnības labad jāsaka, ka maniem brālēniem un māsīcai tie garšoja. manam tētim tie garšoja. mana mamma par tiem sajūsminājās dedzīgi kā īstena latgaliete - tie esot tik kurzemnieciski, tik īsti, tik latviski, tik saudzējami, tik .. lai gan ēst īsti viņa tos neēda.
tāpat kā rīgas vecmamma ar samērā biežu regularitāti cepa speķa pīrāgus un biezpiena plātsmaizes, tā lonu vecāmāte cepa sklandaraušus - tādus autentiskus, neveikli skaistus un lielus, no rupjajiem miltiem, burkāniem.. viss kā pienākās..
lonu vecāmāte šad tad gatavoja vēl kautko ļooti savdabīgu - auzu ķīseli, un šis ēdiens (hm, hm.. pēc izskata gan nepateiksi) arī ļooti garšoja manam tētim. (man pat ir aizdomas, ka ja es vai kāds cits viņam tagad tādu uztaisītu, viņa sirds no laimes varētu piedzīvot ne tikai infarktu;) )
taču man kautkā atmiņā palicis, ka es pati ne pārāk labprāt tādu ēdu, nu, ko tur liegties, būsim godīgi - man tāds triceklis grīdlupatas krāsā negaršoja..
nezinu, kā būtu tagad. varbūt kādreiz saņemties un pamēģināt?..
varbūt jūs? lūdzu! - aplejiet auzu pārslas ar siltu vārītu ūdeni, iemetiet klāt laikam vēl rupjmaizes garoziņu, 3-5 dienas paturiet siltumā, kamēr ieskābst, tad izberziet caur sietu un uz mazas uguns lēnām maisot sildiet, kamer sabiezē, bet nevāriet. tētis šito latvisko desertu ēdot kaisīja virsū cukuru. nu? iekārdināju? ;)
ziniet, tāpat arī tie visur vienmēr klātesošie un tipiski latviskie speķa rauši (speķa pīrāgi) man tomēr lielākoties negaršo. pa pusei garšo, pa pusei nē. mīkla garšo, speķis nē. ja nu vienīgi īpaši un rūpīgi sagatavots - smalki smalki sagriezts cauraudzītis, iepriekš labi apcepts (nevis maķenīt apsildīts!!) uz pannas - un arī tad nelielās devās. tāpat ar tiem pelēkajiem zirņiem - viss itkā būtu labi, ja vien lielākoties kā piedeva tiem netiktu pasniegti pusjēli ziepju gabali - lieli, ļumīgi treknumi.
taču - ja vajadzētu sastādīt kautko no sērijas mīļāko ēdienu top 100, tad stabili un pārliecinoši tajā iekļūtu skābputra!
ak jēzus maria, kā man garšo skābputra!!!!!! te nu es ēšanas ziņā esmu cauruncauri tēta meita! viņš skābputru varētu strēbt dienām un naktīm, gan svaigi vārītu, gan nostāvējušos un īsto smeķi ieguvušu.
tādu riktīgu skābputru, jāteic, mācēja izvārīt lonu vecāmāte. putraimiņi pareizajā mīkstumā, rūgušpiena kunkulīšī pareizajā lielumā..
bet, kad rīgas vecmamma pieredzes apmaiņas rezultātā iepazinās ar šo ēdienu, arī viņa sāka to ar labiem panākumiem gatavot (to atzina skābputru eksperts tētis!! viņam garšoja tikai divas skābputras - abas manu vecmammu vārītas).
un te nu mēs varam runāt (varbūt citreiz) par divu lielisku novadu kulinārā mantojuma un garšas mentalitātes integrēšanos manā gastronomiskās uztveres attīstībā un attieksmē.
;)
ceturtdiena, 2009. gada 29. oktobris
zivis upē duļķainā
ēriks dreibants pa televizoru man te tiko teica: "mums tirgus ir pilns ar latvijas upju zivīm, bet mēs viņas neēdam."
nu, kā ta ne. es ēstu un ēstu, un ēstu. ne tikai latvijas upju, bet arī latvijas ezeru zivis. es jau labprāt, ļoti, ļoti, es zivis gribu..
es gribu asarus un raudas, krasnapjorkas un salakas, plaužus un vēdzeles, karūsas un ķīšus. nevis lielos līņus un karpas. no dīķiem, visticamāk.
lūdzu! kur ir???
kā saka mārtiņš rītiņš,
:)
nu, nāk tūlīt māsa ciemā. jāiet vārīt tēja. un cepšu pankūkas. plāno pankūku mīklai pierīvēšu parmezāna tipu, būs ļoti garšīgi.
pataupīšu slāpekli citai reizei :D :D :D
trešdiena, 2009. gada 28. oktobris
kotlešu lietus, makaronu tornado un saldējuma sniega vīri
šodien ar bērniem bijām uz filmu.
uz tādu, kurā katrs kadrs lika siekaloties un visu filmas laiku šausmīgi gribējās ēst.
ekrānā tik kārdinoši no debesīm krita hambīšī, hotdogi, vistu stilbi un steiki, ka tā vien gribējās ielīst ekrānā un saēsties.
un vēl tur bija siera mērču baseini, konču varavīksnes, restorāni bez jumta (lai ēdiens tieši no debesīm varētu iekrist šķīvī) un milzīgi gumijas lācīši korī dungoja "ēd mūs, ēd mūs".
bet filmiņa jau pamācoša - nav labi būt negausīgam.
tāpēc, lai nenotiktu tā, ka "ēdiens kļūst saprātīgs" un līdz ar to nekontrolējams, lai picas mūs nevajātu un grilēt cāļi nesagūstītu, saprātīgiem ar ēdienu jābūt mums pašiem.
tāda, lūk, morāle. ;)
bet jūs noskatieties to filmiņu, baigi garšīgi!
;)
otrdiena, 2009. gada 27. oktobris
otomārs modificē salātus
vai drīzāk varbūt par ikvienam viegli speramiem pirmajiem soļiem gatavošanā.
ja ēst negatavojat un uzskatāt, ka tas jums par sarežģītu un neizprotamu, bet tomēr tā kā ļoti gribētos, un tā kā ļoti jau nu niez pirksti apgūt kādu virtuves noslēpumu, paņēmienu, prasmi, varēšanu,,
tad, lai sevi iedrošinātu un apliecinātu kā tīri tā neko garšu kopā salicēju , vabūt vērts sākt ar pavisam elementāru metodi.
nu, tā, kā to darīja otomārs. viņam bija jāuzņem dzimšanas dienas viesi. lai tos pacienātu, viņš (šķiet, rimi) nopirka gatavos salātiņus (divu veidu, bet ja esat galīgs iesācējs, varat ņemt vienus, vai ja iemaņas jums jau lielākas, droši lūdziet iesvērt pat visus četrus piecus dažāda veida salātus :D :D ).
tātad, otomārs ņēma jau gatavos, rimi kulinārijā nokomplektētos salātus un .. modificēja tos! vieniem viņš izlēma piegriezt klāt svaigu papriku un oranžos tomātiņus, pie viena ļoti glīti izdekorējot bļodu, otriem, neatceros vairs, kas bija pielikts, lai tos uzlabotu. bet tie arī bija dekorēti un noformēti. ļoti labi. man patika šāda pieeja.
redziet, vajag tikai sākt!
es ticu, ka jau nākamajā dzimšanas dienā viņš varbūt pat varēs uztaisīt tādas pašas "mēli norīt" jēra ribiņas upeņu mērcē, kādas viņam šogad uzdāvināja vendels!
;)
derēs
šodien būšu vecāku mājās un tur mani solījās sagaidīt skābu kāpostu zupa un krāsnī cepti kartupeļi.
arī rudenīgi.
pirmdiena, 2009. gada 26. oktobris
vecmammai taisnība
es jums pateikšu, ka tad, kad biju maziņa, to, ka vecmamma ir piecēlusies varēja sajust pēc smaržas.
viņa cēlās ļōōōōōti agri. iegāja savā valstībā virtuvē, aiztaisīja durvis, ieslēdza LR 1 un sāka dienu. ar brokastu gatavošanu.
tās nebija kautkādas siermaizītes vai desmaizītes, tās nebija kautkādas pārslas ar nullkomatspiecprocentīgo pienu, tās nebija putriņa ar ievārījumiņu, tās nebija arī kads auglītis un grauzdiņš..
tā bija pamatīga maltīte - cepti kartupeļi (parasti tie vārītie, kas palikušī no iepriekšējās dienas vakariņām), omlete vai vēršacis, kaukāda cepta gaļa, biezpiens ar krējumu, maize ar sviestu, desa, siers, gurķi, tomāti, paštaisītas reņģītes tomātu marinādē.. dažreiz klāt tam visam vēl pankūkas, dažreiz vēl pienā izmērcēta, uz pannas apcepta baltmaizīte ar cukuru, dažreiz vēl arī mannā putra..
kad es tā tagad atceros, man liekas, tas, ko vecmamma katru rītu pagatvoja brokastīm, man tagad pieteiktu vismaz vienas nedēļas visām maltītēm..
vecāmamma bija nelokāmi pārliecināta, ka brokastis ir dienas svarīgākā ēdienreize. ka bez brokastīm dzīvē nekas nenotiek, ka brokastu neēšana ir izlaidība un muļķības pazīme. viņa pukojās un dusmojās, kad es negribēju tik agri neko ēst, un bija pat gatava speciāli vārīt mīkstu oliņu, un speciāli dzīt vecpapu uz veikalu pēc holandes siera, jo krievzemes man ne pārāk, lai tikai es kautko nebūt ieēstu..
vēlākajos gados, kad jau biju drusku vairāk par pusaudzi un saklausījusies visādas veselīgas gudrības, mēs abas ar vecmammu rītu sākām ar kefīrā iemaisītām klijām. un kivi.
tagad es esmu galīgi izlaidusies. brokastis nav mana prioritāte.
nav jau tā, ka galīgi nekad un nemaz. manas ierastās brokastis (kad tām saņemos) ir aplietas auzu pārslas ar mandelēm, žāvētiem mango, banānu, ābolu (ja tie ir) un eļļām. tēja. tā gan katru rītu ir obligāta un neizlaižama.
reizēm man pietiek ar svaigi spiestu sulu. garākos brīvdienu rītos - omlete ar sēnēm un dāŗzeņiem. dažreiz salāti ar garnelēm un mozarellu. dažreiz vēl kaut kas..
bet kas man nedod mieru, ir jautājums - vai to, ka brokastis ir brokastis norāda ēdieni vai laiks, kad tās tiek ēstas?. vai brokastis ir jebkāda dienas pirmā maltīte? vai pulkstens piecos pēcpusdienā apēsti kellogsi ar jogurtu ir brokastis un vai pulktens astoņos no rīta apēsta zupa ir brokastis, un vai tam vispār ir nozīme?.
antra lielākoties brokastīs ēd maizītes. solvita laikam visbiežāk vāra putru. kaspars, piemēram, katru rītu ēdot zaļos lapu salātus. elita vēl aizvakar stāstīja, ka viņiem no rīta neko vairāk kā svaigi spiestu burkānu sulu ar ķirbju sēklu eļļu nevajag. marika, mūsu semināru iedvesmota, brokastīm gatavo auzu pārslas ar biolakto un vēl dažādām piedevām. mamma visbiežāk cep tētim un sev omleti vai kartsmaizes. biša laikam no rītiem pārtiek no kafijas un cigaretes, bet agnese taisa sev grauzdiņus ar avokado un garnelēm vai salātus ar tunci. ievai garšo biezpiens un auzu pārslas. un gan jau kaut kur somijā kāds brokastu reizē kāri iekožas lakricas gabalā.. ;)
ir cilvēki, kuri uzskata, ka jāklausās organisma balsī un ja tas brokastis negrib, tad nevajag arī. taču jo biežāk ar uzturu saistītos rakstos, komentāros un izteikumos tiek uzsvērta broakstu nozīme.
tā es arī nezinu, kā labāk - piespiest sevi vai nepiespiest, un vai ēšanas lietā piespiešana vispār ir vajadzīga..
bet ko es vēl šodien izlasīju žurnālā - minesotas universitātes uzturzinātnieki izpētījuši, ka neēdot brokastis, organisms pārslēdzas uz enerģijas taupīšanas režīmu un ķeras klāt muskuļu olbaltumvielu rezervēm, bet visu, kas tiek apēsts, nogulda "rezervēs"..
nu tad - labrīt & labuapetīt'!
sestdiena, 2009. gada 24. oktobris
jo gāju ātrāk kā citām reizēm,
tad vēl nopētīju lēcu, zirņu un pupiņu plauktu. arī no tā šis tas iekrita sirdī, zaļie škeltie zirņi, piemēram.
nu un cenu favorīts - grūbas. kad es domāju par grūbām (ar trifeļu eļļu), es ģībstu.. ;)
pie pirmās izdevības būs jāpapildina visi šitie krājumi.
ceturtdiena, 2009. gada 22. oktobris
trešdiena, 2009. gada 21. oktobris
proza par pienu
ja jau piena namā litru augstākā labuma ("daugava"!!!) piena var nopirkt pa divdesmit deviņiem santīmiem, tad ko tur vairs spirināties.
;)
pirmdiena, 2009. gada 19. oktobris
karotes bijušas nebijušas
tas ir tik nomierinoši un labi, ka mūsu, kā es viņus saucu, labas garšas domubiedri ir tik saprotoši, pozitīvi un visu viegli uztveroši.
kautkā iegadījās, ka kaste ar dažām karotēm mums pa ceļam pazuda. dažiem bija, dažiem nebija. kad atnāca otomārs, aizsūtījām viņu pakaļ vēl 12 karotēm, bet pārpratuma pēc viņš nopirka tikai 6.
galu galā, viss beidzās laimīgi un daži uzticamākie semināru apmeklētāji pieteicās supergardo un smalkās aprindās izdaudzināto un izslavēto zivju&jūras velšu un kokspiena zupu ēst ar tējkarotēm.
bet ar to vēl viss nebeidzās - zupu vajadzēja arī ar kautko saliet. kausiņa nav. nekā nav. smēlām ar mazo bļodiņu. zupas burvību tas nemazināja ;)
ķibele gadījās arī desertu gatavojot - atteicās darboties mikseris/blenderis.
nu, nekas, sataisījām ananasu tartaram tādu škidrāku saldā krējuma mērci.
lēcu-laša-garneļu virums iznāca labs un sātīgs. galvenais, ka ārkārtīgi vienkārši pagatavojams.
menca kokosriekstu skaidās iznāca laba, bet te pie mums nopērkamie čili pipari atkal mūs pievīla, neesot gana asi.
vēl bija jūras ķemmītes ar fenheli un avotkresi.
principā - ar šādu menu pat bez dakšām būtu varējuši iztikt !
;)
8 no 14
piecēlos tik laicīgi, lai saceptu zivtiņu un savārītu rīsiņus, ko uz darbiņu līdzi paņemt.
brokastīs ēdu auzu pārslas ar ābolu un banānu un, bez šaubām, ar naktssveču un ciedru eļļu.
pie rīsiem&zivs - burkānu/kāpostu salāti.
un vakariņās - tomātu zupa būs.
tātad - cik no sievietes izskatam un labsajūtai svarīgajiem 14 produktiem (par kuriem man agnese vakar izstāstīja un par kuriem smalkāk palasījos vecajā shape) man šodien ēdienkartē?
8!!!
un varbūt būs pat visi 9, jo šokolāde arī ir tajā sarakstā, un kas zin, var sakāroties arī tā. ;)
trešdiena, 2009. gada 14. oktobris
silta tēja pret aukstu vēju
laiks šodien ārā tāds, kā uz pasaules galu.
bet tas nekas.
kad no rīta burkānu seleriju ābolu sula ar omega 3-6-9 iedzerta, kad galva no mīkstā lakata iztīstīta, kad kļavu un apšu, un visādas citādas ģīmī sapūstās lapas notraustas, tad var mierīgi uztaisīt siltu tēju (konkrētajā gadījumā - vilkābele&citronmelisa) no tēju kārbiņas un sākt strādāt.
dzeriet tējas! siltas un smaržīgas. kā mums pēdējā seminārā stāstīja klausītāja, tad siltu organismam esot patīkamāk uzņemt un vieglāk pārstrādāt!
bet - vai zinājāt, ka garšu pasaules korifeji runā par tādu jēdzienu kā tējas un ēdienu saderība?
tēja, vai ziniet, esot gardēžu dzēriens (un es tam pilnībā piekrītu!!) un nereti tiek lietota kopā ar dažādiem izsmalcinātiem ēdieniem. tomēr ne katra tēja ar katru ēdienu kopā sasniedzot patiesu garšas simfoniju. tāpat kā vīni, arī tēja pie ēdiena esot jāizvēlas īpaša. nu, piemēram, kā viņi te iesaka -
kontinentāla stila brokastis (maizītes, siers, ievārījums u.c.) – juņnaņas, ceilonas, indonēzijas, asamas (Assam), doors, terai, travancore, nilgiri, kenijas, dardžilingas (Darjeeling).
angļu stila brokastis (cepts ēdiens, olas, kūpināta zivs, šķiņķis un bekons) – ceilonas, kenijas, visas āfrikāņu markas, asamas, tarry soucbong, lapsang soucbong.
viegli dārzeņu ēdieni – juņnaņas, lapsang soucbong, ceilonas, dardžilingas, asamas, oolong, zaļās tējas.
asie ēdieni – keemun, ceilonas, oolong, dardžilingas, zaļās tējas, jasmīnu tējas, lapsang soucbong.
stipri sieri – lapsang soucbong, earl grey, zaļās tējas.
zivis – oolong, kūpinātās tējas (smoked), earl grey, dardžilingas, zaļās tējas.
gaļa un medījums – earl gray, lapsang soucbong, kenijas un jasmīnu.
mājputni – lapsang soucbong, dardžilingas, oolong, jasmīnu.
pēc maltītes – baltās un zaļās tējas, keemun, oolong, dardžilingas.
nu, pamēģiniet!
pirmdiena, 2009. gada 12. oktobris
pēdējais olimpiskais
pilnīgi pat tāda kā diena ar vēsturisku nozīmi - šovakar aizvadījām un novadījām pēdējo veselīga uztura semināru, kas notika olimpijā. tur vairs nebūs.
pa šiem gadiem, gribējās teikt, bet patiesībā pa šiem mēnešiem, tā esam iesituši roku sīpolu mizošanā, tartaru kapāšanā un salātu plucināšanā, ka šodien viss ritēja gludi un ātri kā pa eļļu ;)
šis mums bija tads kā izlases seminārs - apkopojām populārako un vienkāršāko no visiem veselīga uztura semināriem.
bija šodien arī kaut kas no mana semināru mīļēdienu topa - tartari! protams, latviešu klasika - mocarella ar tomātiem un baziliku :) īpašajā vīģu-aveņu mērcītē.. bija vīns, bija dzērveņu liķieris. bija interesanti.
bet nebija skumīgi un nebija sajūta, ka aplis ir noslēdzies, jo skaidri zinām, ka būs vēl. kaut kur, bet būs!
bet tātad - kas man (personīgi un individuāli) no mūsu receptēm ir visgaršīgākās -
pirmo/ otro vietu dala - jau pieminētie - laša un jēra tartari!!! skaļi applausi!
tam seko pavasarīgie lapu salāti ar svaigām avenēm, svaigo sieru, svaigām garnelēm un lazdu riekstu eļļu!! atkal applausi!
next - kartupeļu plāceņi ar trifeļu eļļu. o jē!
un manu olimpisko piecinieku noslēdz - brīnumi, brīnumi un kas to būtu domājis - itkā karamelizēti, bet patiesībā uz pannas marinēti sīpoli!!
īpašā simpātiju balva tiek cūku pupu + trifeļu eļļas pastētītei.
līdz nākamajai sezonai!
svētdiena, 2009. gada 11. oktobris
māsai šodien dzimšanas diena
kad zvanīju apsveikt, ar rosolu un mēli, un lasīti jau lielījās..
eh, netieku šodien ne uz sveikšanu, ne gardumiem..
toties nu es zinu, cik piens maksā - nopirku man liekas, šogad pirmoreiz!
kak ņepasmejatsa v voskresnij djeņ
pa starpām, kamēr neviens potenciālais investors garām negāja, ubadziņi ņēmās savā starpā. nesaklausīju gan, kāds joks viņus visus tā uzjautrināja, bet skaļi un gardi smējās visi.
toties es sāku smaidīt, dzirdot dialogu, kad pēc kārtīgās izsmiešanās viņi visā nopietnībā sāka apspriest smieklu nozīmi:
- kak ņepasmejatsa v voskresnij djeņ? smejatsa nada!!
- smeh - eto sto gram smetani.
- da, da, i kak kilogram mjasa!!
:D
un tad nāca tramvajs!
vienvārdsakot - smejies un izgaršo!
sestdiena, 2009. gada 10. oktobris
starp citu,
sestdienas rīta mājīgā smarža
!!! svarīgā kopīgā maltīte
"Komunikācijā ar mums viņš lieto tikai vienzilbes vārdus. Šņāc. Cērt durvis. Pa kaktiem smēķē (un droši vien ne tikai tabaku). Vakaros dauzās apkārt. Atvilktnē starp apakšbiksēm slēpj pudeles ar lipīgu, spilgti sarkanu dzērienu. Mēs ļoti maz zinām par viņa draugiem, skolotājiem, sapņiem, ikdienu. Šādi - ar individuālām variācijām - savu pusaugu bērnu raksturo daudzi vecāki. Dumpīgā jaunieša apraksta beigās parasti bezpalīdzīgi noplātot rokas - ko lai dara, tādi tie tīņi ir. Taču no šādas attiecību formulas iespējams izvairīties - ASV pētnieki ir atraduši ļoti vienkāršu veidu, kā panākt vecāku ciešāku iesaisti pusaudžu dzīvē, kas ļauj uzlabot attiecības un izvairīties no bīstamām galējībām. Pietiek ar to, ka ģimene piecas reizes nedēļā nosēžas pie galda un ietur kopīgu maltīti."
vairāk te: http://www.diena.lv/lat/dzive/attiecibas/katrs-ar-savu-paplati-pie-televizora-2009-10-09-1
piektdiena, 2009. gada 9. oktobris
mini maigums
ceturtdiena, 2009. gada 8. oktobris
..labi, ka zinu kāpēc..
Uzzinājām, ka attīrīti ciedru rieksti var stāvēt tikai 2 nedēļas. Ilgākai saglabāšanai tos apstrādā. Rieksti var būt arī veci. Visi šie iemesli tik un tā noved pie viena - aknu traumēšanas/saindēšanas. Žultij izdaloties, parādās šī nepatīkamā garša mutē.
Visi iesaka dzert pēc iespējas vairāk ūdens, lai attīrītu aknas un organismu. Nekvalitatīvu riekstu partija."