..bet rozīnes gan man negaršo

ooo, pie kāda garduma es šodien tiku!
pie pašmāju, korektāk, pie draugu vecāku māju, vīnogām!
maziņas, tumšiņas, apaļiņas un dikti, dikti saldas.

atceros, maza būdama kaut ko tādu tiku ēdusi. laukos, kaut kam, kaut kur, kaut kādai radu tantei vai onkulim bija liela māja un liels, ļoti labi iekopts dāŗzs un pagalms, un siltumnīca, un tad viņi visam citam pa vidu nodarbojās arī ar dažu vīnogulāju lološanu. tie laikam bija tādi attālāki radi. mēs ar tuvajiem radiem - tēva brāļa ģimeni pie viņiem bijām ciemos, un skaidrītstante, man liekas, dabūja tā kā dāvānā vīnogulāju stādiņu. un tad kādus gadus pie lonu jaunās mājas auga vīnogas, bet tās vienmēr bija skābas.
un tad man kopš tā laika likās, ka, ja arī latvijā var izaudzēt vīnogas, tad vairāk tās ir tikai kā dekoratīvs elements māju sienām, taču nekādā ziņā nekas ēdams, kur nu vēl baudāms.
kādi bērnišķīgi maldi..;)

šodien es redzu un jūtu, ka gardas, saldas un sulīgas vīnogas var būt arī kaimiņu pagalmā..
;)