.. un maizi negriež nazis ass

es, atklāti sakot, neesmu maizīšu cilvēks.
pati ikdienā tās tikpat kā nekad netaisu, ēdu reti un lielākoties mājās maizes vispār nemaz nav. tāpat kā visas klasiskās maizīšu izejvielas - sviesti, sieri, desas, šķiņķi, pastētes utt pie manis ledusskapī noenkurojas nu ļoooti pa retam.

visticamāk tas tāpēc, ka bērnības gados manī netika izkopts sviestmaižu kults, kā tas, šķiet, bija vienā otrā citā ģimenē. jo galu galā, kāpēc ikdienā ēst aukstu svietmaizi, ja vienmēr visi četri plīts riņķi nokrauti ar katliem, grāpjiem, pannām un kastroļiem ar normālu, siltu mājas ēdienu..
zinu, citiem sviestmaizes ir (bijis) tradicionāls brokastu ēdiens. mums vecmammas vadītajā saimniecībā maizītes bija tikai kā viena no iespējamām, nenozīmīgām ēdienreizes sastāvdaļām..
tad, kad parādījās pirmie tosteri un īpaši tie atveramie-aizveramie, mūsu māju drusciņ pārņēma šis karstmaizīšu bums..
skolas laikā, atceros, citi ņēma līdzi maizītes, es itkā arī. un ēdu starpbrīžos, un bija normāli. bet. varētu teikt, ka pārsvarā gadījumu maizītes mani atstāj vienaldzīgu. es tās apēdu, es pat varu sajust un atšķirt, kura maizīte ir garšīga un kura ne, bet ja maizītes kā tādas nebūtu vispār pasaulē izdomātas, es to trūkumu neizjustu.

un tas nav tāpēc, ka jaunībsdienās mums - man, robim un vendelim - bija jāpiedzīvo spīdzināšana ar maizi..
mēs bijām jauni un atceļā no ceļojuma uz spāniju, un līdz ar to mazturīgi, bet gana piedzīvojumu kāri, lai šveicē izkāptu no kopējā busiņa, kas jau veda mūs uz mājām, un divas nedēļas ar stopiem vēl paceļotu pa eiropu. nācās plānot, ko ēdīsim. ko nu tur plānot, skaidrs bija jau uzreiz, ka lētāko, jo nauda, un ļoti maz naudas, bija tikai robim.. un tā kā gandrīz visās valstīs viens no lētakajiem un pieejamākajiem produktiem ir maize, tad katru dienu (katru jaunu dienu!!) mēs rītā un vakarā ēdām maizes. maizes ar pastēti no tūbiņas. maizes ar majonēzi un svaigu gurķi. maizes ar presētu konservēto gaļu. maizes ar šōkolādi.. maizes ar.. maizi..
ziniet, baudas maz. man no cietajām maizes garozām bija pat noberztas aukslējas..
un kas par svētlaimi bija pa vidu tam visam kādā itālijas miesta krodziņā izdzert aprasojušu glāzi vēsa alus!! tas nebija nekāds probably the best, tas bija vienkārši labākais alus, kādu jebkad esmu dzērusi.. un pat ja īstenībā tas alus gurmejiem varbūt liktos stipri zem vidējā, manā garšu atmiņā tas uz mūžīgiem laikiem paliks vārda tiešā nozīmē
g a r š ī g ā k a i s alus pasaulē..
bet tas tā. stāsts ir par maizītēm. un par laimi šis eiropas maizīšu stāsts nebija bezgalīgais. tikām mājās, tikām pie normāla ēdiena, un kādu laiku vismaz es ne tik vien ēst, es pat dzirdēt par maizītēm negribēju..

iespējams, tāpat kā visā citā, svarīgas ir sastāvdaļas.
man patīk reizēm labu maizi apliet ar labu olīveļļu, uzlikt labu parmas šķiņķi, mazliet laba pikanta siera.. jaa, ir garšīgi. bet reizēm..

uzskatu, ka visgaršīgākas amatieru tipa (ar profesionālu ievirzi) maizītes modelē kaspars v. tā saucamie dopelldeckeri viņam, manuprāt, sanāk izcili. to, kā maizītēs neieinteresēts cilvēks, varu teikt ar pilnīgi objektīvu un vēsu attieksmi ;)
viņš kaut kā tā māk salikt pa vidu divām bagetes vai citas labas maizes daļām gan salatlapu, gan kādu pikantu un augstvērtīgu sieru, gan kādu gaļas šķēli, sinepes vai kautko vēl. gurķi citreiz. rezultāts ir patiesi sulīgs un tādas maizītes parasti gribās vēl. protams, vēl, iespējams, gribās tāpēc, ka šīs maizītes parasti tiek ēstas ceļojuma un piknika un, gadās arī, limitētas pārtikas apstākļos..
bet vienalga.

;)