in food he trust(ed)

es dzēru to buljonu bērītēs, un ēdu tos štovētos kāpostus, un to kotleti, un skatījos uz šubu, un liku vēl uz šķīvja kartupeļus un domāju, ka viņam tiešam būtu paticis, ka cilvēki mielojas.

vecpapam ļoti patika ēst. cik es viņu atceros, visvairāk man viņš sirdī stāv un smaida ar kaut ko garšīgu pretī. visvairāk man viņš saistās ar ēdienu, jā, protams, arī ar to, ka dambreti iemācīja spēlēt, un ka uz slidošanu veda, un ka krustvārdu mīklas vienmēr minēja, un ka uz mani dusmojās tikai tad, kad futbola laikā pārslēdzu televizoru uz citu programmu un savā bērnišķībā noslēpu pulti..
bet visstiprāk man prātā vienmēr paliks viņa vārītā skābu kāpostu zupa, garšīgākā, ideālākā skābo kāpostu zupa pasaulē, un viņa tīrītās un ceptās reņģes, un viņa sparīgums, sēžot virtuvē pie gaļas mašīnas un maļot kotletēm gaļu, un arī no tā daļa tad kupātiem būs, un vēl uztaisīm ruletīti..
un ar kādu visu pasauli aizmirstošu aizrautību viņš grauza kaulus un zivju galvas.
un viņa tīkliņš, auduma tīkliņš, vecmammas draudzenes vecpapam speciāli šūtais, ar ko iet uz veikaliem, un ar ko iet uz tirgu, jo viņš, un tikai viņš, vislabāk mācēja izvēlēties un iegādāties pārtikas produktus. viņam tas neizsakāmi patika. viņš to mīlēja - iet, skatīties, salīdzināt, nogaršot. viņš bija mūsu sagādnieks. un tālajā bērnībā, kad nekā nekur nebija, viņš pat pārnesa mājas visādus deficītus.
dažreiz jau misējās, un tad vecmamma bija pikta un teica: nu, jejbogu, itaidu siudu tik tu vari nūpierkt.
un kā viņam patika cienāt. un lepoties, ka viesībās galds ir pilns ar visu ko.
man liekas, viņš ticēja, ka ēdiens izglābs pasauli.
ka labi paēst, ir labi dzīvot.
ka ēdiens ir ne tikai uzturs, bet veids, kā dzīvot, mīlēt, būt..

es domāju, ka tagad šis ieraksts man labāk ir jābeidz.
es domāju, ka to vispār nav iespējams pabeigt.
es domāju, ka patika, mīlestība un attieksme pret ēdienu un ēst gatavošanu man ir no vecvecākiem.

un olas. viņa vistu olas..
kāda gan bez tām tagad būs dzīve.

brīnišķīgs maisījums

nu. pēdējā laikā gadās, ka es ēdienu taisu no kaut kādiem atlikumiem un atradumiem.
šodien arī. par plovu, protams, to nesauksim, bet tādu kā maltas jērgaļas-basmati rīsu-dārzeņu maisījumu, piemēram.
atradu saldētavā dūres lieluma pikucīti ar maltu un jau garšvielotu jēra gaļu (atceros, tas man palika vienreiz pāri no kaut kāda tusiņa, kad cepu mazās kotletītes, bet panna jau bija pilna, un vietas tajā vairs nebija, un negribējās vairs ņemties, un iegrūdu to gaļas piku saldētavā). tad vēl skatos, stāv bļodā vakar uzvārītie, burvīgi paši par sevi, basmati rīsi. principā, man kvalitatīvi basmati rīsi (un šie tādi bija, jo maza paciņa par bargu naudu kādreiz iegādāta speciālā veikalā), labi izvārīti, garšo tāpat. pliki. bez nekā. siltiem vēl var kādu eļļu pieliet, trifeļu, piemēram, vai sezama, bet aukstus bez nekā, un vēl ar pirkstiem, ēst.

tomēr, lai nu būtu, es domāju, iepriecināšu tos rīsus ar kādu siltu sabiedroto.

no laukiem atsūtīts burkāns un pastinaks, daži mini patisoniņi. nomizoti, sarīvēti. uz pannas apcepti, tad sojas mērce maķenīt tiem pāri, drusku pasutināti, un no pannas nost. jo rindā jau maltais jērs gaida.
to, tātad, arī apcepu, piespiežu vēl klāt 3 daivas ķiploka. beigu beigās kārtīgi ar kariju. un lieku gaļai klāt sagatavotos dārzeņus, samaisu, pacepu vēl kādu minūti, un tad tam visam pieleju kādu krūzīti ūdens.
man patīk, kad tas viss smuki burbuļojot, kļūst tāds tumīgs, ūdens mazliet jāpapildina, jo naski reducējas.
haaa, labs ir, pielikšu vēl apelsīnmētras zariņu pasust tam visam līdzi.
un vēlreizi, haaa, beigās tumīgajā un biezajā sautējumā pielikšu karoti skābā krējuma!
ideāli.
aiziet, tagad rīsus tajā visā iekšā un kārtīgi samaisīt!
ļoti forša, pikanta svētdienas vira!
vēl dažas svaigas apelsīnmētras lapiņas apleju ar karstu ūdeni, tējai!
oktobra izskaņai atbilstoši silta un smaržīga garša!
;)

svaiga gaļa

mājās gaļu ēst (un gatavot) man sanāk reti.
vai nu tāpēc, ka gaļa man liekas dārga. vai nu tapēc, ka reti redzu patiešām labu un kārdinošu svaigas gaļas gabalu. vai nu kāda cita iemesla pēc. bet tātad, reti.
nesen tad nu bija tas retums, kad man nepārvarami sakārojās gaļu, un es pa lats čēesmit ieraudzīju necerēti glītus, svaigus un gaļīgus cūkas šķiņķa gabalus.

bet, tā kā mani šī gaļa pārsteidza nesagatavotu, tad nopriecājos, jo atkal varēju funktierēt, kā lai to forši pagatavo.
un raugi, sameklēju ēdamkaroti parasta sviesta (daugavas veikalā pirkta, jo tur, ņemiet vērā!!!- katra mēneša 10.datumā ir 10% atlaide, 20.datumā =20% atlaide un 30.datumā = 30%!!). lūk, tātad, sviests bija man kripata, bija gandrīz jau izēsta, bet vēl ne līdz galam, graudaino sinepju burciņa (tās ir tās supergardās sinepes ar balsamico un medu), bija ari sakaltuši daudzi rozmarīni, pipari, protams, ābolu balzametiķis, olīveļļa. bija arī pavisam drusku īpašā, mucā turētā un no waldburgas vestā medus etiķa. bet to es nolēmu vēl pietaupīt kaut kam īpašākam par paratas, droši vien pat ne vietējās, cūkas šķiņķa gabaliem. tā vietā izlēmu paņemt vienkārši medu un vēl druscīt ābolu etiķa.
tātad, bļodiņā sakūlu visu šo - krietnas 2 ēdamkarotes graudaino sinepju, ēdamkaroti sviesta, ēdamkaroti, nē, drusku vairāk, olīveļļas, kādas 3 ēdamkarotes ābolu balzāmetiķa, ēdamkaroti bieza un krēmīga medus, saberztu rozmarīnu, piparus. sanāca tāda biezi vījīga, kā laba pankūku mīkla, smēre; ar to tad bagātīgi un rūpīgi ieziedu savus , nu, tas ir, cūkas šķiņķus.
atstāju kādu pusstundu tos savā nodabā, sadraudzēties.
pēcāk nācu skatīt, kā smēre ar gaļu sadzīvo, un lai šo savienību pavisam nostiprinātu, liku apsmērētos gaļas gabalus uz sakarsētas pannas.
apcepu no abām pusēm, smukus, sulīgus, ilgi ta snebij, jo šķiņķīts jau tāds maigs.
tad turpat pannā, pie gaļas, pievienoju uz šķīvja palikušo smēri un pielēju mazliet ūdens. ļavu visam sust sinepju mērcē.
mērce, protams, reducējās, es pielēju vēl ūdeni. tā atkal reducējās, es pielēju vēl ūdeni.
tā atkal reducējās. es izņēmu gaļu ārā un ieliku mērcē ēdamkaroti daugavas skābā krējuma, uz atlaidēm pirktā.
un tad es uzliku uz šķīvja gaļu, un tad es pārlēju mērci, un tad es piegriezu blakus dzeltenos cēsu tomātiņus, no idilles pārnestos. un tad es gandrīz noģību.
cik garšīgs tas viss bija.
;)

katram mākonim zelta maliņa, katrai darvas mucai medus pilīte..

pirms dažām dienām kā reiz domāju, ka gribētos kaut ko tādu tradicionālu un klasisku, un smagi sātīgu. uzēst..

lūdzu!
rīt bērītēs plašs žanra klasikas spektrs - buljons ar pīrādziņu. kartupeļi, cūkgaļas karbonāde, vistas kotlete, štovēti kāposti. šokolādes krems ar dzērveņu ķīseli..
nu ko. man garšos.
cik vieglas būs smiltis, tik smags pēc tām vēders..
;)

nē, nu vēl jau skapītī palika mārrutki, graudu sinepes un rīsi

vispār man patīk situācijas, kad nekā nav. un no tā ir jāuztaisa paēst.
tad ir milzīgs azarts simtiem reižu virināt visus skapīšus, mēģināt kaut ko saskatīt, vilkt ārā ieraudzīto un domāt, kā to visu salikt kopā kādā ēdamā kombinācijā.

man bija viens burkāns, daži griķi, kādi 5 kaltēta tomāta gabaliņi, ēdamakrote filadelfijas siera, 7 olīvas.
super!
griķi kā jau griķi - paši par sevi ūdenī izvārīti, bet no pārējā, rau, sataisīšu tādu kā mērcīti.
nomizots burkāns tiek sarīvēts. uz pannas likts un viegli apcepts, tam klāt pievienoti mazākos kumosiņos sagriezti kaltētie tomāti un uz pusēm pārgrieztas olīvas. samaisīts, tad pieliets nedaudz ūdens, un tam visam ļauts pasutināties.
pieliets vēl nedaudz ūdens, atkal pasutināties, tad ielikts mazliet pakaltis timiāna zariņš, turpināts ļaut sust un kļūt tadam reducēti tumīgam, beigu beigās - iemaisīta tā karote filadelfijas siera.
pāri griķiem - un baudījums kolosāls!
ar lētu, no vācijas pārpalikušu merlot vīnu litra pudelē vispār ideāli!
;)

aiziet, uz priekšu, visu skapīšu tukšie plaukti - apvienojieties!!
;)

piedo, piedo, mīļo blodziņ!

ka tik ilgi šajā drēgnajā un neapkurinātajā laikā biju atstājusi tevi vienu. bez uzmanības. bez ieraksta. bez siltām un garšīgām virām. bez visa tā, ko tev pienāktos, mīļais blodziņ, saņemt no manis apēstā, izdzertā un piedzīvotā.
tad nu klausies, kā man gāja - mani pat nofilmēja, jo aptuveni pirms 3 nedēļām mēs rīkojām labdarības seminārus paēdušai latvijai, un bija liels prieks, ka uzaicinātajiem ļaudīm patika! gatavojām grūbitto ar sēnēm un burkāniem, un karamelizētu selerijas sakni, un gatavojām latviskā tipa kuskusiņu no miežu putraimiem, kopā ar žāvētiem āboliem, saulespuķu sēklām, dzērveņu sīrupā karamelizētiem burkāniem un zivs gabaliņu. un gatavojām burvīgu desertu. vieglu - no biezpiena un auzu cepumiem, un zaptes. ar svaigām avenēm.
bet tas bija tik sen, pēc tam nāca viskautkasvēl.
es, piemēram, biju berlīnē. un es redzēju, kā maratonisti vakarā pirms starta ēd makaronus. bet no rīta tikai bio banānu. un pa ceļam, kamēr skrien, ēd kaut kādas vaniļas želejas no tūbiņām. un pēc finiša veldzējas ar weissbieru.
un vēl es berlīnē nopirku vaniļas pākstis.
kā arī ēdu vienu no pasakainākajām omletēm savā mūžā - ar beibikartupelīšiem, beibīšampinjoniņiem, rozmarīnu, kaperiem, gaļiņu un klātan svaigs, tiko no lejas beķerejas nests kruasāns. un uz maza balkoniņa, un kamēr ēdām, nāca jau ap pusdienslaiku un varēja pat sākt dzert vīnu.. ;)
omleti, naglim asistējot, darināja kaspars. un tiešām, es gribētu teikt, darināja, jo tā galarezultātā sanāca kā gastronomisks šedevrs, tā domāja arī citi, kas to ēda.
berlīnē arī nācās ēst tiramisu. itāliešu restorānā. nebija nemaz tik labs, kā manā iztēlē vajadzēja būt šādā vietā pasūtītam. tomēr apēdām.
un vēl - kebabi, nezin kāpēc, vācijā tie garšo pavisma kaut kā simtsreizes labāk nekā jebkur citur, īpaši jau rīgā..
kā arī - alus. es, kas ar miestiņa baudīšanu drīzāk ir uz jūs, ar baudu tukšoju kausus un pudeles, jo tur bija gardi weizenbieri, ka vai nu!
bet pirms braucām uz berlīni, es sacepu savas speciālās ceļojumu (vai arī viesību) siermaizes. kraukšķīgas. kad sāk ēst, nevar apstāties. noslēpums, man liekas, ir plāni sagrieztā maizē, pareizi uzsmērētā sviestā un pareizi sarīvētajā parmezāna tipa sierā.
mazliet ekskursiju sajūta bija arī no tā, ka mamma savā gādībā bija izdomājusi, ka atevdīs man, lai ceļam līdzi paņemu, pašceptas kotletītes.

bet atbraucot mājās bija daudz kā cita garda, kas nāca priekšā. un stāsti par to jāpataupa citai reizei.
;)

vīna dziesmiņa

nebūtu korekti, ja cilvēks ar manu vārdu vīnam uzgrieztu muguru.
es neesmu no tiem, kas lepni (iedomīgi? aizdomīgi?) paskatās uz pārējiem ballītes dalībniekiem un sausi nosaka: es alkoholu nelietoju.
nē.
es neesmu no tiem.
un paldiesdievam, citādāk manam īstajam vārdam, manam ikdienas vārdam (un varbūt pat manai dzīvei) nebūtu jēgas ;)
labi, nepārprotiet.
es neesmu nekāds pļēgurs. vai siņušņica. ;)
es nedzeru grādīgos katru dienu, un ne katru vakaru.
taču labs vīns man dara prieku.
reizēm prieku dara arī lēts un, iespējams, nelabs vīns, bet tad tai ir jābūt kādai īpašai reizei, kur patiesībā prieka darītājs drīzāk ir kompānija, iemesls, atmosfēra, un ne tas paku vīns kā tāds.
tik izlepusi jau es arī neesmu, lai ikdienā gribētu tikai smalkās amarones un blanc de blancs.

bet reizi pa reizītei, ir forši. tā vairāk vai mazāk iemalkot.
un katreiz novērtēt. kā garšo.
akadēmijas laikā jau kas ta mums bija? monastirskaja. un jo lielākā pudelē, jo labāk! (lētak)
monstirskaja bija pats krutums, salīdzinājumā ar tiem agadmiem un ko tur vēl. nē, tos es pat īsti ne. es inteliģenti un bohēmiski sūcu monastirskaja. no pudeles, no plastmasas glāzes (ak, šito greznību!)

redziet, dzirkstošos dzert un mīlēt man, šķiet, ierādīja agnese.
un tikai sausos. brutus. cavas. cremantus. proseco.
jo sausāks, jo labāk. rīgas šampanieša bruts, nesen konstatējām, mums jau ir pa saldu.. ;D :D

vienu laiku man patika vīnus izvēlēties pēc pudelēm. jo stilīgāka etiķete, jo man vairāk garšoja. ;)
bet tagad, nu jau gadi trīs būs kā man ir skaidrs, kādus tieši vīnus es izvēlos.

jau krietns vecums, pieredze un šādi tādi kursi, lai varētu teikt, ka no vīniem maķenīt sajēdzu, un tomēr nevaru tā teikt. ne vella es nesajēdzu, es tikai zinu, kas man garšo.
un tā kā pēdējā laikā es visus vīnus izvēlos tikai vienā vietā, tad vilšanās nav bijusi. visi, it visi un ikviens no tiem ir savas cenas vērti, pat vēl vairāk.

vispār, es jau zināju,ka šo ierakstu nemaz nevajag sākt, jo to nevarēs pienācīgi pabeigt, jo par vīnu stātsāmā ir daudz, un domu ir daudz, un vīna ir daudz.
bet ja jau šo augstāk minēto uzrakstīju, ārā jau nedzēsīšu.
uzskatīsim, ka šis ir never ending story.

un beigu vietā citēšu kādu itāli, kurš izdzirdot manu vārdu teica: "oh,did jū nov, zet it mīns littel vain in italian? "
:)
kautkādā vārdadienu skaidrojošā kalendārā gan skaidrā latviešu valodā pretim manam vārdam bija rakstīts - vīna dziesmiņa.
;)

vegānu gaumē

es, starp citu, tiko uztaisīju to banānu saldējumu. ko jau teicu, ka taisīšu, bet tad, kad teicu, tad neuztaisīju.
tagad uztaisīju. ja būs ēdams, ziņošu.
;)

vecie buki nē, bet vecie stāsti

bija taču te pirms nedēļas man kolēģu uzņemšana.
nekas liels, bet kopā sanākt, vīnu iedzert..
nu, un kaut kas arī jāuzkož, jo ar vienu (posļe pervoj ņe zakusivajut) jau nebija domāts, ka aprobežosimies.
lielas vakariņas negribējās rīkot. bet gribējās arī, lai kolēģi dabūtu ar ko izsalkumu remdēt.
tāpēc izlēmu, ka būs zupa, un pēc tam dažādi smēri uz maizītēm vai krekeriem, vai grauzdiņiem, vai tāpat ēdami.

zupa, kāds pārsteigums, šai sezonai un šim gadam tik neraksturīgā sēņu zupa.
marika atnesa dienu pirms tam ļoti daudz dažādu beku, es no tām, kabača, burkāna un kartupeļa pagatavoju sēņu krēmzupu.
vai tiešām gribat zināt, kā?
vai kāds maz uzticās šīm nekorektinekonkrētineprecīzinenomērītajām un uz bujduj taisītajām receptēm?..
jā kāds vēl tāds ir, tad lūdzu:
sēnes bija, nu cik>kāds litrs jau laikam noteikti. es gan neciešu glumekļus, tāpēc visām, pat maziņajām izņēmu apakšas. sagriezu, bet ne sasmalcināju, sagriezu ari sīpolu, vispirms uz pannas apcepu to, līdz tāds caurspīdīgs, un tad liku klāt sagrieztās bekas, apcepu tā labi, kamēr sāka māja smaržot pēc ceptām sēnēm. tad liku katliņā, pārleju ar kadu puslitru, 700 ml vistas buljona, vārīju, pieliku klāt sarīvetu kabaci, sagrieztu kartupeli un nomizotu burkānu, vārīju , vārīju, kamēr kartupelis ļoti mīksts. tad sablenderēju. bet nepārcentos ar to, lai paliek arī kāds sēņu gabaliņš kaut kā kripatiņa uz mēles sajūtams. es pieliku arī sāli neduadz, pēc garšas, kā aka. un kadus 100 ml saldā krējuma.
un tas arī viss.
vēl man bija iepriekš sasladētas gailenes, tās es atkausēju, apcepu, un iemetu zupā, lai tiek.
sātīga.
tāpēc smērus taisīju mazos trauciņos, jo principā, arī tie sātīgi.
īpaši kaltētei tomāti sablenderēti kop āar saulepuķu sēklām un saulespuķu eļļu. tad es taisīju smēru no indijas riekstiem, cietā siera, kalamansi etiķa, oliveļļas, anšoviem, kaperiem, dažām bazilika lapām.
tad vēl bija viens maigais - ar avokado, garnelēm un lauku oliņu, vārītu. tas bija sakapāts. un apmaisits ar lazdu riekstu eļļu un dažam pilēm kalamansi etiķa.
vēl ari no beku kātiņiem - tos gan es sakapāju gana smalki, sacepu, kop āar saspeistu ķiploka daiviņu, pieveinoju piparus un trifeļu eļļu.
lūk.
kolēģi vispār visu izēda tukšu. tad jau laikam bija normāls.
katram gadījumam uz galda nolikto maletti pat neaiztika..
;)

tomāts ēšanai domāts

dažreiz mani tiešām sajūsmina tas, kā es gatavoju.
čik čik, un ēdams.
tā bija arī ar tomātu mērci. tādu ātro.
vajadzēja kaut ko uz fiksu roku, nekā nebija, bija vienīgi vēls vakars un apmaiņas ceļā iegūtie vietējās ražas tomāti (es viņam olas un sauju gaileņu, viņš man tomātus).

noblanšēju dažus, izņēmu serdi, veselus liku pannā un sutināju, pēc brīža pabakstīju, tomāti paši sašķīda sev (un kā vēlāk izrādījās, ēšanai) patīkamos gabalos. klāt es pieliku tādu sauso garšaugu maisījumu, man tāds ir - provansas saucās, tur ir gan oregano, gan rozmarīns, gan timiāns, gan lavanda, gan fenhelis, gan anīss, gan vēl kaut kas. lai mazinātu baciļu ietekmi, liku tomātiem klāt arī ķiploku. (ja interesē, no kurienes tas, tad no vecpapa dārza)
un ļoti ātri, starp citu, mana mērce palika tumīgi bieza. šķidrā sula labi reducējās un veidojās ļoti tomātīga, svaiga un tāda kā flanelīga konsistence. smaržīgi burbuļoja un es iedomājos, ka gribās, lai tā ir arī nedaudz maiga un glāsmaina, tāpēc pieliku karotīti izmēģinājumam atliktā lietuviešu mascarpones siera.
no palodzes dabūju dažas izbalējusas bazilika lapas, (man tur aug viens tāds krūmiņš podā), ieplucināju tās mērcē un bja ļoti, ļoti garšīgi. ar lētajiem rimi penne makaroniem.
oi, ku labs mājas fāstfūds bija, oi..
;)

..bet rozīnes gan man negaršo

ooo, pie kāda garduma es šodien tiku!
pie pašmāju, korektāk, pie draugu vecāku māju, vīnogām!
maziņas, tumšiņas, apaļiņas un dikti, dikti saldas.

atceros, maza būdama kaut ko tādu tiku ēdusi. laukos, kaut kam, kaut kur, kaut kādai radu tantei vai onkulim bija liela māja un liels, ļoti labi iekopts dāŗzs un pagalms, un siltumnīca, un tad viņi visam citam pa vidu nodarbojās arī ar dažu vīnogulāju lološanu. tie laikam bija tādi attālāki radi. mēs ar tuvajiem radiem - tēva brāļa ģimeni pie viņiem bijām ciemos, un skaidrītstante, man liekas, dabūja tā kā dāvānā vīnogulāju stādiņu. un tad kādus gadus pie lonu jaunās mājas auga vīnogas, bet tās vienmēr bija skābas.
un tad man kopš tā laika likās, ka, ja arī latvijā var izaudzēt vīnogas, tad vairāk tās ir tikai kā dekoratīvs elements māju sienām, taču nekādā ziņā nekas ēdams, kur nu vēl baudāms.
kādi bērnišķīgi maldi..;)

šodien es redzu un jūtu, ka gardas, saldas un sulīgas vīnogas var būt arī kaimiņu pagalmā..
;)

katram laikam pēc nopelniem

kamēr vieni marinē vilnišus, otri lasa dzērvenes un brūklenes, trešie taisa garneles, ceturtie sēž kafejnīcās, piektie gatavo tiramisu, bet sestie ēd visādu veidu tartarus, es brīvdienās mieloju sevi ar pašiem parastākajiem ēdieniem.
vienu dienu man bija tikai varīti kartupeļi, ar mizu parasti vāru, arī šoreiz. karstus nomizoju, saspaidīju ar dakšu un samaisīju ar labu devu lazdu riekstu eļļas. baigi labi.
vēlāk tajā pašā dienā izcepu kabaču pankūkas.
nākamajā dienā es gatavoju lēcu-rīsu-burkānu-kabaču viru ar sinepju sēklām un kariju.

viss.
man garšoja. šodien arī bija ko līdzi paņemt.
brīvdienās nav jāēd, galu galā.
vispār nav jāēd.

;)

hokejā bija negaršīgi grauzdiņi

toties pats hokejs bija labs!
par laimi visas čipšu pakas maksāja latu gabalā, un puišeļi bija tik prātīgi, ka paši teica "ārprāts, latu!! nēēē, tādus mēs negribam!"
nekas cits neatlika, kā paņemt grauzdiņus, jo tos deva komlpektā ar alu pa lētāku naudu.
bet alus jau ar nekāds, pļumpējams un tikai tik daudz par sevi manīt liekošs, ka uz tualeti dzen..
;)
kaut kā tas kārumu piedāvājums arēnā rīga pašvaks. tiešām pašvaks.
bet mums bija līdzi katarm pa ābolam!
;)

zupā

tad, kad viņi ēda todien lēcu-kabaču-kokospiena-karija zupu, katrs no viņiem tajā vakarā vai nākamajā rītā, vai trīs dienas pēc tam uzprasīja: "nu, tu man iedosi to recepti, labi?" vai "ā, man noteikti jāpieraksta, kā šito vāra!" vai "pastāsti, kāda ir recepte" vai vēl kaut kā tamlīdzīgi.
bet man ne sevišķi patīk stāstīt, kā ko gatavo.
ne jau tāpēc, ka kāds noslēpums, vai ka es skopa un nenovīdīga.
iemesls ir viens - kad darbojos virtuvē, visbiežāk un lielā mērā daru to impulsīvi, spontāni un intuitīvi.
man ir grūtības kādam izstātsīt "tipa" recepti, vispār, godīgi sakot, pat neduadz kauns, jo tas pieprasa precīzas mērvienības, skaitus, minūtes, lielumus, kartsumus, grādus, traukus, biezumus, formas, tilpumus un tamlīdzīgus virtuves terminus..
mēģinot kādam izstāstīt recepti, es svīstu vairāk, nekā pie cepešplīts stāvot..
paratsi uz "kā tu šito taisīji", es atbildu "ai, nu šitas ir šausmīgi vienkārši, liek lēcas katliņā un vāra, un tad pieliek kabaci, var likt arī burkānu, es citreiz lieku, rīvētu, dažreiz kabača man vispār nav, tad tikai ar burkānu. nu un vāra to tik ilgi, kamēr tas savārās tādā viendabīgā masā. un.."
un parasti pēc pirmajiem pieciem vārdiem sāk skanēt jautājumi "a cik daudz lēcas? un ūdeni? a kabačus kā? cik duadz? cik lielus, a var ņemt arī cukini? a kā to kariju.."
un tad es saspringstu kā tāds springrolls un mēģinu vizualizēt atmiņā tieši kā un tieši ar cik es darīju..
bet jātrenējās. jātrenējās.

lūk,piemēram:

28. AUGUSTA LĒCU KABAČU ZUPA AR KARIJU UN KOKOSRIEKSTU PIENU
8 porcijām jums vajadzēs:
700 g spilgti oranžo turcijas lēcu (var izmantot arī dzeltenās indijas lēcas, vai škeltos zirņus arī var izmantot);
2 vidēja lieluma kabačus;
1 litru koksriekstu piena;
2 ēdamkarotes maigās karija pastas (no burciņas. var nopirkt stokmanā vai arī citur);
1 ar pusi ēdamkarotes karija pulvera;
ūdeni.(hmm. nu es nezinu, kādu litru, vai?..) ;
sāli, pāris šķipsnas;
1 ēdamkaroti kalamansi etiķa.
/variācijās par šo zupu ir pieļaujama rīvēta burkāna izmantošana, svaiga, blanšēta tomāta pievienošana, daži, nesauksim, tos vārdā, tamlīdzīgām zupām liek klāt arī tomātu pastu../

tātad, jūs paņemat lēcas, ieberat katliņā, noskalojat reizes trīs ar aukstu ūdeni. tad pārlejat lēcām ūdeni, vairāk nekā tikai, lai nosedz, un liekat katliņu uz uguns. tikmēr nomizojat kabačus, izgrebjat tiem sēklas, sagriežat tos mazos gabaliņos (var arī sarīvēt uz rupjās rīves), kā kabači sagriezti vai sarīveti, pievieno tos lēcām (tas pats, ja burkānus izmanto) un turpina visu vārīt. vāra apmēram pusstundu, nu man tā liekas, ka pusstundu, bet to jau var redzēt, lēcām jākļūst ne vien mīsktām, bet jāveido viendabīga konsistence. nu ir laiks garšvielām, izņemot etiķi (un tomātiem, ja gribat). pieberat, pagaršojat, ja gribās/vajag, pieberat vēl. tad pielejat kokosriekstu pienu. pavārat nedaudz, nu, minūtes varbūt 3, pagaršojat, un iespējams, ka vajag vēl kādu garšvielu. pievienojat. nu ir arī īstais laiks kalamansi etiķim. ar kokosriekstu pienu tas sader kā gāze ar plīti. etiķis jauki balansē kokosriekstu piena pilnīgo garšas bāzi. taču pārspīlēt nevajag, zupai nav jābūt skābai. vien nedadz niansēti iekšējās garšas atblāzmā jāsajūt viegli spirgts skābumiņš. tādēļ kalamansi etiķi pieveinojiet pa druskai,maisot un garšojot, līdz sasniegta katram zupas vārītājam pašam vēlamā harmonija.
vēl ļauj uzmest tā saukto burbuli un
lūk, zupā, kā saka vācieši!
;)

tas ir kaut kāds mērfija likums vai kas?

tas ir kā likts - tajās reizēs, kad apzinīgi pacenšos un no rīta kaut ko sapakoju un pat pagatavoju līdzi ņemšanai, tā pa dienu klāt ir vecāki un atnes arī kaut ko ēdamu.
tā šodien, es paņēmu pat nevis kaut ko, bet prātīgi izplānoju 3 ēdienreizēm, gan tomātus paņēmu, gan mozarellu, pat rīsus no rīta izvārīju, un āboli man daži ir un banāns..
te, kur gadījušies, kur ne, vecāki izlien ap stūri un smaidīdami atnes lielu somu ar 2 burkām. vienu lielu, otru mazu.
lielajā - solītie 3 litri meda, mazajā - negaidītais puslitrs baraviku zupas..
forši jau ir.
tagad izlemt atliek, ko ēst, ko nest mājās atpakaļ. jo vairāk tāpēc, ka iepirkušies pārtiku savām vajadzībām, viņi no rimija atnes man vēl garneļu salātus..
ek, vecāki, ek, barotāji.
:)

bet tad, kad nekā ēdama līdzi nav, neviens man neko nenes un nedod. gandrīz nekad. nu, kā lai to nosauc? a? ..
;)