kak ņepasmejatsa v voskresnij djeņ

tā es šorīt, pieturā stāvot, noklausīju ubadziņu un, iespējams, bezpajumtnieku sarunā. viņi, vesela rinda, kādi deviņi, dažāda dzimuma un dažāda paskata, bet apmēram viena (vēla vidējā) vecuma, bija satupuši uz soliņa pie klostera sienas un, bezzobaini smaidīdami un pinkainās galvas klanīdami, sveicināja visus baznīcā gājējus, cerībā laikam uz kādu santīmu. viena otra kundze aplaimoja viņus ar kādu grasi ar.
pa starpām, kamēr neviens potenciālais investors garām negāja, ubadziņi ņēmās savā starpā. nesaklausīju gan, kāds joks viņus visus tā uzjautrināja, bet skaļi un gardi smējās visi.
toties es sāku smaidīt, dzirdot dialogu, kad pēc kārtīgās izsmiešanās viņi visā nopietnībā sāka apspriest smieklu nozīmi:


- kak ņepasmejatsa v voskresnij djeņ? smejatsa nada!!
- smeh - eto sto gram smetani.
- da, da, i kak kilogram mjasa!!

:D
un tad nāca tramvajs!
vienvārdsakot - smejies un izgaršo!