svētdiena, 2010. gada 31. oktobris

in food he trust(ed)

es dzēru to buljonu bērītēs, un ēdu tos štovētos kāpostus, un to kotleti, un skatījos uz šubu, un liku vēl uz šķīvja kartupeļus un domāju, ka viņam tiešam būtu paticis, ka cilvēki mielojas.

vecpapam ļoti patika ēst. cik es viņu atceros, visvairāk man viņš sirdī stāv un smaida ar kaut ko garšīgu pretī. visvairāk man viņš saistās ar ēdienu, jā, protams, arī ar to, ka dambreti iemācīja spēlēt, un ka uz slidošanu veda, un ka krustvārdu mīklas vienmēr minēja, un ka uz mani dusmojās tikai tad, kad futbola laikā pārslēdzu televizoru uz citu programmu un savā bērnišķībā noslēpu pulti..
bet visstiprāk man prātā vienmēr paliks viņa vārītā skābu kāpostu zupa, garšīgākā, ideālākā skābo kāpostu zupa pasaulē, un viņa tīrītās un ceptās reņģes, un viņa sparīgums, sēžot virtuvē pie gaļas mašīnas un maļot kotletēm gaļu, un arī no tā daļa tad kupātiem būs, un vēl uztaisīm ruletīti..
un ar kādu visu pasauli aizmirstošu aizrautību viņš grauza kaulus un zivju galvas.
un viņa tīkliņš, auduma tīkliņš, vecmammas draudzenes vecpapam speciāli šūtais, ar ko iet uz veikaliem, un ar ko iet uz tirgu, jo viņš, un tikai viņš, vislabāk mācēja izvēlēties un iegādāties pārtikas produktus. viņam tas neizsakāmi patika. viņš to mīlēja - iet, skatīties, salīdzināt, nogaršot. viņš bija mūsu sagādnieks. un tālajā bērnībā, kad nekā nekur nebija, viņš pat pārnesa mājas visādus deficītus.
dažreiz jau misējās, un tad vecmamma bija pikta un teica: nu, jejbogu, itaidu siudu tik tu vari nūpierkt.
un kā viņam patika cienāt. un lepoties, ka viesībās galds ir pilns ar visu ko.
man liekas, viņš ticēja, ka ēdiens izglābs pasauli.
ka labi paēst, ir labi dzīvot.
ka ēdiens ir ne tikai uzturs, bet veids, kā dzīvot, mīlēt, būt..

es domāju, ka tagad šis ieraksts man labāk ir jābeidz.
es domāju, ka to vispār nav iespējams pabeigt.
es domāju, ka patika, mīlestība un attieksme pret ēdienu un ēst gatavošanu man ir no vecvecākiem.

un olas. viņa vistu olas..
kāda gan bez tām tagad būs dzīve.

brīnišķīgs maisījums

nu. pēdējā laikā gadās, ka es ēdienu taisu no kaut kādiem atlikumiem un atradumiem.
šodien arī. par plovu, protams, to nesauksim, bet tādu kā maltas jērgaļas-basmati rīsu-dārzeņu maisījumu, piemēram.
atradu saldētavā dūres lieluma pikucīti ar maltu un jau garšvielotu jēra gaļu (atceros, tas man palika vienreiz pāri no kaut kāda tusiņa, kad cepu mazās kotletītes, bet panna jau bija pilna, un vietas tajā vairs nebija, un negribējās vairs ņemties, un iegrūdu to gaļas piku saldētavā). tad vēl skatos, stāv bļodā vakar uzvārītie, burvīgi paši par sevi, basmati rīsi. principā, man kvalitatīvi basmati rīsi (un šie tādi bija, jo maza paciņa par bargu naudu kādreiz iegādāta speciālā veikalā), labi izvārīti, garšo tāpat. pliki. bez nekā. siltiem vēl var kādu eļļu pieliet, trifeļu, piemēram, vai sezama, bet aukstus bez nekā, un vēl ar pirkstiem, ēst.

tomēr, lai nu būtu, es domāju, iepriecināšu tos rīsus ar kādu siltu sabiedroto.

no laukiem atsūtīts burkāns un pastinaks, daži mini patisoniņi. nomizoti, sarīvēti. uz pannas apcepti, tad sojas mērce maķenīt tiem pāri, drusku pasutināti, un no pannas nost. jo rindā jau maltais jērs gaida.
to, tātad, arī apcepu, piespiežu vēl klāt 3 daivas ķiploka. beigu beigās kārtīgi ar kariju. un lieku gaļai klāt sagatavotos dārzeņus, samaisu, pacepu vēl kādu minūti, un tad tam visam pieleju kādu krūzīti ūdens.
man patīk, kad tas viss smuki burbuļojot, kļūst tāds tumīgs, ūdens mazliet jāpapildina, jo naski reducējas.
haaa, labs ir, pielikšu vēl apelsīnmētras zariņu pasust tam visam līdzi.
un vēlreizi, haaa, beigās tumīgajā un biezajā sautējumā pielikšu karoti skābā krējuma!
ideāli.
aiziet, tagad rīsus tajā visā iekšā un kārtīgi samaisīt!
ļoti forša, pikanta svētdienas vira!
vēl dažas svaigas apelsīnmētras lapiņas apleju ar karstu ūdeni, tējai!
oktobra izskaņai atbilstoši silta un smaržīga garša!
;)

sestdiena, 2010. gada 30. oktobris

svaiga gaļa

mājās gaļu ēst (un gatavot) man sanāk reti.
vai nu tāpēc, ka gaļa man liekas dārga. vai nu tapēc, ka reti redzu patiešām labu un kārdinošu svaigas gaļas gabalu. vai nu kāda cita iemesla pēc. bet tātad, reti.
nesen tad nu bija tas retums, kad man nepārvarami sakārojās gaļu, un es pa lats čēesmit ieraudzīju necerēti glītus, svaigus un gaļīgus cūkas šķiņķa gabalus.

bet, tā kā mani šī gaļa pārsteidza nesagatavotu, tad nopriecājos, jo atkal varēju funktierēt, kā lai to forši pagatavo.
un raugi, sameklēju ēdamkaroti parasta sviesta (daugavas veikalā pirkta, jo tur, ņemiet vērā!!!- katra mēneša 10.datumā ir 10% atlaide, 20.datumā =20% atlaide un 30.datumā = 30%!!). lūk, tātad, sviests bija man kripata, bija gandrīz jau izēsta, bet vēl ne līdz galam, graudaino sinepju burciņa (tās ir tās supergardās sinepes ar balsamico un medu), bija ari sakaltuši daudzi rozmarīni, pipari, protams, ābolu balzametiķis, olīveļļa. bija arī pavisam drusku īpašā, mucā turētā un no waldburgas vestā medus etiķa. bet to es nolēmu vēl pietaupīt kaut kam īpašākam par paratas, droši vien pat ne vietējās, cūkas šķiņķa gabaliem. tā vietā izlēmu paņemt vienkārši medu un vēl druscīt ābolu etiķa.
tātad, bļodiņā sakūlu visu šo - krietnas 2 ēdamkarotes graudaino sinepju, ēdamkaroti sviesta, ēdamkaroti, nē, drusku vairāk, olīveļļas, kādas 3 ēdamkarotes ābolu balzāmetiķa, ēdamkaroti bieza un krēmīga medus, saberztu rozmarīnu, piparus. sanāca tāda biezi vījīga, kā laba pankūku mīkla, smēre; ar to tad bagātīgi un rūpīgi ieziedu savus , nu, tas ir, cūkas šķiņķus.
atstāju kādu pusstundu tos savā nodabā, sadraudzēties.
pēcāk nācu skatīt, kā smēre ar gaļu sadzīvo, un lai šo savienību pavisam nostiprinātu, liku apsmērētos gaļas gabalus uz sakarsētas pannas.
apcepu no abām pusēm, smukus, sulīgus, ilgi ta snebij, jo šķiņķīts jau tāds maigs.
tad turpat pannā, pie gaļas, pievienoju uz šķīvja palikušo smēri un pielēju mazliet ūdens. ļavu visam sust sinepju mērcē.
mērce, protams, reducējās, es pielēju vēl ūdeni. tā atkal reducējās, es pielēju vēl ūdeni.
tā atkal reducējās. es izņēmu gaļu ārā un ieliku mērcē ēdamkaroti daugavas skābā krējuma, uz atlaidēm pirktā.
un tad es uzliku uz šķīvja gaļu, un tad es pārlēju mērci, un tad es piegriezu blakus dzeltenos cēsu tomātiņus, no idilles pārnestos. un tad es gandrīz noģību.
cik garšīgs tas viss bija.
;)

otrdiena, 2010. gada 19. oktobris

katram mākonim zelta maliņa, katrai darvas mucai medus pilīte..

pirms dažām dienām kā reiz domāju, ka gribētos kaut ko tādu tradicionālu un klasisku, un smagi sātīgu. uzēst..

lūdzu!
rīt bērītēs plašs žanra klasikas spektrs - buljons ar pīrādziņu. kartupeļi, cūkgaļas karbonāde, vistas kotlete, štovēti kāposti. šokolādes krems ar dzērveņu ķīseli..
nu ko. man garšos.
cik vieglas būs smiltis, tik smags pēc tām vēders..
;)

pirmdiena, 2010. gada 18. oktobris

nē, nu vēl jau skapītī palika mārrutki, graudu sinepes un rīsi

vispār man patīk situācijas, kad nekā nav. un no tā ir jāuztaisa paēst.
tad ir milzīgs azarts simtiem reižu virināt visus skapīšus, mēģināt kaut ko saskatīt, vilkt ārā ieraudzīto un domāt, kā to visu salikt kopā kādā ēdamā kombinācijā.

man bija viens burkāns, daži griķi, kādi 5 kaltēta tomāta gabaliņi, ēdamakrote filadelfijas siera, 7 olīvas.
super!
griķi kā jau griķi - paši par sevi ūdenī izvārīti, bet no pārējā, rau, sataisīšu tādu kā mērcīti.
nomizots burkāns tiek sarīvēts. uz pannas likts un viegli apcepts, tam klāt pievienoti mazākos kumosiņos sagriezti kaltētie tomāti un uz pusēm pārgrieztas olīvas. samaisīts, tad pieliets nedaudz ūdens, un tam visam ļauts pasutināties.
pieliets vēl nedaudz ūdens, atkal pasutināties, tad ielikts mazliet pakaltis timiāna zariņš, turpināts ļaut sust un kļūt tadam reducēti tumīgam, beigu beigās - iemaisīta tā karote filadelfijas siera.
pāri griķiem - un baudījums kolosāls!
ar lētu, no vācijas pārpalikušu merlot vīnu litra pudelē vispār ideāli!
;)

aiziet, uz priekšu, visu skapīšu tukšie plaukti - apvienojieties!!
;)

otrdiena, 2010. gada 12. oktobris

piedo, piedo, mīļo blodziņ!

ka tik ilgi šajā drēgnajā un neapkurinātajā laikā biju atstājusi tevi vienu. bez uzmanības. bez ieraksta. bez siltām un garšīgām virām. bez visa tā, ko tev pienāktos, mīļais blodziņ, saņemt no manis apēstā, izdzertā un piedzīvotā.
tad nu klausies, kā man gāja - mani pat nofilmēja, jo aptuveni pirms 3 nedēļām mēs rīkojām labdarības seminārus paēdušai latvijai, un bija liels prieks, ka uzaicinātajiem ļaudīm patika! gatavojām grūbitto ar sēnēm un burkāniem, un karamelizētu selerijas sakni, un gatavojām latviskā tipa kuskusiņu no miežu putraimiem, kopā ar žāvētiem āboliem, saulespuķu sēklām, dzērveņu sīrupā karamelizētiem burkāniem un zivs gabaliņu. un gatavojām burvīgu desertu. vieglu - no biezpiena un auzu cepumiem, un zaptes. ar svaigām avenēm.
bet tas bija tik sen, pēc tam nāca viskautkasvēl.
es, piemēram, biju berlīnē. un es redzēju, kā maratonisti vakarā pirms starta ēd makaronus. bet no rīta tikai bio banānu. un pa ceļam, kamēr skrien, ēd kaut kādas vaniļas želejas no tūbiņām. un pēc finiša veldzējas ar weissbieru.
un vēl es berlīnē nopirku vaniļas pākstis.
kā arī ēdu vienu no pasakainākajām omletēm savā mūžā - ar beibikartupelīšiem, beibīšampinjoniņiem, rozmarīnu, kaperiem, gaļiņu un klātan svaigs, tiko no lejas beķerejas nests kruasāns. un uz maza balkoniņa, un kamēr ēdām, nāca jau ap pusdienslaiku un varēja pat sākt dzert vīnu.. ;)
omleti, naglim asistējot, darināja kaspars. un tiešām, es gribētu teikt, darināja, jo tā galarezultātā sanāca kā gastronomisks šedevrs, tā domāja arī citi, kas to ēda.
berlīnē arī nācās ēst tiramisu. itāliešu restorānā. nebija nemaz tik labs, kā manā iztēlē vajadzēja būt šādā vietā pasūtītam. tomēr apēdām.
un vēl - kebabi, nezin kāpēc, vācijā tie garšo pavisma kaut kā simtsreizes labāk nekā jebkur citur, īpaši jau rīgā..
kā arī - alus. es, kas ar miestiņa baudīšanu drīzāk ir uz jūs, ar baudu tukšoju kausus un pudeles, jo tur bija gardi weizenbieri, ka vai nu!
bet pirms braucām uz berlīni, es sacepu savas speciālās ceļojumu (vai arī viesību) siermaizes. kraukšķīgas. kad sāk ēst, nevar apstāties. noslēpums, man liekas, ir plāni sagrieztā maizē, pareizi uzsmērētā sviestā un pareizi sarīvētajā parmezāna tipa sierā.
mazliet ekskursiju sajūta bija arī no tā, ka mamma savā gādībā bija izdomājusi, ka atevdīs man, lai ceļam līdzi paņemu, pašceptas kotletītes.

bet atbraucot mājās bija daudz kā cita garda, kas nāca priekšā. un stāsti par to jāpataupa citai reizei.
;)