aleluja

nu beidzot!!!!!
ir nedēļa, kuras izskaņā tiks godināta kāda globāla un pārlaicīga mēroga augšāmcelšanās, un arī es nu atkal esmu augšāmcēlusies no gultas, un jau vakar kaut ko beidzot (!!) atkal pagatavoju.
pagatavoju vistu karija-kokospiena mērcē un servēju to ar plikiem basmati rīsiem. bija okej, palika vēl šodienai. labs asums, tā ka, ja nu vēl kāds aizkavējies bacils bija kaut kur dziļi manī palicis, tad ar vistas kariju tas tika izsvilināts.

tā kā atkopšanās periodā vajadzīgi vitamīni, tad sapirkos tonnu ar kivi.
vēl, protams, ingvers, omega 3-6-9 eļļa un puķes!
daži dārzeņi un rieksti. iļģuciema veselības dzēriens.

bet kamēr es gulēju, dabūju tomēr arī savu dzimšanas dienas torti ar svecītēm! ;)
paldies, ieva!!

un pa to laiku, kad uz palodzēm jums dīgst visādi dīgsti un asni, tikmēr ēdiet sauli, gaisu un pavasari pilnām mutēm!
;)

dzimšanas dienas torte

man reti kad tāda ir bijusi.
ja godīgi, tā uzreiz atcerēties varu tikai vienu, un arī tik tāpēc, ka tā bija tādā kā tipa kas vairāk nekā torte.
ja piepūlē prātu un sasprindzina atmiņu, tad kā no miglas iznirst varbūt daži mirkļi, kuros es pūšu svecītes uz kautkā tortveidīga. bet varbūt tās ir tikai nenotikušas ilūzijas?..
es atceros visādas citas, tikai ne savas dzimšanas dienas tortes - varbūt tāpēc, ka bērnībā, līdzās vienīgajai normālajai, bet reti dabūnamajai cielaviņai, bija tikai kaut kādas treknu margarīna rožu čupas, kuras mani ne tikai atstāja vienaldzīgu, bet vēl vāirāk - izraisīja zināmu riebumu?.. varbūt tāpēc, ka savā būtībā neesmu izteikts toršu cienītājs, bet varbūt tāpēc, ka no mazām dienām mūsu ģimenē nebija tāda izteikta tradīcija - torte - , jo uz visām jubilējām bija tik daudz visa kā cita - pīrāgi un biezpienmaizes, un ābolu plātsmaizes, un smilšu cepumi, un žagariņi, un vafeles un saldās ruletes, un kukuūzas nūjiņas īrisos un ..

tā torte, kuru atceros - tā bija ļoti skaista. īpaša. tajā nebija svecīšu un to es negriezu tusiņa laikā un neviens no viesiem pat nedabūja to pagaršot. šo dāvanā saņemto, tiem laikiem neticami speciālo, pēc pasūtījuma pagatavoto torti, uz kuras skaisti marcipānā iezīmēta gozējās mana sapņu skrituļslida un uzraksts "tavu sapņu piepildījumam".. tātad šo torti, pēcsvinību naktī, atbraucot uz mājām, kāpjot no taksīša, neveikli izlaidu no rokām, tā nokrita uz asfalta, es raudādama to sakasīju un mazliet saškiebušos nesu mājā. daļu ēst nevarēja, bet tā daļa, ko varēja, mmm, cik garda tā bija.. caur asarām tā garšoja saldi maiga, viegla un kā īsta dzimšanas diena!

galu galā, īstos svētkos un arī šodien man ir mans ķiršu kompots. mūsu ķiršu kompots , kas neļauj būt vienai nekad un nekur, mūžīgi mūžos. ;)

jā, bet tomēr tas ir kaut kā tā skaisti laikam, kad filmās rāda to momentu - pa vidu brīnišķīgām svinībām pēkšņi dziest gaismas un gaviļnieku spilgti izgaismo dzirkstošu svecīšu klājums uz tortes, visi dzied un jubilārs ir.. laikam jau laimigs..
;)

.. gribi, lai tev visu uz šķīvīša pasniedz?..

glück kommt beim essen. man sollte dem leib etwas gutes bieten, damit die seele lust hat darin zu wohnen.
essen ist das zweitwichtigste im leben. die welt gehort dem, der sie geniesst. wer nicht geniesst, wird ungeniessbar.
genuss ist eine frage der fantasie. man sollte dem leib etwas gutes bieten.
essen und trinken hält leib und seele zusammen.
essen ist ein bedürfnis, geniessen ist eine kunst.
..

taču tie, kas nekā nesaprata šajā sulīgajā valodā, varat izmantot google translate :) :)
nē, labāk es jums pati:

laime atnāk ar ēšanu. miesai jāsniedz kas labs, lai dvēselei būtu prieks tajā dzīvot.
ēšana ir otra svarīgākā lieta dzīvē. pasaule pieder tam, kurš to bauda.
kurš nebauda, kļūst nebaudāms.
bauda ir iztēles jautājums. miesai jāsniedz kas labs. ēšana un dzeršana tur miesu un dvēseli kopā.
ēšana ir nepieciešamiba, baudīšana ir māksla.

p.s. un es TO VISU dabūju uz škīvīša..
paldies!

zelta zutis un cietais rieksts

kad tu, cilvēks, slimo, tev ir laiks ne tikai visu liepziedu tēju izdzert, bet arī:
- 5 mazas bietītes izvārīt;
- jūras zuti sacept;
- valriekstu-dorblu mērci sataisīt.

ir vieglāk, kad tā ap plīti pašiverējas, virtuves terapija, goda vārds! ;)
nav tikai ēstgribas. gribējās vēl zemeņu krēmu uztaisīt..

bietes būs droši vien rītdienas ēdienreizei - kopā ar spinātu lapiņām, sezama sēklām un pelējušo sieru. kā jau seminārā samācījos, biešu daivas vispirms apcepšu, ar ķiršu etiķi slacīšu. un tad kārtošu kā salātos.

jūras zuti, teikšu godīgi, pirku vakar pirmoreiz. rimi, uz tā sasmalcinātā ledus līdzās garlaicīgajiem lašiem, milzu reņģēm un tukšumam, tie steika tipa zuši, izskatījas ļoti iekārojami - maigi, samtaini, mīkstiņi, gaiši un nevainīgi.
pieredze no seniem bērnības laikiem man ir bijusi vienīgi ar parastajiem - latgales ezeru zušiem. tos atceros pirtiņā žāvētus, treknus, savos taukos nopilējušus spīdīgus, ar grezni melnu ādu.. gaļa mīksta , sulīga..
gremdējot savas garšu kārpiņas atmiņu dzīlēs un iztēlē jau izbaudot jūras zuša glāsmaino faktūru savā mutē, ķēros tos gatavot. nekā īpaša jau nedarīju, appiparoju un liku uz pannas, no visām pusēm apcept jauki brūnus. gabali bija biezi. tāpēc vajadzēja vāku virsū un tā kā drusku pasutināt. smarža ļoti laba. zivīga. izskats arī.
šovakar jau pagaršoju mazu kriksīti - nekas tāds īpašs. sajūsmā neesmu. nav ļoti sulīgs. ir diezgan asakains. bet ēst var. pilnīga, dziļa, dabīga zivs garša un konsistence.

bet par valriekstu-siera mērci biju sapņojusi jau sen. šodien sataisīju gan savādāk. aukstā veidā un sanāca vairāk kā krēmīgs smērs, vai nu uz maizes, vai piedeva pie tā paša zuša. vai pie rīsiem.
elementāri - rieksti blenderī, klucīts dor blu siera blenderī, dažas tējkarotes mascarpones blenderī, klāt pavisam nedaudz, burtiski šļuka silta ūdens. viss. spiežam pogu, kuļam kopā.

tiešām žēl, ka man pašai ēst tagad negribās! man pietiek ar ingverūdeni un sinupret.
;)

dramatiski garšīgi

mēs noskatījāmies hokeju. un pēc tam ēdām jēra tartaru.
ja tas, kas arēnā rīga notika svētdien, būtu noticis sestdien, mēs būtu dzēruši arī amaroni. bet tā iztikām ar ripasso. jo puiki uz slidām malači, laikam bija labi paēduši un saldajā grauza ledu, ka prieks ;)

hokejam, jo īpaši dzīvajam, piestāv alus, vismaz lielākā daļa skatītāju tribīnēs to dzēra. taču rolands teica, ka tādu alu (aldara zelta) varot dzert tikai hokejā, kad nekā labāka neesot. negaršīgs, bezgaršīgs pļumpējamais, bet, par laimi, uz laukuma notiekošais aizrauj krietni vairāk nekā plastmasas glāzē esošais, un kauss pie lūpām tiek likts tīri mehāniski, lai pārtraukumā varētu šķendēties, ka nu beidzot ir viena vieta uz pasaules, kur rinda uz vīriešu wc ir 30 x lielāka .. :)

es to alu nemaz nedzēru. labi vien bija, jo pataupījās vieta vēderā manam mīļajam. tartaram. tartariņam, mīļumiņam ;) .. kā man garšo šis ēdiens, tas jau, ziniet, sāk kļūt pat nepieklājīgi, jūsmot tik vienveidīgi..
maigo sudrabjēru vendelis sakapāja jo smalki, klāt, protams, kaperi, sīpoli, pret kuriem, kā par brīnumu neiebildu arī es, olīveļļa.
svaiga baltmaize no rimi ceptuves (starp citu, paratsi labu, patiešām labu maizi gadās nopirkt vien sky vai stockmann, bet tai vakarā arī pulkveža brieža ielas rimijam bagete bija gana izdevusies!)
nu un tā mēs ēdam. uzdzērām vīnu. apspriedām hokeju..

sestdienas vakaram daudz vairāk arī neko nevajag.
;)

nekas.nekas.

mājās nekā nebija un es izcepu kotletes.
jā. kotletes. šausmas, vai ne? tās pašas, kuras LGS allaž mazliet nievājoši tiek pretnostatītas visam citam gardajam, labajam un neparastajam.
un kāda ņirgāšanās, galu galā - nekā nebija un kotletes cepu. interesanti gan, no kā, ja nekā nebija..

bet tiešām, nekā prātīga manos skapjos un pieliekamajos neatradās, kā vien kautkad saldētavā iegrūstais jēra kebabs. foršiņš tāds, no sudrabjēra, protams, labs, maigs, samalts, ar garšvieliņām jau.
bet tā nu tas neies cauri, kaut kā sava gardēdības slava jāattaisno un arī parastā (kaut ar' jēra) kotlete jātransformē par kaut ko .. vairāk, kā maltas gaļas pikucis.

tātad, darīju sekojošo:
saliku kebabu bļodā, sameklēju ledusskapī arī vēl pēdējo olu, dažus kuslus svaiga koriandra zariņus uz iznīkšanas robežas, sakapāju tos, liku klāt gaļas masai, olu arī turpat, vēl, tik lielu, kā puse no mana mazā pirkstiņa, ingvera sakni ierīvēju, piebēru savu jauniegūto kariju "madras", tā padaudz, piešāvu kādu ēdamkaroti graudaino sinepju ar balzametiķi un medu. tad bija jāpielej ūdens, jo zināju (biju redzējusi pie vecmammas un biju lasījusi pat, ka super minerālūdeņus lej klāt kotlešu masām), ka vajag. nu, lai viss tāds tvirtāks, valgāks, sulīgāks un garšīgāks. a ko ta lies, ka ūdensvadi plīsuši un visi krāni klusē?.. ko ta lies, ka nav nekāda pudele ar ūdeni, ko pat padzerties?..
nu labi, lies to, kas ir, un ir puskrūze tiko pēdējo ūdeni aplietās roiboos tējas. aiziet.
ko vēl tādu, ko vēl?.. aha!! sezama sēklās! lūk! krietnu sauju klāt un visu samīcu.
smukas nelielas kotletītes uz pannas, no abām pusēm, glītas, brūnas. ak!

klāt kā piedava - no vakardienas palikušais dārzeņu (burkānu, kāļa, selreiju saknes un seleriju kāta, kartupeļa) un saldēto gaileņu sautējums! plus svaigumam - rīvets burkāns ar ķiršu etiķi un mandeļu eļļu.

un kas ta mums te ledusskapī aizķēries? vilancete vinho verde!
ak, skaistās pieticīgās nekā nav vakariņas!
tiešam feini.
kaut šāds nekas būtu lielākais nekas, kas mūs piemeklē..
:)

kā gadās, kā ne..

laša tartaru var ēst arī ar saldskābmaizi. pat ļoti labi var ēst, īpaši ja kapātam lasītim ir pielikta, pats par sevi saprotams, olīveļļa, mazdrusciņa graudaino sinepju ar balzametiķi un medu un šķipsna saplucinātas kinzas.
es tā sataisīju un man tā patika.
bija arī dzirkstošs vīns no spānijas. tāpēc vēlais, vēlais darbadienas vakars ieguva mazliet elegantu noskaņu.

taču es vēl atceros laikus, kad man jēls lasis negaršoja.
lašmaizītem nepievērsu nekādu uzmanību. un tamlīdzīgi.
tagad - padod tik šurp laša tartaru!!

redz, tas, kas notiek ar garšu izjūtu, laikam ejot, patiešām ir pētījuma vērts.
vai tā ir robežu paplašināšana? vai ķīmiskie procesi organismā?
vai tas vispār ir kas tāds, kas skaidrojumiem nepakļaujas?..
runā jau, ka izskaidrot un pierādīt varot visu. un ir cilvēki, kas nekam netic un neko nepieņem, kamēr galdā nav mesti konkrēti fakti, starptaustiski apstiprināti eksperimenti un zinātniski pierādījumi vairākos līmeņos.
man pieteiek ar to, ka "vakar negaršoja, šodien - mirstu vai nost, kā garšo!!" un paldiesdievam. un viss.
galvenais, lai garšo!
;)

ir daudz,

ko teikt. bet vai tad visu par pasacīt..
dažas nesaķemmētas domas gan laužās uz āru, jau sen, un nupat jau vairs iekšā nenoturamas.
nu, piemēram.
1) kā tā var būt, nu, kā tā var būt.. ka personas, kuras gatavo daudz, bieži un, visticamāk, labi, kuras sevi dēvē par gardēžiem un, visticamāk, tādi, droši vien, arī ir, kuras par gatavotajām receptēm, garšu piedzīvojumiem un izmēģinājumiem stāsta tādā publiskā tēlpā kā interneta blogs, kuras nenogurst atgādināt, ka "lūdzu nepērciet mīklu sasldētu veikalā, bet taisiet to paši" un "lūdzu nepērciet sieru, kas jau ir sarīvēts".. kā šīs pašas personas var aci nepamirkšķinot (visticamāk, jo bieži) savās receptēs rakstīt: puslitrs buljona (no kubiciņiem būs gana labs)
!!!!
wtf??.
man tas škiet ārkārtīgi dīvaini, pārsteidzoši un pat .. muļķīgi. jo vairāk tāpec, ka pašmāju buljona izvārīšana prasa daudz mazāk pūļu, kā mīklas pagatavošana.. nerunājot nemaz par uzturvērtību..
bet katrs jau pats savas garšas kalējs..

2) visādi citādi, tagad, kā skatos, lielā modē laikam ir tā saucamā domāšana par pareizu ēšanu, jeb vismaz izlikšnās, ka domājam par ēdienu kā svarīgu dzīves sastāvdaļu, jeb ēšanas likumi, jeb michael pollan grāmata angļu valodā food rules, jo jau otrajā blogā mēneša laikā atrodu pieminētu un citētu šo, visticamāk, jauko grāmatu.
bet taisnība jau tajā visā ir. un bez visām grāmatām savos semināros mudinām uz līdzīgu attieksmi katram pašam pret savu paēdināšanu. īpaši jau man patīk: reizi pa reizei pārkāp likumus!
;)

3) kopumā tas viss ir labi, jo cilvēkiem ir jādomā, ko viņi ēd.
un ir, protams, brīnišķīgi, ja kāds, īpaši jauns un aktīvs, ir iedvesmas pārņemts un mēģina atklāt arvien jaunas un jaunas receptes, bet tomēr uzstādīt sev par mērķi pārtikšanu no roltoniem..
nu jā. .
arī burkānus un sīpolus, man liekas, var par lētu naudu nopirkt.. vai tos pašus putraimus..

4) bet varbūt latvijā sabiedrība vēl nav tiktāl nobriedusi, lai lemtu un vērtētu pati, par stilīgu un respektējamu vērā ņemot vien jebkāda, ka tikai itkā oficiāli atzīta profesionāļa viedokli?..
un darot vien kaut ko tāpēc, ka tas ir stilā un topā, un prestiži, nevis tāpēc, ka no sirds patīk un intresē?..

lai vai kā, viss kas notiek, notiek uz labu. that's for sure!
;)

lai jums labi garšo.

grauzīs ledu?..

ziņa, ka vairāki krievijas hokeja izlases spēlētāji pauduši neapmierinātību ar olimpiskajā ciematā nodrošināto ēdināšanu un tā vietā maltīti izvēlējušies ieturēt “mcdonald”, man, lai arī neesmu ātrās pārtikas atbalstītāja, ārkārtīgi patīk ;)
lai.
lai tik ēd to nepilnvērtīgo barību (tas nekas, ka kalorijām bagāto un enerģiju (īslaicīgu!!) nodrošinošo), lai.
pēc mana scenārija jābūt tā - tas manāmi pasliktinās krievu izlases sportisko sniegumu un mūsējie (cerams, labi un pilnvērtīgi paēduši) pieveiks šos ar vienu pirkstiņu!
jo
"ar tādu ēdināšanu mēs drīz atstiepsim kājas," saka izlases kapteinis aleksejs morozovs, piebilstot, ka viņam un vēl dažiem spēlētājiem nācās iet uz "mcdonald" un "pierīties hamburgerus".

pierīties!!
jūs saprotat, ko nozīmē spēlēt hokeju, kad esi pierijies hamburgerus??.. pajautājiet kādam, kurš to ir darījis..
:D

es domāju, ēdiens būs mūsu pusē!
;)

pa nierēm..

jau nu gluži nedabūju, bet pa nāsi mazliet gan..
man virās uz plīts burvīga zupiņa no skaidiņās sagrieztiem burkāniem un seleriju saknes, atkausēta vistas buljoniņa un sulīgiem, gaļīgiem, pēc konservētas itālijas smaržojošiem tomātiem (no bundžas). bija arī sīpoliņš, ķiplociņš un bija nolemts, ka likšu tur klāt arī jēra nierītes, slow food tirgā iegādātas.
biju pirms kāda laika ciemos ēstās un šeit arī pieminētās tomātu zupas iedvesmota.
viss man bija galvā un garšu atmiņā pārcilāts, viss man bija noprasīts un precizēts.
viss man bija tāpat, kā tur.
tikai par nierēm maza baža arī bija. kaut kāda zemapziņa vai atmiņa vai maņu receptors kaut ko attālināti, bet uzmācīgi galvā čukstēja..
īsti gan nelikos ne zinis, jo ciemos ēstajām nierēm viss bija kā vajag..

es biju dzirdējusi, jā, ka ar tām nierēm esot kā esot. ka tur kaut kāda īpaša pieeja vajadzīga. ka pirms to gatavošanas kaut kādas speciālas darbības jāizveic..
bet es jau, protams, sagriezu tās un iešāvu katlā, un tikai pēc tam sāku tā nopietni skaidroties - izrādās, ka pirms gatavošanas nieres pārgriež uz pusēm, atdala urīnvadus, rūpīgi mazgā vairākos ūdeņos, nomērcē etiķūdenī, vai nomērcē kefīrā vai vismaz notur kadu laiku aukstā ūdenī..
tas viss dēļ, tā smalkāk izsakoties, aromiem.
nu, mamma tā arī man skaidri un gaiši pateica ( kad biju jau tās sagriezusi un katlā iešāvusi, bet nezin kāpēc vēl zvanīju un prasīju, vai kaut kas pirms tam ar nierēm vēl jādara..) - nē, nu nekas jau nebūs, tā zupa tikai tev smaržos pēc čurām..

nevarētu teikt, ka tieši tā arī smaržo, bet aromāts, kas piepildīja virtuvi, nekādā ziņā nebija saucams par kārdinošu..
garša, proatms, zupai ekselenta. un kā nu ne.
bet jāprot pacelties pāri un izgaršot, tikai vienu maņu iesaistot.
man tas ir grūti, man patīk visu apošņāt.
bet es ēdu. jo garšīgi!
;)

tādi gardi nieki

es iegāju šodien latvijas ekoproduktos un nopirku tur brekša kotletes. igaunijā ražotas. tas likās mazliet dīvaini. bet feinas kotletītes. garša arī laba.
vēl es iegāju daugavas veikalā un sapirkos (netipiski man) baigi daudz piena produktu - rjaženku, sviestu ar zaļumiem un olīvām, jogurta krēmu un skābo krējumu.
tad vēl svinīgākai noskaņai - 2 gab. mascarpones siera kūkas barona beķerejā. tikai nezinu, kāpēc tā saucās mascarpones, ja izskatījās (un arī garšoja) kā izspļauta šokolādes kūka.

man, protams, neklātos aizrauties ar maiznīcām, buločnajām un beķerējām, un es to arī nedaru, taču neatkarīgie novērojumi liecina, ka smalkmaizīšu, kūciņu bulciņu un konditorejas izstrādājumu segments ir tāds pašvaks. vietas itkā ir, bet tājās peidāvātais nav daudzpusīgs un bagātīgs. tas, kas tur dabonams, laiakm jau ir labs, jo rindas, garākas vai īsākas, tāda veida vietās ir gandrīz vienmēr, cik nācies gārām ejot manīt. taču tāda paša tipa vietas citās zemēs izraisa daudz lielāku interesi.
kāpēc tā? .

bet paeksperimentējot ar garšām un gatavojoties vīns&šokolāde, pamēģināju šo šokolādīgo kūku ar vienu tādu rīzlingu.
šajā gadījumā viens otram netraucēja, bet labāk baudāmi bija katrs atsevišķi.
ar nepacietību gaidu nākamceturtdienu, kad varēs izksut no baudas, līdz ar šokolādi, ko baudīsm kopā ar valentīnas grandānes izvēlētajiem vīniem..

cilvēks, kurš strādā ar gaļu

viņš atnāca vakarā. nopietns, ar lietpratēja skatienu un attieksmi, bet ar uzticību un paļāvību, tomēr stingru pārliecību.
ilgi mēs spriedām, ilgi mēs runājam..
nē, vispirms jāaiziet nolikt grāmata, tad uzsmēķēt un padomāt. nē, labāk uzreiz..
un ilgi mēs kombinējām etiķu izlasi, pareizāk sakot, mikstūru - jo 50 ml upeņu, 50 ml medus, 50 ml aveņu, tad vēlreiz 50 ml medus un tam visam pa virsu (pēc gaaaaarām pārdomā, precizējošām sarunām) 100 ml mango balzametiķu mēs salējām kopā vienā pudelē, viņš tā gribēja. viņam vajag.
pasūtījums viens esot, vajagot kaut ko tādu īpašu, paziņam jubileja, tas pasūtījis gaļu lai nokūpina, nu, kaut ko tādu, lai visus ciemiņus pārsteigtu. vajag tā, lai ir aromātam, un druscīt arī garšai, bet vēl jau likšot klāt visadas sausās garšvielas, viņam esot savas, pats taisot..

man bija tik interesanti, ka teicu, ka gribētos zināt, kas ar to kūpinājumu sanāks, viņš teica, ka atnesīs pagaršot.
kad pudeli iepakojām, vēl piecpadsmit minūtes stāvējām un viņš man stāstīja, kā tas viss notiek. kā vistas viņš kūpina, un kā cūkas gaļu. kam patīkot sasusāka vistiņa, kam griboties, lai pie kaula vēl tā kā asinis.. pašam viņam nepatīk, kā veikalos pārdod tās vistas ar asinīm, tādas viņš netaisot..
stastīja, ka ar alkšņa malku kūpinot, kas laiakm pēc kautkādiem eiropas standartiem neesot atļauta. bet tā esot daudz dabīgāk un labāk. viņš stastīja, kāda starpība, kad auksti kūpina, un kad karsti kūpina. vīņš tikai auksti kūpinot, gaļa ilgāk saglabājas. viņš stāstīja, kā tajos uzņēmumos gaļu taisa..
es jau strādāju ar gaļu. es zinu.. es vedu viņiem tur uz foreveru uz lido.. es jau zinu, kā viņi kūpina.
tur ir tādas sešas šprices (un labākai uzskatāmībai viņš labās rokas pirkstus izpleta tādā kā zirneklītī (tās sešas šprices, tipa) un tuvināja savilktai kreisās rokas dūrei (gaļas gabalam, tipa)) ..
tad ar tām špricēm gaļā ielaižot garšvielas, bet kā tad jūs domājat tās garšvielas tur var ielaist, skaidrs, ka kopā ar ūdeni. visu to gaļu pielaiž ar ūdeni pilnu, un tā viņi tur, piemēram, no 100 kg kaut kādus 160 kaukur dabū ..

par savu kūpināšanu viņš stāstīja ne kā par darbu. viņa paša gaļa, ko savām kundēm vadā - tā viņam sirdslieta.
ar gaļu viņš strādā, bet savā kūpinātavā viņš gaļu gatavo..

lūk, te nu ir ko padomāt, kādu kūpinājumu uz maizes liekam..
meklējiet savu uzticamo gaļas vīru!
;)

kad jāēd pa pakšiem,

un vakar man tā bija, tad, godavārds, zobu dodu, baigi labi garšo - ciabatas šķēle, pārslacīta un ierīvēta ar bazilika eļļu (!!!), tam virsū kārtiņa biezpiena (lazdonas brokastu biezpiens, 9%), tam atkal virsū maigas avokado šķēlītes un tām, savukārt, virsū - svaigi malti (jeb fifīgāk sakot, (novēroju garšīgs) - saberzti..) pipari. ;)
svaigums. sāts. vieglums. labsajūta.

vēl manā pakšu ēdienkartē labi iederas griķu pārslas, kuras apleju, un tad uztjūnēju katrreiz ar citu eļļu. vislabāk, kā jau tas droši vien būs novērots, man patīk ar trifeļu un lazdu riekstu eļļu. bet nesmādēju arī mežloku, graudzēta sezama, grauzdētu valriekstu un mandeļu eļļu. pēc garastāvokļa ;)

slavenākie pakšu ēdieni ir:
- salāti agnese (gan 1, gan 2),
- šķeltie zirņi ar pangasijas fileju un svaigu burkānu salātiem,
- vārīti griķi ar biešu salātiem,
- griķu pārslu putriņa ar tajā iegrieztu vārītu oliņu,
- auzu pārslas, parlietas ar ūdeni, ar iemaisitu riekstu eļļu un, labākajā gadījumā, žāvētu mango gabaliņiem,
- sausiņi ar tēju..

lūk, arī pa pakšiem var labi un daudzveidīgi pamieloties..
:D

riktīgs ķīselis

nekāda hronoloģiskā secība, bet daudz visādu ēdamstāstu.
kamēr no manis nebija nekāda rakstītāja, paguvu ciemoties divas reizes. vienreiz māmiņamāmulīte cienāja ar ļoti gardām lietām - paštaisītu mājas rosolu, krabju salātiem, cepeškrāsnī ceptu vistu un vēl visādiem uzgriežamajiem. viss bija garšīgi. taču laikam jau no rosola atradinātais vēders nesaprata, kas ir kas, un sāka drusku pretoties.
otrie ciemi bija sātīgas piektdienas vakariņas pie galvenā. kad ierados, uz plīts vārījās vistas buljons (personīgām vajadzībām) un varījās arī bieza un kreptīga tomātu zupa ar maziem teļa mīkstumiņiem un jēra nierēm. virums bija tieši tāds, ko ēst, kad ar kājām izbristi kādi 7 piesniguši kvartāli (kuri visticamāk pārvērtīsies sūnu ciemā, ja vien kāds laimes lācis nesāks tīrīt pilsētas ielas), un tieši tik sātīgi atbilstošs, lai vakariņas noslēgtu pašā rīta agrumā ar fantastiski aromātisku, ar vienreizēji garšojošu, gremošanu un labu miegu veicinošu grappa di brunello glāzīti.

nākamajā dienā es taisīju gaileņu mērci. tik pat vienkārši, cik garšīgi. protams, ka no saldētām gailenēm. un protams, ka atklāju veselu apslēpto dārgumu lādi savā ledusskapī - bez jau minētajām, man ir vēl 3 burciņas saldētu gaileņu, un man ir vairākas paciņas saldētu sviesta pupiņu, un simtiem litru vistas, zivju, liellopa buljona, saldētas dilles, baziliks un raudene, saldētas zemenes, melnenes un dažas upenes. vesela paciņa garneļu, vesela vista. jēra kebabs. saldējums pols, viens gab. zivju fileja. un vēl viskautkas.

savukārt, iepriekšējā dienā mums bija seminārs. pirmais pēc kādu 3 mēnešu klusēšanas. vidusjūras virtuve latviskās noskaņās šajā reizē vairāk sliecās izpausties caur itālijai raksturīgām maltītēm, ar mūsu brīvu izmprovzāciju, protams, kā rezultātā, piemēram, autentiski paredzētie rikotas siera plāceņi kļuva par biezpiena plāceņiem ar parmezāna tipa sieru.
bija arī konservētu tomātu - jūras velšu virums ar zandarta un pangasijas gabaliņiem, bija arī grilētu darzeņu-grūbu maisījums ar jēra mīkstumu, dārzeņu - zivju zupa, karameļu-ābolu pīrāgs ar saldējumu un, protams, vīns. īpaši gards - pie deserta pasniegtais riesling.
atkal prieks un patīkami, ka semināra apmeklētājiem patika.
ka pat tādam virtuves lietpratējam kā marikai arī šoreiz kāds noderīgs knifiņš, ko atklāt no jauna.
ka semināra dalībnieki bija ļoti atvērti un dalījās viens ar otru un mums savos garšu meklējumos, atradumos, ceļojumos un piedzīvojumos.
ka arī es no kādas dalībieces uzzināju interesantu ābolu čatnija gatavošanas veidu - ar ingveru un pipariem, un visādām citām vircēm, un arī to, ka, ja nekādi nesanāk izvārīt pākšaugus, ja kādreiz gadās, ka zirņi vai pupiņas vārās, vārās, bet nu nekādi negrib tapt mīksti, tad vajagot piebērt šķipsniņu sodas.

vēl man ausīs nāca vēsts par realitātes šovu, ko nudien esot vērts redzēt - top chef. tās ir sacensības jaunajiem, talantīgajiem pavāriem ar visādiem interesantiem uzdevumiem, neiztrūkstošo zaudētāju izslēgšanu, skarbiem tiesnešiem visādu šefpavāru personā utt. esot 7 sezonas..
hm. man gribās tādu.

pastkastē - stockmann piedāvājumi pastāvīgajiem kientiem, un tajā atsevišķa brošūriņa par pārtikas nodaļas piedāvājumu, piemēram, tītara fileja = 3,98 ls/ kg. nezinu, vai tas ir tiešām veiksmīgs pirkums, kā viņi sludina, neesmu tītaru cenām pievērsusi uzmanību, bet šājā pašā brošūriņā vesels atvērums ar latvijas pavāru kluba valdes locekļa māra jansona piedāvātajām receptēm. nekas jau tāds īpašs, it kā.

īpašs gan atkal ir kautkas manai supernosaukumu kolekcijai. un proti, mērojot jau iepriekš pieminētos piesnigušos kvartālus pa pilsētas ielām, vienā brīdī acis atdūrās pret kautko patiešām fantastisku - kafejnīca lunātiķis..
man pat nav te ko piebilst - nosaukums, kas aicināt aicina.. neienākt
:D

tad vēl - tagad pati esmu kritusi uz to, ko citam pārmetu - kautkad pirms vairākiem mēnešiem palaidu muti un nopurpināju uz vendeli, ka viņš visur tās savas sezama sēklas bāž, un rau, pati jau kādu laiku to tik vien daru, kā beru tās visur klāt - jo īpaši rīsu ēdieniem, un pat olu kultenī iekšā. ir ļoti labi. ;)

un galu galā - es šodien uzvārīju ķīseli. lielisku, bagātīgu biezo augļu ķīseli.
tā jau tas ir, jāpiekrīt viena otra daudzinātajam teicienam, ka viena lieta ved pie citām, lai kā spītējos un teicu, ka nekas nekur neved ;) tagad ceturtdienas semināra saruna ar mariku mani atveda un nostādīja fakta priekšā - šausmīgi gribās biezo ķīseli. marika, it kā starp citu, stāstot, ko viņa ir gatavojusi un ko jaunu pamēģinājusi, teica, ka pēdējā laikā esot sākusi vārīt ķīseļus - ogu saldētavā daudz, neesot ko taupīt.
un mani kopš tā paša mirkļa, kā pār viņas lūpām izskanēja šie vārdi, vajā ķīseļa rēgs - vēlme tādu uzvārīt un apēst.
kādreiz jau diezgan bieži vēcāmamma vārīja. tagad es ķīseli, ne škidro, ne biezo , nebiju ēdusi kādus gadus 10, man šķiet.
bet šodien ķīselim no manis neizsprukt, nolēmu. aizgāju pat uz veikalu pēc stērķeles.
un tā,
process vienkāršs. man bija daži mazi savītuši ābolīši- kuldīdznieki un daži nesavītuši ābolīši-vecpapnieki. tos es nomizoju, sagriezu, piebēru klāt sauju, nu, varbūt pusotru, saldētu melneņu, vienu apelsīnu, sadalītu daiviņās, kādus 10 žāvētus mango (ak, šo izšķērdību), divas saujas žāvētu plūmju un 3 skaidiņas ingvera. uzlēju ūdeni un liku uz uguns. bet pa to laiku, mazajā katliņā vārīju .. ābolu buljonu ;) - nomizotās mizas es neuzdrošinājos tā vienkārši izmest, liku tās katliņā, kopā ar ūdeni un kanēļa standziņu un vārīju. tad izkāsu un smaržīgo ābolūdeni pielēju ķīselim. tālāk jau laika un tehnikas jautājums - augļi savārījas tik mīkst, kā man gribās, izveidojās ļoti aromātisks, augļains un gards virums, (vispār, dietologu sapnis šitāds ķīselis - bez grama pievienotā cukura) tad zaļajā tējā iemaisīju stērķeli un, proatams, maisot (lai nesaiet kunkuļos), lēju klāt ķīselim.
tad drusku atdzesēju uz palodzes pie atvērta loga, bet tikai drusku, jo ilgi nevarēju nociesties, un metos tam virsū ar lielo karoti, pirms tam vēl viegli pārlejot ar aukstu pienu..

nu ķīselis, kas ķīselis man šodien sanāca!
;)

putraimdesas aukstās gaļas mīnusiem..

salt vai ne tik ļoti, tas atkarīgs arī no ēdamā.
domājat, ka aļaskā viņi cauru gadu pārtiek un priecājas no aisberga salātiem?
maz ticams.
domājat, ka starp sniegiem un saliem saceltajās jurtās izdotos sastapt kādu čukčiņu-veģetārieti?.
maz ticams arī.

tāpēc es teicu jā, kad sinča man piedāvāja īstas, laukos pašgatavotas putraimdesas (ja labpatīk, sauciet tās par asinsdesām).
un tāpēc es teicu lai iet, kad māmuļa vīkšīja ciemkukuļu maisā paštaisītas aukstās gaļas bļodiņu.
lai arī aukstā, gaļa paliek gaļa, un iet iekšā labāk nekā putuplasta tomāts..

..ja saprotat, ko domāju..
;)