atbalsta punkts

kautkur dedzināja lapas un tas atsauca atmiņā lonu vecāsmātes cepto saldskābmaizi. 

viņa katru kukulīti pirms krāsnī šaušanas lika uz kļavu lapām.

lonās mums bija īsta maizes krāsns, liela tāda, tajā pat ielīst varēja un redzēt debesis caur skursteni. 

vecaimātei bija arī īsta koka abra. arī liela, gandrīz kā vanna. un visi maizes cepšanai vajadzīgie piederumi - maizes lize un skrāpītis, ar ko sakasīt mazo (visgaršīgāko!!) kukulīti.

tas bija tik pierats un pašsaprotams, tomēr saviļņojoši valdzinošs pasākums. vienmēr mēs visi  trināmies ap to maizes abru, kur zem linu dvieļiem rūga mīkla. un it kā garāmejot, itkā nejauši ķeksējām mīklas pikučus un stūmām māgā.

cik tā bija garšīga mīkla!! (vēl tikpat garda bija rīgas vecmammas taisītā rauga mīkla speķa pīrāgiem.)

milti lonās vienmēr stāvēja lielajos maisos klētī.  vismaz 2 vai 3 maisi vienlaicīgi, bija baltie milti un rupjie milti,  un tur smaržoja pēc kautkā noslēpumaina un īsta..

siltu maizi mums neļāva daudz ēst. varot slikti palikt. bet gribējās jau vienalga. siltu riku ar biezu sviesta kārtu. un neko pasaulē vairāk arī nevajadzēja. 

.. es tiko atskārtu, ka visas manas bērnības atmiņas ir gandrīz vai tikai atmiņas par garšām un ēdieniem.. es bērnībā ēdu ļoti maz un negribīgi, bet visu labi atceros ..

es lieliski atceros, kā bērnudarzā rozīnes no saviem sacepumiem atdevu edvīnam un mārtiņam, un viņi bija ļoti priecīgi, es lielsiki atceros, cik vienreizējas vēja kūkas cepa velgas tante un kā mēs ar vecmammu cepām žagariņus un gailenes, kurām pat bija pēc pasūtījuma izgatavotas speciālas formiņas.

 es kā šodien atceros, kā manai māsai garšoja vārītas olas un žāvēta vista un cik ļoti man garšoja majonēze, bet mārtiņam nē, un tāpēc, vienmēr, kad uz jubilejām nāca droņi, rosols bija jātaisa ar speciālo krējuma-mārrutku-sinepju mērci nevis ar majonēzi. es atceros, ka uz galda jubilejās vecpaps gribēja likt šprotes ar visu bundžu, bet vecmamma viņu par to rāja. es atceros, ka blakus roslam vienmēr bija mencu aknu salāti, kuri man principā diezgan labi garšoja, vienīgi mani kaitināja tas, ka pieaugušie tos vienmēr sabojā, pieliekot nenormālu daudzumu svaigu sīpolu un tāpēc es tos nekad neēdu. es atceros, ka karbonādes mūsu mājas mācēja izcept vienīgi mamma, bet kotletes - vienīgi vecmamma, un viss, kas bija uzgriežams, bija jāgriež tētim, jo tas ir vīriešu darbs - smuki sagriezt maizi, plāni uzgriezt desiņu..

es atceros, kā vecāki nopirka vafeļu pannu un tad uz visām jubilējām mēs lūdzāmies mammai, lai izcep vafeles. un pārsvarā gadījumu viņa to arī darīja, un vienreiz izdomāja pat īpašo pildījuma recepti - putukrējums ar dzērvenēm un mazliet želatīna..

un tad viņai kāds izsātstīja siera vafeļu recepti, un ar to, principā, viņas mierīgās dienas beidzās ;)

es atceros, cik garšīgs bija vecmammas brokastu noslēgums - salda kafija ar īstu un daudz saldo krējumu lielā krūzē, baltmaizes šķēle ar pabiezu sviesta kārtu un virsū tai lauku biezpiens ar krējumu. man patika vienmēr nokosties no viņas maizes un padzerteis no viņas krūzes..

es atceros treknos, zeinišķu pirtī kūpinātos zušus un medījuma gaļas desiņas no kūpinātavas lonās, atceros ikgadējo edika vārīto zivju zupu uz ugunskura mājas priekšā un es atceros, kā man garšoja vārīts cīsiņš ar krievu sinepēm un ar sviestu apsmērētu ķieģelīti un melno tēju, bet tikai ar sinepēm un ķieģelīti un melno tēju, jo cīsiņš pats par sevi, un desas vispār, man negaršoja. es atceros, kā mēs ar tēti vārījām manus draugus makaronus (kā viņš tos sauca) un mums tie savārījas vienā lielā klucī. 

es atceros, kā braucienos uz dienvidiem telts priekšā uz prīmusa vārījām mazo makaroniņu zupu no paciņām un cik ļoti garšīga tā bija. 

es skaidri atceros, kad slimnīcā guļot, man nepārvarami sagribējās ceptus kartupeļus ar kotletēm, tā es laikam pēc galvas sasišanas sāku arī gaļu ēst vairāk.. ;)

es atceros, kā vecmamma vārīja auksto gaļu un vecpaps visus kauliņus pēc tam apgaruza un apsūkāja, un viņš arī visas zivju galvas vienmēr ēda.. 

un aknu pastēte vecmammas izpildījumā bija vienkārši fanatstika!

un kādu garšīgu vistiņu mamma cepa cpeškrāsnī kopā ar kartupeļiem

es atceros maigas tantes treknās kūkas, par kurām visi jūsmoja, bet es nevarēju ieēst.

es atceros, kā garšoja zemnieku maize, kādu tagad vairs nevar nekur atrast, ar sviestu, cieti vārītu olu un tomātu, ko ņēmām līdzi, kad barucām uz jūrmalu.

es atceros maizītes autobusā, kad braucām ekskursijās ar klasi un maizītes, kad braucām ar mammu un viņas kolēģiem dzērvenēs. 

es atceros banānus maskavā un kā no prieka par tiem es dejoju metro vagonā. un atceros arī, kā ar māsu stāvējām rindā pēc žāvētājiem vjetnamiešu banāniem. un atceros bulciņu pa trīs kapeikām un kvasu, kas garšoja pēc kvasa un ko mani sūtīja pirkt 3 l burkā. 

atceros, ka snickers man negaršoja jau tad, bet lonu vecpapam kabatā vienmēr (vienmēr!) bija konfektes, tas nekas, ka aplipušas ar kautkādiem puteklīšiem un citiem krikumiem, un vēl viņam patika iet sēņot, bet viņš jau vairs nebija jaunais, tāpēc redzēja tikai lielās sēnes, un tās visas paratsi bija ļoti tārpainas.

es atceros, ka mums ar māsu bija ikdienas uzdveums, nomizot kartupeļus. un es atceros, kā mēs vsej semjoj vienreiz mājas apstākļos mēģinājām taisīt cipšus. nē, pat divreiz.

un paštaisītus frī vairākkārt.

es atceros, ka jaungada galdam vecpaps ar vecmammu sāka gatavoties jau vismaz divas nedēļas iepriekš.

es atceros, kā sestdienu un svētdienu rītos nevarēja pagulēt, jo vecmamma agri cēlās un mamma agri cēlās, un vecpaps agri cēlās, un brokastis brīvdienās bija jāēd visiem kopā. (tētim vienīgajam, ja viņš gribēja, tika atļauts gulēt, cik grib).

es atceros, ka babiņa cepa ļoti garšīgus smilšu cepumus, un mēs dažreiz ar vecmammu arī. tas bija process, kurā iesiastīta gaļas mašīna un speciāla, cepumu veidošanai paredzēta uzmava uz tās. 

es atceros, kā garšoja guaškrāsas un pirmās importa dzēšgumijas.

man bija garšīga bērnība.