no viena itāļa pie cita

atskaite par šodienu jāsāk ar lielo (750 ml) glāzi burkānu/seleriju sulas ar omegu un ķirbju eļļu. arī ar reto gadījumu,kad jau plkstns astoņos no rīta ēdu brokastiņas (salāti ar mocarellu un pēdējiem vietējiem tomātiņime no slow food tirdziņa) un vēl paspēju dažus lieliskos, valteru auglīgajā zemē augušos burkānus līdzņemšanai nomizot.
tad darbs ar plūmju liķieri, pa vidu darbam jau iepriekš minētās ēdienu anekdotes kaspara izpildījumā. (hmm, vispār šitā ēdamo anekdošu tēma kādreiz būs jāizvērš..;) )
tad plānā bija apmeklēt cooking demo nu lounge itāļu restorānā jeb kā lai labāk to nosauc - tādā kā itāļu ēdienu veikala un maza kafejnīcas tipa restorāniņa apvienojumā. viņi, šķiet, diezgan regulāri rīko šādas pavārstundas. parasti programmā tiek piedāvats viens ēdiens un viens deserts. laikam arī glāze vīna. cena vienai personai - 15 lati.
mēs gribējām tā teikt, pieredzes apmaiņas vārdā, apskatīt, kā tādas lietas notiek citur. uzaicinājumā uz šodienas demo bija teikts, ka pavārs visu acu priekšā gatavos risotto with pumpkins and tiramisu.
nu, ko. it kā jau gana vilinoši, no tā skatupunkta, kā vēl ķirbi labi izmantot un tādu īsti itālisku tiramisu man vienmēr ir gribējies nobaudīt.
bet!
bet. bet.. mēs aizgājām prom jau tad, kad pavārs bēra sagrieztus sīpolus sakarsētā eļļā.
kautkas nebija.. nebija, pirmkārt, tā vērts - ne naudas, ne laika veltīšanas ziņā. ne atmosfēra, ne īsti redzēt ko varēja, ne īsti saklausīt kādu pavāra komentāru, jo runāja saimnieks itālis, angļu valodā. tas jau nebūtu nekas, bet tur bijā baigā drūzma, vietas maz, jāstāv kājās... nu būtu to vīna glāzi vismaz piedāvājuši. nu, kautvai par papildus samaksu, johaidī. jo apgūt viselementārākā risotto - risotto parmegiano, kā beigās izrādījās - gatavošanas skatīšanos tas galīgi netraucētu.
starp citu, ķirbi es tur neredzēju.

bet, (vēlreiz bet) es nemaz nenožēloju, ka aizšmaucām no turienes. jo, izstaigājot vecrīgu, un saprotot, ka visās labajās vietās, kurās gribētos, tomēr drusku par sālītu cenu ziņā, nolēmām, ka jādodās uz rossini
un bija tā vērts.
kas pārsteidzoši, cilvēku tur pilns. tā esot visu dienu, pusdienslaikā vietu neesot (skaidrs, ja jau divu ēdienu piedāvājums pa 3.90 laikam) un vakaros 90% viņi strādājot rezervācijām, tā oficiante pastāstīja.
nav jau arī brīnums - apkalpošāna tur tiešām līmenī - pieklājīgi, laipni, nemanāmi, kārtīgi.
ar to cilvēku pieplūdumam, saprotams, būtu par maz. apmeklētājus šim omulīgajam itāļu restorāniņam visticamāk pievilina virtuve!
ļoti laba. ļoti. astoņas ar pusi eļļas piles (vai pat visas deviņas) desmitpiļu sistēmā. ;)
gribat detaļas? tīri faktu uzskaitījums, jo garšu sajūtas, lūdzu, uzburiet paši!

sākumā ēdām uzkodas - rukolas salātus ar marinēta tunča pastēti, teļa fileju un kaperiem. tad carpacio ar trifeļu eļļu, parmezāna sieru, arī rukola tur bija, drusku selerija un sēņu gabaliņi. uzkodām klāt piekodām focaccia.
otrie ēdieni - cūkgaļas medaljoni sarkanvīna mērcē ar tvaicētiem dārzeņiem un krāsnī ceptiem kartupeļiem un turpat uz vietas gatavota, svaiga pasta (spagetti, dzelteni, dzelteni) ar vistas fileju un cukini siera mērcē.
izskatījās labi, garšoja izcili. nebija kur piesieties.
saldajam vietas, diemžēl, nebija.
bet šī ir vieta, kur es gribu iet vēl.
un vēl.