riktīgs ķīselis

nekāda hronoloģiskā secība, bet daudz visādu ēdamstāstu.
kamēr no manis nebija nekāda rakstītāja, paguvu ciemoties divas reizes. vienreiz māmiņamāmulīte cienāja ar ļoti gardām lietām - paštaisītu mājas rosolu, krabju salātiem, cepeškrāsnī ceptu vistu un vēl visādiem uzgriežamajiem. viss bija garšīgi. taču laikam jau no rosola atradinātais vēders nesaprata, kas ir kas, un sāka drusku pretoties.
otrie ciemi bija sātīgas piektdienas vakariņas pie galvenā. kad ierados, uz plīts vārījās vistas buljons (personīgām vajadzībām) un varījās arī bieza un kreptīga tomātu zupa ar maziem teļa mīkstumiņiem un jēra nierēm. virums bija tieši tāds, ko ēst, kad ar kājām izbristi kādi 7 piesniguši kvartāli (kuri visticamāk pārvērtīsies sūnu ciemā, ja vien kāds laimes lācis nesāks tīrīt pilsētas ielas), un tieši tik sātīgi atbilstošs, lai vakariņas noslēgtu pašā rīta agrumā ar fantastiski aromātisku, ar vienreizēji garšojošu, gremošanu un labu miegu veicinošu grappa di brunello glāzīti.

nākamajā dienā es taisīju gaileņu mērci. tik pat vienkārši, cik garšīgi. protams, ka no saldētām gailenēm. un protams, ka atklāju veselu apslēpto dārgumu lādi savā ledusskapī - bez jau minētajām, man ir vēl 3 burciņas saldētu gaileņu, un man ir vairākas paciņas saldētu sviesta pupiņu, un simtiem litru vistas, zivju, liellopa buljona, saldētas dilles, baziliks un raudene, saldētas zemenes, melnenes un dažas upenes. vesela paciņa garneļu, vesela vista. jēra kebabs. saldējums pols, viens gab. zivju fileja. un vēl viskautkas.

savukārt, iepriekšējā dienā mums bija seminārs. pirmais pēc kādu 3 mēnešu klusēšanas. vidusjūras virtuve latviskās noskaņās šajā reizē vairāk sliecās izpausties caur itālijai raksturīgām maltītēm, ar mūsu brīvu izmprovzāciju, protams, kā rezultātā, piemēram, autentiski paredzētie rikotas siera plāceņi kļuva par biezpiena plāceņiem ar parmezāna tipa sieru.
bija arī konservētu tomātu - jūras velšu virums ar zandarta un pangasijas gabaliņiem, bija arī grilētu darzeņu-grūbu maisījums ar jēra mīkstumu, dārzeņu - zivju zupa, karameļu-ābolu pīrāgs ar saldējumu un, protams, vīns. īpaši gards - pie deserta pasniegtais riesling.
atkal prieks un patīkami, ka semināra apmeklētājiem patika.
ka pat tādam virtuves lietpratējam kā marikai arī šoreiz kāds noderīgs knifiņš, ko atklāt no jauna.
ka semināra dalībnieki bija ļoti atvērti un dalījās viens ar otru un mums savos garšu meklējumos, atradumos, ceļojumos un piedzīvojumos.
ka arī es no kādas dalībieces uzzināju interesantu ābolu čatnija gatavošanas veidu - ar ingveru un pipariem, un visādām citām vircēm, un arī to, ka, ja nekādi nesanāk izvārīt pākšaugus, ja kādreiz gadās, ka zirņi vai pupiņas vārās, vārās, bet nu nekādi negrib tapt mīksti, tad vajagot piebērt šķipsniņu sodas.

vēl man ausīs nāca vēsts par realitātes šovu, ko nudien esot vērts redzēt - top chef. tās ir sacensības jaunajiem, talantīgajiem pavāriem ar visādiem interesantiem uzdevumiem, neiztrūkstošo zaudētāju izslēgšanu, skarbiem tiesnešiem visādu šefpavāru personā utt. esot 7 sezonas..
hm. man gribās tādu.

pastkastē - stockmann piedāvājumi pastāvīgajiem kientiem, un tajā atsevišķa brošūriņa par pārtikas nodaļas piedāvājumu, piemēram, tītara fileja = 3,98 ls/ kg. nezinu, vai tas ir tiešām veiksmīgs pirkums, kā viņi sludina, neesmu tītaru cenām pievērsusi uzmanību, bet šājā pašā brošūriņā vesels atvērums ar latvijas pavāru kluba valdes locekļa māra jansona piedāvātajām receptēm. nekas jau tāds īpašs, it kā.

īpašs gan atkal ir kautkas manai supernosaukumu kolekcijai. un proti, mērojot jau iepriekš pieminētos piesnigušos kvartālus pa pilsētas ielām, vienā brīdī acis atdūrās pret kautko patiešām fantastisku - kafejnīca lunātiķis..
man pat nav te ko piebilst - nosaukums, kas aicināt aicina.. neienākt
:D

tad vēl - tagad pati esmu kritusi uz to, ko citam pārmetu - kautkad pirms vairākiem mēnešiem palaidu muti un nopurpināju uz vendeli, ka viņš visur tās savas sezama sēklas bāž, un rau, pati jau kādu laiku to tik vien daru, kā beru tās visur klāt - jo īpaši rīsu ēdieniem, un pat olu kultenī iekšā. ir ļoti labi. ;)

un galu galā - es šodien uzvārīju ķīseli. lielisku, bagātīgu biezo augļu ķīseli.
tā jau tas ir, jāpiekrīt viena otra daudzinātajam teicienam, ka viena lieta ved pie citām, lai kā spītējos un teicu, ka nekas nekur neved ;) tagad ceturtdienas semināra saruna ar mariku mani atveda un nostādīja fakta priekšā - šausmīgi gribās biezo ķīseli. marika, it kā starp citu, stāstot, ko viņa ir gatavojusi un ko jaunu pamēģinājusi, teica, ka pēdējā laikā esot sākusi vārīt ķīseļus - ogu saldētavā daudz, neesot ko taupīt.
un mani kopš tā paša mirkļa, kā pār viņas lūpām izskanēja šie vārdi, vajā ķīseļa rēgs - vēlme tādu uzvārīt un apēst.
kādreiz jau diezgan bieži vēcāmamma vārīja. tagad es ķīseli, ne škidro, ne biezo , nebiju ēdusi kādus gadus 10, man šķiet.
bet šodien ķīselim no manis neizsprukt, nolēmu. aizgāju pat uz veikalu pēc stērķeles.
un tā,
process vienkāršs. man bija daži mazi savītuši ābolīši- kuldīdznieki un daži nesavītuši ābolīši-vecpapnieki. tos es nomizoju, sagriezu, piebēru klāt sauju, nu, varbūt pusotru, saldētu melneņu, vienu apelsīnu, sadalītu daiviņās, kādus 10 žāvētus mango (ak, šo izšķērdību), divas saujas žāvētu plūmju un 3 skaidiņas ingvera. uzlēju ūdeni un liku uz uguns. bet pa to laiku, mazajā katliņā vārīju .. ābolu buljonu ;) - nomizotās mizas es neuzdrošinājos tā vienkārši izmest, liku tās katliņā, kopā ar ūdeni un kanēļa standziņu un vārīju. tad izkāsu un smaržīgo ābolūdeni pielēju ķīselim. tālāk jau laika un tehnikas jautājums - augļi savārījas tik mīkst, kā man gribās, izveidojās ļoti aromātisks, augļains un gards virums, (vispār, dietologu sapnis šitāds ķīselis - bez grama pievienotā cukura) tad zaļajā tējā iemaisīju stērķeli un, proatams, maisot (lai nesaiet kunkuļos), lēju klāt ķīselim.
tad drusku atdzesēju uz palodzes pie atvērta loga, bet tikai drusku, jo ilgi nevarēju nociesties, un metos tam virsū ar lielo karoti, pirms tam vēl viegli pārlejot ar aukstu pienu..

nu ķīselis, kas ķīselis man šodien sanāca!
;)

putraimdesas aukstās gaļas mīnusiem..

salt vai ne tik ļoti, tas atkarīgs arī no ēdamā.
domājat, ka aļaskā viņi cauru gadu pārtiek un priecājas no aisberga salātiem?
maz ticams.
domājat, ka starp sniegiem un saliem saceltajās jurtās izdotos sastapt kādu čukčiņu-veģetārieti?.
maz ticams arī.

tāpēc es teicu jā, kad sinča man piedāvāja īstas, laukos pašgatavotas putraimdesas (ja labpatīk, sauciet tās par asinsdesām).
un tāpēc es teicu lai iet, kad māmuļa vīkšīja ciemkukuļu maisā paštaisītas aukstās gaļas bļodiņu.
lai arī aukstā, gaļa paliek gaļa, un iet iekšā labāk nekā putuplasta tomāts..

..ja saprotat, ko domāju..
;)

dienas moments

vaaaai, dieniņ, kā man tas gadījās. tādas gardas vakariņas pagatavot.
visgardākais bija burkānu-selerijas kātu biezenis.
nē, jēra fileja.
nē, tomēr putraimu putra,
nē, ledussalāti-svaigi burkāni ar medus etiķi un lazdu eļļu.
nē, reducētā mērcīte..
nu, tad kas, galu galā? varbūt ripasso?.
teikšu atklāti - viss, pilnīgi viss.

putraimus atkal vārīju vistas buljonā (īstajā, no saldētavas). tad divus burkānus un 3 selerijas kātus vārīju mazā ūdens daudzumā, līdz mīksti. tikmēr apslacināju divas mazas, burvīgas, maigas un liegas jēra filejiņas ar wb ābolu etiķi, appiparoju, ierīvēju ar sakapātu ķiploku un liku uz pannas. tikmēr sagriezu sīpolus. gaļiņa cepās, es to apgrozu, dārzenīši vārās, es tos apmaisu. pa starpu sarīvēju svaigu burkānu (vienu) saplucinu pusgalvu ledussalāta, lielajā bļodā apmaisu ar etiķi un eļļu, sabīdu filejiņas uz pannas vienu malu, otrā malā lieku sīpolus un, vislaik maisot, apcepu, kā smejies, zeltaini brūnus. filejiņas ņemu nost (lieku uz putras katliņā, lai siltas), sīpolus turpinu vēl drusku cept, tad pielieku cikturtos mililitrus buljona un maisu un maisu, un šķidrumiņš biezē un biezē.. tad izkāšu mērci, sīpoli paliek sietiņā, šķidrumiņu atpakaļ uz pannas, vēl drusku pareducēju, līdz man patīk gan konsistence, gan daudzums. dārzenīši tikām ir valgi mīksti. sastampāju tos ar savu mazo koka piestiņu, tomēr, lai dabūtu viendabīgākus, lieku savā buldozerveidīgā blendera ieplēstajā stikla krūzē, piemetu saceptos sīpoliņus un drusku pablenderēju, ir labs, ne galīgi pļurā, bet ar maziem mīksiem dārzeņu krikumiņiem.
un tad es lieku uz šķīvja karotīti putras, karotīti biezeņa, gabalīņu jēriņa un salātus padaudz. mērcīti pārrasinu visam kam, izņemot svaigos salātus,
klāt pie šī, vīnziņi manis pēc var neieteikt, bet mums nāk superpergardais ripasso.
;)

pa gaisu vien, pa gaisu vien..

tā vineta..
vismaz reizi ceturksnī kādu nebūt konkrētību varētu izrādīt un ar kāda normāla ēdiena gatavošanas recepti un aprakstu iepriecināt ..

jā, nu jā, varētu jau..
varētu jau gan.
bet..
taču..

es neesmu tāda.
es negatavoju pēc receptēm (tikpat kā nekad un ja jā, tad tīri aptuveni, baigi tur nemērot un nesverot, un neskaitot. vienīgi makaronus jeb pareizi jau jāsaka pastu vārot, sekoju uz paciņas rakstītajam laikam, kaut gan - arī ne vienmēr - ja man vēlamā makarona mīkstība vai cietība sasniegta ātrāk par norādīto laiku, es kāšu tik nost, negaidot vēl pusotru minūti vai cik nu tur norādīts.)
vispār jau man receptes ļoti patīk, ļoti, ļoti. es tās bieži (savā ziņā varētu pat teikt, regulāri) ar baudu palasu, paklausos. ar mirdzošām acīm pāršķirstu pavārgrāmatas un sajūsminos par katru jaunu..
alkatīgi izgriežu no avīzēm un žurnāliem, kautkur salīmēju..
tad ik pa laikam pārcilāju un patīksminos.
kautko internetā pameklēju un iegrimstu..
kā apsēsta pērku gastronomus un garšīgus , un ievas virtuves, un gudfūdus..(garšigs diemžēl vairāk tikai ieraduma dēļ..)
receptes mani iedvesmo. receptes mani izklaidē. receptes mani pamāca. receptes man ir kā informatīvi ceļveži, kā impulsi. taču, kad nazis vienā rokā un panna otrā, kad uz plīts katli un uz galda dēlīši, recepšu grāmatai vairs nekur nav vietas. tad galvenais ingredients ir receptēs nenodefinētā, neizmērītā, nenosvērtā, līdz konkrētiem grādiem neuzkarsētā personīgā garšu sajūta.
bet ja nelasītu receptes, varētu tā arī nekad neuzzināt, ka pasaulē bez sāls un pipariem ir, piemēram, arī karijs, safrāns, kumins, sinepju sēklas, ingvers un vēl miljons labumu, ja nelasītu receptes, iespējams, dzīvotu ar pārliecību, ka krabju nūjiņas ir tas pats kas garneles..
;)
un tāpēc tik labi, ka citi ir vairāk pie zemes, tas ir, pie konkrētības un skaidrības, un dalās tajā arī ar citiem.
man patīk un es tagad bieži vien palasīšu, lūk, šos jaunos gardumus:
www.manapanna.lv
un
http://krista.lv

agneses vārdadienā

nebija salātu agnese 1, ne arī agnese 2, bet bija šī gada janvāra aukstumam piemērota sēdēšana uz terases. satināmies segās, saslējām kājas uz kupenas (uz virtuves soliņa), atšāvām perelada cava brut un skatījāmies, kā ziemas saule ļoti skaisti noriet aiz sētas.
vēlreiz es jums saku - dzirkstošs vīns brīvā dabā baltā sniegā svaigā gaisā labā sabiedrībā no īstām stikla vīna glāzēm.. tas ir kā dzīve visā savā skaistumā..
tad pat, kad viena cava bija galā, drusku sāka salt. iekšā mājā sasildīja šeptēšanās pa virtuvi - es cepu vinetas speciālas (bet vienkāršās) siermaizes un vārīju ātru vieglu supergardu laša - dārzeņu - jūras velšu zupu!
visi ciemiņi ēda un slavēja.
;)

pēc sen seniem laikiem

es atkal te,
un tāpēc, ka šodien pēc sensenseniem laikiem pusdienoju lidiņā. un paldiesdievam, ka bija tik negaršīgi. tagad atkal uz ilgu ilgu laiku nosista vēlme tur jelko ēst.
nokļuvu es tur pa darba līniju - šodien uz spices veikalu aizvedām gardumgardas lietas, tādas kā tiramisu liķieris, piemēram, un ķiršu brendijs, un armagnac x.o. utml. .. un pie viena vajadzēja pa fikso remdēt jau no rīta krājušos izsalkumu.
droši vien, jāmāk izvēlēties pareizais. vendža, par piemēru, paņemot klasiku, trāpīja vismaz astotniekā (jo gluži desmitniekā jau nu, manuprāt, tomēr arī ne) - faktiski ar labi saceptiem (tik labi, ka kopā salipušiem) kartupeļu salmiņiem, cūkgaļas cepeti un šķovētiem (štovētiem ?) kāpostiem plus pupiņu zupu un lido speciālo aliņu jau galīgi greizi nošaut latvieša vēders laikam nevar.. ;)
man jau vajadzēja izpildīties un ņemt kaut ko tādu..
1) siera zupa ar sēnēm = pliekana, mazliet iebiezināta piena zupa ar kartupeļiem un 3 šampinjona šķēlītēm - pilnīgi bez garšas, ja nepiebērtu piparus, diezvai izēstu..
2) kartupeļu pankūkas - kaut cik vēl ciešamas, protams, ar vecāsmammas ceptajām salīdzinot izsmiekls, taču visēdamākais no visa, ko paņēmu. vispār skaidrs ir tas, ka rīvēšanas/ kartupeļu sasmalcināšanas veids ir ļoti no svara, kā garšo pašas pankūkas - vai nu tur tā kartupeļu ciete kaut kā ne tā sagrupējas vai vēl kas, bet vismaz manas kārpiņas (tas, kas uz mēles) jūt atšķīrību starp tādām pankūkām, kurām kartupeļi rīvēti kautkādā blenderī/aparātā vai ar roku..
3) visbriesmīgākais, ko neapēdu vairāk par vienu kumosu pēc nosaukuma ļoti skaists - butes fileja ar sieru.. bet kas tas īstenībā bija, nemaz nezinu.. kautkāda kukurūza, sausā omletē, kautkadas dūņas..

vienvārdsakot, dieskasnav, ja ir tā, ka pa ceļam lidiņš, tad pārbaudītas lietas, un ne pa labi, ne pa kreisi.
bet vispār rīt es cepšu siermaizītes.
;)

words don't come easy

jā, es zinu.
nosaukumus izdomāt nav viegli. tiešām nav.
taču tik viegli paliek ap dūšu, kad ej pa ielu un no katra stūra tev pretī visādi nami un namiņi! :)
maizes nams un piena nams, siera nams un vīna nams, cepešu nams un kafijas nams, augļu namiņš un gaļas namiņš, latvijas lauku labumu namiņš (līdz augšai piekrauts ar mandarīniem) un tējas namiņš.. un .. piparkūku namiņš.. :D :D

gribētos vēl man savā pilsētā vismaz vienu garneļu namiņu un pāris zivju namus, un katram gadījumam kādu saldēto dārzeņu un pusfabrikātu namu ..
:D
jā, pasauļu ēra, šķiet, beigusies un viss tagad kompaktizējies līdz namiem :D

taču. labākais no labākajiem un pagaidām mans favorīts ir (nē, ne kafē ar nosaukumu gardumiņš plus un arī ne bistro grileta), bet kā pēc skata liekas, visticamāk arī kāda sabiedriskās ēdināšanas vieta brīvības ielā ar nosaukumu.. ar nosaukumu ..
ar nosaukumu - don donulis..
!!
nu, vai nav tā, ka sirds gavilē un ausīs džinkst? (un rauj gan uz augšu, gan uz leju no nosaukuma vien.. :D ) ..

;)

atskaite vai kas..

tāda ieilgusi badošanās te bija, tāpēc būtu laikam maza atskaite par bijušo jāsniedz.
bet ko lai atskaitās, ka piparkūku trauks vēl stāv pilns, kofektes izēstas, viena ābolu sulas burka, neapdomīgi aizmirsta uz balkona, no lielā sala saplīsusi un kodes atgriezušās, maitas tādas!
jg pusnakts šampanieša vietā - lambrusco. tad nu jācer, ka arī viss gads netradicionālu garšu pilns mani iepriecinās.
tagad ēdu visu laiku šķeltos zirņus un pangasiju (cik neparasti!! ;)bet man garšo ). dzeru palikušos 3 litrus lauku ābolu sulas, iegriežot tajā pa ingvera skaidai, gaidu dēšanas sezonas atsākšanos, jo olas pirkt negribās, bet tagad uz ziemu vecpapa audzēknes slikti dēj.
mamma sacepa izcili plānus un kārdinoša paskata žagariņus, tikai diemžēl sojas eļļā kautkādā, un dēļ tās piegaršas es šovakar visu lielo kasti atstāšu zupiniekiem (=bezpajumtnieki u.c. tāda un līdzīga tipa cilvēki, kuri vairākas reizes nedēļā nāk mūsu patrepē strebt manā piemājas klosterī iedalīto zupu) ziemassvētkos, ko naktī baigi skaļi un neatlaidīgi iezvanīja šī paša klostera baznīca.
bet launagā šodien - suši no rimi!
dzīve patiešām ir skaista un garšīga!
neticat? pagaršojiet!
:)

vegetarian is an old indian word meaning "bad hunter" ;)

tā es te kautkur izlasīju.
bet pirms vairākām dienām es atkal ciemojos ekoloģiskās bohēmas citadelē (pie nīgaļiem) un ēdu veģetāro indiešu tipa sautējumu no kartupeļiem, puķkāpostiem, sojas jogurta un visādām daudzajām garšvielām. uz galda vēl bija rīsi un valrieksti, un pekanrieksti, un šņabīts kārlim, un garšīgais skudru vīns pārējiem. (respektīvi, nevis tā ka vīns no skudrām, bet vīns ar etiķeti, kur attēlotas salvadora dali zīmētas skudras).
jā, viņu mājās gaļu neēd. arī zivis nē. jānis neēd arī neko no piena un vispār no dzīvnieku valsts produktiem.
un jāsaka man tā - alīse brīnišķīgi gatavo! manuprāt, lai tikai un vienīgi no augu valsts produktiem pagatavotu dažādus garšīgus neapnicīgus ēdienus, vajadzīgs īpašs ķēriens un daudz labu garšas papildinājumu. bez visām beramajām garšvielām, kas pie viņiem lielā cieņā, plaši tiek patērētas arī eļļas (riekstu un ķirbju, un sezama) un augļu etiķi..

tomēr.. lai arī cik garšīgi visi šie garausīša gardumiņi, man tomēr tie buljoni un filejas laiku pa laikam no saldētavas prasās uz šķīvja ;)
bet, ko es ar to visu gribēju teikt - to, ko jau esmu teikusi - vot, ņemiet jebko, kaut parasto kartupeli, kaut vienkāršo reņģi un izmantojot labas garšvielas, eļļas un etiķus, uztaisiet to jebko kaut simts dažādos garšīgos veidos!
un jūs redzēsiet, cik labs mednieks ir katrs no jums!
;)

šampaniets piekrastē

jaunā gada pirmā diena bija ļoti smuka.
mēs ar sinču un meitenēm aizbraucām līdz mežaparkam. tur mums bija pikniks sniegā ar skatu uz aizsalušo ķīšezeru, līdz nosala rokas, kājas un sāka salt ari ķermeņi. paula bija sagatavojusi līdzi desiņas tādā pašā speciālajā kārbā, kādā es visur līdzi ņemu tēju, un dubultās ceptās siermaizes.
mēs lielie iedzērām rīgas pussaldo no īstaām stikla glāzēm, un tad devāmies pie arņa.
otis rādīja bildes no indijas,kurās var skaidri redzēt, kā viņš ēd vistas kariju.
bet es drīz gribēju mājas pie savas pangasijas un škeltajiem zirņiem.
vēlāk, kad lambrusco būs cauri, domāju, ka jāuztaisa lašmaizītes.
tik laimīgu, kā šo dienu, visiem visu gadu!
bučas!