kā fāst fūds par slow fūdu iztaisījās..

vēlā, vēlā, vēlā garas, garas, garas, darba, darba, darba sestdienas vakarā ļoti, ļoti, ļoti gribās ēst. vēderā nav nekā vairāk kā viena (3 dienu laikā) apēsta sēņu picas šķēle, bet vēl jāturpina pabeigt darāmais, kurš skaidri zināms, ka ievilksies līdz naktij.
vai tad vēl atliek kas cits kā pa ceļam starp darba vietām kārdinoši mirgojošais ronalds makdonalds?.
šito kaunu.. un šito baudu.. paņemt rokā mīkstu siltu maigu apaļu sezama sēkliņam rotātu maizveidīgu sulīgu garšīgi sabalansētu švammīti..
bet labākais, ka tos burgerus nenorijām kā pagadās, ietinamo papīru badīgi steigā piekožot klāt. iztaisījāmies par īstiem labas garšas konsultantiem un klājām kā pieklājās vēlo vakariņu galdu - kartupelīšus sabērām baltā bļodā, vistu nagetus uz stikla paplātes, burgerus izņēmām no kartona kārbiņām un likām pa vidu baltam lielam pamatēdiena šķīvim.
ēdām ne pārāk ātri, izbaudot (!!) katru kumosu un tā nu ar ātri aprijami paredzēto vienu fāstfūda porciju pilnīgi bija pietiekami.
tātad - kas arī bija jāpierāda - ēdiet lēnām, lai kas tas arī būtu.

p.s. to, ka davai saliekam visu smuki uz šķīvjiem, ierosināja v. labi ierosināja.
un otrs p.s. - es, ja jāizvēlās kaut kas no mc d, vienmēr (vienmēr tajās retajās reizēs) ņemu tieši čikenu. tas kaut kā labi maigi sātīgi, nebaidīšos šī vārda, lutina garšu kārpiņas.
bet trešajā p.s. tomēr jāpiebilst, ka makdonalda ēdienu es uzsaktu par speciāli (zinātniski? rūpnieciski?fizioloģiski?) sakonstruētu samodelētu uzbūvētu izskaitļotu ēdienu, kas tapāt kā filma titāniks uz jūtām, spiež uz garšu centriem gandrīz ikviena smadzenēs..

bet, lai arī ar ātru uzkodu, lēnāk brauksi, tālāk tiksi.
;)