tautiskā tipa ēdieni manā dzīvē

kaspars, droši vien labu gribēdams, atnesa man (no zemnieku tirdziņa) sklandarausi.
man nācās viņam atteikt. un atcerēties, ka ir vēl kaut kas, kas man negaršo. jau no mazām dienām.

sklandarauši, kā mēs tos saucam, jeb kā laikam pareizi jāsaka, sklandu rauši, tātad, arī ir starp tiem gardumiem, kas man negaršoja un negaršo, un laikam jau arī negaršos.
šī etniski tautiskā nacionālā specialitāte manī, ziniet, nekādu pietāti bērnu dienās neizraisīja, man tas likās kautkāds parasts kārtējais ēdiens, kautkāds pieaugušo izgudrojums, lai ar tādiem oranžiem un no skata tīri kārdinošiem plāceņiem, ieriebtu bērniem. taisnības labad jāsaka, ka maniem brālēniem un māsīcai tie garšoja. manam tētim tie garšoja. mana mamma par tiem sajūsminājās dedzīgi kā īstena latgaliete - tie esot tik kurzemnieciski, tik īsti, tik latviski, tik saudzējami, tik .. lai gan ēst īsti viņa tos neēda.

tāpat kā rīgas vecmamma ar samērā biežu regularitāti cepa speķa pīrāgus un biezpiena plātsmaizes, tā lonu vecāmāte cepa sklandaraušus - tādus autentiskus, neveikli skaistus un lielus, no rupjajiem miltiem, burkāniem.. viss kā pienākās..
lonu vecāmāte šad tad gatavoja vēl kautko ļooti savdabīgu - auzu ķīseli, un šis ēdiens (hm, hm.. pēc izskata gan nepateiksi) arī ļooti garšoja manam tētim. (man pat ir aizdomas, ka ja es vai kāds cits viņam tagad tādu uztaisītu, viņa sirds no laimes varētu piedzīvot ne tikai infarktu;) )
taču man kautkā atmiņā palicis, ka es pati ne pārāk labprāt tādu ēdu, nu, ko tur liegties, būsim godīgi - man tāds triceklis grīdlupatas krāsā negaršoja..
nezinu, kā būtu tagad. varbūt kādreiz saņemties un pamēģināt?..
varbūt jūs? lūdzu! - aplejiet auzu pārslas ar siltu vārītu ūdeni, iemetiet klāt laikam vēl rupjmaizes garoziņu, 3-5 dienas paturiet siltumā, kamēr ieskābst, tad izberziet caur sietu un uz mazas uguns lēnām maisot sildiet, kamer sabiezē, bet nevāriet. tētis šito latvisko desertu ēdot kaisīja virsū cukuru. nu? iekārdināju? ;)

ziniet, tāpat arī tie visur vienmēr klātesošie un tipiski latviskie speķa rauši (speķa pīrāgi) man tomēr lielākoties negaršo. pa pusei garšo, pa pusei nē. mīkla garšo, speķis nē. ja nu vienīgi īpaši un rūpīgi sagatavots - smalki smalki sagriezts cauraudzītis, iepriekš labi apcepts (nevis maķenīt apsildīts!!) uz pannas - un arī tad nelielās devās. tāpat ar tiem pelēkajiem zirņiem - viss itkā būtu labi, ja vien lielākoties kā piedeva tiem netiktu pasniegti pusjēli ziepju gabali - lieli, ļumīgi treknumi.

taču - ja vajadzētu sastādīt kautko no sērijas mīļāko ēdienu top 100, tad stabili un pārliecinoši tajā iekļūtu skābputra!
ak jēzus maria, kā man garšo skābputra!!!!!! te nu es ēšanas ziņā esmu cauruncauri tēta meita! viņš skābputru varētu strēbt dienām un naktīm, gan svaigi vārītu, gan nostāvējušos un īsto smeķi ieguvušu.
tādu riktīgu skābputru, jāteic, mācēja izvārīt lonu vecāmāte. putraimiņi pareizajā mīkstumā, rūgušpiena kunkulīšī pareizajā lielumā..
bet, kad rīgas vecmamma pieredzes apmaiņas rezultātā iepazinās ar šo ēdienu, arī viņa sāka to ar labiem panākumiem gatavot (to atzina skābputru eksperts tētis!! viņam garšoja tikai divas skābputras - abas manu vecmammu vārītas).
un te nu mēs varam runāt (varbūt citreiz) par divu lielisku novadu kulinārā mantojuma un garšas mentalitātes integrēšanos manā gastronomiskās uztveres attīstībā un attieksmē.
;)