no viena itāļa pie cita

atskaite par šodienu jāsāk ar lielo (750 ml) glāzi burkānu/seleriju sulas ar omegu un ķirbju eļļu. arī ar reto gadījumu,kad jau plkstns astoņos no rīta ēdu brokastiņas (salāti ar mocarellu un pēdējiem vietējiem tomātiņime no slow food tirdziņa) un vēl paspēju dažus lieliskos, valteru auglīgajā zemē augušos burkānus līdzņemšanai nomizot.
tad darbs ar plūmju liķieri, pa vidu darbam jau iepriekš minētās ēdienu anekdotes kaspara izpildījumā. (hmm, vispār šitā ēdamo anekdošu tēma kādreiz būs jāizvērš..;) )
tad plānā bija apmeklēt cooking demo nu lounge itāļu restorānā jeb kā lai labāk to nosauc - tādā kā itāļu ēdienu veikala un maza kafejnīcas tipa restorāniņa apvienojumā. viņi, šķiet, diezgan regulāri rīko šādas pavārstundas. parasti programmā tiek piedāvats viens ēdiens un viens deserts. laikam arī glāze vīna. cena vienai personai - 15 lati.
mēs gribējām tā teikt, pieredzes apmaiņas vārdā, apskatīt, kā tādas lietas notiek citur. uzaicinājumā uz šodienas demo bija teikts, ka pavārs visu acu priekšā gatavos risotto with pumpkins and tiramisu.
nu, ko. it kā jau gana vilinoši, no tā skatupunkta, kā vēl ķirbi labi izmantot un tādu īsti itālisku tiramisu man vienmēr ir gribējies nobaudīt.
bet!
bet. bet.. mēs aizgājām prom jau tad, kad pavārs bēra sagrieztus sīpolus sakarsētā eļļā.
kautkas nebija.. nebija, pirmkārt, tā vērts - ne naudas, ne laika veltīšanas ziņā. ne atmosfēra, ne īsti redzēt ko varēja, ne īsti saklausīt kādu pavāra komentāru, jo runāja saimnieks itālis, angļu valodā. tas jau nebūtu nekas, bet tur bijā baigā drūzma, vietas maz, jāstāv kājās... nu būtu to vīna glāzi vismaz piedāvājuši. nu, kautvai par papildus samaksu, johaidī. jo apgūt viselementārākā risotto - risotto parmegiano, kā beigās izrādījās - gatavošanas skatīšanos tas galīgi netraucētu.
starp citu, ķirbi es tur neredzēju.

bet, (vēlreiz bet) es nemaz nenožēloju, ka aizšmaucām no turienes. jo, izstaigājot vecrīgu, un saprotot, ka visās labajās vietās, kurās gribētos, tomēr drusku par sālītu cenu ziņā, nolēmām, ka jādodās uz rossini
un bija tā vērts.
kas pārsteidzoši, cilvēku tur pilns. tā esot visu dienu, pusdienslaikā vietu neesot (skaidrs, ja jau divu ēdienu piedāvājums pa 3.90 laikam) un vakaros 90% viņi strādājot rezervācijām, tā oficiante pastāstīja.
nav jau arī brīnums - apkalpošāna tur tiešām līmenī - pieklājīgi, laipni, nemanāmi, kārtīgi.
ar to cilvēku pieplūdumam, saprotams, būtu par maz. apmeklētājus šim omulīgajam itāļu restorāniņam visticamāk pievilina virtuve!
ļoti laba. ļoti. astoņas ar pusi eļļas piles (vai pat visas deviņas) desmitpiļu sistēmā. ;)
gribat detaļas? tīri faktu uzskaitījums, jo garšu sajūtas, lūdzu, uzburiet paši!

sākumā ēdām uzkodas - rukolas salātus ar marinēta tunča pastēti, teļa fileju un kaperiem. tad carpacio ar trifeļu eļļu, parmezāna sieru, arī rukola tur bija, drusku selerija un sēņu gabaliņi. uzkodām klāt piekodām focaccia.
otrie ēdieni - cūkgaļas medaljoni sarkanvīna mērcē ar tvaicētiem dārzeņiem un krāsnī ceptiem kartupeļiem un turpat uz vietas gatavota, svaiga pasta (spagetti, dzelteni, dzelteni) ar vistas fileju un cukini siera mērcē.
izskatījās labi, garšoja izcili. nebija kur piesieties.
saldajam vietas, diemžēl, nebija.
bet šī ir vieta, kur es gribu iet vēl.
un vēl.

publicēšu publicēšu,

draugam par prieku. :)

-kas tās par ogām?
-melnās jāņogas.
-bet kāpēc tās ir sarkanas?
-nu, tāpēc, ka vēl zaļas.

un vēl.

namamāte mudina ciemiņus:
-da vi mažte, mažte maslo na hļeb.
ciemiņi:
-da mi mažem, mažem
namamāte:
-ņet, ņet, vi mažte, mažte maslo.
ciemiņi:
-mi mažem, mažem.
namamāte:
-da čto vi mažte! vi kuskami kladjote!

nu, izsmējāties?
:D :D

veco laiku gardumi

skābs krējums samaisīts ar kakao un cukuru..
biezpiens ar cukuru un kanēli..
izmērcēta rupjmaize ar cukuru..
ceptās cukurbaltmaizītes..
gogelmogels..

šitā mēs kādreiz izklaidējāmies.
konfektes vai šokolādes nebija ikdiena. marmelādes šad tad. cepumus labi ja reizi nedēļā uzcepām. augļi knapi sapņos rādījās un vienīgie (mandarīni & āboli)) ap jaunogadu..
taču - bez našķēšanās jau neviens nav izaudzis.
vienkārši un garšīgi.
tagad visi izlaidušies, nezin vien, ko izvēlēties..
;)

cukurmaizes

agnese sakārdināja, izstāstot, ka šodien viņi bijuši barot pīles un viens kukulītis palicis pāri, tad nu cepuši baltmaizes, ko pēc tam apkaisa ar cukuru.
skaidrs, ka es atkal atcerējos sensenos laikus, kad vecmamma tādas cepa regulāri.
tas bija baigais gardums. jā, cik vienkārši kādreiz varēja apmierināt kāri pēc kāda našķa..
skaidrītstante lonās šitās cukurmaizes cepa katru baltmaizes šķēļi pirms likšanas uz pannas apmērcējot sakultā olā ar pienu.
es tiko dažas tādas uzcepu, itkā pie vakara tējas.. bet nevar jau tādas ēst pirms likšanās gultā.
nu labi, no rīta varēs. ;)

un vēl agnese teica: "rīt man sākas grūbu sezona".
nu, feini.
;)

vana tallin or wanna soļanka?

otis jau sen sapņo iemācīties vārīt zupas, piemēram, soļanku, boršču un tamlīdzīgi. šķiet, beidzot viņš ir atradis arī skolotāju.
sestdienas vakarā žanis cēla galdā pilnu katlu ar ļoti garšīgu, mājās vārītu soļanku. tiešām izcilu! biezu, sātīgu, kreptīgu. es jau teicu, ka neticu, ka tā ir pašvārīta, droši vien ar mazajiem plastmasas spainīšiem sanesta no kādas ēdnīcas, salieta katlā un uzsildīta ;)
es nekad mūžā neesmu vārījusi soļanku. man vispār soļanka nav favorītu sarakstā, nav tā, ka man soļanka negaršotu, nē, bet nav arī tā, ka to ierindotu savā top 100. tā man vienmēr likusies kautkāds tipisks bistriņu ēdiens, kautkas tāds komerciāls un kautkas tāds, ko mājās negatavo, bet par laimi mana garšu un ēdienu pasaules uztvere ir elastīga un iepriekšējie pieņēmumi reizēm neapstiprinās, jo žaņa soļanka garšoja ļoti mājīgi un ļoti piemēroti vēlam vakaram, kad ārā ir jau mīnus divi, bet iekšā sveces, savējie un silts.

ēdām zupu (viens otrs vēl atļāvās nesmalkjūtīgi aizrādīt, ka viņam vajagot melnās olīvas, nevis zaļās) un prātojām, ka klāt derētu auksts šņabītis. bet galu galā andžejs dzēra liepziedu tēju, valters kolu un mēs ar žani andžeja atvesto vana tallin. ui, ku salds. bet labs. labs arī tādā ziņā, ka ātri apšķebina un daudz nemaz tādu nesadzersies.
kas vēl man atklājās kā labs - baltais vaniļas saldējums kopā ar viegli apgrauzdetām saulespuķu sēklām - pa pirmo zorti!
un novembris var sākties!
;)

p.s. stāsta, ka soļankas un citu sāļu virumu popularitāte izriet no tautas (slāvu) dzeršanas tradīcijām, un otrs nosaukums, kas lietots attiecībā uz soļanku, rasoļņiku un vēl dažām zupām, ir bijis pohmelka..

vīriešu sieviešu

kad dažiem vīriešiem piedāvā liķieri, viņi paskatās tādu kā aizvainotu, tādu kā izbrīnītu, tādu kā vīpsnājošu aci un atbild: "vai tad mēs izskatāmie pēc tādiem?" jeb "nu nejau tos sieviešu dzērienus, dodiet mums kaut ko īstiem večiem piemērotu! o, konjaciņu!" jeb "jūs ko, lai man dibens aizlīp?" nu, un tādā garā.
citi vīrieši, turpretim, nevien labprāt izvēlās labu, garšas ziņā sabalansētu augļu liķieri, bet pat nekautrējas atzīties, ka jā, viņiem garšo tie krēmīgie.
ir vīrieši, kuri dzerot konjaku, stāsta: "manai sievai arī ļoti garšo konjaks. mēs vispār tikai stipros dzeram."
un ir sievietes, kuras viebjās no aveņu liķiera, tā vietā nopērkot puslitru grapas. ir arī otrādi. visādi ir.
tāpēc, man liekas, pieņēmums, ka vīrieši lopcā asiņainos steikus un sievietes grauž tikai seleriju kātus ir maigi sakot, banāls stereotips. tā es domāju, jā, jo pazīstu vīriešus, kuri ēd salātus un pazīstu sievietes, kuras ēd jēlu gaļu, pazīstu vīriešus, kuriem garšo vaniļas krēms un pazīstu sievietes, kuras kūku vietā daudz labprātāk štopē māgā vīriešu zapti.
pazīstu arī tādus, kuriem garšo viskautkas, neatkarīgi, vai tā sauktajā sabiedrības viedoklī tas tiek piedēvēts vīriešu vai sieviešu šķīvim.
es gan neesmu spēcīga fizioloģijā (kur nu spēcīga, es tajā neesmu pat vāja), iespējams, ka ēšanas paradumu un arī garšu izjūtas atšķirības ir fizioloģiski noteiktas un zināmas atšķirības gribot negribot pastāv, tomēr man liekas, bieži vien šājā tēmā daudzi balstās uz pieņēmumiem, aizspriedumiem un bailēm.
es gan piekrītu faktam, ka ir produkti, kuri ir labvēlīgāki tieši sieviešu organismam vai kuri vērtīgāki vīrīešiem. taču garšu atšķirība?.
internetā bija rakstīts, ka sociologi uzskata, ka gaļas ēšana vīriešiem zināmā mērā ir statusa simbols un varas demonstrēšana, jo daudzu galvā ir iesakņojusies pārliecība, ka salāti, biezpiens un augļi ir «memmīšu» barība.
tāpat viņi minēja, ka sieviešu ēšanas paradumus ļoti lielā mērā ietekmē sabiedrībā valdošais skaistuma kults.
nu lūk.

kautkur lasīju, ka ēšanas (un, visticamāk, arī dzeršanas) paradumi atkarīgi no izglītības līmeņa un vecuma. man liekas, tā nav. vai, precīzāk, tā ir tikai daļēji, jo viss atkarīgs no aizspriedumiem, attieksmes, garšu pieredzes un, manuprāt, galvenais - ēdiena dzēriena kvalitātes.

lai gan, kas viņu zin', ja jau reiz viss ir galvā un ja jau reiz ir divi dažādi dzimumi, tad varbūt tomēr.. ir arī tādi vīriešu ēdieni un sieviešu ēdieni?.
hm..

;)

kāposti. skābēti kāposti.

ir man padomā pirmdien pašai ieskābēt kāpostus. tā drusciņ, izmēģināšanai, mazliet ar burkāniem. un dillēm. (žurnālā izlasīju)
kādu burciņu. ne tādos apjomos, kā grīvas ielas laikos.

tolaik mums pagrabā stāvēja lielā kāpostu ēvele.
reizi gadā tā tika uznesta augšā, uzstellēta uz vannas un likta lietā. jau nedēļām iepriekš tika plānots, kur un cik daudz dabūt kāpostus, kurā dienā to visu labāk darīt un tamlīdzīgi. tad tētis baltajā žigulītī atveda no laukiem pilnu bagāžnieku ar kāpostiem. ja likās, ka vajag vēl, vecpaps atstiepa kādu galvu no tirgus. un process sākās.
virsvadību, protams, uzņēmās vecmamma. kad izstumdīja un izdīdīja pie ēveles vecpapu un galu galā par to, ka viņš neprotot pareizi saēvelēt pat kāpostus izraidīja viņu no vannas istabas uz virtuvi mizot un rīvēt burkānus, pie darba ķērās viņa pati. kāpostgalvu bija daudz. tāpēc tēta palīdzību viņa pieņēma, atzina viņa saēvelētos kāpostus par ļoti labiem un lika vecpapam "skatīties un mācīties", kā tas, redz, pareizi darāms ;)
ar tiem kāpostiem visa ģimene parasti darijās visu sestdienu, ēvelēja, stampāja, lika slogus (jā, mums pat bija speciāls liels akmens, kas visu gadu stāvēja uz balkona, gaidīdams kāpostu skābēšanas laiku). visi bija kopā, visi bija kaut kā iesiastīt, kautvai ar skatīšanos un pamācīšanu, kā pareizi sāli uzbērt.
bija baigā jautrība. ņemšanās, pukošanās un smiešanās.
un rezultātā - milzonīgs, vismaz 50 litrīgs katls ar baigi labiem skābajiem kāpostiem visai ziemai.

lai vai kā tur ar to ēvelēšanu, bet skābo kāpostu zupas (ar cūkgaļu) mega giga super speciālists bija vecpaps! viennozīmīgi.
bet tiem, kas kāri uz dažādiem labiem faktiem, varu pateikt, ka skābajos kāpostos esošās pienskābās baktērijas veicina vielmaiņu, skābajos kāpostos nav tauku un skābi kāposti ir bagāti ar šķiedrvielām! aa, vēl jau arī vitamīns C!

tautiskā tipa ēdieni manā dzīvē

kaspars, droši vien labu gribēdams, atnesa man (no zemnieku tirdziņa) sklandarausi.
man nācās viņam atteikt. un atcerēties, ka ir vēl kaut kas, kas man negaršo. jau no mazām dienām.

sklandarauši, kā mēs tos saucam, jeb kā laikam pareizi jāsaka, sklandu rauši, tātad, arī ir starp tiem gardumiem, kas man negaršoja un negaršo, un laikam jau arī negaršos.
šī etniski tautiskā nacionālā specialitāte manī, ziniet, nekādu pietāti bērnu dienās neizraisīja, man tas likās kautkāds parasts kārtējais ēdiens, kautkāds pieaugušo izgudrojums, lai ar tādiem oranžiem un no skata tīri kārdinošiem plāceņiem, ieriebtu bērniem. taisnības labad jāsaka, ka maniem brālēniem un māsīcai tie garšoja. manam tētim tie garšoja. mana mamma par tiem sajūsminājās dedzīgi kā īstena latgaliete - tie esot tik kurzemnieciski, tik īsti, tik latviski, tik saudzējami, tik .. lai gan ēst īsti viņa tos neēda.

tāpat kā rīgas vecmamma ar samērā biežu regularitāti cepa speķa pīrāgus un biezpiena plātsmaizes, tā lonu vecāmāte cepa sklandaraušus - tādus autentiskus, neveikli skaistus un lielus, no rupjajiem miltiem, burkāniem.. viss kā pienākās..
lonu vecāmāte šad tad gatavoja vēl kautko ļooti savdabīgu - auzu ķīseli, un šis ēdiens (hm, hm.. pēc izskata gan nepateiksi) arī ļooti garšoja manam tētim. (man pat ir aizdomas, ka ja es vai kāds cits viņam tagad tādu uztaisītu, viņa sirds no laimes varētu piedzīvot ne tikai infarktu;) )
taču man kautkā atmiņā palicis, ka es pati ne pārāk labprāt tādu ēdu, nu, ko tur liegties, būsim godīgi - man tāds triceklis grīdlupatas krāsā negaršoja..
nezinu, kā būtu tagad. varbūt kādreiz saņemties un pamēģināt?..
varbūt jūs? lūdzu! - aplejiet auzu pārslas ar siltu vārītu ūdeni, iemetiet klāt laikam vēl rupjmaizes garoziņu, 3-5 dienas paturiet siltumā, kamēr ieskābst, tad izberziet caur sietu un uz mazas uguns lēnām maisot sildiet, kamer sabiezē, bet nevāriet. tētis šito latvisko desertu ēdot kaisīja virsū cukuru. nu? iekārdināju? ;)

ziniet, tāpat arī tie visur vienmēr klātesošie un tipiski latviskie speķa rauši (speķa pīrāgi) man tomēr lielākoties negaršo. pa pusei garšo, pa pusei nē. mīkla garšo, speķis nē. ja nu vienīgi īpaši un rūpīgi sagatavots - smalki smalki sagriezts cauraudzītis, iepriekš labi apcepts (nevis maķenīt apsildīts!!) uz pannas - un arī tad nelielās devās. tāpat ar tiem pelēkajiem zirņiem - viss itkā būtu labi, ja vien lielākoties kā piedeva tiem netiktu pasniegti pusjēli ziepju gabali - lieli, ļumīgi treknumi.

taču - ja vajadzētu sastādīt kautko no sērijas mīļāko ēdienu top 100, tad stabili un pārliecinoši tajā iekļūtu skābputra!
ak jēzus maria, kā man garšo skābputra!!!!!! te nu es ēšanas ziņā esmu cauruncauri tēta meita! viņš skābputru varētu strēbt dienām un naktīm, gan svaigi vārītu, gan nostāvējušos un īsto smeķi ieguvušu.
tādu riktīgu skābputru, jāteic, mācēja izvārīt lonu vecāmāte. putraimiņi pareizajā mīkstumā, rūgušpiena kunkulīšī pareizajā lielumā..
bet, kad rīgas vecmamma pieredzes apmaiņas rezultātā iepazinās ar šo ēdienu, arī viņa sāka to ar labiem panākumiem gatavot (to atzina skābputru eksperts tētis!! viņam garšoja tikai divas skābputras - abas manu vecmammu vārītas).
un te nu mēs varam runāt (varbūt citreiz) par divu lielisku novadu kulinārā mantojuma un garšas mentalitātes integrēšanos manā gastronomiskās uztveres attīstībā un attieksmē.
;)

zivis upē duļķainā

ēriks dreibants pa televizoru man te tiko teica: "mums tirgus ir pilns ar latvijas upju zivīm, bet mēs viņas neēdam."
nu, kā ta ne. es ēstu un ēstu, un ēstu. ne tikai latvijas upju, bet arī latvijas ezeru zivis. es jau labprāt, ļoti, ļoti, es zivis gribu..
es gribu asarus un raudas, krasnapjorkas un salakas, plaužus un vēdzeles, karūsas un ķīšus. nevis lielos līņus un karpas. no dīķiem, visticamāk.
lūdzu! kur ir???

kā saka mārtiņš rītiņš,

ja jums mājās nekā nav, bet pēkšņi jāpacienā viesi, tad jūs mierīgi uz ātru roku varat pagatavot pašmāju saldējumu, jo viss, kas jums vajadzīgs, ir saldais krējums, vaniļas pāksts un slāpeklis.
:)
nu, nāk tūlīt māsa ciemā. jāiet vārīt tēja. un cepšu pankūkas. plāno pankūku mīklai pierīvēšu parmezāna tipu, būs ļoti garšīgi.
pataupīšu slāpekli citai reizei :D :D :D

kotlešu lietus, makaronu tornado un saldējuma sniega vīri

šodien ar bērniem bijām uz filmu.
uz tādu, kurā katrs kadrs lika siekaloties un visu filmas laiku šausmīgi gribējās ēst.
ekrānā tik kārdinoši no debesīm krita hambīšī, hotdogi, vistu stilbi un steiki, ka tā vien gribējās ielīst ekrānā un saēsties.
un vēl tur bija siera mērču baseini, konču varavīksnes, restorāni bez jumta (lai ēdiens tieši no debesīm varētu iekrist šķīvī) un milzīgi gumijas lācīši korī dungoja "ēd mūs, ēd mūs".
bet filmiņa jau pamācoša - nav labi būt negausīgam.
tāpēc, lai nenotiktu tā, ka "ēdiens kļūst saprātīgs" un līdz ar to nekontrolējams, lai picas mūs nevajātu un grilēt cāļi nesagūstītu, saprātīgiem ar ēdienu jābūt mums pašiem.
tāda, lūk, morāle. ;)
bet jūs noskatieties to filmiņu, baigi garšīgi!
;)

otomārs modificē salātus

tātad - īsumā par otomāru un pavārmākslu.
vai drīzāk varbūt par ikvienam viegli speramiem pirmajiem soļiem gatavošanā.
ja ēst negatavojat un uzskatāt, ka tas jums par sarežģītu un neizprotamu, bet tomēr tā kā ļoti gribētos, un tā kā ļoti jau nu niez pirksti apgūt kādu virtuves noslēpumu, paņēmienu, prasmi, varēšanu,,
tad, lai sevi iedrošinātu un apliecinātu kā tīri tā neko garšu kopā salicēju , vabūt vērts sākt ar pavisam elementāru metodi.
nu, tā, kā to darīja otomārs. viņam bija jāuzņem dzimšanas dienas viesi. lai tos pacienātu, viņš (šķiet, rimi) nopirka gatavos salātiņus (divu veidu, bet ja esat galīgs iesācējs, varat ņemt vienus, vai ja iemaņas jums jau lielākas, droši lūdziet iesvērt pat visus četrus piecus dažāda veida salātus :D :D ).
tātad, otomārs ņēma jau gatavos, rimi kulinārijā nokomplektētos salātus un .. modificēja tos! vieniem viņš izlēma piegriezt klāt svaigu papriku un oranžos tomātiņus, pie viena ļoti glīti izdekorējot bļodu, otriem, neatceros vairs, kas bija pielikts, lai tos uzlabotu. bet tie arī bija dekorēti un noformēti. ļoti labi. man patika šāda pieeja.

redziet, vajag tikai sākt!
es ticu, ka jau nākamajā dzimšanas dienā viņš varbūt pat varēs uztaisīt tādas pašas "mēli norīt" jēra ribiņas upeņu mērcē, kādas viņam šogad uzdāvināja vendels!
;)

derēs

šodien es labprāt pagatavotu ķirbju zupu. bet ķirbis vēl nav mājās. varbūt rīt.
šodien būšu vecāku mājās un tur mani solījās sagaidīt skābu kāpostu zupa un krāsnī cepti kartupeļi.
arī rudenīgi.

vecmammai taisnība

es jums pateikšu, ka tad, kad biju maziņa, to, ka vecmamma ir piecēlusies varēja sajust pēc smaržas.
viņa cēlās ļōōōōōti agri. iegāja savā valstībā virtuvē, aiztaisīja durvis, ieslēdza LR 1 un sāka dienu. ar brokastu gatavošanu.
tās nebija kautkādas siermaizītes vai desmaizītes, tās nebija kautkādas pārslas ar nullkomatspiecprocentīgo pienu, tās nebija putriņa ar ievārījumiņu, tās nebija arī kads auglītis un grauzdiņš..
tā bija pamatīga maltīte - cepti kartupeļi (parasti tie vārītie, kas palikušī no iepriekšējās dienas vakariņām), omlete vai vēršacis, kaukāda cepta gaļa, biezpiens ar krējumu, maize ar sviestu, desa, siers, gurķi, tomāti, paštaisītas reņģītes tomātu marinādē.. dažreiz klāt tam visam vēl pankūkas, dažreiz vēl pienā izmērcēta, uz pannas apcepta baltmaizīte ar cukuru, dažreiz vēl arī mannā putra..
kad es tā tagad atceros, man liekas, tas, ko vecmamma katru rītu pagatvoja brokastīm, man tagad pieteiktu vismaz vienas nedēļas visām maltītēm..

vecāmamma bija nelokāmi pārliecināta, ka brokastis ir dienas svarīgākā ēdienreize. ka bez brokastīm dzīvē nekas nenotiek, ka brokastu neēšana ir izlaidība un muļķības pazīme. viņa pukojās un dusmojās, kad es negribēju tik agri neko ēst, un bija pat gatava speciāli vārīt mīkstu oliņu, un speciāli dzīt vecpapu uz veikalu pēc holandes siera, jo krievzemes man ne pārāk, lai tikai es kautko nebūt ieēstu..

vēlākajos gados, kad jau biju drusku vairāk par pusaudzi un saklausījusies visādas veselīgas gudrības, mēs abas ar vecmammu rītu sākām ar kefīrā iemaisītām klijām. un kivi.

tagad es esmu galīgi izlaidusies. brokastis nav mana prioritāte.
nav jau tā, ka galīgi nekad un nemaz. manas ierastās brokastis (kad tām saņemos) ir aplietas auzu pārslas ar mandelēm, žāvētiem mango, banānu, ābolu (ja tie ir) un eļļām. tēja. tā gan katru rītu ir obligāta un neizlaižama.
reizēm man pietiek ar svaigi spiestu sulu. garākos brīvdienu rītos - omlete ar sēnēm un dāŗzeņiem. dažreiz salāti ar garnelēm un mozarellu. dažreiz vēl kaut kas..

bet kas man nedod mieru, ir jautājums - vai to, ka brokastis ir brokastis norāda ēdieni vai laiks, kad tās tiek ēstas?. vai brokastis ir jebkāda dienas pirmā maltīte? vai pulkstens piecos pēcpusdienā apēsti kellogsi ar jogurtu ir brokastis un vai pulktens astoņos no rīta apēsta zupa ir brokastis, un vai tam vispār ir nozīme?.
antra lielākoties brokastīs ēd maizītes. solvita laikam visbiežāk vāra putru. kaspars, piemēram, katru rītu ēdot zaļos lapu salātus. elita vēl aizvakar stāstīja, ka viņiem no rīta neko vairāk kā svaigi spiestu burkānu sulu ar ķirbju sēklu eļļu nevajag. marika, mūsu semināru iedvesmota, brokastīm gatavo auzu pārslas ar biolakto un vēl dažādām piedevām. mamma visbiežāk cep tētim un sev omleti vai kartsmaizes. biša laikam no rītiem pārtiek no kafijas un cigaretes, bet agnese taisa sev grauzdiņus ar avokado un garnelēm vai salātus ar tunci. ievai garšo biezpiens un auzu pārslas. un gan jau kaut kur somijā kāds brokastu reizē kāri iekožas lakricas gabalā.. ;)

ir cilvēki, kuri uzskata, ka jāklausās organisma balsī un ja tas brokastis negrib, tad nevajag arī. taču jo biežāk ar uzturu saistītos rakstos, komentāros un izteikumos tiek uzsvērta broakstu nozīme.
tā es arī nezinu, kā labāk - piespiest sevi vai nepiespiest, un vai ēšanas lietā piespiešana vispār ir vajadzīga..
bet ko es vēl šodien izlasīju žurnālā - minesotas universitātes uzturzinātnieki izpētījuši, ka neēdot brokastis, organisms pārslēdzas uz enerģijas taupīšanas režīmu un ķeras klāt muskuļu olbaltumvielu rezervēm, bet visu, kas tiek apēsts, nogulda "rezervēs"..

nu tad - labrīt & labuapetīt'!

jo gāju ātrāk kā citām reizēm,

bija daudz laika un noskatījos šorīt skajā uz jasmīnrīsiem. būs kādreiz jānopērk, lēti nav, bet ļoti kārdinoši.
tad vēl nopētīju lēcu, zirņu un pupiņu plauktu. arī no tā šis tas iekrita sirdī, zaļie škeltie zirņi, piemēram.
nu un cenu favorīts - grūbas. kad es domāju par grūbām (ar trifeļu eļļu), es ģībstu.. ;)

pie pirmās izdevības būs jāpapildina visi šitie krājumi.