īsumā par gailenēm un vecumnieku viļķi ābolu laikā

pavisam parasta gaileņu mērce - bērnības klasika - apcept uz pannas daudz daudz gaileņu, pipari, sāls, saldais krējums! 

tādu mēs uztaisījām vecumniekos. 

( manas attiecības ar sīpoliem tiešām kļūst labākas - es atļāvu, ka liksim mērcē arī apceptus sīpoliņus, vienīgi smalki, smalki sagrieztus.)

klāt vārījām kartupeļus, ar visu mizu. tā ir labāk. kartupeļa garša un aromāts daudz izteiksmīgāks. ir jau arī veselīgāk, visastās  minerālvielas un tamlīdzigi... 

porcija sanāca milzīga. ieva tai vakarā ēda tikai sieru. un tā mums divatā nācās apēst piecu cilvēku devu.  sestā (ievas) porcija palika brokastīm. 

ieva visu laiku mums draudēja: "būs jāēd āboli! būs jāēd āboli!" bet pēc gailenēm un kartupeļiem nevarējām vairs pacelt ne balto dzidro no zemes. 

mērce bija burvīga ar to, ka dažas mazākās sēnītes es liku uz pannas nesagrieztas, ēdot bija patīkami sajust veselas sēnes neskarto konsistenci. kad viss bija gatavs, mazu kripatiņu sasmalcināta pētersīļa no dobes, jo dilles vairs nebija. 

galdu klājām pielijušā dārzā, āboli krita blakus paukšķēdami, bija patīkami remdens vasaras beigu vakars, zefīri šokolādē  un svaigi gurķi, visi jutās ļoti laimīgi. 

un sākās viss ar to, ka vecumniekos bija tikai suvenīru tipa korķu viļķis, tāds kā rīgas atslēga. neiespējami ar tādu atvērt vīna pudeli.. 

galu galā, nodomāju, ja patīk vīns, varbūt ir vērts vienmēr nēsāt līdzi normālu korķu viļķi?.. 

p.s. pie vīna mēs, protams, tikām, šaubu nav, jo ja grib, tad visu var, arī iestumt korķi :D