otis jau sen sapņo iemācīties vārīt zupas, piemēram, soļanku, boršču un tamlīdzīgi. šķiet, beidzot viņš ir atradis arī skolotāju.
sestdienas vakarā žanis cēla galdā pilnu katlu ar ļoti garšīgu, mājās vārītu soļanku. tiešām izcilu! biezu, sātīgu, kreptīgu. es jau teicu, ka neticu, ka tā ir pašvārīta, droši vien ar mazajiem plastmasas spainīšiem sanesta no kādas ēdnīcas, salieta katlā un uzsildīta ;)
es nekad mūžā neesmu vārījusi soļanku. man vispār soļanka nav favorītu sarakstā, nav tā, ka man soļanka negaršotu, nē, bet nav arī tā, ka to ierindotu savā top 100. tā man vienmēr likusies kautkāds tipisks bistriņu ēdiens, kautkas tāds komerciāls un kautkas tāds, ko mājās negatavo, bet par laimi mana garšu un ēdienu pasaules uztvere ir elastīga un iepriekšējie pieņēmumi reizēm neapstiprinās, jo žaņa soļanka garšoja ļoti mājīgi un ļoti piemēroti vēlam vakaram, kad ārā ir jau mīnus divi, bet iekšā sveces, savējie un silts.
ēdām zupu (viens otrs vēl atļāvās nesmalkjūtīgi aizrādīt, ka viņam vajagot melnās olīvas, nevis zaļās) un prātojām, ka klāt derētu auksts šņabītis. bet galu galā andžejs dzēra liepziedu tēju, valters kolu un mēs ar žani andžeja atvesto vana tallin. ui, ku salds. bet labs. labs arī tādā ziņā, ka ātri apšķebina un daudz nemaz tādu nesadzersies.
kas vēl man atklājās kā labs - baltais vaniļas saldējums kopā ar viegli apgrauzdetām saulespuķu sēklām - pa pirmo zorti!
un novembris var sākties!
;)
p.s. stāsta, ka soļankas un citu sāļu virumu popularitāte izriet no tautas (slāvu) dzeršanas tradīcijām, un otrs nosaukums, kas lietots attiecībā uz soļanku, rasoļņiku un vēl dažām zupām, ir bijis pohmelka..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru