piedo, piedo, mīļo blodziņ!

ka tik ilgi šajā drēgnajā un neapkurinātajā laikā biju atstājusi tevi vienu. bez uzmanības. bez ieraksta. bez siltām un garšīgām virām. bez visa tā, ko tev pienāktos, mīļais blodziņ, saņemt no manis apēstā, izdzertā un piedzīvotā.
tad nu klausies, kā man gāja - mani pat nofilmēja, jo aptuveni pirms 3 nedēļām mēs rīkojām labdarības seminārus paēdušai latvijai, un bija liels prieks, ka uzaicinātajiem ļaudīm patika! gatavojām grūbitto ar sēnēm un burkāniem, un karamelizētu selerijas sakni, un gatavojām latviskā tipa kuskusiņu no miežu putraimiem, kopā ar žāvētiem āboliem, saulespuķu sēklām, dzērveņu sīrupā karamelizētiem burkāniem un zivs gabaliņu. un gatavojām burvīgu desertu. vieglu - no biezpiena un auzu cepumiem, un zaptes. ar svaigām avenēm.
bet tas bija tik sen, pēc tam nāca viskautkasvēl.
es, piemēram, biju berlīnē. un es redzēju, kā maratonisti vakarā pirms starta ēd makaronus. bet no rīta tikai bio banānu. un pa ceļam, kamēr skrien, ēd kaut kādas vaniļas želejas no tūbiņām. un pēc finiša veldzējas ar weissbieru.
un vēl es berlīnē nopirku vaniļas pākstis.
kā arī ēdu vienu no pasakainākajām omletēm savā mūžā - ar beibikartupelīšiem, beibīšampinjoniņiem, rozmarīnu, kaperiem, gaļiņu un klātan svaigs, tiko no lejas beķerejas nests kruasāns. un uz maza balkoniņa, un kamēr ēdām, nāca jau ap pusdienslaiku un varēja pat sākt dzert vīnu.. ;)
omleti, naglim asistējot, darināja kaspars. un tiešām, es gribētu teikt, darināja, jo tā galarezultātā sanāca kā gastronomisks šedevrs, tā domāja arī citi, kas to ēda.
berlīnē arī nācās ēst tiramisu. itāliešu restorānā. nebija nemaz tik labs, kā manā iztēlē vajadzēja būt šādā vietā pasūtītam. tomēr apēdām.
un vēl - kebabi, nezin kāpēc, vācijā tie garšo pavisma kaut kā simtsreizes labāk nekā jebkur citur, īpaši jau rīgā..
kā arī - alus. es, kas ar miestiņa baudīšanu drīzāk ir uz jūs, ar baudu tukšoju kausus un pudeles, jo tur bija gardi weizenbieri, ka vai nu!
bet pirms braucām uz berlīni, es sacepu savas speciālās ceļojumu (vai arī viesību) siermaizes. kraukšķīgas. kad sāk ēst, nevar apstāties. noslēpums, man liekas, ir plāni sagrieztā maizē, pareizi uzsmērētā sviestā un pareizi sarīvētajā parmezāna tipa sierā.
mazliet ekskursiju sajūta bija arī no tā, ka mamma savā gādībā bija izdomājusi, ka atevdīs man, lai ceļam līdzi paņemu, pašceptas kotletītes.

bet atbraucot mājās bija daudz kā cita garda, kas nāca priekšā. un stāsti par to jāpataupa citai reizei.
;)