vecmammai taisnība

es jums pateikšu, ka tad, kad biju maziņa, to, ka vecmamma ir piecēlusies varēja sajust pēc smaržas.
viņa cēlās ļōōōōōti agri. iegāja savā valstībā virtuvē, aiztaisīja durvis, ieslēdza LR 1 un sāka dienu. ar brokastu gatavošanu.
tās nebija kautkādas siermaizītes vai desmaizītes, tās nebija kautkādas pārslas ar nullkomatspiecprocentīgo pienu, tās nebija putriņa ar ievārījumiņu, tās nebija arī kads auglītis un grauzdiņš..
tā bija pamatīga maltīte - cepti kartupeļi (parasti tie vārītie, kas palikušī no iepriekšējās dienas vakariņām), omlete vai vēršacis, kaukāda cepta gaļa, biezpiens ar krējumu, maize ar sviestu, desa, siers, gurķi, tomāti, paštaisītas reņģītes tomātu marinādē.. dažreiz klāt tam visam vēl pankūkas, dažreiz vēl pienā izmērcēta, uz pannas apcepta baltmaizīte ar cukuru, dažreiz vēl arī mannā putra..
kad es tā tagad atceros, man liekas, tas, ko vecmamma katru rītu pagatvoja brokastīm, man tagad pieteiktu vismaz vienas nedēļas visām maltītēm..

vecāmamma bija nelokāmi pārliecināta, ka brokastis ir dienas svarīgākā ēdienreize. ka bez brokastīm dzīvē nekas nenotiek, ka brokastu neēšana ir izlaidība un muļķības pazīme. viņa pukojās un dusmojās, kad es negribēju tik agri neko ēst, un bija pat gatava speciāli vārīt mīkstu oliņu, un speciāli dzīt vecpapu uz veikalu pēc holandes siera, jo krievzemes man ne pārāk, lai tikai es kautko nebūt ieēstu..

vēlākajos gados, kad jau biju drusku vairāk par pusaudzi un saklausījusies visādas veselīgas gudrības, mēs abas ar vecmammu rītu sākām ar kefīrā iemaisītām klijām. un kivi.

tagad es esmu galīgi izlaidusies. brokastis nav mana prioritāte.
nav jau tā, ka galīgi nekad un nemaz. manas ierastās brokastis (kad tām saņemos) ir aplietas auzu pārslas ar mandelēm, žāvētiem mango, banānu, ābolu (ja tie ir) un eļļām. tēja. tā gan katru rītu ir obligāta un neizlaižama.
reizēm man pietiek ar svaigi spiestu sulu. garākos brīvdienu rītos - omlete ar sēnēm un dāŗzeņiem. dažreiz salāti ar garnelēm un mozarellu. dažreiz vēl kaut kas..

bet kas man nedod mieru, ir jautājums - vai to, ka brokastis ir brokastis norāda ēdieni vai laiks, kad tās tiek ēstas?. vai brokastis ir jebkāda dienas pirmā maltīte? vai pulkstens piecos pēcpusdienā apēsti kellogsi ar jogurtu ir brokastis un vai pulktens astoņos no rīta apēsta zupa ir brokastis, un vai tam vispār ir nozīme?.
antra lielākoties brokastīs ēd maizītes. solvita laikam visbiežāk vāra putru. kaspars, piemēram, katru rītu ēdot zaļos lapu salātus. elita vēl aizvakar stāstīja, ka viņiem no rīta neko vairāk kā svaigi spiestu burkānu sulu ar ķirbju sēklu eļļu nevajag. marika, mūsu semināru iedvesmota, brokastīm gatavo auzu pārslas ar biolakto un vēl dažādām piedevām. mamma visbiežāk cep tētim un sev omleti vai kartsmaizes. biša laikam no rītiem pārtiek no kafijas un cigaretes, bet agnese taisa sev grauzdiņus ar avokado un garnelēm vai salātus ar tunci. ievai garšo biezpiens un auzu pārslas. un gan jau kaut kur somijā kāds brokastu reizē kāri iekožas lakricas gabalā.. ;)

ir cilvēki, kuri uzskata, ka jāklausās organisma balsī un ja tas brokastis negrib, tad nevajag arī. taču jo biežāk ar uzturu saistītos rakstos, komentāros un izteikumos tiek uzsvērta broakstu nozīme.
tā es arī nezinu, kā labāk - piespiest sevi vai nepiespiest, un vai ēšanas lietā piespiešana vispār ir vajadzīga..
bet ko es vēl šodien izlasīju žurnālā - minesotas universitātes uzturzinātnieki izpētījuši, ka neēdot brokastis, organisms pārslēdzas uz enerģijas taupīšanas režīmu un ķeras klāt muskuļu olbaltumvielu rezervēm, bet visu, kas tiek apēsts, nogulda "rezervēs"..

nu tad - labrīt & labuapetīt'!