tomāts ēšanai domāts

dažreiz mani tiešām sajūsmina tas, kā es gatavoju.
čik čik, un ēdams.
tā bija arī ar tomātu mērci. tādu ātro.
vajadzēja kaut ko uz fiksu roku, nekā nebija, bija vienīgi vēls vakars un apmaiņas ceļā iegūtie vietējās ražas tomāti (es viņam olas un sauju gaileņu, viņš man tomātus).

noblanšēju dažus, izņēmu serdi, veselus liku pannā un sutināju, pēc brīža pabakstīju, tomāti paši sašķīda sev (un kā vēlāk izrādījās, ēšanai) patīkamos gabalos. klāt es pieliku tādu sauso garšaugu maisījumu, man tāds ir - provansas saucās, tur ir gan oregano, gan rozmarīns, gan timiāns, gan lavanda, gan fenhelis, gan anīss, gan vēl kaut kas. lai mazinātu baciļu ietekmi, liku tomātiem klāt arī ķiploku. (ja interesē, no kurienes tas, tad no vecpapa dārza)
un ļoti ātri, starp citu, mana mērce palika tumīgi bieza. šķidrā sula labi reducējās un veidojās ļoti tomātīga, svaiga un tāda kā flanelīga konsistence. smaržīgi burbuļoja un es iedomājos, ka gribās, lai tā ir arī nedaudz maiga un glāsmaina, tāpēc pieliku karotīti izmēģinājumam atliktā lietuviešu mascarpones siera.
no palodzes dabūju dažas izbalējusas bazilika lapas, (man tur aug viens tāds krūmiņš podā), ieplucināju tās mērcē un bja ļoti, ļoti garšīgi. ar lētajiem rimi penne makaroniem.
oi, ku labs mājas fāstfūds bija, oi..
;)