sestdiena, 2010. gada 29. maijs

kotletes

jā, kotletes. šīs nožēlojamās, izsmietās un par lamu vārdu jau gandrīz kļuvušās kotletes..
es pirms dažām dienām dažas izcepu - no jaunlopa maltās gaļas un ar daudzām daudzām sezama sēklām.

man, protams, nesanāca ne uz pusi tik sulīgas un garšīgas, kādas tās vienmēr bija sanākušas manai vecmammai. faktiski, neviena vēlākā kotlete nav stāvējusi līdzi viņējām..

viņa bija kotlešu cepšanas leonardo da vinči un ikviena viņas gādībā pagatavota kotlete bija ne mazāk kā mona liza.
tagad pat drusku tā kā žēl, ka neizprasīju, kas tur par noslēpumu, jo tajos laikos izskatījās, ka nekāda noslēpuma tajā nav - viss pavisam parasti - vecpapa sagādāta gaļa, tirgū izpētīta un izvētīta un tā labākā paņemta (dažādi gabali, gan liesumi, gan cauraugumi, gan dzīvs speķīts), vecā gaļas mašīna, vai nu es, vai vecpaps pie ruļļiem, paši visu samaļam, iemaļam vēl zaļu kartupeli, citreiz arī kādu drusku baltmaizes.
tad pie darba ķerās vecmamma, spaida, mīca, liek klāt vēl garšvielas un garšaugus, bet tikai sīpolus, ķiplokus, piparus un sāli, olu, ūdeni..
ko vēl??
nu, nevar būt, ka tas ir tik vienkārši un tikai vecmammas roku siltuma dēļ?
ko vēl viņa darīja ar tām kotletēm??

man liekas, viņa mūs visus ļoti mīlēja un gribēja mūs vienmēr garšīgi pabarot..
laikam tas..
..

4 komentāri: