kāposti. skābēti kāposti.

ir man padomā pirmdien pašai ieskābēt kāpostus. tā drusciņ, izmēģināšanai, mazliet ar burkāniem. un dillēm. (žurnālā izlasīju)
kādu burciņu. ne tādos apjomos, kā grīvas ielas laikos.

tolaik mums pagrabā stāvēja lielā kāpostu ēvele.
reizi gadā tā tika uznesta augšā, uzstellēta uz vannas un likta lietā. jau nedēļām iepriekš tika plānots, kur un cik daudz dabūt kāpostus, kurā dienā to visu labāk darīt un tamlīdzīgi. tad tētis baltajā žigulītī atveda no laukiem pilnu bagāžnieku ar kāpostiem. ja likās, ka vajag vēl, vecpaps atstiepa kādu galvu no tirgus. un process sākās.
virsvadību, protams, uzņēmās vecmamma. kad izstumdīja un izdīdīja pie ēveles vecpapu un galu galā par to, ka viņš neprotot pareizi saēvelēt pat kāpostus izraidīja viņu no vannas istabas uz virtuvi mizot un rīvēt burkānus, pie darba ķērās viņa pati. kāpostgalvu bija daudz. tāpēc tēta palīdzību viņa pieņēma, atzina viņa saēvelētos kāpostus par ļoti labiem un lika vecpapam "skatīties un mācīties", kā tas, redz, pareizi darāms ;)
ar tiem kāpostiem visa ģimene parasti darijās visu sestdienu, ēvelēja, stampāja, lika slogus (jā, mums pat bija speciāls liels akmens, kas visu gadu stāvēja uz balkona, gaidīdams kāpostu skābēšanas laiku). visi bija kopā, visi bija kaut kā iesiastīt, kautvai ar skatīšanos un pamācīšanu, kā pareizi sāli uzbērt.
bija baigā jautrība. ņemšanās, pukošanās un smiešanās.
un rezultātā - milzonīgs, vismaz 50 litrīgs katls ar baigi labiem skābajiem kāpostiem visai ziemai.

lai vai kā tur ar to ēvelēšanu, bet skābo kāpostu zupas (ar cūkgaļu) mega giga super speciālists bija vecpaps! viennozīmīgi.
bet tiem, kas kāri uz dažādiem labiem faktiem, varu pateikt, ka skābajos kāpostos esošās pienskābās baktērijas veicina vielmaiņu, skābajos kāpostos nav tauku un skābi kāposti ir bagāti ar šķiedrvielām! aa, vēl jau arī vitamīns C!