sestdiena, 2010. gada 13. februāris

pa nierēm..

jau nu gluži nedabūju, bet pa nāsi mazliet gan..
man virās uz plīts burvīga zupiņa no skaidiņās sagrieztiem burkāniem un seleriju saknes, atkausēta vistas buljoniņa un sulīgiem, gaļīgiem, pēc konservētas itālijas smaržojošiem tomātiem (no bundžas). bija arī sīpoliņš, ķiplociņš un bija nolemts, ka likšu tur klāt arī jēra nierītes, slow food tirgā iegādātas.
biju pirms kāda laika ciemos ēstās un šeit arī pieminētās tomātu zupas iedvesmota.
viss man bija galvā un garšu atmiņā pārcilāts, viss man bija noprasīts un precizēts.
viss man bija tāpat, kā tur.
tikai par nierēm maza baža arī bija. kaut kāda zemapziņa vai atmiņa vai maņu receptors kaut ko attālināti, bet uzmācīgi galvā čukstēja..
īsti gan nelikos ne zinis, jo ciemos ēstajām nierēm viss bija kā vajag..

es biju dzirdējusi, jā, ka ar tām nierēm esot kā esot. ka tur kaut kāda īpaša pieeja vajadzīga. ka pirms to gatavošanas kaut kādas speciālas darbības jāizveic..
bet es jau, protams, sagriezu tās un iešāvu katlā, un tikai pēc tam sāku tā nopietni skaidroties - izrādās, ka pirms gatavošanas nieres pārgriež uz pusēm, atdala urīnvadus, rūpīgi mazgā vairākos ūdeņos, nomērcē etiķūdenī, vai nomērcē kefīrā vai vismaz notur kadu laiku aukstā ūdenī..
tas viss dēļ, tā smalkāk izsakoties, aromiem.
nu, mamma tā arī man skaidri un gaiši pateica ( kad biju jau tās sagriezusi un katlā iešāvusi, bet nezin kāpēc vēl zvanīju un prasīju, vai kaut kas pirms tam ar nierēm vēl jādara..) - nē, nu nekas jau nebūs, tā zupa tikai tev smaržos pēc čurām..

nevarētu teikt, ka tieši tā arī smaržo, bet aromāts, kas piepildīja virtuvi, nekādā ziņā nebija saucams par kārdinošu..
garša, proatms, zupai ekselenta. un kā nu ne.
bet jāprot pacelties pāri un izgaršot, tikai vienu maņu iesaistot.
man tas ir grūti, man patīk visu apošņāt.
bet es ēdu. jo garšīgi!
;)

2 komentāri: