sestdiena, 2010. gada 19. jūnijs

liec pie lūpām kausu.. utt.

"a jezus, jezus, itaidu spaņa gluozy man pībryuziej.." savā dzimtajā valodā mēdza reziēm teikt vecmamma, kad pa jubilejām vai tamlīdzīgi kāds ielēja viņai mazo šņabja glāzīti.
bet interesanti zināt, ko viņa, kura nerunāja lieku, bet trāpīgos salīdznājumos, būtu teikusi par glāzi, no kādas vakar es dzēru kviešu alu..
ja kādu līdz šim redzētu glāzi varētu nosaukt par spaini, tad tā bija šī. jāceļ pie mutes, turot ar abām rokām.
bet aliņš man garšoja. neesmu specializējusies, kā saka, "miestiņa" baudīšanā, tikvien pieredzes ar šo dzērienu, kā akadēmijas laikos, kad tas bija gandrīz vienīgais finansiāli kaut cik pieejamais prieciņš, un pie viena lielā kausa vecajā labajā īru krogā varēja nosēdēt no divpadsmitiem rītā līdz divpadsmitiem vakarā.. ;)
lielākoties tad bija it kā vienalga kā tas garšo, ka tik varēja par to samaksāt. lai gan, nē, kaut kāda "izlepšana" alus sakarā mums tomēr bija - ja gadījās stipendija vai kāds cits iemesls, ka varējām atļauties, labāk par visu citu mums patika ņemt tumšo ginesu, ar tumīgajām putiņām, uz kurām prasmīgs bārmenis iezīmējā kaut ko līdzīgu āboliņa lapiņai..

bet vakar es vēlreiz pa īstam atskārtu, ka aliņš patiešām arī ir "smalka padarīšana", jo stella pub jeb kā nu to vietu lāčplēša ielā tagad sauc, piedāvā nevis vienkārši kaut kādu pļumpējamo čurūdeni, bet bagātīgas alus emocijas. man katrā ziņā -
glāzes. šķirnes. garšas. izvēle. nosaukumi.
ja dzert alu, tad tur.

bet tieši dažas stundas pirms kviešu alus (kas esot --> "tev piemērots" ), kādā citā vietā, servējot vīnu korporatīvā smart casual tipa pasākumā centos saglabāt nosvērti neitrālu un saprotošu seju, kad kāds jaunais cilvēks pienācis papildināt savu vīna glāzi lūdza: "man to frīz.., frīz.. nu, to FRĪZLINGU"..
;D
okej.
vispār, no vienas puses man tas likās pat jauki.
jo vēss un spirgts riesling lenz no reinas ielejas ir gana demokrātisks savā elegancē, lai ar cieņu pieciestu arī šādu nodēvēšanu!
;)
un tagad - priekā!
;)

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru