pirmā

bet man ir reāli noveicies ar mammu!!
reāli!!
viņa ir kā apmāta ar sēņu lasīšanu. un ar meža ogu lasīšanu.
(un tā, gribu uzsvērt, ir tikai maza daļiņa no manas veiksmes..)
un man ir noveicies arī ar tēti.
jo viņam tās meža veltes nu, tā un tā..
(tāpēc tiek man vairāk, bet arī šis ir tikai mikroskopisks manas veiksmes rādītājs) ;)

tātad. sakarā ar to, ka viņa tiklīdz kā nokūst sniegs, tā mežā iekšā meklēt kaut ko ēdamu :) un sakarā ar to, ka viņa ir mana mamma, es pirms divām dienām dabūju savu šīgada pirmo gaileņu mērci!

mērču mērci, mērču karalieni. mērci - vasaras must have.
lai vai kādus stikla, zelta un omāru kalnus jau nebūtu iekarojušas mūsu garšu kārpiņas, šī ir un paliek (līdzās un pāri visam citam) autentiski mūžīga, nemainīgi iekārdinoša un vienmēr īpaša.

man nebija daudz to gaileņu. kādas glāzes divas, varbūt. un visas vēl tādas maziņas, stingriņas. nobrucināju smiltis, un tādas pašas nesagrieztas uz pannas. apcepu, tā, lai kamēr ūdens liekais izkūp, paliek vien smaržīgas tvirtas gailenītes, drusku pipari, drusku.. STOP!!
jāā!!!!
tas ir tas! šis ir tas ēdiens! -
kas tie par tādiem izsaucieniem bez konteksta, jūs brīnīsieties. tāpēc paskaidrošu sīkāk, kur ir tā SĀLS ;)
un sāls ir tieši arī sālī. jo kad kaspars semināros runājot par to, ka sāls ir kā viena no daudzajām garšvielām, kura nebūt nav jāliek šur, tur, itinvisur, kā ļaudis lielākoties mēdz darīt, bet tikai reizēm izmantojama viela, pie viena otra ēdiena, kur tas prasās. un tad parasti kā piemēru viņš min kartupeļus.
viņš saka: jā, ir, protams, lietas, kuras bez sāls pagatavot nebūtu īsti iedomājams, nu, piemēram, kad vārat kartupeļus..

un es tādās reizēs vienmēr iekšēji protestēju.
es domās saku, nē, nu, ne jau kartupeļus!
jo man liekas, ka lai nu kas, bet TIEŠI kartupeļi ir tie, kuri bez sāls pat ir labāki. dzīvāku, kartupeliskāku garšu, un es nekad, īpaši ja ar mizu, vārot, sāli tiem nelieku.
tad es sāku domāt, kuri tiešām būtu tie ēdieni, kur bez sāls nu nekādi..

un tad, kad gaileņu mērci taisot, es atskārtu, ka man rokās piparu dzirnaviņas plūstoši un pašsaprotami nomaina sāls maļamais..
man bija simtpunkti skaidrs, ka es bez sāls nevaru iedomāties lai vai ko, bet gaileņu mērci nu točna ;)
nu, un sālītus gurķus, protams!
;)

bet atgriežoties virtuvē tajā svētdienas vakarā, kad tapa gardākās no nedēļas vakariņām - pēc ievircošanas ar sāli un pipariem gailenēm tika īsts neatšķaidīts saldais krējums.
jā. krējums.
tas ir tāpat kā ar pulksteni - laimīgie stundas neskaita.
kalorijas, man liekas, arī ne.. ;)

vēl beigu beigās sakapātas jo smalki dilles.
pasniegts tas tika, saprotams, ar jaunajiem kartupelīšiem.
un gurķu, tomātu, rukolas salātiem mandeļu eļļā.

dievu ēdiens, es jums teikšu.
ja ne dievu, tad eņģeļu pilnīgi noteikti!
;)

pilnus grozus ar sēnēm, es varu vien vēlēt.
un vēlēties!
vismaz tad lai tiek mums kaut tas par šito līšanu un līņāšanu..
;)