krustdēls sāka iet skolā.
par godu tam, un arī tam, ka mārtiņš jau ceturtajā klasē, ēdām torti. cielaviņu.
mēs ģimenes sanākšanās vienmēr ēdam cielaviņu, gandrīz vienmēr. jau kopš seniem bērnības laikiem. tas ir kā rituāls, kautkas līdz pēdējam cukurgraudam pazīstams un tuvs, un apnicīgi mīļš un paredzami gaidīts, tas ir kaut kas tik ģimeniski svinīgs, visiem garšo, visi vienmēr šausminās, cik salda un visi vienmēr grib tieši cielaviņu, un tajās reizēs, kad nevarēja dabūt (senajos laikos) vai kad ir licies, cik var to saldo un trekno (tagadējā izvēles pārpilnībā), un uz galda tiek celta cita kūka, ir nedaudz kā vilšanās, sajūta, ka svētki nav līdz galam..
šodien bija!
aizvedu puikām bērnu šampanieti, mežezers = gāzēts cidoniju dzēriens, un mēs, pieaugušie nospriedām, ka šis no visiem "burbuļūdeņiem" un salīdzinājumā ar "ķīmiskajiem importiem" ir visgaršīgākais ;)
pirms tortes bija vārītas cūku pupas, ko citi mērcēja sālsūdenī, jo armands vārot nebija pielicis sāli, un pupiņu salāti ar papriku, un pieaugušie drusku dabūja konjaku, kas īstenībā nebija nekāds konjaks, bet piecus gadus izturēts armēņu brendijs.
pēc tam pie mammas bija pupiņu zupa. mājīgi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru