tagad es saprotu, kāpēc vecpaps sūkā zivju galvas

es izvārīju zivju zupu - no sama un foreles kauliem un galvām. kā zommers mācīja, nepārspīlējot ar ūdeni un vārīšanas ilgumu.
zivju buljons sanāca īsti zivīgs un spēcīgs.
un tad, es pirmo reizi mūžā pagaršoju samu. jo pie tiem kauliem kāda nebūt gaļa ar' zin' bija. to es rūpīgi noskrubināju, un liku pēc tam iekšā zupā. viss. nekā vāirāk par labi daudz burkāna, mazliet kartupeļa, druscīt maltas lašu gaļas frikadelīšu un no kauliem noknibinātu gaļas krikumu tajā zupā nebija. aa, vēl krietna šķipsna saldēto diļļu.

man bija arī šņabis, un vienbrīd domāju, ka pieliešu kādu pilienu arī tā. tomēr nepielēju. galu galā, ne man ugunskurs, ne man ezera ūdens un ne man slavenās latvijas saldūdeņu zivis. tādai īstai āra uhai piederās šņabīts, bet man sanāca brīnišķīga, augstākā labuma mājas zivuzupa!
katliņā vēl palika, ēdīšu arī rīt.